Tuvība ar Ķīnu un Āziju – tikai politiska spēle

Runājot par iespējamajiem Krievijas nākotnes scenārijiem, viens no minējumiem ir, ka Krievija pagriezīs muguru Eiropai, sekojot Ķīnai un kļūstot par aziātisku valsti. Tādā situācijā esošais režīms Krievijā ar vai bez tā vadoņa Vladimira Putina turpinātu savu pastāvēšanu vēl kādu laiku. Analizējot to no vēstures skatu punkta, tāda iespēja ir maz ticama, pauda Klišāns. 

"Ja skatāmies vēsturē, tieši jautājumā, vai Krievija kādreiz ir bijusi īsti ne-Eiropa, es būtu diezgan skeptisks. Arī 16. un 17. gadsimtā Eiropa bija ļoti dažāda, un es domāju, ka Krievija īsti nekad ne-eiropeiska vai ordiska, vai austrumnieciska nav bijusi. Tajā ļoti daudzas pārvaldes formas ir bijušas, bet patiesībā jebkuras civilizācijas būtību lielā mērā nosaka tās garīgā kultūra, un Krievija vienmēr ir bijusi ortodoksālās jeb pareizticīgās baznīcas sfēra," stāstīja Klišāns. 

Pat tad, kad Maskavija jeb Krievija viduslaikos bija ordai un austrumiem pakļauta zeme, tā bija pareizticīga zeme.

"Te ir tas lielais jautājums, vai mēs pareizticīgu zemi varam saukt, ka tā ir aziātiska? Droši vien, ka ne. Droši vien, ka aziātiskas ir bijušas šīs pārvaldes formas – lielkņaza un vēlāk cara izpausmes, bet tādā mentālā ziņā, vērtību ziņā, pasaules uztveres ziņā Krievija vienmēr ir bijusi kristīga, grieķu ortodoksālās baznīcas kultūrtelpa," skaidroja Klišāns.

Protams, tas netraucē, politisku nolūku vadītiem, daudziem Krievijas politiskās elites pārstāvjiem, ieskaitot pašu Putinu, izteikties, ka "mums Ķīna ir tuvāka nekā Eiropa".

"Es domāju, ka tā ir tikai tāda politiska retorika. Kurš ierindas krievu cilvēks šobrīd zina par daoismu, par konfūcismu? Cik viņš vispār tver to, kas ir ne tikai Centrālāzija, bet arī Ķīna? Mentāli Krievija vienalga ir Eiropa, un tāpēc Krievija var līdzīgi kā Staļina laikā un komunisma laikā nodrošināties uz kādu laiku ar "dzelzs priekškaru", var pareizticīgās baznīcas nosacīti nopirktā elite it kā aprobežoties ar šo antirietumniecisko retoriku, bet īsti savā būtībā es neticu Krievijas kā aziātiskas valsts eksistencei, jo tas ir pretrunā ar Krievijas kultūru un mentalitāti," vērtēja Klišāns.

Šī iemesla dēļ vēsturnieks neredz Krievijas un, piemēram, Ķīnas ilgtermiņa sadarbību. Tā drīzāk ir šī brīža politiska spēle – meklēt pretsvarus Eiropai, Rietumiem, ASV un NATO. 

"No civilizācijas skatpunkta ilgtermiņa sadarbības iespējas es tomēr neredzu," pauda Klišāns. 

Jebkurš spēks rada pretspēku

Klišāns norādīja, ka, viņaprāt, Krievijas vēsturē izteikti ir vērojamas divas tendences. No vienas puses – tā ir nemitīga tieksme no vadītāju puses centralizēt un unificēt Krieviju. 

"Tā ir milzīga teritorija, un droši vien, no Pēterburgas vai Maskavas raugoties, vienīgā recepte, kā saglabāt šo sistēmu, ir novērst lokālās, reģionālās atšķirības. Unifikācijas centieni ir bijuši vērojami gan pirmā Romanovu valdnieka Mihaila Romanova valdīšanas laikā, viņa dēla Alekseja valdīšanas laikā, Pētera I laikā," stāstīja vēsturnieks.

Pēc tam tas redzams gan Nikolaja I, gan Aleksandra III, gan Nikolaja II valdīšanas laikā. Nemaz nerunājot par nesenāku vēsturi un padomju laiku – staļinismu, brežņevismu. No Krievijas centrālās varas nemitīgi ir notikuši centieni unificēt valsti. 

