Līdz ar Padomju Savienības sabrukumu 1991. gadā Ziemeļkaukāza reģionā Čečenijā pie varas nāca organizācija "Čečenu Vistautas Nacionālais kongress", kuras vadībā bija bijušais padomju aviācijas ģenerālis Džohars Dudajevs. Viņa vadībā divus gadus vēlāk tika rīkots referendums, kura iznākums bija Ičkērijas Čečenu Republikas pasludināšana. Maskava gan nevēlējās atzīt šī reģiona neatkarību.
1994. gada izskaņā Krievijas spēki iegāja Čečenijā un mēģināja atjaunot faktisko kontroli pār šo reģionu. Tas, kas vēlāk kļuva zināms kā pirmais Čečenijas karš, nesa daudzus upurus un noslēdzās ar pamieru 1996. gadā, pēc kura no reģiona tika izvests Krievijas karaspēks. Maskava atzina Aslana Mashadova vadīto valdību. Sekojošie gadi pašā Čečenijā nav stabili, arvien lielāku ietekmi gūst radikālāk noskaņoti spēki.
1999. gada 7. augustā komandiera Šamila Basajeva vadībā čečenu kaujinieki iebruka kaimiņos esošajā Dagestānā nolūkā izveidot islāma valsti. Salīdzinoši vājā aizsardzība veicināja panākumus iebrukuma pirmajās dienās.
Tolaik Latvijas Radio vēstīja: "Krievijas prezidents Boriss Jeļcins šodien [9. augustā] atlaida Sergeja Stepašina valdību. Par valdības vadītāja vietas izpildītāju ir iecelts Federālā drošības dienesta vadītājs un Drošības padomes sekretārs Vladimirs Putins."
Divas dienas vēlāk – pirmdienā, 9. augustā – Borisa Jeļcina veiktā valdības vadītāja nomaiņa bija ceturtā aizvadītā pusotra gada laikā. Lai arī premjera amatā apstiprināts pēc nedēļas, Putins mantojumā saņēma kārtējo Maskavas varu apdraudošu krīzi.
"Tikmēr Sergejs Stepašins, uzstājoties savas pēdējās tikšanās laikā ar Ministru kabineta locekļiem, šodien paziņoja, ka Krievija riskē zaudēt dienvidu provinci Dagestānu, kurā islāma kaujinieki no Čečenijas ir sagrābuši vairākus ciematus. Pēc viņa vārdiem, situācija Dagestānā ir sarežģīta un risks zaudēt provinci ir ļoti nopietns," arī ziņoja Latvijas Radio.
Krievijas spēkiem turpmāko nedēļu laikā pakāpeniski izdodas atgūt kontroli pār zaudētajām teritorijām Dagestānā. Tomēr pilnībā iebrukušie kaujinieki no Dagestānas tiek padzīti vien septembrī.
Vienlaikus Krievijas spēki sāk bombardēt objektus Čečenijā, pēc amatpersonu paustā, lai cīnītos ar čečenu nemierniekiem. Tad Krieviju satricina vairāki sprādzieni. Tie nogrand dzīvojamās mājās Maskavā un citviet Krievijā.
Amatpersonas arvien vairāk sprādzienu sērijās vaino čečenu teroristus. Arī Vladimirs Putins, kurš iemantoja slavu ar savu spārnoto solījumu atrast teroristus neatkarīgi no viņu slēpšanās vietas.
Oktobra pirmajā dienā Krievijas karaspēks ieiet Čečenijā, aizsākoties sīvām cīņām. 2000. gada pavasarī pār reģionu tiek nostiprināta Maskavas vara. Kādreizējais Maskavas varas pretinieks, bet tagad tai labvēlīgi noskaņotais garīdznieks Ahmats Kadirovs tiek iecelts par Čečenijas galvu.
Šajā laikā Krievijas spēki turpina cīņas ar čečenu nemierniekiem. Ahmats Kadirovs tiek nogalināts sprādzienā 2004. gadā, viņa dēls Ramzans kļuva par Čečenijas līderi pēc trim gadiem. Bet oficiāli Krievija pasludina tās īstenotās "pretterorisma operācijas" beigas 2009. gada aprīlī.
