Latvijas Televīzija toreiz neilgi pēc slaktiņa apmeklēja nelielo ciemu un tikās ar upuru tuviniekiem, kam bija jāmēģina rast spēku, lai dzīvotu tālāk. Tagad, pēc gada, vēlreiz devāmies uz Hrozu, lai uzklausītu viņu stāstīto.
Raķete izdzēsa 59 dzīvības
2023. gada 5. oktobris. Dienas vidus. Hroza, Harkivas apgabals, 40 kilometru no frontes. Krāsmatas, drupas un cilvēku ķermeņi. Pirms brīža viņi visi sēdās pie galda iemīļotajā kafejnīcā "Sputņik", lai piemiņas mielastā godinātu pārapbedīto draugu un radinieku - karavīru, kurš kritis frontē. Un tad, sprādziens. Krievijas raidītā "Iskander" raķete tiešā trāpījumā vienā mirklī dzēsa 59 dzīvības. Šajā ellē izdzīvoja pieci, bet līdz šai dienai – četri cilvēki.
Izmeklēšanā secināts, ka koordinātes agresoram nodevuši kādreiz ciemā dzīvojošie brāļi Mamoni. Viņi ir prom, Krievijā. Bet Hrozā gadu pēc traģēdijas mēģina sadzīvot ar zaudējuma sāpēm, fiziskajiem ievainojumiem un karu, kas negrasās beigties.
Gadu pēc traģēdijas esam ieradušies Hrozā. Dienas vidus, tā pati vieta, kur sadega kafejnīca. Strādnieki pabeidz cementēt laukumu. Tuvojas gadadiena, tādēļ jāpasteidzas. Akmens plāksnēs iekalti visu 59 upuru vārdi - kāds visu laiku nes ziedus, svecītes.
Nācās apbedīt meitu un znotu
Valērijs Kozirs katru dienu brauc šurp. Citādi nevar. Krievijas raķete ir nogalinājusi viņa meitu, znotu un abus znota vecākus.
Valērijs pienāk pie pieminekļa un rāda savu tuvinieku vārdus: "Tā ir mana meita, tas - znotiņš, te meitas vīra tēvs, te viņa mamma. Paši tuvākie.
Meitiņa, protams, man asinsbērns, bet arī no viņas vīra puses sanācām radi. Skaties, uz kuru gribi. Lūk, te mana trešās pakāpes māsīca, te – trešās pakāpes brālēns, te kūms. Skaties, kur gribi, visi tādi."
Valērija meita Olga vēl pusstundu pēc sprādziena bija dzīva. Viņu aizveda uz slimnīcu, kur Olga paguvusi pateikt, cik ļoti gribas dzīvot. Un tad viss… Valērijs pats divas reizes skrēja šurp, palīdzēja glābt, bet pēc dažām dienām apbērēja savus mīļos.
Valērijs un viņa sieva Ļubova tagad ir apgādnieki visiem trim mazbērniem - Nastjai, Darinai un Dimam.
"Turamies. Ko citu? Cenšos viņus vienkārši izaudzināt par labiem pilsoņiem. Nav obligāti jābūt miljardieriem, miljonāriem, bet vienkārši labam cilvēkam. Es uzskatu, ka uz mani attiecas tas, kā pret viņiem attieksies citi cilvēki. Lai viņus cienītu. Lai tad, kad es ar saviem bērniem ietu pa ielu pilsētā, pretim nācēji nepārietu ielas otrā pusē, bet gan apstātos, sasveicinātos. Tā, lūk, vajag dzīvot," stāsta Valērijs.
"Ja nebūtu mazbērnu, es nebūtu izturējis"
Uz jautājumu, vai bērni ir spējuši kaut cik pārvarēt traumu, Valērijs atbild:
"Es domāju, ka jā. Es kā pieaugušais apzinos šīs bēdas, bet viņi… Es domāju, ka jā. Cenšos viņus pasargāt. Kad pēcāk sakopām kapa vietas, bērnus neņēmu līdzi. Mazākā meitiņa pati savēra tādas kā krellītes, kuloniņu. Mums pie krustiem flīzīte, šķīvītis stāv, un viņa zem viena no tiem palika krellītes un sacīja: tās ir tētim."
"Kad notika traģēdija, es centos šurp nebraukt, jo tas man dvēseli rāva uz pusēm. Bet pēc tam sapratu, ka gluži otrādi – atbrauksi, pārmetīsi krustu, pasēdēsi, padomāsi un būsi kā parunājies.
