Rihards Plūme: Vispirms vēlos jums vaicāt, kur ir jūsu dzimtā vieta? No kurienes esat?
Bohdans Pantjušenko: Es esmu no Bilo Cerkvas, tas ir Kijivas apgabals, Ukraina.
Tad sanāk valsts centrālā daļa, vai ne?
Jā, jā.
Un jūs tur aizvien dzīvojat vai jūsu radinieki, vai draugi? Kāda tur šobrīd ir situācija?
Nu, mani un sievas vecāki tur dzīvo. Mēs ar sievu dzīvojam Kijivas piepilsētā, tas ir ciems Novosilka.
Ar ko nodarbojāties, pirms aizgājāt uz armiju?
Es programmēju.
Un kādēļ izvēlējāties tādu ceļu?
Nu, tādi notikumi valstī notika... Vispirms notika pašcieņas revolūcija, tad sākās Krimas aneksija, cīņas Doneckas un Luhanskas apgabalos, un tāpēc mums bija jāiet aizstāvēt savu valsti, savu dzimteni Ukrainu.
Un kādēļ nolēmāt doties armijā?
Nu es uzskatu, ka man nevajadzēja palikt malā, ņemot vērā to, kas notika, un, tāpat kā daudzi citi, 2014. gadā mobilizējos un devos dienēt par tanka komandieri. Kalpot.
Un vai bijāt arī Maidanā?
Jā.
Un kā atceraties to laiku, to, kas tur notika?
Par Maidanu? Nu, Ukraina izvēlējās ceļu uz Eiropu. Mēs atbalstījām eirointegrāciju. Mums bija arī prezidents Janukovičs, kurš nolēma noiet no šī ceļa. Un plus vēl bija korupcija, totāls bandītisms, proti, pilnīga varas uzurpācija. Un mēs esam tātad tauta, kurai tas īsti nepatīk. Un tad, iespējams, tika sasniegts šis vārīšanās punkts, kad cilvēki pārstāja uz to visu vienkārši noskatīties. Un viņi sāka uz to masīvi reaģēt. Nu, un notika Maidans, kā to sauc, vai arī pašcieņas revolūcija. Proti, cilvēki iznāca un teica savu vārdu "nē".
Kā jūs teiktu, cik gatava toreiz 2014. gadā bija Ukrainas armija, lai stātos pretī Krievijai Donbasā un Krimā?
Nu, godīgi sakot, Ukrainas neatkarības gados armija gāja lejup. Proti, nevienam nav noslēpums, ka tur viss tika pārdots, izlaupīts, neviens negatavojās karam. Un Krievija tajā pašā laikā tolaik daudzus gadus gatavojās savām operācijām. Un valsts nebija gatava, bet uz tādas harizmas, brīvprātīgo kustības viļņa, mēs saņēmām pirmo triecienu, un tas ļāva mums nedaudz savākties. Principā tas ļāva mums kaut kādā mērā neitralizēt darbības. Un sagatavoties. Bija izveidojusies saskarsmes līnija, viņiem neļāva iet tālāk. Un tad jau tālāk jūs zināt par notikumiem, par Minskas sarunām. Var tās uztvert dažādi, bet notika, kā notika.
Cik saprotu, 2015. gadā jūs cīnījāties netālu no Doneckas lidostas. Kaujas tur bija ļoti smagas. Ja varat, pastāstiet, lūdzu, par to, kā nokļuvāt gūstā?
Nu, tas bija… 2015. gada janvāris, precīzāk sakot, 2015. gada 18. janvāris. Mums toreiz tika īstenota operācija, lai atbloķētu Doneckas lidostu. Tur bija paredzēts ienākt trīs mūsu karaspēka grupām no dažādiem virzieniem. Nu… operācija nenotika, kā plānots. Mums izdevās šķērsot saskares līniju un zināmā mērā izpildīt uzdevumu, taču atkāpšanās laikā manam tankam trāpīja, un es un ekipāža tikām sagūstīti.
