Vēlēšanu rezultāti divās valstīs, divās planētas puslodēs pēdējās nedēļās apliecinājuši labējā populisma potenciālu šī brīža pasaulē. Runa ir par ekonomista un publicista Havjera Gerardo Mileja uzvaru Argentīnas prezidenta vēlēšanu otrajā kārtā un Gērta Vildersa vadītās "Partijas brīvībai" izcilie rezultāti Nīderlandes parlamenta Pārstāvju palātas vēlēšanās.
Argentīnā triumfē Milejs
Havjers Milejs pārstāv politisko partiju aliansi "La Libertad Avanza", kuras nosaukumu latviski varētu tulkot kā "Brīvība iet uz priekšu", "Brīvība attīstās" vai tamlīdzīgi. Tās kodolu veido Mileja piekritēju 2018. gadā dibinātā Libertariāņu partija un Demokrātiskā partija, kuru pārstāv otra alianses pamanāmākā figūra – juriste un politiķe Viktorija Viljarruela.
Vēlēšanu uzvarētāja politiskais triumfs noticis uz ilgstošās ekonomiskās un finanšu krīzes fona, kura Argentīnu moka jau kopš 2018. gada. Līdzšinējā prezidenta Alberto Fernandesa valdībai gan izdevās panākt zināmu ekonomikas atlabšanu, taču inflācijas rādītāji turpina kāpt, novembrī sasniedzot jaunu rekordu – 140%.
Tiek lēsts, ka vairāk nekā puse argentīniešu bērnu šobrīd dzīvo zem iztikas minimuma sliekšņa.
Fernandess atteicās no kandidēšanas nesenajās vēlēšanās, bet viņa valdības ekonomikas ministrs Serhio Masa vēlēšanās piekāpās Milejam.
Kā izdevumam "The Guardian" izteicies Vašingtonā bāzētās politisko pētījumu organizācijas Vilsona centrs eksperts Bendžamins Gedans, par Mileju balsojušie gribējuši ko jaunu, viļoties līdzšinējos varas nesējos. Tomēr šim elektorātam var nākties nožēlot, ja jaunievēlētais prezidents īstenošot kaut nelielu daļu no agrāk solītā, proti – radikāli mazināt nodokļus, bet līdz ar to arī sociālās izmaksas, likvidēt Argentīnas centrālo banku un dolarizēt ekonomiku, saraut saites ar diviem lielākajiem tirdzniecības partneriem – Brazīliju un Ķīnu.
Vēl viņa programma paredz atcelt 2020. gadā īstenoto abortu legalizāciju valstī, savukārt Mileja līdzgaitniece un jaunievēlētā viceprezidente Viljarruela plaši pazīstama kā savulaik Argentīnā valdījušās un apmēram 30 000 cilvēku nāvē vainojamās militārās huntas noziegumu attaisnotāja.
Populisti arī Nīderlandes valdībā
Nākamajām Nīderlandes parlamenta vēlēšanām bija jānotiek tikai 2025. gadā, taču ilglaicīgā premjerministra Marka Rutes ceturtā kabineta demisija jūlijā noveda pie jaunām vēlēšanām.
Arī Nīderlandes gadījumā analītiķi piesauc sabiedrības nogurumu no līdzšinējās politikas, kura daudziem esot šķitusi pārāk neoliberāla. Par to liecina arī vēlēšanu rezultāti, jo visas līdzšinējās koalīcijas partijas – ekspremjera konservatīvi liberālā Tautas partija brīvībai un demokrātijai, sociālliberālā "Demokrāti 66", sociālkonservatīvā "Kristīgi demokrātiskais aicinājums" un centriskā Kristīgā savienība – zaudējušas ievērojamu daļu no deputātu vietām.
Politisko stafeti cerēja pārņemt Zaļi-kreiso un Darba partijas alianse, kuras līderis Franss Timmermanss pat pameta Eiropas Komisijas izpildviceprezidenta amatu, lai stātos tās priekšgalā. Zināmi panākumi, salīdzinot ar iepriekšējām vēlēšanām, kreisajiem ir, taču tos nevar salīdzināt ar Gērta Vildersa vadītās "Partijas Brīvībai" sniegumu, palielinot savu frakciju vairāk nekā divas reizes.
Taču 37 vietas ieguvušajiem labējiem populistiem vienalga jālūkojas pēc koalīcijas partneriem, kas nebūs vienkārši, ievērojot, ka Vilderss ir iedibinājis sev pārliecināta eiroskeptiķa, migrācijas pretinieka un islāmticīgo gānītāja reputāciju.
Vai populisms atgriežas?
"Manuprāt, nav tādas tendences, kas liktu runāt par labējo galēji konservatīvo vai par populistu uzvaras gājienu pasaulē. Varbūt vienīgi tā izvēle… Kad politiskais svārsts sveras uz pretējo politiskā spektra pusi, tas aizskrien tālāk radikālajā virzienā, nekā varbūt tas ir bijis pirms 10, 20 gadiem," vērtēja žurnālists Eduards Liniņš.
Bukovskis uzsvēra, ka Nīderlandes un Argentīnas gadījumi jāapskata katrs atsevišķi, jo abi no tiem ir unikāli un ar savām īpatnībām.
"Vilderss noteikti nav Milejs, un Milejs nav Vilderss, ar to ir jāsāk un jāņem vērā. Tas, ka viņi abi divi ir populisti, jā, viņi ir populisti, bet populists ir arī [Francijas prezidents Emanuels] Makrons, un populisti ir, es atļaušos pateikt, visas partijas, kas Latvijā ir bijušas kopš 90. gadu sākuma.
