Kari, nežēlīgi režīmi, nabadzība ir tie galvenie iemesli, kas tūkstošiem cilvēku pasaulē liek pamest mājas un bēgt. Starp viņiem un labāku dzīvi citās zemēs ir jūra, robeža, gari ceļi, pat sienas. To visu zina un prasmīgi izmanto arvien spēcīgākie cilvēku kontrabandisti – pārcēlāji laivās, vedēji pa zemes ceļiem. Pasaules migrācijas organizācijas apjoma un ienesīguma ziņā viņus jau salīdzina ar narkobiznesmeņiem. Taču brīvprātīgi kļūt par preci un pakļauties briesmām ir daudzu tūkstošu migrantu un bēgļu nereti vienīgā izeja.
- Cilvēku pilna laiva pie Eiropas krastiem
- Ceļš caur Lībiju
- Haotisks un masveidīgs rūpals
- Gluži kā narkobizness
- 400–1500 eiro par vietu laivā
- Cena atšķirīga, bet briesmas vienādas
- Arī draudi nosmakt
- Meklē risinājumus kontrabandistu sērgai
Cilvēku pilna laiva pie Eiropas krastiem
Agrā pēcpusdienā mazās Lampedūzas salas ostas mala pilna cilvēku – jūrnieki, mediķi, policija, žurnālisti, bariņš ziņkārīgo. Visi gaidām to kniepadatas galviņas lieluma punktu pie horizonta, kas, smagnēji šūpodamies, pa minūtei aug lielāks.
Vidusjūra divas dienas nav bangojusi, un tas nozīmē, ka krastā nāk kārtējā laiva. Tā ir liela, zila, nobrāzta, dziļi iegrimusi un cilvēku pilna. Viņi stāv kājās, jo tik pilnā laivā apsēsties nav iespējams, cits māj, cits vienkārši skatās.
Lielākoties vīrieši - cepurēs, vestēs, arī dažas sievietes un bērni. Žurnālisti viņiem sauc no krasta, jo tuvāk nākt nedrīkst. "Cik dienas braucat?" un pretī atlido: "Trīs". "No kurienes esat?" "No Somālijas, Sudānas, Eritrejas, Pakistānas, Afganistānas."
Šī epizode norisinājās pirms četriem gadiem Itālijai piederošās Lampedūzas salas krastā, kad ienāca par bargu naudu no kontrabandistiem pirkta laiva ar bēgļiem. Vēlāk sala turpināja sagaidīt tūkstošus un piedzīvot arī traģēdijas netālu no saviem krastiem, kad laivas, kas tik tālam ceļam nebūt nav domātas, nogrima, savu mērķi nesasniegušas, dzelmē aizraujot simtiem cilvēku.
Četras vasaras vēlāk Latvijas Radio viesojas Maltā, arī salā, bet salīdzinoši lielākā un vēl tuvāk Ziemeļāfrikas krastiem, kur bēgļu un patvēruma meklētāju centros mitinās tie, kuri laivās ceļu ir pārvarējuši. Sarunās mēģinām saprast ne tikai to, kādi ir šo cilvēku likteņi un domas par tālāko dzīvi, bet arī to, kā viņi tikuši pie laivām lielākoties Ziemeļāfrikas valsts Lībijas krastos, kā darbojas šis saknes dziļi dzenošais netīrais bizness. Bet par to runāt grib retais.
Ceļš caur Lībiju
Viens no satiktajiem ir Karls no Kotdivuāras. Pirms nokļuvis Eiropā, viņš ir strādājis Lībijā un mazliet pastāsta savu pieredzi: "Kad sākās karš, mūs evakuēja. Un tādā brīdī ir jāzina, ko darīt, lai glābtu dzīvību neatkarīgi no tā, kā šīs cīņas noris, saproti? Bija pienācis laiks glābt dzīvību un tikt uz Eiropu. Laiva piederēja kādam no Lībijas, un laivas īpašnieki arī palīdzēja cilvēkiem tikt laukā no pilsētas."
Taujāts, kā satika tos cilvēkus, Karls atbild: "Pateicoties sarunām." Uz jautājumu par to, kur uzzinājis par šo informāciju, viņš ir izvairīgs: "Tev jāsaprot, ka bija karš, un kad ir karš, daudzi bēga uz krastu, un tur bija cilvēki, kuri palīdzēja visu organizēt, un tā mēs nokļuvām laivās."