Zinām, ka nokļūt gūstā pie krieviem – tas, maigi sakot, nav nekas patīkams. Ir karavīri, kuri domā, ka labāk nobeigs sevi nekā nokļūs gūstā. Kādas bija jūsu domas, kad sapratāt, ka tiksiet saņemts gūstā?
Nu… es nodomāju, ka savu tuvinieku dēļ man nav morālu tiesību kaut ko nodarīt sev. Un gūsts savā ziņā, tas nav galapunkts. Un viss var izvērsties dažādi.
Nu… jāiztur un jācer uz labāko. Jāmēģina šajos apstākļos izdarīt visu, kas ir atkarīgs no tevis.
Un sanāk, ka jūs saņēma gūsta kopā ar citiem karavīriem, ja? Cik jūsu bija?
Cik karavīru nokļuva gūstā? Par mani runājot, tas biju es un mana ekipāža. Tie bija vēl divi cilvēki.
Kur jūs gūsta laikā turēja? Es pieļauju, ka dažādās vietās?
Jā, gūsta laikā es pabiju septiņās vietās - tie bija gan pagrabi, gan, piemēram, militārās daļas. Pēdējās vietas bija pirmstiesas aizturēšanas centri un kolonijas.
Ja varat, pastāstiet, lūdzu, kā pret jums tolaik izturējās, kādi bija apstākļi?
Nu, apstākļi bija ne visai. Sākumā trīs, trīsarpus mēnešus bijām tā saukto Doneckas kazaku pagrabā. Šī, iespējams, ir visa stāsta sliktākā daļa. Pēc tam dažu savstarpējo strīdu, cīņas par varu dēļ viena grupa likvidēja otru grupu – kazačkovus. Un mūs kā gūstekņus pārveda uz citu vietu.
Teju piecus gadus atrasties gūstā – tas tomēr ir ļoti ilgs laika periods. Es tā pieļauju, ka to gadu laikā jums prātā kādu brīdi ienāca doma, ka brīvībā varbūt nekad vairs neizkļūsiet… Vai arī tādu domu nebija?
Nuuu… nē. Šādas domas traucē tur dzīvot un atrasties. Ir jānoskaņo sevi vislabākajam. Protams, es sapratu, ka scenārijs var kļūt no paša sliktākā, no pesimistiskākā līdz visoptimistiskākajam, taču laika gaitā mums bija pieejams radio, televīzija. Protams, ne mūsu, bet krievu un vietējo. Mēs orientējāmies politikā, tajos notikumos, kas notiek augstākajos līmeņos. Zinājām, ka sarunas par apmaiņu notiek nepārtraukti. Kaut kas izjuka, kaut kas neizjuka, kaut kas notika... Vismaz lēnām, bet process virzījās uz priekšu.
Un jūs ar ģimeni arī kaut kā sazinājāties vai nē?
Nu, bija situācijas, kad bija iespēja dabūt telefonu un piezvanīt sievai un vecākiem. Un, kaut kad kādā posmā, vai nu Sarkanā Krusta, vai ANO paspārnē, nu, visticamāk, sarunu rezultātā, dažu sarunu raundu rezultātā, tās, kas notika Minskā, mums sūtīja un izsniedza korespondenci, nu, vēstules. Tas nebija regulāri, tās visas bija pakļautas cenzūrai, bet tas notika vairākas reizes.
Šo laiku gūstā bija grūtāk pārdzīvot fiziski vai emocionāli? Vai arī abējādi bija grūti? Kā jūs teiktu?
Nu, situācijas bija dažādas. Protams, šajā laika posmā mana attieksme pret visu mainījās un arī pret sevi. Vienmēr bija dažādi. Sākumā bija fiziski ļoti smagi, viņi ņirgājās un izmantoja spīdzināšanu, pat ne ar mērķi uzzināt kaut kādu informāciju, ja nerunāju par pirmajām nedēļām, bet vienkārši tur kaut kāda sava prieka pēc. Tas bija fiziski grūti.