"Bet visu laiku ir arī pretējā puse. Jebkurš spēks rada pretspēku.

No otras puses, mēs redzam, ka sabiedrība pati kaut kādā veidā meklē [iespējas atdalīties], varbūt ne juridiskā, ne oficiālā līmenī, bet kaut kādā kopienu līmenī… Mēs vienmēr redzam šo pretējo tendenci – tiklīdz centrālā vara pavājinās, burtiski uzplaukst lokālās," norādīja Klišāns.

Visspilgtākais piemērs tam ir Krievijas revolūcija 1917.–1918. gadā. Tiklīdz centrālā vara sāka vājināties un vēlāk sabrukt, parādījās neskaitāmi lokāli politiski veidojumi.

"Par to mēs esam aizmirsuši. Vienmēr sakām, ka 1917.–1918. gadā Krievijas impērija brūk, ka neatkarību pasludina Lietuva, Igaunija, Ukraina, Latvija, Baltkrievija, Gruzija, Armēnija, bet mēs jau aizmirstam, ka neatkarību pasludina bieži vien arī absolūti krieviski apgabali. Pat sādžas pasludina savas tautas republikas. Šī ir tā pretējā tendence," skaidroja Klišāns.

Tāpēc vēsturnieks, domājot par Krievijas nākotni tuvāko piecu gadu perspektīvā, pauda, ka varētu attīstīties līdzīgi scenāriji. Tiklīdz notiks vismazākā centrālās varas vājināšanās, var attīstīties mums visnegaidītākās separātiskās, lokālās varas izpausmes. 

"Vai mēs īsti zinām, kas ir šī sabiedrība krievu sādžās? Vai mēs zinām, kas ir jakuti, kas ir burjati, kas ir kalmiki, kas ir tatāri?

Burtiski tikko mēs redzējām notikumus Baškīrijā. Mēs jau maz zinām par šiem cilvēkiem, kas viņiem ir iekšā, kādas ir viņu sajūtas, kādi ir viņu sapņi un slēptākās vēlmes. Es domāju, ka pārsteigumi ne tikai mums, bet vispār visai pasaulei var būt lieli, bet tie notiks tikai tad, kad mazināsies šis baiļu faktors," vērtēja Klišāns.

Būs vēl sliktāk, bet tad kļūs labāk

Protams, to, vai šāds scenārijs piepildīsies, redzēsim tikai pēc daudziem gadiem, un vēstures zināšanas ļauj tikai paredzēt, kas varētu notikt, nevis, kas reāli notiks, taču skaidrs, ka karš vienmēr izraisa kādas izmaiņas. 

"Mums ir jāatceras diezgan neseni notikumi, kas jau ir piemirsušies, – Habarovska [2020. gadā]. Pēkšņi pilnīgi krieviska pilsēta nostājās pret Maskavu. Daudzi teica – tā ir revolūcija.

Tas taču viss nekur nav zudis, tas viss šobrīd ir atkal drusku iedzīts zem deķa baiļu dēļ, represiju dēļ. Tiklīdz bailes zudīs, tas viss nāks ārā," pauda Klišāns.

Protams, tas nenozīmē, ka revolūcija nāks viegli un Krievija automātiski pievērsīsies demokrātijai. Šādam scenārijam vēstures zināšanas sniedz vismazāk optimisma, jo Krievijā demokrātija tā īsti ilgstoši nav pastāvējusi praktiski nekad, tomēr demokrātijas ceļš nav neiespējams – Krievija kā civilizācijas telpa ir kristīga, un demokrātija ar kristīgu civilizāciju iet soli solī. 

"Domāju, ka šis scenārijs sāks realizēties brīdī, kad Krievijā zudīs "Kaščeja adata", ko sauc par Vladimiru Putinu. Es domāju, ka tad nāks tiešām juku laiki un [Krievija] ies vēl lielāka autoritārisma virzienā, bet man gribas domāt, ka tas nebūs ilgi, jo es vēlreiz saku, ka Krievijai kulturāli civilizācijas ziņā nekā nav kopīga ar Ķīnu un ar Āziju. Tad šis pēdējais scenārijs [iespējamā Krievijas demokratizācija] tā jeb citādi sāks realizēties. Respektīvi, būs vēl sliktāk, nekā ir, un tad kļūs labāk," secināja Klišāns.