Rihards Plūme: Jau ilgāku laiku par Baltkrievijā esošo režīma kritiķu aktivitātēm dzirdam maz. Vai ir iespēja novērtēt, cik liela ir tā sabiedrības daļa, kas neatbalsta režīmu, un kādēļ pret režīmu vērstas aktivitātes ir noplakušas un vismaz lielā mērā pazudušas no mediju virsrakstiem?
Svjatlana Cihanouska: Jāsaka, ka sabiedrības vidū atbalsts Lukašenko režīmam nav pieaudzis kopš 2020. gada. Es lēstu, ka tie varētu būt 15% vai 17%, un tas nemainās. Cilvēki redz, kā Lukašenko ievilka mūsu valsti karā pret Ukrainu. Kā viņš pazemo Baltkrieviju starptautiskajā arēnā. Kā viņš pārdod mūsu valsti Krievijai. Es domāju, ka arvien mazāk un mazāk cilvēku atbalsta šo politiku.
Kopš 2020. gada lielākā daļa baltkrievu vēlas tikt vaļā no Lukašenko un vēlas pārmaiņas Baltkrievijā. Kādēļ, kā jūs sakāt, šī kustība izgaist, jo, iedomājieties, ka Baltkrievija tagad izskatās kā Staļina laika ēra, kā gulags, kad katru dienu cilvēki tiek aizturēti.
Represijas turpinās. Visi alternatīvie mediji Baltkrievijā ir likvidēti, visas organizācijas ir sagrautas.
Un mēs nevaram jums, demokrātiskajām valstīm, sniegt skaistus attēlus ar šausmīgām aizturēšanām vai skaistām protestu fotogrāfijām, jo viss ir apspiests. Jebkurā brīdī armijas cilvēki var jūs aizturēt uz ielas, jo runājat baltkrievu valodā, un ielikt jūs cietumā uz 5, 10 vai 15 gadiem. Arī tie cilvēki, kuri atbalsta Ukrainu, ir lielās briesmās, jo par 5 eiro ziedojumu Ukrainas armijai jūs varat dabūt 5 vai 10 gadus cietumā.
Vienkārši iedomājieties, tie ir kā Staļina laiki un, protams, cilvēki ir nobijušies. Pusmiljons cilvēku pameta Baltkrieviju represiju dēļ. Mēs trimdā varam būt skaļāki, bet Baltkrievija šobrīd nav lielā starptautiskā fokusā, jo ir Ukraina, jo ir Izraēla un daudzas citas krīzes pasaulē. Un mums ir jāstrādā ļoti smagi, lai atgādinātu pasaulei par Baltkrieviju.
Es domāju, ka cilvēki kļūst arvien ciniskāki. Jūs esat redzējuši tik daudz briesmīgu attēlu. Jūs esat redzējuši Buču Ukrainā, jūs esat redzējuši nāvi. Un politieslodzīto vai represiju problēma kļūst ne tik ļoti svarīga.
Bet tā ir svarīga, jo mēs zaudējam mūsu valsti un tas ir visas demokrātiskās sabiedrības morāls pienākums atbalstīt tos, kuri cīnās, ziedo dzīvības un brīvību par vērtībām, uz kurām jūsu valstis ir balstītas.
Lukašenko parakstījis likumu par amnestiju vairākām notiesāto personu kategorijām. Kādēļ viņš pieņēmis šādu lēmumu, un kāda kopumā šobrīd ir situācija ar politieslodzītajiem, tostarp Jūsu vīru?
Situācija ar politieslodzītajiem Baltkrievijā ir drausmīga. Katru dienu 15–20 cilvēki tiek aizturēti. Politieslodzītie tiek turēti izolācijā.
Es nezinu neko par savu vīru vairāk nekā gadu. Es nezinu, vai viņš ir dzīvs. Mani bērni nesaņem vēstules no viņa vairāk nekā gadu.
Advokātam nav ļauts viņu apmeklēt. Es nezinu, kas ar viņu ir noticis.
Tāda pati situācija ir ar Mašu Koļesņikovu, manu tautieti, kura ir cietumā un kurai bija operācija cietumā. Režīms to dara, lai salauztu visus tos drosmīgos cilvēkus, kuri ir aiz restēm un kuri nevēlas nekādas vienošanās ar Lukašenko režīmu. Kas attiecas uz amnestiju, ziniet, šajā tā sauktajā likumā par amnestiju ir vietas, kurās teikts, ka visi šie cilvēki, kas ir notiesāti atsevišķās politiskās sadaļās, ka viņiem nav tiesību uz amnestiju.