Morāli bija grūti tādā ziņā, ka mēs būtībā bijām bezvēsts pazuduši un vecāki nezināja, kur mēs atrodamies, kas ar mums notiek. Kad šis brīdis mainījās, kad mūs pārveda uz citu vietu, tur kaut kā kļuva vienkāršāk, varētu teikt. Tur viņiem iekšēji bija disciplīna, un viņi vairs tur neņirgājās. Nu, labi, ja arī ņirgājās, tad tas bija ne katru dienu. Nu, bija tādas vietas, kur ļoti slikti baroja. Pieņemsim, ka es ar saviem mazāk nekā 80 kilogramiem pēc tam svēru mazāk nekā 60 kilogramus. Proti, dažādās vietās ir dažādi apstākļi, dažādas grūtības. Kaut kur bija iespēja ar kādu, teiksim tā, vienoties, uz kaut kādiem noteikumiem paņemt klausuli, aprunāties ar radiem. Dažviet tādas iespējas nebija vispār.
Cik ātri jūsu ģimene uzzināja, ka esat gūstā?
Viņus informēja mūsu komanda, mūsu komandieri, ka mēs, visticamāk, esam sagūstīti. Bet precīzu datu nebija. Un tad, pēc trīs ar pus mēnešiem, mums tika dota iespēja piezvanīt, viņi to filmēja ar kameru. Mums bija tāda iespēja, mēs runājām ar ģimeni, teicām, ka esam Doneckā, tur un tur un ka viņi mums sola, ka viņi mūs apmainīs.
Un, cik saprotu, tad jūsu sieva arī aktīvi centās panākt jūsu atbrīvošanu. Varbūt pastāstiet, ar ko viņa nodarbojas?
Jā, viņa ļoti aktīvi centās panākt atbrīvošanu. Viņa piedalījās daudzos pasākumos un sazinājās ar ļoti daudziem Ukrainas un citu valstu politiķiem. Gan Ukrainā, gan Eiropā. Minskas sarunu laikā tika radīts spiediens uz Krievijas pusi. Taču bija plānotas daudzas maiņas, bet nez kāpēc izjuka. Tie, visticamāk, ir politiski iemesli, bet es domāju, ka es tajos neiedziļināšos.
Bet kaut kāda iemesla dēļ apmaiņa tomēr notika. Kā tas izdevās, kas notika? Kā jūs to redzējāt?
Nu, lieta tāda, ka Krievijas puse ir tāds sarunu vedējs, kurš īsti nenovērtē savus cilvēkus, un no šī viedokļa tai ir vieglāk kaulēties. Viņi vienmēr prasa vairāk un cer dot mazāk. Ja apmaiņa nenotika, tad viņiem nav īpaša negatīvisma. Viņiem nav ciešas saziņas un komunikācijas starp dažāda līmeņa iestādēm ar ģimenes locekļiem un tiem, kas cīnās par gūstekņu atbrīvošanu. Mums šī saikne ir daudz stiprāka. Tajā laikā, kad Petro Porošenko bija prezidents, tad viņš principā gūstekņus pazina pēc vārda. Nu, ja ne visus, tad lielāko daļu. Viņš personīgi un viņa komanda sazinājās ar gūstekņu radiniekiem. Bija sarunas, kur viņš personīgi solīja, ka tavs vīrs vai dēls ir sarakstā, ka viss tiek gatavots. Nu, to darīja viņš un viņa komanda un citi cilvēki savos amatos.
Atrašanās gūstā, protams, nevar neatstāt sekas uz tālāko dzīvi – vai nu emocionālas vai fiziskas… Kādas rētas tas atstāja jums un kas ir mainījies?
