Pirmais scenārijs

Joprojām ekspertu vidū tiek apspriests scenārijs, kurā Vladimira Putina režīmam izdodas pie tāda vai citāda kara iznākuma saglabāt kontroli pār Krieviju vēl uz kādu salīdzinoši ilgāku laika periodu.

Vai šādā gadījumā Krievija kļūs par Ķīnas vasaļvalsti, Ķīnas resursu, izejmateriālu piegādātāju, pretī saņemot palīdzību režīma un arī valsts stabilizācijā?

"Es gribu teikt, ka iespējams ir vidusceļš. Krievija, protams, salīdzinošās kategorijās ir vājāka par Ķīnu, un, protams, tās karš Ukrainā nepalīdz Krievijai stiprināties, pretēji tam, ko Putins mēģina stāstīt saviem pilsoņiem. Tomēr, vai tas nozīmē, ka Krievija neapzinās riskus, kurus nozīmē tuvināšanās ar Ķīnu? Arī nē. Un Krievija mēģina no šiem riskiem, cik nu spēdama, aizsargāties," vērtēja Bērziņa-Čerenkova. 

Viņa skaidroja, ka jau izsenis Krievijas pieeja attiecībām ar Ķīnu ir bijusi visai augstprātīga un ar mērķi gūt labumu. 

"Uzreiz nāk prātā 1653. gads, kad krievu impērijas sūtnis Baikovs ieradās Pekinā, un viņam teica, ka, ja viņš vēlas runāt ar Ķīnas imperatoru, viņam deviņas reizes jāpaklanās. Baikovs teica, kāda runa, protams, paklanīšos, galvenais, lai mēs varam izrunāt tos punktus. Protams, ziņojot atpakaļ, viņš ar nelielu ironiju runāja – ja jau viņiem tik šausmīgi gribās domāt, ka mēs esam viņu vasaļi, lai domā.

Es domāju, ka šāda augstprātība pret ķīniešiem ir vēl joprojām saglabājusies Krievijas "establišmenta" [vadības, elites] vidū, un ir arī doma par to, ka kaut ko var izmantot," analizēja Bērziņa-Čerenkova.

Vienlaikus eksperte atgādināja, ka starptautiskās attiecības un divu valstu bilaterālās attiecības tomēr nav nulles summas vienādojums. Tas ir sarežģītāks vienādojums, kurā ir stiprās puses, piemēram, Krievijas Arktika, kurai Ķīna gribētu tikt klāt, vai arī Krievijas tehnoloģijas, kuras Ķīna vēl nav pamanījusies nedz nokopēt, nedz atkārtot. 

"Tāpēc es domāju, ka mums nevajag pieļaut šo kļūdu un domāt, ka Krievija kļūs par vasaļvalsti tāpat kā 17. gadsimta beigās, bet, protams, Krievija ir salīdzinoši vājāks spēlētājs, kurš mēģina izlīdzināt šo vājumu.

Starp citu, mani kolēģi runā, ka iespējamās Putina runas par kodolieroču izvietošanu Baltkrievijā ir dūres kratīšana ne tik daudz mūsu virzienā, kā mēs, protams, pamatoti uztraucamies, bet arī neliela dūres kratīšana Pekinas virzienā, ka, lūk, jūs mums nevarat norādīt, kur mums likt un kur mums nelikt kodolieročus," skaidroja Bērziņa-Čerenkova.

Otrais scenārijs

Apstājoties Krievijas iebrukumam Ukrainā, iespējams arī cits scenārijs – esošā režīma sabrukums, kam var sekot apvērsumu virkne, var būt dažādu reģionu savstarpējo attiecību kārtošana, iespējams, pat Krievijas sairšana, līdzīgi, kā tas notika ar Padomju Savienību. Šāds scenārijs Ķīnai, visticamāk, nebūtu pa prātam. 

"Ķīnai Putina režīms šobrīd ir slikts, bet status quo. Sji Dzjiņpins saprot, kā ar Putinu strādāt, un ir pavisam vienkārši – jums ir partneris, viņš nav ideāls, bet jums īstenībā lielos vilcienos sakrīt redzējums par to, kas nav kārtībā ar pasauli.

Jā, viņš dara lietas, kuras mums ne pārāk patīk, bet vai mēs labprātāk izvēlētos, lai nāk kāds cits vietā? Kāds, kas uzreiz sašūpo struktūru, kas vēl vairāk apdraud mūsu intereses un turklāt vēl var nostāties pret mums? No Ķīnas viedokļa šeit īsti laba scenārija nav," vērtēja Bērziņa-Čerenkova.

Eksperte vērtēja, ka šādā scenārijā Ķīna arī visticamāk necenstos atgūt kādas sen zaudētas teritorijas, piemēram, Aizbaikālu vai Amūras apgabalu, lai gan par to ekspertu vidū tiek diskutēts. 

