Milzīga kļūda
Ja mēs skatāmies uz Francijas vēlēšanām, vai, jūsuprāt, Makrons ir pārrēķinājies, izsludinot pirmstermiņa vēlēšanas?
Jā, tā ir milzīga stratēģiska kļūda. Viņam nevajadzēja trīs nedēļu laikā izsludināt vēlēšanas.
Viņš pieņēma, ka kreisie spēki nesaorganizēsies. Bet viņi to izdarīja.
Un viņš pieņēma, ka nostrādās projekts "bailes", lai liegtu galēji labējiem vairākumu. Tagad būs daudz taktisku balsojumu. Mēs to jau redzējām [iepriekšējā] svētdienā. Tas, iespējams, neļaus Lepēnai nodrošināt vairākumu. Bet saskaņā ar dažām aptaujām viņai pašreizējo 80 deputātu vietā būs vairāk nekā 250.
Tātad šis ir būtisks viņas pārstāvniecības pieaugums [Nacionālajā] Asamblejā. Makrona centriskā [politiskā partija] tiks saspiesta. Pašreizējo 250 vietā tā dabūs, iespējams, mazāk nekā 100 vai varbūt nedaudz vairāk. Un tā parlaments nonāks strupceļā bez iespējas izveidot valdību, pieņemt tiesību aktus, virzīt lielus dokumentus neatkarīgi no tā, vai tas attiecas uz iekšpolitiku vai ārpolitiku.
Tātad tā ir būtiska kļūda. Būs, manuprāt, ļoti spēcīgs signāls, ka vēlētāji pamatīgi noraida makronismu.
Būs novājināts prezidents, strupceļā nonākusi [Nacionālā] Asambleja, un ļoti liels risks, ka pēc gada notiks vēl vienas vēlēšanas, un [Marina] Lepēna būs izdevīgā pozīcijā, lai 2027. gadā pārņemtu gan prezidenta amatu, gan parlamentu. Tā ir būtiska stratēģiska kļūda.
Lepēnas taktika būtu ieroču nedošana Ukrainai
Cik tuva [Marina] Lepēna ir Kremlim?
Es domāju, ka abas puses ir tuvas, lai gan Lepēna dara visu iespējamo, lai distancētos. Bet intelektuāli, ideoloģiski un pat finansiāli šīs partijas agrāk bijušas ļoti tuvas. Man ir aizdomas, ka Lepēna mēģinātu īstenot [Ungārijas premjera Viktora] Orbana tipa programmu Eiropas līmenī, lai virzītos uz mieru. Un veids, kādā tas notiktu, manuprāt, galvenokārt būtu finansējuma un ieroču nedošana Ukrainai, kas tai nepieciešami, lai cīnītos karā.
Viņa būtu ar mieru sekot daudzām Vladimira Putina pavēlēm — atzīt teritorijas, kas ir anektētas kopš iebrukuma, atbalstot prasību, ka Ukrainai jāpaliek neitrālai un tā nedrīkst iestāties NATO.
Viņa būtu liela pretiniece Ukrainas dalībai ES.
Lepēnas vairākums gan parlamentā, gan Elizejas pilī ir liela stratēģiska problēma Eiropas Savienībai tās spējā atbalstīt Ukrainu ilgtermiņā.
Vai jūs redzat, ka Rietumos valda vispārējs nogurums, atbalstot Ukrainu, jo karš turpinās un mēs īsti neredzam, kā un kad tas beigsies?
Es domāju, ka nav šāda vēlēšanu noguruma. Es domāju, ka nav arī politiskā noguruma. Es domāju, ka, ja paskatās uz to, ko dara Eiropa - atbalsts Ukrainai ir diezgan spēcīgs. Ir apņemšanās turpināt finansēt valsti tās kara centienos. Šā gada beigās ES un G7 kopīgi piešķirs Ukrainai papildu finansējumu 50 miljardu apmērā, izmantojot Krievijas iesaldētos aktīvus un to gūto peļņu, kas sniegts atbalstu gan frontē, gan Kijivai. Ir apņemšanās ievest Ukrainu Eiropas Savienībā. Ir apņemšanās atbalstīt Ukrainu militāri. Daudzas dalībvalstis ir parakstījušas līgumus par divpusējām drošības garantijām. Un tāpēc, ja paskatās uz visu šo mozaīku, patiesībā atbalsts ir diezgan noturīgs.