Nuuu… es nezinu. Tā ir interesanta pieredze… Es to uztveru vienkārši. Proti, es gāju aizstāvēt savu dzimteni, ņēmu rokās ieročus, gāju aizstāvēt ar ieročiem. Es zināju, ka mani sagaida jebkas, arī nāve.
Par gūstu, šķiet, ka es nedomāju, bet es devos nezināmajā, būtībā biju gatavs visam, kas varētu notikt. Tā kā mani sagūstīja, tad tā tam bija jānotiek. Tas ir mans liktenis, šī ir mana fronte.
Un man nevajadzēja atteikties no saviem uzskatiem. Un, pat atrodoties gūstā, man tas bija jādara, man bija jānotur sava līnija. Un no šī viedokļa, es domāju, ar šo savu domāšanu, lai gan tas bija ilgs periods, man tas psiholoģiski un emocionāli nebija pārāk grūti, jo tās ir sekas lēmumiem, kurus es pats pieņēmu, un principā neko nenožēloju.
Tad jūs varat teikt, ka atgriezties normālā dzīvē nemaz nebija ļoti grūti?
Nu, teiksim tā, ņemot vērā, ka pa šiem gadiem jau biju pieradis un pielāgojies ne visai normālai dzīvei, maigi izsakoties, man kādu laiku likās, ka viss ir normāli un ļoti labi, bet tikai gadu vēlāk sapratu, ka šī gada laikā es biju... Teiksim tā, nebija pilnvērtīga domāšana un situācijas uztvere, un tikai pēc gada nonācu normālā stāvoklī.
Un, kad dzirdam vai redzam, kādi karavīri atgriežas no gūsta tagad, kā tu teiktu – nokļūt gūstā tagad ir sliktāk nekā pirms desmit, pirms pieciem gadiem, pirms pilna mēroga iebrukuma?
Patiesībā tā globāli nekas nav mainījies, bet viss ir atkarīgs no situācijas un cilvēkiem, un konkrētām vietām, kur tu atrodies.
Tātad, sanāk, ka ir ļoti biedējošas vietas un vietas, kurās atrodoties tu saproti, ka varbūt tomēr atgriezīsies mājās?
Nu… jā, jā. Nu, kad nomainījās vietas, tās bija pilnīgi atšķirīgas, pilnīgi.
Vai jūs bijāt starp tiem cilvēkiem, kuri neticēja, ka Krievija atkal uzbruks Ukrainai? Vai arī kā bijušais karavīrs tomēr redzējāt, novērojāt kādas pazīmes, ka var notikt tas, kas notika?
Zināju, ka tas, kas bija 2015. un 2016. gadā, kad saskarsmes līnija vairs īpaši nekustējās, ka ne vienmēr tā būs, ka būs liels karš, tā teikt. Jo, pat esot tur, starp separātistiem, viņiem ir tāda hierarhija, ka viņu kuratori ir krievi. Un, kad es atrados Doneckā, bijušajā Ukrainas Drošības dienesta ieslodzījuma vietā, man periodiski nācās tieši sazināties ar krieviem, kuri uzraudzīja noteiktas jomas dažādos amatos. Un es jautāju, nu, man bija interesanti, es runāju ar viņiem, es prasīju - kā, piemēram, tas beigsies vai nebeigsies... Man tas bija interesanti no viņu puses. Un tad viens kapteinis saka: "Nu, kā tu domā, kā tas beigsies? Doņeckas Tautas Republika tiek pieņemta administratīvajās robežās. Un tagad mēs neesam administratīvās robežās. Jebkurā gadījumā grozies, kā gribi, mums ir jāpaņem Mariupole, tas un tas, un tas, un vismaz jāsasniedz administratīvās robežas."
Viņiem tur pastāvīgi bija dažāda veida vingrinājumi, personāla vingrinājumi un daži citi vingrinājumi. Nu, proti, šis mehānisms nepārtraukti griezās… Labi, varbūt tas toreiz nebija tā redzams, bet, ja tā padomā, kaut kāda iemesla dēļ tas tika darīts…
Tagad jūs kaut kādā veidā ar armiju esat saistīts vai vairs nē?