"Interesanti, ka Ķīnas Ārlietu ministrijas runas cilvēki tvīto: "Cik jūs varat runāt par to, ka mēs gribam Krievijas teritorijas, negribam mēs krievu teritorijas, mums ir līgums parakstīts, šis jautājums ir izsmelts." Tad rodas jautājums par to, ka viņi tik aktīvi tvīto šo – ko tas nozīmē, vai tā ir atbilde? Mēs saprotam, ka ikviens diskurss ir dialogs, ikviens paziņojums ir atbilde uz iepriekšējo sarunu, tad jautājums, uz kuru sarunu šis tvīts atbild?" sprieda Bērziņa-Čerenkova. 

Neatkarīgi no tā, tā ir atbilde uz ārpolitikas ekspertu diskusijām, vai uz iekšpolitikā izskanējušiem jautājumiem, Ķīnas oficiālā pozīcija paliek nemainīga – ir noslēgti līgumi, kurus tā lauzt negrasās. 

"Bet mēs arī redzam, kāda ir Ķīnas pozīcija attiecībā uz teritoriālajiem pārkāpumiem. Tāpēc es atbildēšu izvairīgi. Es teiktu, ka ir ļoti stipri jāmainās Krievijas administratīvajai un politiskajai sistēmai, lai būtu kaut kāda iespēja, ka ķīnieši šīs teritorijas iekļauj vai kā savādāk.

Ja ķīniešiem būtu iespēja vēsturiski pieteikt sev kādu Arktikas stūrīti, varbūt būtu savādāk, bet šobrīd, vai Sibīrijas plašumi un Tālie Austrumi būtu jāiekļauj Ķīnas teritorijā, domāju, ka nē, ka tā nav prioritāte," secināja Bērziņa-Čerenkova. 

Vienlaikus eksistē gan ģeogrāfiskās kartes, gan mentālās kartes, un Ķīnas mentālajā kartē tiešām šīs teritorijas tiek ierakstītas.

Pētnieki jau gadiem raksta par to, ka Ķīnas institūcija, kura atbild par ģeogrāfisko nosaukumu standartizāciju, drukā rokasgrāmatas, kurās ir teikts, ka šo teritoriju Krievijas pilsētas, piemēram, Vladivostoka vai Blagoveščenska, jāsauc vecajos ķīniešu nosaukumos. 

"Ar mentālajām kartēm viss ir kārtībā, bet ģeogrāfiskās un politiskās kartes, es domāju, ka Ķīna pārzīmēt nesteigsies," vērtēja Bērziņa-Čerenkova.

Trešais scenārijs

Tad vēl iespējams optimistiskais ceļš – Krievijas demokratizācija un pavēršanās Rietumu attīstības virzienā. 

"No vienas puses ķīniešus uztrauc plaši sabiedriski protesti Krievijā, un kā tas varētu ietekmēt arī Ķīnas pilsoņu vēlmi nākt uz ielas un stāstīt, cik ļoti viņam nepatīk valdība.

It īpaši Ķīnas puse satraucas par sociālajiem jautājumiem. Viņus mazāk baida, ka krievi varētu sacelties pret politiku, viņus vairāk baida, ka krievi varētu sacelties pret to, ka nav ko ēst, ka jāiet mirt. Tas viņus uztrauc, bet tajā pašā laikā viņi arī netic, ka tas varētu satricināt sistēmu un nocirst sistēmai galvu," atzina Bērziņa-Čerenkova. 

Viņa vērtēja, ka ķīnieši netic krievu sabiedrības balsij, bet drīzāk ir piesardzīgi un uzrauga Krievijas elites pārstāvjus, vai tajā nerodas vēlme pēc pārmaiņām, vēlme tuvoties Rietumu sabiedrībām. 

"Vai tas viņiem būtu izdevīgi? Nebūtu tas viņiem izdevīgi, tāpēc ka, skatoties no iekšas uz āru –, jo tuvāka ir ASV klātbūtne Ķīnas robežām, jo sliktāk Ķīnai, jo mazāk Ķīna no ķīniešu viedokļa varēs attīstīties.

Šobrīd ir ļoti interesants veids, kā Sji Dzjiņpins sasaista Ķīnas drošības pieaugumu un muskuļu audzēšanu ar attīstību. Tā ir viņa jaunā paradigma – viņš saka, ka visaptveroša drošība ir attīstības priekšnosacījums. Un viņš arī tam tic," skaidroja Bērziņa-Čerenkova. 

Eksperte skaidroja, ka Ķīna uzskata sevi par ielenktu valsti, un vienīgā puse, no kuras tā nav ielenkta, vienīgā puse, kur var mazliet atlaist jostu un izpūst gaisu, ir ziemeļi. Kas īstenībā no vēsturiskā viedokļa ir ārkārtīgi interesanti, jo tieši otrādi, vēsturiski vienmēr tā ir bijusi vieta, no kurienes ir nākuši draudi, no kuras ir dinastijai pēc dinastijas bijis jāaizsargājas. 

"Bet šodien tā ir tā teritorija, no kuras tieši draudi nenāk. Un skaidrs, ka Ķīna būtu gatava darīt jebko, lai šo spēli nemainītu sev par sliktu," atzina Bērziņa-Čerenkova.