Šoigu svin "Uzvaras dienu" Phenjanā
Pagājušonedēļ Ziemeļkorejā tika plaši atzīmēta Korejas kara noslēguma 70. gadadiena. Šis karš, kura iemesls bija komunistiskās Ziemeļkorejas mēģinājums ar bruņotu spēku pakļaut sev rietumnieciski orientēto pussalas dienviddaļu, prasīja līdz pat trīs miljoniem dzīvību, taču beidzās ar nelielām teritoriālām izmaiņām. Tomēr Ziemeļkoreja pamiera noslēgšanas datumu 27. jūlijā svin kā Uzvaras dienu.
Uz apaļo jubileju Phenjanā ieradās kādreizējo Ziemeļkorejas sabiedroto – Ķīnas Tautas republikas un toreizējās Padomju Savienības tiesību mantinieces Krievijas – delegācijas. Un, ja oficiālā Pekina bija atsūtījusi otrā ranga pārstāvi – Visķīnas Tautas pārstāvju sapulces Pastāvīgās komitejas priekšsēdētāja vietnieku Li Hundžunu, tad Maskavas delegācijas priekšgalā bija viens no Putina tuvākajiem līdzgaitniekiem, Krievijas aizsardzības ministrs Sergejs Šoigu.
Tā, starp citu, bija pirmā reize, kad Ziemeļkoreju apmeklēja pēc Padomju Savienības sabrukuma suverenitāti ieguvušās Krievijas Federācijas aizsardzības ministrs.
Sevišķu uzmanību piesaistīja Ziemeļkorejas ziņu aģentūras izplatītie fotoattēli, kuros Phenjanas režīma līderis Kims Čenuns redzams, izrādot Maskavas viesim militārās tehnikas ekspozīciju, konkrēti – ballistiskās raķetes, kuras var tikt aprīkotas ar kodolgalviņām. Šādu raķešu izstrādi Ziemeļkorejai liedz ANO Drošības padomes rezolūcija, par kuru savulaik balsoja kā Krievija, tā Ķīna. Atklāta fotografēšanās uz šo raķešu fona var tikt uztverta kā signāls, ka Kremlis Ziemeļkorejas sakarā vairs stingri neuztur savu līdzšinējo kodolieroču neizplatīšanas politiku.
Kā pausts oficiālajā paziņojumā, Kima Čenuna un Sergeja Šoigu sarunās panākts konsenss "abpusēji nozīmīgos valsts aizsardzības un drošības, kā arī reģionālās un starptautiskās drošības vides jautājumos". Atliek vien minēt, ko ietver šis konsenss un vai daļa no tā nav vienošanās par Ziemeļkorejas ieroču un munīcijas piegādēm, balstot Krievijas agresiju pret Ukrainu.
Aukstā kara metodes
"Tas, kāda ranga pārstāvi Krievija sūta, apliecina, pirmkārt, to, cik vērtīga Krievijai ir Ziemeļkoreja kā viena no nedaudzajiem sabiedrotajiem," Šoigu vizīti vērtēja žurnālists Eduards Liniņš.
Tikmēr Vargulis pauda, ka šāda vizīte atgādina Aukstā kara metodes, un izvirzīja četrus iespējamos mērķus, kurus ar šo vizīti, iespējams, vēlējās sasniegt Krievija.
"Tā ir tāda Aukstā kara metode, es pat gribētu teikt,
kurai var identificēt trīs, potenciāli četrus mērķus. Pirmkārt, es to saskatītu kā nodevu, atbalstu vai vēstījumu Ķīnai, kura ir spēlējusi divējādu lomu attiecībā uz Ziemeļkoreju iepretim ASV. Otrs ir tieši saistīts ar ASV, ka mēs ejam uz tiešu konfrontāciju arī tādā vērtību un normu ziņā – mēs varam aizbraukt vizītē uz Ziemeļkoreju, lai gan zinām, ka tas ir viens no jūsu galvenajiem pretiniekiem, ienaidniekiem un draudiem, mēs ar viņu sarunājamies, tā ka jūsu pretinieks ir zināmā mērā mūsu sabiedrotais.
Trešais – Šoigu jau arī vairs nav daudz vietu, kur aizbraukt, īpaši kā aizsardzības ministram. Lavrovs vēl ik pa laikam kādā no Āfrikas valstīm parādās, kaut kur tālākā Austrumāzijā, bet Šoigu praktiski nekur nebija parādījies, un tad ir "Uzvaras diena", uzaicinājums un šāda vizīte. Visbeidzot, kas ir izskanējis arī šo bilžu kontekstā attiecībā uz to, ka Krievija vai Sergejs Šoigu varētu pieprasīt zināmu militāro atbalstu ieroču ziņā cīņā ar Ukrainu, kas jau, šo sakot, šķiet nedaudz jocīgi pret "varenās Krievijas" sevis pozicionēšanos," skaidroja Vargulis.
Viņaprāt, šī ir savā ziņā Aukstā kara situācija, kurā Krievija pieslēdzas un izmanto citus starptautiskus spēlētājus, lai radītu pārliecību par savām pozīcijām un vēlāk, iespējams, kaulētos. Kudors tikmēr bija vairāk pārliecināts par to, ka Krievija cer uz Ziemeļkorejas ieročiem.
"Runājot par to militāro komponenti, Krievija, iespējams, cer iegādāties ballistiskās raķetes no Ziemeļkorejas, tā varētu būt munīcija mīnmetējiem, šāviņi artilērijai un varbūt vēl kaut kas, bet šīs lietas varētu visdrīzāk būt priekšplānā.
Vēl ir tā, ka tanki, ko tagad Krievija lieto Ukrainā, daļa no tiem ir vecie padomju tipa tanki, un Ziemeļkoreja joprojām tādus ražo, tāpat kā munīciju tiem. Tātad tur ir robi, ko Krievijai vajag aizpildīt, un viņi cer ar Ziemeļkorejas palīdzību to izdarīt," vērtēja Kudors.
Pētnieks pauda, ka par to liecinot arī karam sākoties atjaunotā dzelzceļa līnija starp Krieviju un Ziemeļkoreju. Sauszemes robeža ir svarīgs faktors, jo padara ieroču piegādes ērtākas un izdevīgākas.
"Tur, protams, būs ASV satelīti, kas visu redzēs un vēros, kādas kravas tiek vestas, bet tas ir variants. Ziemeļkoreja no Krievijas arī varētu prasīt kaut kādus labumus, tā varētu būt pārtika, kas viņiem ik pa laikam trūkst, tie varētu būt medikamenti, tā varētu būt degviela, visas šīs lietas Krievija varētu piegādāt," sprieda Kudors.
Eksperti sprieda, ka zināmā mērā nedz Krievijai, nedz Ziemeļkorejai īsti nav, ko zaudēt, – pret abām valstīm jau ir vērstas Rietumu sankcijas. Vienlaikus skaidrs, ka nozīmīgākais spēlētājs starp visām iesaistītajām valstīm tāpat ir Ķīna, kas ir Ziemeļkorejas galvenā sabiedrotā.