Uz iebildi, ka laivas ir ļoti sliktā stāvoklī, Karls saka: "Jā, bet tad, kad tu glāb savu dzīvību, tu uz tādām lietām neskaties."
Arī no citu runātāju skopajām atbildēm saprotams, ka Lībija ilgstoši bijis Centrālāfrikas un citu kontinenta vidienes valstu cilvēku darba mērķis. Uz šejieni simtiem, tūkstošiem kilometru garo ceļu ir veikuši daudzi, un ilgi tas arī bijis izdevīgs dažādu vienkāršu darbu punkts. Taču, uzplaukstot "Arābu pavasarim" un sākoties nemieriem Lībijā, krītot diktatora Muamaram Kadafi varai un augumā augot asiņainiem nemieriem, šeit iebraukušajiem nav bijis cita ceļa, kā doties prom. Un izvēle daudzos gadījumos ir viena – uz Eiropu. Izmisums pielējis eļļu kontrabandistu biznesam, kura apmērus tagad jau ir grūti kontrolēt.
Haotisks un masveidīgs rūpals
Šo sarunās ar imigrantiem Maltā gūto priekšstatu apstiprina arī Maltas žurnālists Marks Mikalefs, kurš vairākkārt ir bijis Lībijā, lai veidotu stāstus un reportāžas par situāciju tur, par cilvēku kontrabandistu ķēdēm un sistēmu, kā tās strādā. Marks sazvanīts dažas dienas pēc tam, kad viņš atgriezies no Lībijas. Nemieru dēļ regulārā satiksme ir pārtraukta, taču no Maltas vismaz reizi nedēļā uz pāri jūrai esošo kaimiņzemi lido mazs, privāts reiss.
"Kadafi laikā cilvēku kontrabandisti jau darbojās aptuveni tajās pašās vietās, kur tagad – rietumu krastā, ja raugāmies no galvaspilsētas Tripoles, tādās vietās kā Zuara, Sabrata, Zavija. Vienīgā atšķirība bija tāda, ka Kadafi laikā ar šo rūpalu varēja nodarboties tad, ja bija iegūta režīma atļauja. Līdz ar to tobrīd šo kriminālo kompāniju bija mazāk. Piemēram, šajā biznesā bija iesaistīts viens no Kadafi dēliem Sadi, viņš bija pazīstams kā kriminālo tīklu aizstāvis Zuaras pilsētā. Tas nāca gaismā, kad 2010.gadā Kadafi panāca vienošanos ar toreizējo Itālijas premjerministru Silvio Berluskoni par vismaz četru miljardu eiro lielām investīcijām Lībijā, kas apturēja laivas no ceļošanas uz Itāliju. Taču pēc revolūcijas viss dramatiski izmainījās, jo cilvēki masveidā vēlējās pamest Lībiju. Pirms tam migranti no dažādām valstīm Lībijā dzīvoja gadiem, un daudzi no viņiem pat neapsvēra iespēju doties tālāk uz Eiropu. Tā vietā viņi gadu strādāja Lībijā, atgriezās atpakaļ un brauca atkal. Tā bija Āfrikas iekšēja migrācija, par kuru Eiropā nebija ne jausmas. Bet pēc revolūcijas Lībija kļuva pārāk haotiska un nedroša, īpaši melnādainajiem cilvēkiem no Subsahāras Āfrikas (kopējs apzīmējums teritorijai, kas atrodas uz dienvidiem no Sahāras tuksneša. Subsahāras Āfrikā ietilpst Āfrikas nabadzīgākās valstis - red.), jo izplatījās ziņas, ka Kadafi kara laikā bija izmantojis melnās Āfrikas algotņus pats pret saviem cilvēkiem – opozicionāriem. Vai tas tā bija, protams, nav pierādīts, taču daudzi Lībijas iedzīvotāji to uztvēra ļoti nopietni," stāsta žurnālists Marks.
Viņš arī atklāj, cik strauji attīstījās kontrabanda: "Pēc revolūcijas vairs nebija valsts virsuzraudzības, un tas kļuva par brīvo tirgu. Tagad šo kriminālo kompāniju ir daudz vairāk, strauji augusi konkurence, un viss kļuvis haotiskāks. Ikviens, kam ir pieejama laiva un kāda aizsardzība, var kļūt par cilvēku pārvadātāju - kontrabandistu."