Otrais Čečenijas karš nepārprotami atstāja ietekmi uz tālāko notikumu attīstību Krievijā, norādīja Latvijas Radio uzrunātie politologi.
Kārlis Daukšts vērš uzmanību uz to, ka Čečenijas problēma Krievijas vēsturē ir komplicēta kopš 19. gadsimta, un tā faktiski var ietekmēt arī Krievijas nākotnes attīstību.
"Tāpēc šī problēma ir ārkārtīgi sarežģīta, jo sevišķi ņemot vērā 2. Čečenijas kara iznākumu un rezultātus. Tad, kad Krievija paziņoja, ka viņa cīnās Čečenijā ar teroristiskajiem grupējumiem, terorismu, un ka tās cīņa nav vis cīņa par Krievijas robežu suverenitāti, bet gan cīņa ar starptautisko terorismu, Krievija mēģināja izspēlēt šo kārti arī starptautiskajā arēnā, piedāvājot skatīt šo konfliktu kā starptautisku konfliktu, kurā pasaulei, arī Rietumu pasaulei, kopīgi jācīnās pret terorismu, ko reprezentē Čečenija un čečenu tauta," viņš teica.
Tikmēr politologs Dmitrijs Oreškins savā atbildē izceļ trīs tēzes, kas, viņaprāt, visspilgtāk raksturo otrā Čečenijas kara ietekmi uz Krievijas tālāko attīstību.
"Ja runā tieši, vistālredzīgākie cilvēki jau no paša sākuma teica, ka jaunā un nestabilā Krievijas demokrātija Čečenijas karu neizturēs. Tā tas būtībā arī notika. Vēl vairāk – man stāstīja, ka vecais, gudrais, viltīgais Tatarstānas pirmais prezidents [Mintimers Šaimijevs, amatā no 1991. līdz 2010. gadam], ienākot "Jeļcina centrā", apstājās pie Mashadova fotogrāfijas un teica: lūk, ar šo cilvēku vajadzēja vienoties. Visbeidzot, trešā tēze – Boriss Jeļcins atkāpjoties, teica, ka viņa lielākā kļūda bija Čečenijas karš. Tā tas patiesībā arī ir," vērtēja Oreškins.
Aprit 25 gadi kopš otrā Čečenijas kara sākuma – tas kļuva par būtisku pavērsienu Krievijas vēsturē un Putina varas nostiprināšanā. Politologs Dmitrijs Oreškins izceļ to, kas, viņaprāt, visspilgtāk raksturo šī kara ietekmi uz Krievijas tālāko attīstību. 👉https://t.co/l3ix5Pjdmd pic.twitter.com/R7CNymYSiW
— Latvijas Radio Ziņas (@LRZinas) August 7, 2024
Abi politologi norāda, ka Putins veiksmīgi izmantoja bruņoto konfliktu Čečenijā savas varas nostiprināšanai. Daukšts atzīmē, ka Putins savu varu mēģināja leģitimizēt, vēršoties pie spēka struktūrām kā drošības dienestiem un bruņotajiem spēkiem.
Šo struktūru darbinieki faktiski nokļuva Putina pakļautībā ar ieteikumu skatīt karu Čečenijā kā Krievijas cīņu pret terorismu. Oreškins savukārt vērš uzmanību, ka Krievija pēc Padomju Savienības sabrukuma pārdzīvoja gan ekonomiskās grūtības, gan vilšanos par lielvaras sabrukumu. Ņemot vērā ekonomiskā stāvokļa uzlabošanos valstī, Putins veikli izmantoja šo vilšanos. Mākslīgā ceļā tika panākts, ka par Krievijas sabiedrības galvenajām rūpēm kļuva PSRS sabrukums.