Ir tā bijis, ka pats sevī ar meitu sarunājos, stāstu, ka esam bijuši Odesā, jūrā, bērni četras dienas atpūtušies, ka bijuši kino, uz karuseļiem, izšūpojušies, atveldzējuši dvēseli, un varbūt viņa mani tiešām dzird."
Dienā, kad tiekamies ar Valēriju, bērni ir mājās, bet satikties nevēlas. Īsu brīdi redzam Darinu, kura strādā turpat veikalā, blakus piemiņas vietai. Noslēgušies, Valērijs saka, nevienu svešu no malas redzēt negrib.
"Es lūdzu Dievu, lai iedod vēl vismaz piecus gadus, lai noliktu bērnus uz kājām, un tad... Man nevajag daudz, man jau pietiek visu to bēdu, kas bijušas. Kādreiz aizdomājos - ja man nebūtu mazbērnu, es laikam nebūtu izturējis. Un, ja es salūztu, ko bērni darītu, kam es visvairāk tad pāri nodarītu."
Tantei visa seja bija apdegusi
Piemiņas vietā ierodas vēl cilvēki un sasveicinās ar Valēriju.
Uz Hrozu no tālāka apvidus atbraukušas Katrīna Sidaša ar vecmāmiņu Galinu Sidašu. Raķetes triecienā bojā gāja Galinas māsa Raisa un viņas meita Jūlija.
"Esmu skolotāja, un tobrīd, kad viss notika, vadīju stundu attālināti Berezkovas ciemā, kas ir netālu no Hrozas, un dzirdēju sprādzienu. Domājām sākumā, ka veikalam trāpījuši. Mēs zinājām, ka mūsu radinieces ir šeit.
Man palīdzēja, šurp atveda. Nācās viņas atpazīt. Jūliju atpazina agrāk paši vietējie, jo viņai bija gari mati, bet Rajas tante gulēja tur. Viņu gan arī uzreiz atpazina," stāsta Katrīna.
"Te bija visi - policija, glābēji, ugunsdzēsēji. Atceros, es atnācu no tās puses, un viņi man prasīja: "Tu tiešām gribi uz to skatīties?"
Atpazīt vajadzēja, bet, ko tur vairs atpazīt, vieni gaļas gabaliņi. Paldies Dievam, ka vismaz tanti Raju izdevās ieraudzīt. Viņai gan visa seja bija apdegusi. Ļoti smagi bija, bet ar visu vajadzēja tikt galā."
"Lūk, tajā aplī zvanīja telefoni, nāca balss īsziņas, un tā visu vakaru līdz vēlai naktij. Nāca, brauca cilvēki, lai atpazītu savus radiniekus, mīļos. Tas tiešām bija briesmīgi. Es nevienam nenovēlu ko tādu pārdzīvot."
"Ir tik ļoti grūti gan morāli, gan psiholoģiski, kad katru dienu dzīvo sprādzienos un katru dienu domā, ka rīt atkal var būt okupācija un viņi var atnākt šurp. Lai gan tāda okupācija vairs nebūs, viņi vienkārši te visu nonesīs kā Kupjanskas kreisajā krastā. Vienkārši sāp par mūsu cilvēkiem, par to, ka mūsu zeme cieš pilnīgi ne par ko."
Jārūpējas par tēva sagādāto koku
Ar Aleksandru jeb Sašu Muhovatiju pirms gada tikāmies Hrozas kapos. Draugi palīdzēja izrakt vietu, kur glabāt viņa ģimeni. 23 gadus vecais Saša bija palicis viens ar māju, dārzu, zemi un pusauga māsu Ksjušu.
Dienā, kad bija sprādziens, Saša bija mājās, sēdēja virtuvē, dzēra tēju un redzēja, kā viņa ģimene aizbrauc mašīnā, un tas bija pēdējo reizi.
Toreiz Saša, par spīti sāpēm, bija apņēmības pilns turpināt vecāku iesākto - strādāt saimniecībā, barot govis, cūkas. Tētis vēl pirms sprādziena pastā bija pasūtījis kokus (ķirsi, aprikozes un divas plūmes) un teicis – nomiršu, ēdīsiet plūmītes un mani atcerēsieties. Gandrīz kā zinādams. Saša bija tās iestādījis, un toreiz gājām tās apliet.
