LSM skaidro: kāpēc ASV prezidenta vēlēšanu iznākumu izšķirs daži «svārstīgie» štati

ASV sabiedrība ar katrām vēlēšanām arvien vairāk sašķeļas divās konkurējošās nometnēs, un lielākā daļa vēlētāju dzīvo vai nu "republikāņu", vai "demokrātu" štatos, kur vēlēšanu uzvarētāju var droši prognozēt vēl ilgi pirms balsošanas dienas. Galvenā cīņa notiek tajos štatos, kur abu partiju atbalstītāju skaits ir aptuveni līdzīgs, un tur tad arī tiek ieguldīta lielākā daļa priekšvēlēšanu kampaņai atvēlēto resursu.

Uzvarēt var arī tas, kurš saņēmis mazāk balsu

Tālā pagātnē ir palikuši laiki, kad 1984. gada prezidenta vēlēšanās republikānis Ronalds Reigans uzvarēja 49 no 50 štatiem un savam demokrātu sāncensim Volteram Mondeilam ļāva uzvarēt tikai viņa mājas štatā Minesotā. Mūsdienās kaut kas tāds būtu pilnīgi neiedomājams, jo liela daļa amerikāņu vēlētāju drīzāk būtu gatavi balsot par pašu elles valdnieku nekā par konkurējošās partijas kandidātu.

Šādā ārkārtīgi polarizētā gaisotnē notiek arī tagadējā priekšvēlēšanu kampaņas cīņa starp demokrātu kandidāti Kamalu Harisu un republikāni Donaldu Trampu.

Sabiedriskās domas aptaujas rāda, ka ASV kopumā Harisas un Trampa atbalstītāju skaits ir ļoti līdzīgs: katrs no viņiem varētu saņemt ap 48% balsu. Taču šis rādītājs slēpj ļoti lielas atšķirības starp dažādiem štatiem, jo daļā štatu pārliecinošā vadībā ir Harisa, bet citviet izteikts favorīts ir Tramps.

Atšķirībā no daudzām citām valstīm ASV prezidenta vēlēšanu iznākumu nenosaka tas, cik vēlētāju balsu kopumā ir saņēmis kandidāts. ASV vēsturē bijuši jau vairāki gadījumi, kad prezidenta vēlēšanās uzvar kandidāts, kurš saņēmis par vairākiem miljoniem balsu mazāk nekā viņa konkurents.

Piemēram, tā notika 2016. gadā, kad demokrātu kandidāte Hilarija Klintone saņēma gandrīz par trim miljoniem vairāk balsu, taču vēlēšanās uzvarēja Donalds Tramps.

Arī bēdīgi slavenajās 2000. gada ASV prezidenta vēlēšanās, kuru iznākumu izšķīra 537 vēlētāju balsis Floridas štatā, demokrātu kandidāts Als Gors kopumā saņēma par pusmiljonu vairāk balsu, taču prezidenta vēlēšanās uzvarēja republikānis Džordžs V. Bušs.

51 atsevišķas vēlēšanas

Šādi paradoksi ir iespējami, pateicoties ASV prezidenta vēlēšanu sistēmai, jo prezidents tiek ievēlēts nevis tiešās vēlēšanās, bet gan ar tā sauktās Elektoru kolēģijas starpniecību. Tas nozīmē, ka prezidenta vēlēšanas faktiski notiek atsevišķi katrā no 50 štatiem un Kolumbijas apgabalā, kur atrodas valsts galvaspilsēta Vašingtona.

Elektoru kolēģijā katram štatam ir tik daudz balsu, cik tam ir pārstāvju ASV Kongresā. Tātad kopā ir 538 balsis (Kongresā ir 435 Pārstāvju palātas deputāti un 100 senatori, vēl trīs balsis ir atvēlētas Kolumbijas apgabalam). Lai kļūtu par nākamo prezidentu, kandidātam ir jāsaņem vismaz 270 elektoru atbalsts.