"To propagandēja, skaidrojot, ka mums vajag celties kājās, mūs apcēla, mūs iznīcināja. Uz šī fona Putins, kas, acīmredzot, rīkoja māju spridzināšanu Kaširskas šosejā un tā tālāk, un pēc tam guva pirmo uzvaru kara ziņā, kas ir diezgan tuva Krievijas masu militarizētajai apziņai, viņš strauji palielināja savu popularitāti, tieši pateicoties šiem militārajiem panākumiem. Tālāk katrs bruņotais konflikts sekmēja Putina popularitātes pieaugumu par apmēram 20 procentiem. Vai tas būtu konflikts Gruzijā, vai "Krima – mūsu", vai Ukrainā karš tā pirmajā gadā – būtībā arī tagad militāri domājošu iedzīvotāju vairākuma vidū Putina popularitāte ir visai augsta," pauda Oreškins.
Kas attiecas uz šī kara ietekmi ārpus Krievijas robežām, Oreškins izceļ, ka Putinam izdevās panākt kopā ar Federālo drošības dienestu pēc Ahmata Kadirova režīma nostiprināšanas kaujinieku izspiešanu ārpus Čečenijas un attiecīgi arī Krievijas robežām cerībā ar aprēķinu, ka šie kaujinieki nekur nepazudīs un cīnīsies par saviem ideāliem ar Rietumiem.
Viens piemērs tam ir teroristiskās organizācijas "Islāma valsts" izveidošanās, kurā gandrīz visas ietilpstošās vienības vadīja čečenu lauka komandieri un karoja simtiem, pat tūkstošiem čečenu kaujinieku:
"Putins domāja, ka šo karsto kartupeli aizbāzīs Rietumiem aiz apkakles. Beigu beigās sanāca, ka "Islāma valsts" karo arī ar Krieviju, tiesa, no ārzemēm. Kaut gan mēs visi vērojām sprādzienu Maskavas ziemeļos esošajā "Crocus City" tirdzniecības centrā, kas tika rīkots ar "Islāma valsts" tiešu atbalstu," vērtēja politologs Oreškins.
Runājot par Čečeniju šodien un Ramzana Kadirova ietekmi, abi uzrunātie politikas pētnieki izceļ šī reģiona unikālo stāvokli Krievijas sastāvā.
Dmitrijs Oreškins izceļ, ka Čečenijai ir sava armija un ārpolitika. Bet reģiona cena mūsu lielajam austrumu kaimiņam ir ļoti augsta.
"Čečenija kļuva par vienīgo mononacionālo republiku Krievijā, ļoti ietekmīgu, kuras uzturēšana Kremlim izmaksā visdārgāk. Kā teicis pats Kadirovs, apmēram 300 miljardi rubļu gadā. Tagad tie ir trīs miljardi eiro gadā, bet tad, kad viņš to teica, tie bija apmēram četri pieci miljardi eiro. Bija cits rubļa kurss. Tā ka šis ir pārmērīgi dārgs, toksisks veidojums Krievijā, bet Putinam tas ir viņa ģeopolitisko uzvaru simbols. Un tiem, kas seko Putinam un viņu atbalsta, šis ir ļoti svarīgs, simbolisks ieguvums," pauda Oreškins.
Ramzana Kadirova vadīto Čečeniju Oreškins raksturo kā sultanātu vai pat kā hercogisti Krievijas sastāvā, tiesa, kas sava sloga dēļ arvien vairāk atturēs Krieviju no tās attīstīšanās eiropeiskā virzienā.
Kārlis Daukšts uzskata, ka tur faktiski ir izveidojusies teokrātiska diktatūra, kura patlaban nonāk zināmās pretrunās ar Krievijas konstitucionālajiem likumiem. Viņaprāt, ir grūti apstiprināt to, cik daudz naudas Čečenijas uzturēšanai ik gadu tiek atvēlēts no Krievijas valsts līdzekļiem.
"Bet tas, ka Čečenija izmanto Krievijas budžeta līdzekļus savas bagātības stiprināšanai un uzpirkšanai, faktiski arī Kadirovs ar Krievijas naudu uzpērk karotājus savas varas nostiprināšanai, tas ir neapšaubāmi," norādīja Daukšts.
Un, ja runā par karu, tad to, ka vēsture nereti mēdz atkārtoties, spilgti parāda arī karš Ukrainā. Tur karo kā Kadirovam lojālie kaujinieki, tā arī viņam opozīcijā esošie čečeni.