Tagad es esmu veterāns, esmu atbrīvots, neesmu tieši saistīts ar armiju.
Kādēļ tad, kad tikāt atbrīvots no gūsta, nolēmāt neatgriezties armijā?
Es kļuvu par militārpersonu pēc vajadzības. Tāda ir situācija. Civilajā dzīvē citas aktivitātes man patika vēl vairāk. Es programmēju pirms armijas, atgriezos, tiku reabilitēts, aizgāju no armijas un turpināju programmēt.
Ja tālāk pievēršamies kafejnīcai, kā jums ar sievu ienāca prātā ideja tādu izveidot?
Kādu laiku mēs nopietni un nenopietni apspriedām jautājumu par to, kā uzsākt uzņēmējdarbību. Un mūs abus iespaidoja gastrobizness. Mēs domājām par kafejnīcu, burgernīcu, nu, tādu mazo formātu. Mēs nedomājām par restorānu. Un laika gaitā mēs par to runājām biežāk, tad mums bija uzkrājumi. Mēs sākām runāt sīkāk un pievērsties šai tēmai nopietnāk. Un mēs jau bijām sasnieguši punktu, kad nolēmām, ka jāmēģina atvērties.
Kā kafejnīcu sauc un kā izdomājāt tās nosaukumu?
To sauc par "TrePoїsty". Tas ir saīsinājums no "vajadzība paēst". Proti, krievu valodā tas ir "vajag ēst" vai arī "varbūt paēdīsim"..? (smejas)
Un kādēļ tāds nosaukums?
Šis atkal ir tāds garš stāsts… Vai arī varbūt ne tik garš. Proti, mēs gribējām kaut kādu tādu siltu nosaukumu, kas kaut ko nozīmēja savējiem, bet tāds veiksmīgs nosaukums, kas mums tolaik likās pieņemams, bija aizņemts. Pirmkārt, vēlējāmies, lai nosaukumā būtu unikāls ukraiņu burts "ї" (izrunā kā "ji"). Un latīņu valoda man patīk vairāk nekā kirilica. Proti, es gribēju, lai nosaukums būtu latīņu valodā, bet tajā būtu arī burts "ї" (ji). Un mēs izmēģinājām daudzas dažādas kombinācijas, un es reiz teicu, varbūt "TrePoїsty". Padomājām – neslikti un pierakstījām šo variantu. Tad bija vēl daudz variantu.
Un, kad mēs jau bijām strupceļā un mums bija jāizvēlas no kaut kā, varbūt bija kaut kas cits, bet es neatceros… Mēs uzrakstījām saviem draugiem, vienam, otrajam, trešajam, un viņi visi teica - o, forši, tas izsauc apetīti, gribas paēst… (iesmej). Un mēs nolēmām to atstāt. Vēlāk es ar roku, nu ne ar roku, bet programmā uzskricelēju logo, logotipa skici, un iznāca, nu, acīmredzot amatieriski, bet ne slikti, un pie tā nolēmām arī palikt. Tad mēs to nodevām dizaineriem, viņi to uzlaboja un padarīja to vairāk tādu...
Skaidrs, ka, lai atvērtu kafejnīcu, protams, nepieciešami arī līdzekļi. Kur jūs tos ņēmāt?
Līdzekļi… Sagadījās tā, ka internetā, kad jau bijām izlēmuši, ka jāatveras, nodomājām, ka ar to naudu, kas mums ir, no tā nekas nopietns nesanāks. Sākām domāt par kredītu vai kādu citu ienākumu avotu vai biznesa finansēšanu. Un tā es sāku meklēt internetā un atradu Ukrainas veterānu fonda vietni, kas piedāvāja biznesa programmas biznesa atvēršanai kara veterāniem. Nu, mēs tur paskatījāmies, iesniedzām pieteikumu, un izrādījās, ka tas viss ir reāli un iespējams. Ilgu laiku sastādījām biznesa plānu, gatavojāmies iesniegt pieteikumu un iesniedzām. Tas izgāja tehnisko posmu, tad bija vēl vairāki posmi, beigās bija projekta aizstāvēšana, mēs veiksmīgi aizstāvējām, un viņi sāka mūs finansēt.