Gluži kā narkobizness
Marks stāsta, kas ir šie kontrabandisti: "Dažādi, ļoti dažādi. Daļa no viņiem ir pašas Lībijas iedzīvotāji, daļa no Tunisijas, no Marokas. Bet viņi ir tikai šīs ķēdes posms. Tas ir kā trīsstūris: pašā augšā ir vadība, tad uz leju – izpildītāji, kuri ir dažādākie cilvēki, vairāk pašu afrikāņu. Piemēram, ja es esmu migrants no Somālijas, kurš vēlas vietu laivā, lai nokļūtu Eiropā, tad es, visticamāk, centīšos sazināties ar kādu, kurš ir somālietis un kuram ir pieeja šiem tīkliem. Un tāpat, piemēram, ar pakistāniešiem. Parasti šie cilvēki paši ir tikai soļa attālumā no kļūšanas par bēgļiem vai migrantiem."
"Tas ir kā narkotiku biznesā – ir tie, kuri tās lieto, un tie, kuri pārdod. Bieži vien gadās tā, ka ir cilvēki, kuri paši grib bēgt, bet, lai nopelnītu naudu laivai, ir spiesti darīt šo netīro darbu," salīdzina Marks.
Apziņošanas un cilvēku vervēšanas sistēma strādā jaudīgi un viegli, saka Marks. Viņi runā, vienkārši runā: "Piemēram, patvēruma meklētāji no Eritrejas parasti savāksies un uzturēsies vienā konkrētā vietā. Kontrabandisti to zinās un nosūtīs turp kādu eritrejieti, kurš skaidri un gaiši reklamēs viņu pakalpojumu."
Kontrabandisti strādā starptautisku kriminālu sindikātu paspārnē, un šobrīd to jau var salīdzināt ar narkotiku biznesu. To saka arī Starptautiskā migrācijas organizācija, norādot, ka tas ir desmitiem miljardu eiro vērts bizness. Pilnīgi precīzus skaitļus gan nebūs iespējams uzzināt, jo daudzi no cilvēkiem, kuri ir maksājuši pārcēlājiem, ir noslīkuši jūrā, un tā arī nebūs iespējams atklāt, cik viņi vēl krastā ir samaksājuši.
Turklāt arī tās ģimenes, kuru piederīgie ir devušies prom, nebilst ne vārda. Tas tādēļ, ka daudzās Subsahāras Āfrikas valstīs, piemēram, Eritrejā, no kurienes atriebīgā režīma dēļ bēg tūkstoši, pastāv milzīgi, vairāku tūkstošu dolāru vērti sodi, ja vietējā vara uzzina, ka kāds ir aizbēdzis uz Eiropu.
400–1500 eiro par vietu laivā
Tomēr atsevišķi stāsti ainu pa daļai vērš skaidrāku.
Migrācijas organizācija izpētījusi, ka visaugstāko cenu maksā sīrieši, kuri tiek uzskatīti par turīgākiem.
Ir ģimenes, kuras vēl pirms kara Sīrijā dzīvoja salīdzinoši labos apstākļos un arī tagad bēgļu gaitās var izmantot savus uzkrājumus. Sīrieši nereti arī izvēlas jūras ceļus, jo dzirdējuši, ka pa tiem Eiropu var sasniegt vieglāk un vai nu sākumā Lībijas kaimiņvalstī Sudānā, vai arī uzreiz pašā Lībijā nokļūst ar lidmašīnu. Turpretī daudzi no Āfrikas valstīm veic garas distances gan kājām, gan autobusos vai gadījuma transporta līdzekļos.
Kontrabandisti pieprasot dažādu samaksu, ņemot vērā bēgļu nacionalitāti un turīgumu, tā secinājušas nevalstiskās organizācijas, kuras runājušas ar Eiropā nokļuvušajiem cilvēkiem.
Piemēram, Āfrikas bēglim par vietu laivā var nākties maksāt no 400 līdz 700 dolāru, kamēr sīrietim vismaz divas reizes vairāk – līdz pat 1500 dolāru. Sīrieši visbiežāk ceļo kopā ģimenēs, un laivās kāpj gan vienkārši ļaudis, gan augsti izglītoti cilvēki – inženieri un ārsti. Starptautiskā migrācijas organizācija noskaidrojusi, ka kontrabandisti glābšanas vestes laivās pārdot tikai sīriešiem, un viena veste maksā 100 dolāru.
Summas ir fantastiskas, atzīst kriminoloģijas pētnieks no Itālijas Adrea Denikolā: "Apvienoto Nāciju Organizācija lēš, ka tie varētu būt līdz pat desmit miljardiem dolāru. Kāds pakistānietis Itālijā bija nelegāli ievedis 700 migrantu, katram pieprasot 7000 eiro."
