NATO bažījas par Ķīnu
Briselē turpinājās NATO valstu ārlietu ministru tikšanās. Ministri apsprieda Ķīnas šķietami arvien ciešākās attiecības ar Krieviju, par kurām Ķīnas prezidents Sji Dzjiņpins runāja savas nesenās vizītes laikā Maskavā. Ir bažas, ka Pekina varētu piegādāt Krievijai ieročus, lai palīdzētu tai uzbrukumā Ukrainai. Tāpat ir bažas par Krievijas atbalstu Ķīnas iespējamiem agresīvajiem nodomiem pret Taivānu, kuru Pekina uzskata par savu separātisku provinci.
"Ķīna atsakās nosodīt Krievijas agresiju. Tā atkārto Krievijas propagandu un atbalsta Krievijas ekonomiku. Ķīna un Krievija arī pastiprina kopīgās militārās aktivitātes Indijas un Klusā okeāna reģionā.
Sabiedrotie ir vienojušies, ka jebkāda nāvējošas palīdzības sniegšana Krievijai būtu vēsturiska Ķīnas kļūda ar dziļām sekām,"
sacīja NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs.
To, cik pamatotas ir bažas, ka Ķīna varētu palīdzēt Krievijai ar ieročiem, Latvijas Televīzija vaicāja Latvijas ārlietu ministram Edgaram Rinkēvičam ("Jaunā Vienotība").
"Bažas ir, bet konkrētu faktu nav. Ir skaidrs, ka mums ir jāstrādā pamatā uz to, lai Ķīna saprastu, ka jebkura veida praktiska militāra palīdzība Krievijai nozīmēs nopietnas konsekvences ekonomikā tirdzniecības un finanšu jomā. Veids, kā mēs varam līdzsvarot Ķīnu, ir cieša sadarbība ar Koreju, Japānu, Jaunzēlandi, Austrāliju – gan politiski, gan tirdzniecības un ekonomiskajā jomā," sacīja Latvijas ārlietu ministrs.
Eiropa runā ar Ķīnu – tā, piemēram, šobrīd Ķīnā vizītē atrodas Francijas prezidents kopā ar 50 franču uzņēmējiem un Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena. Un arī viņi centīsies runāt ar Ķīnu, lai novērstu tās atbalstu Krievijas īstenotajam karam Ukrainā.
Eksperti norādījuši, ka šī vizīte eiropiešiem būs "delikāta diplomātiska deja".
Eiropas Savienības valstīm ir atšķirīgas pieejas Ķīnai, un tas palīdz Ķīnai piekopt "skaldi un valdi" politiku pret Eiropu.
Ungārija ir uzņēmusi Ķīnas investīcijas ar atplestām rokām un atturējusies kritizēt tās cilvēktiesību pārkāpumus, līdzīgi arī Spānija. Vācija uz Ķīnu raugās no ekonomisko ieguvumu leņķa, tas svarīgi arī Francijai.
Otrā spektra galā ir Lietuva, kas brīdina, ka Eiropai jābūt gatavai saraut ekonomiskās attiecības ar Ķīnu, ja tās prezidents mainīs virzienu un izšķirsies par labu Krievijai.
Ukrainas ceļš uz NATO
Uz NATO valstu ārlietu ministru tikšanos bija ieradies arī Ukrainas ārlietu ministrs Dmitro Kuleba. Viņš vēlreiz apliecināja, ka Ukraina centīsies pievienoties aliansei, jo uzskata, ka tikai tā var garantēt Ukrainas drošību. NATO arī uzaicinājusi Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski piedalīties klātienē NATO samitā Viļņā jūlijā. Vai Zelenska uzaicināšana uz Viļņu nozīmē uzaicinājumu Ukrainas dalībai NATO – pagaidām atbilde ir "nē".
"Šobrīd Viļņas samitā Ukraina nesaņems ielūgumu pievienoties NATO – tas ir skaidrs kaut vai tāpēc, ka par to būtu jāvienojas visām 31 NATO dalībvalstij, un tas nav iespējams.
Taču tai pašā laikā daudz ko noteiks Ukrainas panākumi kaujas laikā. Jebkurš panākums – patīk vai ne – tiešām dod lielāku optimismu un tuvina valsti NATO.
Kaut kāda veida ne tik panākumiem bagāts uzbrukums, protams, dod iespēju skeptiķiem daudz runāt," sacīja Latvijas ārlietu ministrs.
Ukraina šobrīd gatavo nopietnu pretuzbrukumu Krievijai, un skaidrs, ka tā rezultātus Rietumi uzmanīgi vēros un analizēs, kā Ukrainai ir izdevies izmantot Rietumu piegādāto tehniku un ieročus. Taču ar vienu uzbrukumu viss nebūs beidzies un kara darbība turpināsies. Un te gatavojas ilgam Ukrainas atbalstam.
"Mēs vienojāmies sākt darbu pie stratēģiskas, vairāku gadu palīdzības programmas Ukrainai izstrādes. Skaidrs pierādījums tam, ka mūsu atbalsts turpināsies ilgtermiņā, lai palielinātu Ukrainas savietojamību ar NATO un panāktu tās atbilstību NATO standartiem. Tas palīdzēs Ukrainai tās ceļā uz eiroatlantisko integrāciju, jo Ukrainas nākotne ir NATO," sacīja NATO ģenerālsekretārs.
Jautājums, kas ir neskaidrs, vai NATO var tikt uzņemta valsts, kura ir iesaistīta militārā konfliktā vai kurai ir neatrisinātas teritoriālās domstarpības, jo šāds kritērijs tika noteikts 1995. gadā. Bet no ārlietu ministra teiktā noprotams – ja būs politiskā griba, tad to var atrisināt.