Štatam piešķirto elektoru skaits lielā mērā ir atkarīgs no štata iedzīvotāju skaita. Piemēram, iedzīvotāju skaita ziņā lielākajam ASV štatam Kalifornijai ir 54 balsis, tālāk seko Teksasa (40), Florida (30) un Ņujorkas štats (28).

Savukārt iedzīvotāju skaita ziņā mazākajiem štatiem, piemēram, Aļaskai, Vērmontai un Vaiomingai, ir pa trim balsīm Elektoru kolēģijā.

Taču kopumā šāda sistēma ir izdevīga tieši mazajiem štatiem, jo tajos katra vēlētāja balsij ir lielāks "svars".

Elektoru kolēģijas aizstāvji uzsver, ka šāda sistēma liek prezidenta amata kandidātiem pievērst uzmanību arī mazākiem štatiem, jo pretējā gadījumā viņi apceļotu tikai iedzīvotāju skaita ziņā lielākos štatus.

Uzvarētājs saņem visu 

Jāņem vērā, ka gandrīz visi štati (48 no 50) prezidenta vēlēšanās izmanto tā saukto "uzvarētājs saņem visu" sistēmu: elektoru balsis tiek piešķirtas nevis proporcionāli vēlēšanu iznākumam, bet gan visvairāk balsu saņēmušais kandidāts saņem visas štata elektoru balsis. Piemēram, ja prezidenta vēlēšanās Floridas štatā Tramps saņemtu 48,7% balsu, bet par Harisu nobalsotu 48,6% vēlētāju, tad visas 30 štata elektoru balsis tāpat pienāktos Trampam.

Lielākajā daļā ASV štatu prezidenta vēlēšanu iznākums ir prognozējams jau tagad, jo štati ir sadalījušies "sarkano" (republikāņu) un "zilo" (demokrātu) nometnēs.

Piemēram, neviens nešaubās, ka Kalifornijā un Ņujorkā uzvarēs Harisa, bet Teksasā un virknē dienvidu štatu vēlētāju vairākums nobalsos par Trampu.

Un šāda sistēma arīdzan nozīmē to, ka tādos štatos kā Kalifornija un Ņujorka vēlētājiem ir mazāka motivācija balsot, jo nav nekādas starpības, vai Harisa tur izcīnīs 60% vai 80% balsu, jo viņai tik un tā pienāksies attiecīgajam štatam paredzētais elektoru skaits.

Tiesa gan, jāņem vērā, ka vienlaikus ar ASV prezidenta vēlēšanām vienmēr notiek arī Kongresa un vietējā mēroga vēlēšanas, kurās vēlētājiem ir iespēja atbalstīt savus favorītus.

Pašlaik labākas izredzes ir Trampam

ASV prezidenta vēlēšanu iznākums arī šoreiz būs atkarīgs no vēlētājiem "svārstīgajos" štatos, kur saskaņā ar aptauju datiem abu kandidātu izredzes ir ļoti līdzīgas.

Šajā vēlēšanu ciklā "svārstīgo" štatu kategorijā visbiežāk tiek minēti septiņi štati: Pensilvānija (19 balsis Elektoru kolēģijā), Džordžija (16), Ziemeļkarolīna (16), Mičigana (15), Arizona (11), Viskonsina (10) un Nevada (6).

Saskaņā ar portāla 270toWin.com prognozēm pašlaik demokrāti diezgan stabili var rēķināties ar 226 balsīm Elektoru kolēģijā, republikāņiem būtu 219 balsis, bet vēlēšanu iznākumu izšķirs 93 elektoru balsis septiņos iepriekš minētajos "svārstīgajos" štatos.

To ļoti labi apzinās arī paši kandidāti, tādēļ pēdējā mēneša laikā gandrīz visi Trampa un Harisas priekšvēlēšanu mītiņi rīkoti tieši šajos štatos un tur arī tiek iztērēta lauvas tiesa kandidātu reklāmas kampaņām atvēlētā budžeta.

Pašlaik vairumā "svārstīgo" štatu nelielā vadībā ir Tramps, tādēļ viņš tiek uzskatīts par favorītu cīņā par Balto namu.