Lielas bažas, protams, par ilgtermiņu, nevis par tuvo vai vidējo termiņu.
Ilgtermiņa perspektīva ir izaicinoša, it īpaši, ja [Donalds] Tramps uzvar prezidenta vēlēšanās 5. novembrī un viņš atsauc [ASV] atbalstu [Ukrainai].
Kas notiks ar Eiropas spēju aizpildīt [šo robu] un kompensēt to, ko darīja amerikāņi, ja viņi vairs nevēlas turpināt? Domāju, kas tas būs sarežģītāk, it īpaši ņemot vērā to, ko mēs redzam Francijā.
Bet es nedomāju, ka ir nogurums. Es domāju, ka Ukrainas jautājumā valda liela vienotība, taču nav šaubu, ka spēja noturēt atbalstu ilgākā termiņā kļūst arvien grūtāka.
Vai Eiropa spēs atbalstīt Ukrainu bez ASV?
Bet amerikāņi jau tagad saka, ka Eiropa nedara pietiekami daudz no savas puses, lai palīdzētu Ukrainai. Vai Eiropa tiešām var attaisnot cerības, ja amerikāņi no spēles izstājas?
Tas ir atkarīgs no tā, kā tiek definētas cerības. Es domāju, ka Eiropa jau tagad tērē daudz vairāk no IKP drošībai un aizsardzībai. Dažas valstis 2-2,5%, Polija nākamgad būs tuvu 5% no IKP. ES augstākajos līmeņos ir apņēmusies darīt vairāk savas drošības un aizsardzības labā.
To daļēji nosaka tas, ko [Donalds] Tramps varētu darīt. Tas ir [Eiropas Komisijas prezidentes Urzulas] fon der Leienas mandāta lielais centrālais elements – stiprināt Eiropas drošību, darīt vairāk to valstu labā, kas robežojas ar Krieviju, potenciāli panākt vienošanos par ES Dzelzs kupola izveidi, panākt tam lielāku kolektīvo finansējumu Eiropai, rīkoties drošāk un saskaņotāk.
Bet jā, es domāju, ir būtisks jautājums par Eiropas spēju rīkoties iepretī ASV un kā aizstāt ASV sniegto atbalstu.
Un man ir aizdomas, ka no militārās puses Eiropas Savienība nespēs to aizpildīt, ja amerikāņi atsauks savu militāro atbalstu [Ukrainai].
Runājot par finansiālo pusi, eiropiešiem ir apetīte turpināt finansēt Ukrainu, taču tas, visticamāk, nebūs karš. Tas būs paredzēts tādām lietām kā pēckara rekonstrukcija, ekonomikas atjaunošana, mēģinājumi integrēt Ukrainu Eiropā.
Attiecībā uz visiem šiem jautājumiem, manuprāt, ka tas, kas notiek Francijā, ļoti nepalīdz.
Tā ir interesanta lieta par [Emanuelu] Makronu - viņš ir ļoti iestājās par spēcīgu Eiropas Savienību un spēcīgu Francijai, un abu kopīgam atbalstam Ukrainai. Un tomēr risks, ko viņš tagad ir uzņēmies, neapšaubāmi mazina gan Francijas, gan Eiropas spēju atbalstīt Ukrainu. Tas ir tas, kas, atklāti sakot, ir tik pārsteidzošs un sarūgtinošs šajā Makrona azartspēlē.
Vai labējo uzvaras ir pamats uztraukumam?
Pēdējās vēlēšanās Eiropā mēs redzam, ka visa Eiropas politika virzās uz labējo pusi. Vai ir pamats uztraukumam? Ko tas izmainīs?
Es nepiekristu šādam raksturojumam.
Es domāju, ka, ja paskatās uz Eiropas Parlamenta vēlēšanu rezultātiem, patiesībā lielais stāsts ir par to, ka ļoti stingri tika noturēts centrs.
[Urzulai] fon der Leienai ir ļoti liels valdošais vairākums Eiropas Parlamentā, kas ļauj turpināt īstenot centrisku programmu, kā viņa to darīja pēdējo piecu gadu laikā. Tātad tas ir labs stāsts.