Tagad, pēc gada, atkal ejam to pašu ceļu apskatīties kociņus. Vasara bijusi karsta, sausa.
"Tas ir ķirsis. Lapas sausas. Jā, vajag apliet. Plūme ir pagalam. Varbūt izķepurosies, es nezinu," nosaka Saša.
Uz visiem jautājumiem, kā klājies pa šo laiku, puisis atbild: "Normāli." Saimniecībā palīdzot vectēvs. Ciemā stāsta, ka Sašam ir ļoti grūti, bēdām īsti pāri netiek, bet neizrāda. Darba pagaidām nav, cīnās viens pa mājām.
"Cūka ir, jā. Pamazām nobarojam. Un arī dārzs ir. Tomāti zaļie palikuši. Kartupeļus visus jau esam novākuši," rāda Saša.
Vai visu paveicis pats? "Nē, es un vectēvs. Nu, visvairāk jau vectēvs."
Māsa Ksjuša aizbraukusi uz pilsētu pie draugiem.
"Māsa normāli, pie draudzenēm. Visu normāli panes. Varbūt līdz galam neaizdomājas, nezinu, bet visu it kā panes," stāsta Saša.
Ļoti pietrūkst mammas un tēta
Aleksandrs pats piedāvā – aizbrauksim uz kapiem. Izlaidīs suni no šķūņa, aiztaisīs vārtus ciet, lai neskrien līdzi.
Līdz kapsētai ir dažu minūšu brauciens. Sašam no tēva ir palicis vecais žigulis, kam raķetes trieciena vilnī izsita logu. To viņš tagad esot saremontējis.
Aleksandra ģimene atdusas kapsētas tālākajā galā, ko izveidoja no jauna, kad vienlaikus bija jāapglabā tik daudz cilvēku.
"Lūk, kur viņi ir – mana mamma, tētis un vecmāmiņa," rāda Aleksandrs.
Piemiņas plāksnes palīdzējuši izveidot draugi, Saša tikai noteicis, kādām tām būt. Tētim, skolotājam, iegravēti ziedi un matemātikas diskriminanta formula - tieši tā, par kuru viņi, pēdējo reizi tiekoties, runājuši. Un pie mammas un tēta pieminekļiem ir glāzītes, kurās vienmēr ir kokakola. "Tas ir tāpēc," Saša saka, "ka tas ir dzēriens, kas man vienmēr ir līdzi mašīnā."
Vaicāju Sašam, vai viņš jūtas vientuļš?
"Es? Nē, nu viss ir normāli, ir normāli. Kā vientuļš? Man ir māsa, vecmāmiņa, otrs vectēvs," saka Saša.
"Bet jūti, ka mammas un tēta pietrūkst?"
"Mammas un tēta, protams, pietrūkst. Ļoti, ļoti pietrūkst."
Vēlāk viņš gan saka, ka jādzīvo tālāk, kādam ir jādzīvo tālāk.
Izdzīvoja tie, kas sēdēja vidū
Netālu no Sašas ģimenes atdusas arī citi, kuri gāja bojā raķetes triecienā. Arī pārapbedītā karavīra 24 gadus vecais dēls Deniss Kozirs ar sievu, 20 gadu veco Ņinu, arī viņu radinieks Ivans Kozirs, kuram bija tikai astoņi gadi.
Tā bija traģēdija, kādu visā Harkivas apgabalā visu kara laiku nebija piedzīvojuši, kad vienlaikus bojā iet tik daudz mierīgo iedzīvotāju.
Igors Harbaka ir viens no četriem cilvēkiem, kuri brīnumainā kārtā izdzīvoja Hrozas slaktiņā. Viņš bija turpat, pie galda, kur visi. Kopā ar sievu. Viņas vairs nav. Tagad ar dēlu un saviem suņiem Igors turpina rūpēties par saimniecību un dziedēt smagās rētas.
"Raķete lido divas minūtes. Tas laikam bija "Iskander", kas atlidoja. Es tā īsti neatceros. Bet divas minūtes lido no robežas. Trieciens bija no tās puses.
Es kā reiz sēdēju desmit metrus no tās vietas, kur sprāga raķete. Tie cilvēki, kuri bija ārmalās, tos vispār vairs nevarēja pēc tam atrast. Tādu bija daudz. Pēc DNS atpazina. Izdzīvoja tie, kuri atradās vidū," stāsta Igors.