Cik saprotu, tad kafejnīca atrodas tajā pašā rajonā, kur dzīvojat?
Jā, jā.
Un kādi cilvēki pie jums nāk?
Nu, mūsu kafejnīca ir tāds vietējais punkts, visbiežāk tie ir dzīvojamo māju kompleksa vai tuvāko ielu iedzīvotāji. Es nevarētu teikt, ka brauc kāds no tālienes, bet vēl nesen tikai atvērāmies, aptuveni pirms mēneša. Ir tik daudz mazu, tehnisku rutīnas jautājumu, ko mēs vēl risinām... Bet tagad principā esam gatavi reklamēties, lai paplašinātu to vietu skaitu, no kurienes cilvēki ierodas mūsu kafejnīcā.
Ko jūs saviem klientiem piedāvājat kafejnīcā? Kas varbūt ir tāds, nezinu… īpašāks?
Jā, nu, mums, manuprāt, ir forša atmosfēra, foršs dizains. Mēs to raksturojam kā "jauno ukraiņu" stilu, proti, mūsu dizainā ir vēsturiski artefakti, fotogrāfijas no daudzām eksotiskām vietām Ukrainā. Mums ir bērnu zona, kur ir attēloti jauni bērnu varoņi, kas parādījās kara laikā, un arī vecie bērnu varoņi, bet tie ir ukraiņu. Mūsu virtuve ir, sauksim to par Centrāleiropas virtuvi. Tur, manuprāt, katrs var kaut ko izvēlēties sev. Sākotnēji ēdienkarte bija ļoti īsa, bet tagad tā tiek paplašināta.
Un kafejnīcai ir olīvzaļa krāsa. Es tā nodomāju, ka tas laikam kaut kā ir saistīts ar armiju, armijas krāsām..?
Nu jā, teiksim, pēc dienesta armijā gan mana, gan sievas mīļākā krāsa bija zaļa, olīvu, haki, proti, "military".
Skaidrs, ka no Ukrainas ir aizbraucis ne mazums cilvēku. Liela daļa puišu arī ir armijā… Cik grūti vispār ir atrast darbarokas?
Nu, personāla problēmas pastāv, taču teikt tā, ka situācija būtu kritiska, tā nevar. Teiksim tā - Dievs palīdz.
Un vai līdz šim kafejnīca nav cietusi Krievijas uzbrukumos? Šajā ziņā viss ir kārtībā?
Nu, teiksim tā, ka ik pa laikam raķetes lido virs mūsu mājām un darbojas pretgaisa aizsardzība, taču nekādi postījumi nav nodarīti. Ceru, ka arī nebūs.
Un tur tuvumā kaut kur ir arī, nezinu, teiksim, kāda vieta, kur apmeklētāji var patverties, ja nu kas..?
Nu, mums ir tāds izvietojums, ka ir maza iespēja, ka kaut kas te trāpīs. Tā vienkārši ir ēku konfigurācija. Mēs atrodamies vienā no augstceltnēm, pa vidu augstceltnēm.
Ņemot vērā to, ka Krievija daudz šauj pa enerģētikas objektiem, vai jau ir bijušas kādas problēmas, piemēram, ar elektrību, vai ko citu, piemēram, ūdeni..?
Jā, tās ir ierastas problēmas - ar elektrību un ūdeni. Elektrība tiek periodiski atslēgta. Mums ir ģenerators, un saistībā ar to, ka elektrība tiek atslēgta, centrālie sūkņi ūdeni nesūknē, bet mums ir arī rezerves ūdens padeve - muca ūdens ar 350 litriem.