Cena atšķirīga, bet briesmas vienādas
Tomēr brauciens laivā visiem ir vienlīdz briesmīgs un to, kādas grūtības viņus sagaida, pirms došanās tālajā ceļā īsti nezina neviens.
"Jā, cilvēki zina, ka pastāv zināms risks, taču viņi nav labi informēti. Brīdī, kad izšķiries maksāt kontrabandistam, tas ir šāviens tumsā. Es esmu dzirdējis stāstu, kā cilvēki, nonākuši krastā un ieraudzījuši mazo gumijas laivu, gribējuši tūdaļ bēgt prom, taču viņi iegrūsti laivā ar spēku," saka Marks Mikelefs.
Reti kuram ir izdevies piespiest runāt kontrabandistus. Raidorganizācijai "Al Jazeera" bija izdevies sarunāties ar cilvēku vedēju Abu Šarīfu Turcijas krastos, kurš pats gatavojās vadīt savu pēdējo laivu uz 25 kilometru tālo Grieķijas piekrasti, lai pieprasītu patvērumu. Sarunā vīrietis, kurš filmēts ar aizklātu seju, atzīst, ka ir ļoti nobijies, jo laiva, ar kādu viņš brauks, nav droša. Taču, ja dara šo darbu, par to domāt nedrīkstot, arī par to cilvēku, kuri uz klāja, dzīvību ne, jo citādi nebūtu iespējams nopelnīt.
Kriminoloģijas pētnieks Adrea Denikolā atzīst - kontrabandistu tīkli ir nežēlīgi, stipri un izdzīvot spējīgi: "Tā ir nežēlīga ceļojumu aģentūra. Viņi strādā savstarpējos tīklos. Vienoti. Ja mēs aizvērsim ceļu no Lībijas, viņi, iespējams, sāks strādāt no Tunisijas, no Alžīrijas vai no Turcijas. Viņi ir elastīgi un spēj mainīties."
Kā atzīst Starptautiskā migrācijas organizācija, kontrabandisti ir izpētījuši un labi zina aktīvākos migrācijas ceļus no Āfrikas līdz Tuvajiem Austrumiem un Eiropai. Bandas strādā ar dažādiem galamērķiem, un arī bēgļu likteņi līdz ar to izvēršas dažādi.
Ja Itālijā viņiem arī pēc briesmīga ceļojuma pāri jūrai būtu iespējams iegūt patvērumu un aizsardzību no vietējās varas puses, tad, tie, kuri, piemēram, agrāk straumēm plūda uz Jemenu, varēja diezgan droši kļūt par verdzības upuriem, jo kontrabandisti viņus gluži vienkārši pārdeva par pāris tūkstošiem mārciņu kalpošanai vietējām ģimenēm.
Arī draudi nosmakt
Pieaugot konfliktiem un migrantu straumēm, augumā aug kāre pēc ienākumiem, par ko liecina arī metodes, ar kādām bēgļus pārvadā. Tagad arvien vairāk dzirdams ne vien par cilvēku pilnām, pārbāztām laivām, bet arī kuģu bunkuriem, kur bezgaisā nosmakuši desmitiem cilvēku. Vēl pirms neilga laika šosejas malā Austrijā policisti uzgāja furgonu, kurā ierasti būtu jāpārvadā saldēta vistu gaļa, taču tas bija pilns ar nosmakušiem sīriešiem - kopumā 71 cilvēku, arī sievietes un bērni. Kontrabandisti, acīmredzot, cilvēkus veduši no Ungārijas uz Austriju vai Vāciju. Policija iepriekš bija aizturējusi piecus aizdomās turamos – bulgārus un afgāni, tagad aizturēti vēl divi, arī Bulgārijas pilsoņi. Varas iestādes uzskata, ka visi aizturētie ir organizētās grupas zemākā posma dalībnieki, un cer, ka aizturētie palīdzēs nonākt līdz grupējuma īstajiem vadītājiem.
Žurnāliste Ilze Georgijeva Bulgārijā izpētījusi, ka ik dienas no Bulgārijas kontrabandisti izved līdz pat 200 cilvēku. Liela daļa viņu ir bez dokumentiem, tādēļ nav skaidrs, vai lielākoties tie ir bēgļi no Sīrijas vai ekonomiskie migranti.
Un cilvēku kontrabandisti izmantojot tieši tos pašus saziņas un transporta ceļus, ko narkotiku tirgotāji. Sadales punkts, kurš darbojas Sofijas centrā, cilvēkus ar taksometriem izvadā līdz Serbijas robežām - cena 850 eiro par šādu braucienu.
