Marija ir no Kijivas. Katru brīvdienu viņa ir Ukrainas–Amerikas arhīvu muzejā un pasniedz ukraiņu nacionālā mūzikas instrumenta – bandūras stundas. Šī ir vieta, kur daudzi, līdzīgi kā viņa, rod patvērumu un kaut uz mirkli – arī māju izjūtu.
Marija atstāja Ukrainu kara sākumā.
"6. martā mēs izbraucām no Kijivas un 8. martā naktī ieradāmies Berlīnē. Tā bija tieši Sieviešu diena. Mēs stāvējām dzelzceļa stacijā, tur bija ārkārtīgi daudz cilvēku, un es aptvēru, ka nezinu vācu valodu, tikai kaut kādas frāzes," atceras Marija.
Viņa pierakstījusies sarakstā ar cerību, ka uzņems un kaut uz nakti izmitinās kāda vācu ģimene. Un viņai paveicās.
"Pirmais, ko viņi mums prasīja, kad ieveda mājās, bija, ko mēs tagad visvairāk vēlētos. Un mēs sacījām, ka vienkārši gribam nomazgāties..."
Pēc nakts dzelzceļa stacijā tas tiešām bija labi.
Amerikā Marija nokļuva pēc tam, kad beidzot saņēma atļauju pārcelties pie radiem ASV.
Viņas stāsts tik labi saprotams ir muzeja vadītājai Olgai Liskivski, kura ir dzimusi ukraiņu imigrantu ģimenē, kuri bija spiesti pamest mājas Otrā pasaules kara laikā.
Olga tagad veido centru, kas glabā Ukrainas kultūras liecības un to neļauj aizmirst pašiem un atgādina Amerikas sabiedrībai. Olga saka, ka jūt, kā, karam ieilgstot, Ukrainas temats no ASV avīžu slejām un televizoru ekrāniem pamazām pazūd.
"Kad sākās karš, pēkšņi bija milzīga interese par ukraiņiem. Kāds pat to salīdzināja ar ugunsdzēsēju šļūtenes atgriešanu, kad ūdens burtiski uzgāžas virsū. Un bija tāds kā apjukums, ar ko tagad sākt, kā atbildēt uz visiem jautājumiem.
Un jau tad es sāku baidīties, ka būs tas, ko ASV jau esmu pieredzējusi, proti, ka interese ceļas un krīt. Ka ir brīdis, kad visur runā par Ukrainu un tad pēkšņi – klusums," atzīst Olga.
"Es saprotu, ka ASV tagad ir vēlēšanas un cilvēkiem ir citas problēmas, arī notikumi Izraēlā, Palestīnā, un mums ir ļoti dažāda sabiedrība ar savām problēmām, citas valstis ar savām problēmām, taču es negribētu, ka Ukrainas temats pazūd pilnībā," uzsver Detroitas metropoles Ukrainas–Amerikas pilsoniskās komitejas prezidente Olena Daniluka.
Olena aktīvi darbojas ukraiņu diasporā, strādā medicīnā un pati brauc uz Ukrainu palīdzēt. Viņa saka, ka tas ir nepārtraukts darbs – skaidrot vietējai videi, kas notiek Ukrainā.
"Es zinu, ka mums ir jābūt vēl daudz uzstājīgākiem, lai būtu tādi likumi, kas palīdz veidot atbalsta grupas. Tas ir mūsu kā diasporas darbs, sadarbībā ar Ukrainas valdību, lai mēs būtu droši, ka būs atbalsts, būs palīdzība, ka būs likumi, kas palīdzēs nosargāt Ukrainu un ļaus tai uzvarēt."
Tuvojas prezidenta vēlēšanas, un ukraiņu kopienu ASV tas ļoti satrauc.
"Es esmu nobažījusies par rezultātiem, par šo valsti un par Ukrainu," atzīst Olga. "Mierinu sevi, ka Eiropa palīdz vēl vairāk, ar finansēm."
"Baltijas valstis palīdz, bet, ja mēs skatāmies uz līderību, tad tā ir Amerika," secina Marija.
"Pie mums ir karš, mana valsts karo, un kas zina, kā tas beigsies."
""Instagram" vakar bija video par to, ka uz Ukrainu mēneša laikā palaisti 2023 droni. 2023 ir milzīgs daudzums.
Tāpēc, ja ASV vēlēšanās izraudzīsies, es teikšu tā, nepareizo cilvēku, mums būs ļoti, ļoti grūti."
Marija nevar balsot ASV vēlēšanās, viņa nav pilsone, bet tāpat kā citi karu redzējušie un Olga, un Olena, – viņa aizturētu elpu gaidīs vēlēšanu iznākumu.
