Sūtījumi vešanai uz Ukrainas nacionālā pasta "Ukrpošta" nodaļām pie frontes sakravāti. Laiks uzvilkt bruņuvestes un doties ceļā.
Tas ir viens no dzīvībai bīstamākajiem pasta maršrutiem Ukrainā. Un tajā Doneckas apgabala Bahmutas rajonā teju ik dienu brauc šoferis Olehs un pastnieks Konstantīns. Maršrutā var gadīties, ka līdz frontes līnijai vien pāris kilometru, burtiski rokas stiepiena attālumā. Arī abi pastnieki trāpījušies apšaudēs.
Latvijas Televīzijas filmēšanas grupa ierodas Toreckā, kas pazīstama ar akmeņogļu ieguvi. Daudzi iedzīvotāji pilsētu pametuši – tā regulāri piedzīvo triecienus. Artilērijas duna šķietami bez apstājas dzirdama no netālās frontes.
Pastnieki apbraukā vairākas pasta nodaļas, un dara to ātri, katrā uzkavējoties vien dažas minūtes. Vispirms nodaļā steidzīgi, jau iestrādātā ritmā, tiek izkrauti ienākošie sūtījumi. Pēc tam "Ukrpošta" busā iekrauti izejošie.
Pasta nodaļas iekšienē uzreiz sākas rosība. Klienti tiek apkalpoti arī kara laikā. Pasts nodrošina ne tikai sūtījumus, bet arī citus pakalpojumus, piemēram, pensiju izsniegšanu.
Ir cilvēki, kas karu piedzīvojuši gan bērnībā, gan tagad atkal vecumdienās.
"Man ir 85 gadi. Pēc pensijas atnācu. Piedzimu 1939. gadā, pārdzīvoju Otro pasaules karu. Dēliņ, lai Tev veselība, un Tavai mammai un visiem! Lai viss mums būtu mierīgi un labi! Lai vairs nebūtu šī kara!" novēl Toreckas iedzīvotāja Alla.
Tiem, kas vēl dzīvo šajās pilsētas, nacionālais pasts ir viena no būtiskajām saitēm ar pārējo valsti.
Toreckas iedzīvotāji Jevgēnijs un Alīna
Gints Amoliņš, Latvijas Televīzija: Pasts vēl brauc pie jums?
Alīna: Pagaidām vēl brauc.
– Kaujas tālu no šejienes?
Jevgēnijs: Kur nu tālu! Mums dārzā trāpīja.
Alīna: Tuvu. Vasarā visa sēta savijās līkumos.
– Ko jūs vēlaties nosūtīt?
Alīna: Principā visādas mantas.
– Vai jums ir svarīgi, ka pasts vēl brauc?
Jevgēnijs: Dabiski, protams.
Alīna: Jo meita aizbrauca. Tā sazināmies. Viņa mums ko atsūta, mēs viņai.
Pasta busiņa durvis ciet, jāsteidz uz nākamo nodaļu. Pa ceļam it visur redzamas liecības par karu, sašauti nami. Pār ceļu tā arī palicis karājoties sašauts augstsprieguma līnijas stabs.
Nākamā nodaļa Pivničnē, kur līdz frontes līnijai jau vien kādi trīs kilometri. Apkārtnē bijusi apšaude. Triecienvilnis pārrāvis arī elektrības vadus, kas tagad mētājas uz asfalta. Cieta arī pasta nodaļa, vilnis izsita stiklus logiem, kas jau aizdarīti ar saplāksni.
"Cilvēki sēž, gaida pensiju. Tagad pensiju izsniegsim. Arī sūtījumus," stāsta "Ukrpošta" pastniece.
Arī te darba ritms tas pats – ātri izkraut, ātri iekraut un lieki nekavēties.
Olehs un Konstantīns dienā ar busiņu izvadā simtiem pasta sūtījumu. Arī piefrontes ceļi nav pateicīgākie – šoferis nosmej, ka maršrutā zina gandrīz katru bedri. Piekare te izturot 2–3 mēnešus. Par kara bīstamību nemaz nerunājot.
"Visādi mēdz būt. Gan bīstami, gan nebīstami," atzīst krāvējs Konstantīns.
Gints Amoliņš: Kā tas notika?
Olehs: Pie blokposta. Atlidoja. Paspējām nobremzēt, apgriezāmies un atpakaļ braucām.
Konstantīns: Tālāk mūs nelaida.
– Nebaidāties tur braukt, vai jau pieraduši?
Olehs: Sākumā bija pabailīgi, tagad vairs ne. Pieradums.
Konstantīns: Tik un tā bīstami, protams. Jebkurā brīdī var atlidot, un neviens nezina, kur.
Todien jāapmeklē arī Ņujorkas pasta nodaļa, kas atrodas aptuveni 4 kilometrus no frontes, un apšaudes diemžēl arī šeit ir ikdienišķa lieta. Padomju laikā šo Doneckas apgabala rūpniecības pilsētiņu pārdēvēja par Novohorodski, bet 2021. gadā – gadu pirms Krievijas pilnapmēra iebrukuma – tā atguva savu vēsturisko nosaukumu. Ņujorka. Tā, to dibinot 19. gadsimtā, nosaukuši vācu ieceļotāji.
Priecīga atkalredzēties ar kolēģiem ir pasta nodaļas vadītāja Viktorija, kas rosīgi sakārto sūtījumus un dokumentāciju. "Strādājam. Vakar arī bija apšaude. Logs izlidoja," viņa stāsta.
Divos Krievijas pilnapmēra kara gados cietušas aptuveni 900 Ukrainas nacionālā pasta nodaļas, norāda uzņēmumā.
Bīstamos apstākļos strādā arī gados jaunā Jeļena citā Ņujorkas pasta nodaļā. "Ņujorkā situācija ļoti saspringta. Vēl vakar atlidoja FAB aviācijas bumbas. Ir bojāgājušie, ievainoti. Ļoti smagi," viņa atzīst. "Bija biedējoši un šausminoši. Vēl nebija skaidras sekas. Bet, kad uzzinājām sekas, ka ir mirušie zem drupām... Morāli ar to nevar samierināties. Joprojām neesmu aptvērusi, ka tas noticis, jo bija arī pazīstami cilvēki, arī tuvinieki."
Centralizētās apkures Ņujorkā nav, jāiztiek ar krāsniņu. Bieži nav elektrības. Vietējie pasūta arī zāles, jo aptiekas nestrādā. Ir bailīgi, atzīst Jeļena, taču cenšas strādāt un abstrahēties no situācijas.
"Ceram, ka mūsu ciems, neskatoties uz visiem apstākļiem, spēs izturēt, netiks okupēts. Ļoti ceram. Ticu Ukrainas armijas spēkiem, ka armija to spēs aizsargāt," pauž Jeļena.
Dokumenti sakārtoti, un laiks atvadīties arī no Jeļenas. Ar izturības vēlējumu un novēlējumu atkalredzēties.
Šajos apgabalos pastnieku darbs ir īpaši bīstams, un katra darbadiena var būt pēdējā. Bet viņi jūtas vajadzīgi šeit dzīvojošajiem. Kā mēdz teikt Ukrainas nacionālajā pastā – "Kur ir "Ukrpošta", tur ir Ukraina".