Bet, to sakot, vairākās konkrētās valstīs ir vērojama kustība galēji labējo virzienā. Francija ir jaunākais piemērs. Nīderlandā tas notika mazliet agrāk. Arī "Alternatīva Vācijai", bet tur daļa no šī impulsa tagad ir nobremzējusies, un man ir aizdomas, ka ir maza iespējamība vai tās nav vispār, ka viņi varētu būt daļa no valdošās koalīcijas federālā līmenī, jo tam būs liela politiskā un sabiedrības pretestība.
Bet es piekrītu, ka jūs sākat redzēt tādu valstu kombināciju Eiropas līmenī — Ungāriju, Slovākiju, Austriju, Nīderlandi, iespējams, Franciju, kurām ir labējāka dienas kārtība, kurām ir antieiropeiska darba kārtība, kas neapšaubāmi rada vairāk izaicinājumu vidējā termiņā.
Es nedomāju, ka var ekstrapolēt šo tendenci, ka visa Eiropa virzās pa labi.
Par to Eiropas vēlēšanu rezultāti neliecina. Tiesa gan, tie rāda, ka dažās valstīs problēmas ir diezgan asas, taču joprojām ir ļoti liels centristu vairākums. Tāds bija skaidrs secinājums no Eiropas Parlamenta vēlēšanām, lai gan galvenajās dalībvalstīs ir ļoti īpašas problēmas.
Bet vai jūs neteiktu, ka Eiropa kļūst konservatīvāka? Paskatieties uz valdībām Itālijā, arī Spānijā, konservatīvākiem spēkiem klājas labi – protams, atkarībā no tā, cik tālu pa kreisi ir bijusi izejas pozīcija - bet visi virzās uz konservatīvo pusi.
Tam var piekrist. Es domāju, ka galvenais galēji labējo darbības virzītājspēks Eiropā ir saistīts ar migrācijas un dzīves dārdzības problēmām.
Un migrācija ir ļoti grūts un izaicinošs jautājums, jo tam ir nepieciešami pārrobežu risinājumi. Tas prasa suverenitātes novirzīšanu Eiropas līmenī, jo risinājumam ir nepieciešama kolektīva rīcība. Jūs nevarat risināt migrāciju vienā atsevišķā valstī, jums tas jādara divpusēji vai kolektīvā. Vienošanās par ES imigrācijas un patvēruma sistēmas reformu ir ļoti sarežģīta, jo dalībvalstis ļoti iebilst pret šādu pilnvaru nodošanu Eiropas līmenī.
Tāpēc migrācija, manuprāt, paliks galēji labējo virzītājspēks.
Arī ekonomikas prognozes joprojām ir sarežģītas, tāpēc arī tas veicinās atbalstu galēji labējiem. Ja tiek izveidotas valdības, kam pamatā ir labēja spārna nosliece, tam ir liela ietekme uz ES politiku un politisko darba kārtību. Bet mēs arī redzam, ka veidojas fragmentētākas valdības, kuras nav īsti spējīgas virzīties uz priekšu nevienā jautājumā. Te Nīderlandes valdība ir labs piemērs, iespējams, ka vēlāk šajā gadā Austrijā būs līdzīga situācija.
Tagad, kad Emanuels Makrons ir novājināts un Olafs Šolcs arī nav spēcīgs, vai Apvienotā Karaliste nenožēlo, ka esat ārpus ES, jo tagad jūs būtu vadošā vara Eiropā?
Tās vēlētāju daļas, kas ir proeiropeiskas, un tās politiskās iekārtas daļas, kas ir proeiropeiskas, to noteikti redzēs un pilnībā pieņems šo hipotēzi. Manuprāt, viņi uzskatīs, ka, ja Apvienotā Karaliste šodien būtu ES - tad Lielbritānija, iespējams, šobrīd vadītu Eiropas Savienību.
Jo Šolcs nav spēcīgs komunikators, viņš nav spēcīgs kanclers - viņam ir ļoti sadrumstalota trīsvirzienu koalīcija, kurai ir domstarpības visās galvenajās politikas jomās. Ekonomikas perspektīvas ir ļoti sarežģītas. Maz ticams, ka viņš tiks pārvēlēts.
Makrons acīmredzami atrodas ļoti vājā situācijā, ņemot vērā to, kas notiek parlamentā. Tātad šajā kontekstā ar [jaunā Lielbritānijas premjera Kīra] Stārmera vairākumu, tas ļautu uzņemties lielāku vadību Eiropas līmenī. Bet Stārmeram, visticamāk, nebūtu vairākums, ja nebūtu noticis "Brexit".