Meklē risinājumus kontrabandistu sērgai
Starptautiskā bēgļu organizācija uzskata, ka saraut kontrabandistu tīklu Eiropas Savienības gadījumā būtu iespējams vienīgi tad, ja izskaustu vajadzību pēc šī tā saucamā starpnieka, proti, ja bēgļiem kontinentā būtu iespējams nokļūt legālā ceļā. "Cilvēki, kuri bēg no kara un citām briesmām, izvēlas šos drausmīgos ceļus tikai tādēļ, ka viņiem gluži vienkārši nav citas izejas," iepriekš paudis Eiropas Padomes bēgļu lietu ģenerālsekretārs Maikls Diedrings. Viņš piebilda, ka cilvēku kontrabandistu tirgu varētu aizslaucīt vienā rāvienā, ja bēgļu ceļošanas kanāli kļūtu legāli.
"Jo augstākas sienas, jo augstākas cenas, ko prasīs un saņems kontrabandisti," uzskata kriminoloģijas eksperts Adrea Denikolā.
"Ja Eiropa aizvien vairāk nocietināsies, iespējams, kriminālisti cels cenas migrantiem. Lai viņiem neļautu to darīt, ir vajadzīgs krimināllikums, izmeklēšana un arī šī rūpala aizkavēšana, iespēju mazināšana un labāka palīdzības politika upuriem."
"Ar cilvēku kontrabandistiem ir jācīnās tāpat kā ar narkotiku biznesmeņiem," pārliecināts Maltas žurnālists Marks Mikalefs, "cilvēku kontrabandisti ir noziedznieki, turklāt ļoti nežēlīgi. Viņiem nav nekādu problēmu sūtīt cilvēkus ar milzīgiem dzīvības draudiem atklātā jūrā. Taču, kā es sacīju iepriekš, šis ir kā karš ar narkotiku tirgotājiem. Domāju, ka daudzas valstis ir sapratušas - tas ir bezjēdzīgs, jo cīņa nenotiek ar pieprasījumu, bet ar piedāvājumu. Pieņemsim, ka Tripoles Rietumu krastā patlaban darbojas ap simts cilvēku kontrabandistu un pieņemsim, ka 25% no viņiem izdodas apturēt. Taču pieprasījums tik un tā paliks un šos divdesmit piecus procentus pārņems citi.
Migrācijas iemesli, kas ir kari, izrēķināšanās, nabadzība un labklājības milzu atšķirības, kādas ir starp Āfriku un Eiropu, nebeigsies tik drīz, un ar klimata izmaiņām viss kļūs vēl trakāk.
Šīs problēmas risinājums sākas ar izpratni, ka migrācija neapstāsies, tā turpināsies un iespējams, ka pat augs. Līdz ar to vienīgais racionālais veids ir spēt pārvaldīt šo migrāciju.
Tagad tas nenotiek, jo tagad veids, kā cilvēki no Āfrikas un Tuvajiem Austrumiem ceļo uz Eiropu, ir spontāns, neorganizēts, ļoti neglīts un bīstams."
Eiropas Savienība pēdējās dienās paziņojusi, ka pastiprinās cīņu pret cilvēku kontrabandistiem Vidusjūrā. Pagaidām tas izpaudīsies kā aktīva laivu aizturēšana. Sākotnējā iecere gluži vienkārši iznīcināt laivas Lībijas piekrastē atdūrusies pret vairākiem šķēršļiem – ir vajadzīga ANO atļauja un arī Lībijas varas iestāžu iesaistīšanās, kas līdz ar haosu valstī nav iespējama.
Kontrabandistu augošās aktivitātes uz zemes ceļiem ir vēl viens jauns izaicinājums. Par visu šo situāciju neformālā sanāksmē Luksemburgā runā arī Eiropas Savienības aizsardzības ministri, bet piektdien un sestdien – ārlietu ministri. Vācija mudina sasaukt ārkārtas samitu. Plāns un stratēģija ir, arī par valstu aktīvāku un ciešāku sadarbošanos izlūkdienestu starpā, izmeklēšanu, robežkontrolēm.
Taču, kā arī norāda eksperti, kontrabandistu tīkli ar daudziem tūkstošiem dvēseļu tajos pagaidām turpina būt stiprāki par plāniem, tāpat kā kari un nemieri, kas šos tīklus piepilda.
