Antakja. Darba dienas pusdienlaiks. Saule augstu, un zeltītajā pavasara gaismā viss atklājas vēl skaudrāk.
Šī kalnu ieskautā pilsēta, kas elpo vēsturi, pārdzīvojusi karus, valdniekus, impērijas, jā, un arī zemestrīces, teju pilnībā saļimusi nesenas dabas katasrofas priekšā.
Kur vien veries, pārsimt tūkstošu iedzīvotāju lielajā pilsētā, visur ir postaža. Tur, kur drupu klajumi, tur zemestrīcē sagruvušie nami jau novākti, bet lielākoties, iedragāti un spokaini, tie kaut kā vēl turas.
Mēs patlaban atrodamies pilsētas vecākajā daļā, kur bija dzīvojamie nami, veikali, tagad viss ir kluss un baiss. Vienā agrā rītā viss izpostīts, kā to atjaunot, ir grūti iedomāties.
Ilkars atnācis apskatīties, kā izskatās viņa bijusī darba vieta – autovadītāju skola. Viņš ir braukšanas instruktors.
"Darbs ir pagalam, īsti te ēst nav ko, viss ir beidzies. Es trīsdesmit gadus esmu nodzīvojos šeit. Un tagad vairs nekā nav. Viss ir apstājies," saka Antakjas iedzīvotājs Ilkars.
Lielākā daļa Antakjas iedzīvotāju pilsētu ir pametuši, jo tajā joprojām nav nedz ūdens, nedz elektrības. Ir tikai viena veldzes saņemšanas vieta, kur cilvēki atbrauc uz pildīt ūdens pudeles.
"Mana māja par laimi nesabruka, tā noturējās, bet mums nav nedz ūdens, nedz elektrības. Visus mēnešus. Tāpēc nākam šeit pēc ūdens," stāsta Antakjas iedzīvotājs Faruhs.
Higiēnas situācija agrāk tūristu iecienītajā un košajā pilsētā ir slikta. Pieaugot karstuma kļūst arvien drūmāk. Palīdzības organizācijas pieved ēdienu un nepieciešamās lietas. Tūkstošiem cilvēku, kas nevēlas pamest pilsētu pavisam, dzīvo valdības atvestās teltīs vai konteineros īpaši iekārtotos centros piepilsētā.
Šis ir viena no apmetnēm, kas iekārtota bez valdības ziņas. Vienā no teltīm Mihribana gatavo vakariņas saviem trim bērniem, vīram un mammai. Viņi visi jau vairāk nekā divus mēnešus dzīvo šeit. Māja ir cietusi zemestrīcē un tajā uzturēties ir bīstami.
"Tas bija ļoti smagi, zemestrīces rītā bija ļoti auksts, stipri lija, un mēs skrējām prom no dzīvokļa, un visu laiku drebēja un drebēja zeme," atceras Antakjas iedzīvotāja Mihribana.
Cik ilgi šajos pagaidu namos būs jāuzturas, viņa nezina. Varas iestādes spiež pārcelties uz oficiālajiem centriem, bet viņi negrib, vēlas palikt tuvāk pilsētai.
Zemestrīces izpostītajās vietās strādā arī starptautiskās organizācijas, daudz palīdz Eiropas Savienība, ANO – ar pirmās nepieciešamības precēm un arī naudu.
"Simtiem tūkstošu cilvēku palika un gulēja uz ielas, mašīnās, kurināja ugunskurus, tepat, pie mūsu biroja sakūrām ugunskuru, jo laukā bija ārkārtīgi auksts. Mēs ļoti skaidri redzējām, ka neviens nebija gatavs tādai katastrofai. Daudzi bija zaudējuši tuviniekus, draugus kolēģis, tas bija ārkārtīgi smags laiks," skaidro ES Humānās palīdzības biroja Gaziantepā vadītājs Džonotans Grejs. "Tagad, pēc dažiem mēnešiem mēs redzam, ka zaudējumi un posts ir milzīgs, cilvēki joprojām dzīvo teltīs, daudzi ir pārcēlušies uz citām provincēm pie tuviniekiem. Situācija, es teiktu, joprojām nav laba."
Lūgšana par aizgājušajiem. Tā ir Durana, kura kopā ar māsu un māsas vīru apraud zemestrīcē bojā gājušo dēlu un mazdēlu. Viņi, gluži kā daudzi simti un tūkstoši zemestrīces upuri apglabāti masu kapsētā pilsētas tuvumā.
"Viss ir skumji, man nav vairs ko cerēt, viss ir kā vakardiena," atzīst Durana.
Pirms dažiem mēnešiem šī bija vienkārši zemes vieta, lauks, kas tagad kļuvusi par masu kapsētu, kur tagad atdusas zemestrīcē bojā gājušie cilvēki.
Kopiņas izveidotas garās rindās. Cilvēkus, pēc musulmaņu tradīcijām, vajadzēja apglabāt ātri. Daudzviet tikai numuri, tur mirušā personība vēl tiek skaidrota. Bet piemiņas zīmju vietā – koši kā asinslāses – Turcijas karogi. Rēta, ko Turcija vēl ilgi ilgi dziedēs, cerot uz palīdzību arī no pasaules.