Par spīti tam līdz šim 12 cilvēki no politieslodzīto vietām ir atbrīvoti. Teju visiem no viņiem tās bija viņu [ieslodzījuma] pēdējās dienas, viņi drīz vien tāpat būtu atbrīvoti (iesmejas). Ziniet, es nezinu, kas ir īstais pamudinājums, kas lika Lukašenko izlaist šos cilvēkus. Es domāju, ka tas ir kopējais spiediens uz režīmu. Bet, protams, VISIEM šiem politieslodzītajiem ir jātiek atbrīvotiem. Mums ir jāizjauc šis režīms. 12 cilvēki tika atbrīvoti, bet pieci jauni politieslodzītie parādījās tajā pašā dienā. Represijas turpinās, un mēs nevaram šo 12 cilvēku atbrīvošanu uztvert kā humānismu. Šis nav par to.
Kas ir Koordinācijas padomes galvenie darbakārtības jautājumi šobrīd? Piemēram, jūs esat meklējusi atbalstu pie Eiropas Savienības jautājumā par pasu izsniegšanu Eiropā dzīvojošajiem baltkrieviem. Kāds ir progress šajā jautājumā, un kad varam sagaidīt kādus lēmumus?
Mēs kā baltkrievi, kas cīnās pret režīmu un pret mūsu valsts absorbciju no Krievijas puses, mums ir daudz izaicinājumu. Pirmkārt, protams, tie ir mūsu politieslodzītie, tās ir Baltkrievijā esošo baltkrievu problēmas. Bet tie, kas dzīvo brīvībā demokrātiskajās valstīs, arī viņiem ir problēmas ar legalizāciju.
Proti, viņi nevar atjaunot savas pases, un mums ir jādomā par to, kā viņus pareizi legalizēt. Tādēļ šis projekts "Jaunā Baltkrievijas pase" ir ļoti svarīgs.
Mums ir jāuztur Baltkrievija darbakārtībā, un tas ir grūti, jo pasaulē ir daudz krīžu, bet pasaulei nevajadzētu aizmirst par Baltkrieviju. Protams, mēs saprotam, ka agrāk vai vēlāk notiks diskusija par Ukrainu, un šajā ziņā Baltkrieviju nevajadzētu atdot kā mierinājuma balvu Putinam. Mums ir jāstiprina demokrātisko spēku darbība, lai parādītu alternatīvu Lukašenko režīmam. Mēs esam demokrātiskas institūcijas, un mums ir jāsniedz viss iespējamais atbalsts demokrātiskajiem baltkrieviem un jāmeklē jauni sabiedrotie pasaulē, lai izveidotu jaunas attiecības, kā nesen tas bija ar Armēniju, Gruziju un Moldovu, postpadomju valstīm.
Mums ir jāpalīdz baltkrieviem, kuri ir aizbēguši no Baltkrievijas, ar jauniem mājokļiem. Iedomājieties, tas ir pusmiljons. Un man arī ir jānodrošina vienotība baltkrievu vidū. Četri gadi smagas cīņas… tas ir izaicinājums, bet
mans uzdevums ir turēt visus baltkrievus tuvu vienu otram, likt viņiem saprast morālo pienākumu turpināt mūsu cīņu par mūsu cilvēku atbrīvošanu un brīvu un godīgu vēlēšanu noturēšanu.
Vai tas ir patiesi iespējams – jums un jūsu partneriem no ārpuses kaut kā ietekmēt vai uzšķilt dzirksteli tajos cilvēkos, kas ir pret režīmu Baltkrievijas iekšienē. Jūs, piemēram, tikāt salīdzināta ar Jūliju Navaļnaju, ka tas nav iespējams, ka viņa to pašu varētu paveikt Krievijā. Vairāki eksperti uz to norādījuši, salīdzinot viņu ar jums. Kāds ir jūsu viedoklis par jūsu spējām ko tādu paveikt Baltkrievijā?
Pirmkārt, Krievijas un Baltkrievijas konteksts ir pilnīgi citādāks. Mums 2020. gadā bija vēlēšanas, kurās Lukašenko zaudēja. Lukašenko ir neleģitīms.
Baltkrievijas cilvēki, kas ir Baltkrievijā, viņi neļāva Lukašenko pāršķirt mūsu vēstures lappusi. Viņi neaizmirsa, viņi nepiedeva.
Un es komunicēju ar cilvēkiem no Baltkrievijas diezgan bieži. Cilvēki var man piezvanīt un komunicēt. Un es redzu, ka viņu tieksme pēc pārmaiņām ir tik dzīva un spilgta. Tagad viņi nepulcējas, un ir svarīgi Baltkrievijā paveikt kaut ko redzamu, bet visi man saka – kad pienāks brīdis, kad būs iemesls, kad tu mūs sauksi, mēs būsim tur. Tagad mēs esam "drošajā režīmā", bet, kad iespēju logs atvērsies, mēs būsim te, mēs tevi atbalstām. Dari, ko tu dari, lai saglabātu baltkrievu tautas tēlu. Mums ir jāsaglabā mūsu nācijas identitāte. Bet mēs būsim ar tevi, kad tas būs nepieciešams.
