5. oktobra dienas vidus, tieši pirms gada. Šausmas, krāsmatas un cilvēku ķermeņi. Vēl pirms brīža šeit vietējā kafejnīcā Hrozas ciema iedzīvotāji bija sēdušies pie galda, lai pieminētu pārapbedītu, frontē kritušu radinieku, draugu, kaimiņu. Un tad – sprādziens. Krievijas tiešā raķetes "Iskander" trāpījumā bojā gāja 59 cilvēki – trešā daļa visu ciema iedzīvotāju. Traģēdija, kas satrieca Ukrainu, pasauli, un kādu Harkivas apgabals visā kara laikā nebija pieredzējis.
Pēc gada Latvijas Televīzija Hrozā ir atkal. Ir agrs rīts. Laukumā, kur agrāk bija kafejnīca, tagad – piemiņas vieta, pie akmens plāksnēm, kurās iegravēti visu 59 bojā gājušo cilvēku vārdi, iededz svecītes, gulst ziedi. Pamazām pulcējas ciema iedzīvotāji. Joprojām ir grūti aptvert, ka mīļo vairs nav.
Tatjana traģēdijā zaudēja meitu: "Viņa, nabadzīte, bija tā sadegusi, ka vispār nekas pāri nebija palicis. Kaut vienu kauliņu būtu atraduši, ko apglabāt. Ir tik ļoti smagi…"
Tatjanas meitai Olgai palikuši trīs bērni, meita un divi dēli – vienam 5, vienam nepilni 2 gadiņi. Arī viņi tagad vecmātes aprūpē.
Savus mīļos pieminēt atnākusi arī Ļubova Kozira. Viņa zaudēja meitu, znotu un abus znota vecākus. "Ir smagi… Pēc tam jau viss atkal kaut kā apklājas. Šodien pavisam grūti. Nakti negulēju. Ir smagi."
Piemiņas vieta daudziem ir brīdis atmiņām, bet Hrozas kapsēta, kurā atdusas bojā gājušie, šodien klusa. Savus mīļos ļaudis piemin mājās, tur, kur viņiem būtu jābūt dzīviem.
Izmeklēšana turpinās
Izmeklēšana Hrozas lietā turpinās. Tā ir smagākā, kādu apgabala policija visā kara laikā ir pieredzējusi. Izmeklēšanas nodaļas vadītājs Serhijs Bolvinovs pats un viņa vīri visas šausmīgās stundas bija ciemā, no drupām iznesa cilvēkus.
"Nevis pēc kara, bet strādājam tagad, lai mūsu lietā par šo Krievijas noziegumu būtu pietiekami daudz pierādījumu, un lai tos izskatītu gan mūsu tiesa, gan tālāk kara tribunāls, kurš lemtu par sodu šī nozieguma pastrādātājiem, kas ir nogalinājuši mūsu cilvēkus, mūsu bērnus," sacīja Serhijs.
Pagaidām tiek uzskatīts, ka koordinātes Krievijai nodevuši kādreizējie ciema iedzīvotāji brāļi Mamoni – Volodimirs un Dmitro, kuri paši tagad ir Krievijā. Bet ir skaidrs, ka nejau brāļi Mamoni vieni spēja raidīt raķeti.
"Es esmu pārliecināts, ka mēs ar laiku atklāsim katru ģenerāli, vai pulkvedi, vai armijas daļas komandieri un to, kurš nospieda pogu, lai palaistu šo raķeti uz mierīgajiem iedzīvotājiem.
Ukrainas cilvēkiem ir jāzina, ka agri vai vēlu vainīgie tiks atrasti un sodīti," sacīja izmeklētājs.
Izdzīvojusī baidās vietā atgriezties
Tamāra Korha apkopj savu saimniecību. Biežāk gan tagad to dara vīrs, jo labā roka joprojām ir gandrīz nejūtīga. Tamāra ir viena no pieciem cilvēkiem, tagad jau atlikušajiem četriem, kuri brīnumainā kārtā izdzīvoja Hrozas slaktiņa ellē. Šodien pie pieminekļa viņas nav. Ļoti baidās. Kāda garantija, ka nešaus otrreiz.
"Ziniet, ja godīgi, es neko neatceros. Atceros vien, ka sēdējām pie galda, atceros to puisīti Ivanu, kā viņš ēda boršču. Man viņš joprojām ir acu priekšā. Tas bija viens mirklis. Attapos jau uz drupu kaudzes un saucu: "Labie cilvēki, palīdziet!" To atceros, vairāk neko," teica Tamāra.
Tamāra kafejnīcā sēdējusi tuvāk durvīm, un tas, visticamāk, arī viņu paglābis. Vēlāk atskrējis vīrs un sācis izmisīgi meklēt.
"Viņš teica: "Es atceros, kas tev bija mugurā, bet neviens neko nesaka!" Karavīri sākuši dzīt malā, bet viņš kliedzis: Es sievu meklēju! Un tad jau sākuši ar spaiņiem no drupām nest laukā cilvēku atliekas, un vīrs ar šausmām domājis, vai tiešām es arī esmu tur."
Tālāk sekojusi ilgstoša ārstēšanās, slimnīcas, lai izvilktu šķembas, sadziedētu rētas un apdegumus. Tamāra saka, ka roka visu laiku sāp, ļoti vajadzētu labu neirologu, kurš palīdzētu. Un sāp, ka dzīve, kāda tā bija, vairs nebūs nekad. Tamāras ielā vien bojā gāja 20 cilvēki.
"Izej uz ielas un tik daudz cilvēku vairs nav, ka normāla dzīve, tāda, kāda tā bija agrāk, te vairs nebūs."
Tamāra saka, ka vēlētos, lai beidzot noskaidrojas taisnība. Sirdsmieram. Piemiņas vietas – tas ir labi, bet tuvos cilvēkus tāpat augšā nepiecels.
"Kā gribētos to 5. oktobri pagriezt atpakaļ, lai visi cilvēki būtu palikuši dzīvi. Un tik ļoti gribas, lai beidzot karš beigtos. To gribētos par visu visvairāk," sacīja Tamāra.