2016. gada vēlēšanās Tramps uzvarēja sešos no septiņiem svārstīgajiem štatiem un attiecīgi kļuva par ASV prezidenta vēlēšanu uzvarētāju. 2020. gadā sešos no septiņiem štatiem uzvarēja demokrātu kandidāts Džo Baidens, kuram tas pavēra ceļu uz Balto namu.

Harisa cer nosargāt "zilo mūri"

Šoreiz demokrātu kandidātes Harisas lielākās cerības saistās ar trim štatiem (Pensilvāniju, Mičiganu un Viskonsinu), kas tiek dēvēti par daļu no demokrātu "zilā mūra". Šo mūri veido štati, kuros demokrātu kandidāti bija uzvarējuši visās prezidenta vēlēšanās no 1992. līdz 2012. gadam.

2016. gadā Pensilvānijā, Mičiganā un Viskonsinā uzvarēja Tramps, bet 2020. gadā Baidenam izdevās atkarot šos štatus atpakaļ demokrātu ailītē.

Pensilvānijai, Mičiganai un Viskonsinai kopā ir 44 elektoru balsis, kas papildus 226 šķietami drošajām demokrātu balsīm Harisai nodrošinātu minimālu uzvaru Elektoru kolēģijā: 270 pret 268.

Pensilvānija (19 elektoru balsis)

Pensilvānija ir lielākais no "svārstīgajiem" štatiem, tādēļ tam ir pievērsta sevišķi liela uzmanība. Gan Harisai, gan Trampam uzvara Pensilvānijā nozīmētu ļoti platu soli ceļā uz triumfu prezidenta vēlēšanās. 2016. gadā Pensilvānijas štatā Tramps pārspēja Klintoni ar mazāk nekā 50 000 balsu pārsvaru, bet 2020. gadā ar nelielu pārsvaru uzvarēja Baidens. Demokrāti cer uz panākumiem štata lielpilsētās Filadelfijā un Pitsburgā, savukārt Trampam ir lielāks atbalsts mazpilsētās un lauku rajonos.

Mičigana (15)

Mičigana tradicionāli tika uzskatīta par demokrātu jeb "zilās" nometnes štatu, taču 2016. gadā Tramps šeit uzvarēja ar niecīgu pārsvaru, savācot par 11 000 vairāk balsu nekā Klintone (kopumā Mičiganā nobalsoja vairāk nekā pieci miljoni vēlētāju). 2020. gadā Baidenam izdevās atkarot Mičiganu, taču kopumā štatā valdošās tendences nav labvēlīgas demokrātiem. Mičigana ar lielpilsētu Detroitu ir ASV autobūves galvenais centrs, taču liela daļa darbavietu ir pārceltas uz ārzemēm. "Baltie, vienkāršo darbu strādnieki bez augstākās izglītības, kas tradicionāli bijuši saistīti ar arodbiedrībām, tagad sliecas atbalstīt republikāņus," raidsabiedrībai BBC skaidro Mičiganas politologs Mets Grosmans. Mičiganas štatā arīdzan ir ASV lielākā arābu kopiena, un daudziem nepatīk ASV valdības atbalsts Izraēlai.

Viskonsina (10)

Abās iepriekšējās prezidenta vēlēšanās cīņa Viskonsinas štatā bija sevišķi sīva: 2016. gadā Tramps uzvarēja ar 23 000 balsu jeb 0,8% pārsvaru, bet 2020. gadā Baidens guva virsroku ar 20 000 balsu jeb 0,6% pārsvaru. Tādējādi abas reizes Viskonsina bija vēlēšanu uzvarētāja pusē, un arī šoreiz šim štatam būs ļoti liela nozīme. Ne velti tieši Viskonsinas štata pilsētā Milvoki šovasar notika Republikāņu partijas kongress, kurā Tramps oficiāli tika izvirzīts prezidenta amatam.