Mēs vārdu "populisms" piemērojam kā sava veida palamu vai lamu vārdu, lai apzīmētu tās partijas, kas apelē pie plašākām sabiedrības masām, bet tas ir katras partijas uzdevums – maksimāli vairāk savākt sev vēlētājus," pauda Bukovskis.
Lielisks piemērs tam vismaz savulaik bija Donalds Tramps, kurš par vienu un to pašu jautājumu pamanījās paust divas pilnīgi pretējas pozīcijas, un tajā pašā laikā uzrunāt un gūt sev atbalstu abās divās vēlētāju grupās.
"Ir tie, kas izmanto šo populisma metodoloģiju sabiedrības uzrunāšanā, vai viņi ir tie, kas padara sabiedrību labāku vai padara sabiedrību sliktāku? Vai viņi padara mūsu dzīvi labāku, vai viņi padara mūsu dzīvi sliktāku? Respektīvi labie populisti un sliktie populisti, bet populisti ir visi.
Tāpēc termins "demagogi" parasti tiek attiecināts uz tiem, kas sola lietas, kurām nav loģikas, kuri sola to, ka samazināsim nodokļus un vienlaikus palielināsim valsts atbalstu," norādīja Bukovskis.
Bukovskis pauda, ka viņa kolēģu vidū ir diezgan interesanti skatījumi par to, kāpēc Vilderss Nīderlandē guvis panākumus.
"Profesores Kreituses skatījums, piemēram, ir, ka neapmierinātība ir kļuvusi par tādu, ar kuru ir jārēķinās, ka šī neapmierinātība ar imigrācijas vilni, ka mēs ar to nevaram vairs nerēķināties. Ja Vildersam pirms dažiem gadiem neizdevās gūt uzvaru, un mēs visi atviegloti nopūtāmies, tad tagad viņš to ir guvis. Te ir jautājums, kāpēc tas ir noticis? Doktora Dauguļa sacītais bija vēl dramatiskāks, viņš tādā antropoloģiskā skatījumā mēģināja izskaidrot, ka tajās situācijās, kurās karš ir daļa no publiskās diskusijas, kā tas šobrīd ir par Ukrainu, par Gazu, kad cilvēki jūt bažas, tur ir tendence norobežoties un baidīties no visa citādākā, un kļūt patiesībā tādiem kā naidīgākiem," stāstīja Bukovskis.
Tas izskaidro, kāpēc Vilderss kā pārliecināts migrācijas pretinieks šoreiz ir guvis panākumus. Bukovskis piebilda, ka mēs nevaram nerēķināties, ka tāda ir sociālekonomiskā realitāte, kurā šobrīd Eiropa un citas attīstītās valstis atrodas. Viņaprāt, Vilderss ir tikai sākums tam, ko redzēsim tālāk citās Eiropas valstīs.
"Sāk rasties viedokļi par to, ka liberālajai migrācijas politikai vienā vai citā brīdī vajadzēja izraisīt pretreakciju, un šī šobrīd ir tā pretreakcija. Tas svarīgākais ir, protams, lai šis nekļūst par rasismu, slepkavošanu un visu pārējo.
Bet ļoti daudzi cilvēki tā jūtas, ka tā liberālā migrācijas politika ir bijusi gluži pretēja, ka tā faktiski imigrējošai grupai atļauj izkliegt kaujas saukļus "Allahu Akbar!" un nevienu nesoda par naida runu, kas no atsevišķiem reliģiskiem līderiem tiek izteikta, bet tajā pašā laikā citi nedrīkst pat pateikt – klau, tas nav labi, es jūtos nedroši," analizēja Bukovskis.
Kara tuvums šo nedrošību tikai pastiprina, tāpēc jārēķinās, ka jautājumi par migrācijas politiku atgriezīsies atpakaļ dienaskārtībā.
"Mēs to nevaram ignorēt. Mums ir jāatrisina iekšēji šī spriedze, kas ir izveidojusies sabiedrībā, pirms mēs varam tālāk kaut ko risināt. Mēs nevaram to vienkārši paslaucīt zem tepiķīša," pauda Bukovskis.
Šīs sekas iespējams radījusi politika, ko nevar raksturot citādi kā – imigrācija bez integrācijas. Daļa Eiropas valstu līdz šim paļāvušās, ka integrācija notiks pati par sevi, bet tā lielā daļā gadījumu ir izrādījusies ilūzija, pauda Liniņš.
Tikmēr Argentīnā vēlētājus visticamāk uzrunājušas ne tikai Mileja kampaņā izmantotās populistiskās metodes, bet arī radītais krasi atšķirīgais liberālais tēls iepretim daudzus gadus pie varas esošajām sociālistiskajām valdībām.
"Ja mēs paskatāmies uz viņa politisko domu, ne tikai ekonomiski viņš ir liberāls, viņš arī politiski ir absolūti liberāls. Priekš ekonomikas, kas vēl nesen ir piedzīvojusi hiperinflāciju, konstantas problēmas un ento valdību nespēju to procesu vadīt, tagad sabiedrība ir ievēlējusi vienu cilvēku, kuram, liekas, ir risinājumi visam," norādīja Bukovskis.
Milejs ekonomiskās krīzes nomocītajai Argentīnai piedāvā šoka terapiju, un sabiedrība viņam ir noticējusi. Tas, vai politiķim izdosies savus plānus realizēt, gan ir cits jautājums. To rādīs laiks.