"Sieva sēdēja blakus un gāja bojā. Sēdēja divus metrus no manis un gāja bojā…"
"59 cilvēki gāja bojā. 58 sākumā. Pēc tam mana kaimiņiene Gaļina nomira slimnīcas palātā, ļoti smagā stāvoklī bija."
"Tas bija viens mirklis, un viss. Atvēru acis un redzēju debesis," sprādziena brīdi atceras Igors.
"Troksnis drausmīgs. Man joprojām ir kontūzija, ar šo pusi slikti dzirdu. Teica, ka divu gadu laikā atgriezīsies. Visu jau uzreiz nevar."
"Lāpstiņas bija lauztas, šķembas galvā, sprandā, visur, plaušas caursistas, no tām arī šķembas ņēma laukā."
Rētas dzija ilgi
Ārstēšanās kurss bija ilgs un smags - apdegumi, sāpes, ilgstoša rehabilitācija.
"Ļoti sāpēja, kamēr mani veda līdz slimnīcai. Kamēr rētas dzija, es divus trīs mēnešus nevarēju pastaigāt, mani baroja, rokas nevarēju pakustināt, sākumā kreisā roka sāka kustēties, labā vēl nē. Mani ratiņos pa slimnīcu vadāja. Un tad jau pamazām. Sākumā biju vienā slimnīcā, pēc tam otrā Harkivā. Nu, tā lūk."
Ka viņš palicis dzīvs, tas Igoram joprojām ir brīnums.
"Tā visi saka. Es, godīgi sakot, pats nezinu, kāpēc tā. Neko nevaru pateikt."
Igora sargeņģeļi un mierinājums tagad ir trīs suņi.
Ar sievu Tatjanu, kura strādāja bērnudārzā par audzinātāju, Igors kopā nodzīvoja 35 gadus, izaudzināja trīs bērnus un arī smagās kara dienas, kad Hrozā ienāca okupanti, vadīja kopā. Tieši Tatjana bija tā, kas 5. oktobra rītā Igoru mudinājusi iet uz drauga atvadām un pēcāk mielastu - kā nu ne, visi taču bija tik tuvi un pazīstami.
Tagad par to, kā bijis, atgādina vien fotogrāfijas. Igors iekārtojis piemiņas stūrīti. "Te, ciemā," viņš saka, "vispār vairs nav cilvēka, kuram kāds nebūtu atņemts."
Nodevēji aizbēguši uz Krieviju
Izmeklēšana joprojām secina, ka pie vainas ir brāļi Mamoni, tolaik - 30 gadīgais Volodimirs un 23 gadus vecais Dmitro, kuri agrāk dzīvojuši šajā pašā ielā, kur Igors un Saša.
Viņi pazina un zināja visus. Abiem bija Krievijas pases, viņi pameta Hrozu un devās uz Krieviju vēl pirms Ukraina armija ciemu atbrīvoja no okupantiem. Volodimira Mamona bilde ar uzrakstu "slepkava" joprojām redzama Hrozas autobusa pieturā.
"Mēs saprotam, ka brāļiem Mamoniem pašiem nav tādu iespēju, lai izmantotu tādu ieroci kā "Iskander" raķete. Bet tādas ir Krievijas bruņotajiem spēkiem. Un tagad mēs turpinām darbu, lai atrastu tos konkrētos karavīrus, kuri Krievijā pieņēma šo lēmumu palaist raķeti pa civilu objektu - kafejnīcu un nogalināt 59 cilvēkus un viņu vidū astoņu gadus vecu bērnu," stāsta Harkivas apgabala Valsts policijas Izmeklēšanas nodaļas vadītājs Serhijs Bolvinovs.
"Mums nav laika, lai gaidītu kara beigas un savāktu pierādījumus. Mēs to darām jau tagad.
Protams, mēs esam ierobežoti savās iespējās, mēs nevaram apsekot aizdomās turamos, jo viņi atrodas Krievijas teritorijā, no kurienes šī "Iskander" raķete atlidoja. Tas bija Krievijas armijas darbs, un atrast tos, kuri deva šo pavēli, ir ļoti, ļoti grūti."
Hrozas rētas dzīst lēni, un daudzas nesadzīs nekad, un kā tas arī būtu iespējams, ja tepat blakus joprojām plosās karš.