Džordžija (16)

Džordžija tradicionāli bijusi labvēlīgāka republikāņu kandidātiem, tomēr 2020. gadā Baidens šeit diezgan negaidīti pārspēja Trampu. Viņš apsteidza Trampu par nepilniem 12 000 balsu. Toreiz šajā štatā vēl ilgi turpinājās tiesu darbi, jo Tramps uzskatīja, ka demokrāti esot "nozaguši" viņam uzvaru. Džordžijā un štata lielpilsētā Atlantā liela daļa iedzīvotāju ir afroamerikāņi, kuru balsis Harisai būs ļoti svarīgas, lai mēģinātu pārspēt Trampu.

Ziemeļkarolīna (16)

Ziemeļkarolīna ir vienīgais no septiņiem tagadējiem svārstīgajiem štatiem, kurā 2020. gadā uzvarēja Tramps, un sabiedriskās domas aptaujas rāda, ka viņam ir labas izredzes atkārtot šo panākumu. Demokrātiem jācer uz labiem rezultātiem štata lielpilsētās, lai mēģinātu pārspēt Trampu.

Arizona (11)

Arizona pārsvarā ir balsojusi par republikāņu kandidātiem, bet 2020. gadā Baidens šeit uzvarēja ar 10 000 balsu pārsvaru. Arizonas štatam ir gara robeža ar Meksiku, tādēļ nelegālās migrācijas jautājums šajā štatā ir īpaši aktuāls. Tramps solījis veikt lielākās nelegāli ieceļojušo migrantu deportācijas valsts vēsturē, taču šis priekšlikums varētu nepatikt lielai daļai Arizonas vēlētāju, kas ir latīņamerikāņu izcelsmes.

Nevada (6)

Nevada ar sešām elektoru balsīm ir mazākais no svārstīgajiem štatiem, un jaunāko laiku vēsturē šeit labāk klājies demokrātu kandidātiem. Nevada un izklaides industrijas lielpilsēta Lasvegasa ir ļoti atkarīgas no ASV ekonomikas kopējā stāvokļa, bet pašlaik Nevadas štatā ir salīdzinoši augsts bezdarba līmenis, kas varētu iegriezt demokrātiem. Taču štatā ir arī daudz latīņamerikāņu izcelsmes vēlētāju, kas vairāk sliecas balsot par demokrātiem.

"Svārstīgie" štati laika gaitā mainās

Svārstīgo štatu pozīcijas gan nav akmenī iekaltas, jo ekonomikas attīstības un demogrāfiskās tendences laika gaitā var būtiski mainīt štatu politisko kursu. Piemēram, daudzus gadu desmitus par klasisku "svārstīgo" štatu tika uzskatīts Misūri štats, kas laika posmā no 1904. līdz 2004. gadam pamanījās 25 no 26 reizēm nobalsot par to kandidātu, kurš galu galā uzvarēja ASV prezidenta vēlēšanās kopumā. Taču pēdējās desmitgadēs Misūri štats ir kļuvis par stabili "sarkanu" štatu, kas vienmēr balso par republikāņiem.

Tāpat arī Ohaio un Floridas štati, kas vēl nesenā pagātnē bija izteikti "svārstīgie" štati, tagad diezgan droši ir republikāņu nometnē. Savukārt pretējā virzienā devušies tādi štati kā Virdžīnija, Kolorādo, Ņūhempšīra un Ņūmeksika, kas stabili ieņēmuši pozīcijas demokrātu nometnē.

Demokrāti par potenciāli lielāko balvu uzskata ASV otro lielāko štatu Teksasu, ko viņi no sarkana cer pārkrāsot par zilu, bet ASV politikas analītiķi spriež, ka tas ir nedaudz tālākas nākotnes jautājums.

Tāpat jāņem vērā, ka ASV ir diezgan liela iekšējā migrācija un cilvēki mēdz apmesties uz dzīvi tajos štatos, kuru politiskā vide viņiem šķiet pievilcīgāka.

"Ja štats iegūst reputāciju kā republikāņiem vai demokrātiem piederīgs, mēs sākam novērot attiecīgas migrācijas tendences, jo cilvēki sevi sašķiro pa vietām, kur gribētu dzīvot," raidsabiedrībai CNN skaidro politologs Deivids Šulcs.