Ja ir kādas problēmas ar elektrību vai ko citu, jūs verat kafejnīcu ciet vai mēģināt ātri visu atrisināt?
Nē, mums ir ģenerators, mēs pastāvīgi izmantojam to.
Un kā jūs skatāties uz ziemas periodu? Cik grūti būs un kā varbūt gatavojaties?
Nu jā, gatavojamies. Mums būs gāzes apkure. Tagad tas vēl tiek projektēts. Domāju, ka viss tiks nokārtots vēl pirms kļūs auksts. Ir ūdens un rezerves elektroapgāde, ģenerators... Nu, var būt grūti, bet domāju, ka ziemu pārdzīvosim.
Un kā jūs ar sievu sadalāt darba pienākumus, kafejnīcas vadību? Jums abiem kopā nav grūti to vadīt? Jums sanāk, protat visu sarunāt un tā..?
Nu, šī ir jauna pieredze. Es vairāk nodarbojos ar remontdarbiem un kopumā biju atbildīgs par visu tehnisko daļu. Viktorija tagad vairāk pilda vadītājas pienākumus, tāpēc esam vairāk vai mazāk sadalījuši pienākumus, bet nemitīgi konsultējamies un cenšamies lēmumus pieņemt kopā.
Cik saprotu, kafejnīca – tas nav vienīgais veids, kā jūs un sieva pelnāt naudu. Ir arī citi darbi. Varbūt varat pastāstīt, ko vēl darāt?
Jā, mana sieva strādā cilvēktiesību organizācijā, kas atbild par militārpersonu, gūstekņu un bezvēsts pazudušu personu tiesībām. Un es arī programmēju, tāpat kā iepriekš.
Un daudz darba šajā jomā?
Jā, darba ir daudz.
Kā jūs vispār vērtējat to, kādas ir veterānu rehabilitācijas iespējas, iespējas atgriezties civilajā dzīvē Ukrainā? Ko dara valsts, kādas iespējas sniedz? Kā jūs to redzat?
Nu, tā globāli runājot, kustība ir, ir kustība, varbūt kaut kur kaut kas pietrūkst, bet, nu, piemēram, kad es pēc gūsta nokļuvu Ukrainā, kad mani apmainīja, mani ļoti labi uzņēma, viņi man palīdzēja ar ļoti daudz ko. Tā kā teikt, ka nekas netiek darīts, es noteikti nevaru. Viņi atjaunoja manus dokumentus un organizēja rehabilitāciju. Nu, teiksim tā, ka es, iespējams, esmu vairāk apmierināts nekā neapmierināts.
Un kā jūs salīdzinātu, kā ir mainījusies Ukrainas tauta šo desmit gadu laikā? Varbūt jā, nav viegls jautājums, bet tomēr kaut vai tā pati valoda – tagad jau daudzi ukraiņi tomēr vēlas runāt ukrainiski, ne krieviski. Šīs un vēl citas lietas… Kādas pārmaiņas jūs redzat?
Nu, teiksim tā, ka no neatkarības brīža līdz 2014. gadam ļoti daudzi cilvēki domāja, ka politika viņus neinteresē un ka viņu dzīve un politika ir divi paralēli procesi, kas ritēja paši par sevi un nekrustojas. Tagad, kad notika pašcieņas revolūcija, tad kāda daļai, šķiet, atvērās acis. Viņi saprata, ka ir vērtības, par kurām ir jācīnās. Ka ir atšķirība, kādā valodā tu runā. Jo, ja tu runā krieviski, Krievija noteikti nāks pie tevis mājās un pateiks, ka tu runā krieviski un mēs tevi aizsargāsim (smejas), bet patiesībā okupēsim. Un, nu, it kā pirms pilna mēroga iebrukuma ļoti daudzi cilvēki uzskatīja, ka tas, kas notiek tur, Krimā un Donbasā, ir kaut kur tālu un viņus tas neskars. Bet, kad raķetes lidoja visur, ļoti liela daļa cilvēku… Daži saprata, daži mainījās. Nu, šķiet, ir pozitīva kustība.
Jums arī bija, kad bija Maidans vai ap to laiku, vai pat pirms tā laika, kāda cita attieksme pret Krieviju, pret krieviem kāda ir tagad?
Būtībā nē. Tas laikam nav mans nopelns, esmu patriotiski audzināts, man ir diezgan patriotiska un, nezinu, kā krieviski teikt, zinoša ģimene. Un tas viss manī tika ieaudzināts, teiksim, no bērnības. Nu, protams, man bija savas problēmas. Pusaudža gados klausījos kaut kādu krievu repu un domāju, ka, no vienas puses, esmu patriots, no otras puses, nekas netraucē klausīties un pārņemt kādu krievu kultūras gabalu. Jā, es, tāpat kā daudzi cilvēki, tam nepievērsu īpašu uzmanību, nesapratu, ka šī kultūras ekspansija var beigties ar tik lielu asiņainu karu.
Un kā, pēc jūsu domām, ir mainījusies Ukrainas armija?
(nopūšas) Nu, ir daudz jautājumu, bet ir pozitīva tendence.
Un karš arī tomēr ir mainījies, tagad tiek izmantots daudz dronu. Arī no šī skatu punkta karš iepriekš bija viens, bet tagad cits…
Jā, karš tagad ir tehnoloģiskāks. Tāpat kā, es nezinu… Visā pasaulē, iespējams, tagad viņi strādā pie ieroču uzlabošanas, automatizācijas.
Tagad, man šķiet, ka katra valsts varētu mācīties no Ukrainas armijas un karavīriem. Kā jums šķiet?
Nu jā, jā. Piekritīšu un teikšu, ka Ukrainas armijai ir milzīga pieredze cīņā ar skaitliski pārākiem pretiniekiem.
Kā jūs novērtētu to, kas tagad notiek frontē? Kurp virzās karš? Jau teicāt, ka 2015. gadā sapratāt, ka fronte ilgi uz vietas nestāvēs un kaut kā jutāt un zinājāt, ka tā tas viss tomēr nebeigsies. Kā jūs tagad skatāties uz nākamo mēnesi vai gadu, kurp tas viss ved?
Nu, es domāju, teiksim tā, es ticu, ka viss beigsies ar Ukrainas uzvaru ar mūsu sabiedroto atbalstu. Un par kaut kādiem stratēģiskajiem plāniem es nezinu…
Varbūt man veidojas kāds viedoklis par gaidāmajiem notikumiem, bet baidos, ka tā var būt mediju uzspiesta manipulācija. Jūs saprotat, par ko es runāju. Piemēram, Putins vēlas sasniegt Doneckas robežas, Ukraina Kurskā uzlabo nosacījumus sarunām… Tas tur ir saistīts vai nav saistīts ar sarunām, to ir grūti saprast, un ir ļoti viegli iekrist kaut kādās manipulācijās. Tā ka nezinu, redzēsim.
Kā jūs domājat, kas šobrīd apvieno Ukrainas tautu, ja neskaita cīņu un tiekšanos pēc uzvaras? Tā varbūt ir kultūra un varbūt pat ēdiens...? Kas šobrīd apvieno ukraiņus?
Jūs teicāt – ēdiens. Mēs esam kā viena no Eiropas tautām, un kāpēc mums ir Eiropas virtuve? Jo ukraiņi ēd Eiropas pārtiku, proti, viņi ēd to, ko ēd Eiropas kontinentā. Protams, mums ir ļoti spēcīga nacionālā virtuve, bet, no vienas puses, tas ir diezgan grūti… Uzskatu, ka pabarot cilvēkus ar kvalitatīvu nacionālo virtuvi ir grūti, otrkārt, tas nav ēdiens katrai dienai.
