Piedņestra un iesaldētais konflikts
Iesaldētie konflikti ir termins, kuru lieto, lai apzīmētu situāciju, ka aktīvā karadarbības fāze ir pabeigta, bet miera līgums nav noslēgts. Tas nozīmē, ka karš jebkurā brīdī var atsākties.
Iesaldēto konfliktu pasaulē ir daudz – Kašmiras reģionā starp Indiju, Pakistānu un Ķīnu, Korejas pussalā starp abām Korejām, komunistiskās Ķīnas un Taivānas attiecības, Sektors C Rietumkrastā, Rietumsahāra Marokā, Kosova, Ziemeļkipra, kā arī Abhāzija un Dienvidosetija Gruzijā.
Piedņestra, Abhāzija un Dienvidosetija, kā arī bijusī Kalnu Karabaha ir Krievijas uzturētie iesaldētie konflikti, kas tai ļāvuši nodrošināt militāro un politisko klātbūtni situācijās, kas citādāk tai nebūtu pieejamas.
Kalnu Karabahas situācija pavisam nesen atrisinājās, kad Azerbaidžāna atkaroja reģionu no Krievijas atbalstītās Armēnijas. Krievijas pilna mēroga karš pret Ukrainu ir sašūpojis notiekošo arī citās mākslīgi veidotajās republikās. Neaizmirsīsim, ka Krievija iesaldēto konfliktu aktīvu veidošanu bija padarījusi par savu ārpolitisko instrumentu. Vēl 2022. gadā divas dienas pirms uzbrukuma Kijivai, Putins bija pasludinājis neatkarību Doneckas Tautas Republikai un Luhanskas Tautas Republikai, ko jau 2014. gadā bija sācis ar vardarbību atņemt Ukrainai.
Rezultātā lielāko daļu no šādiem separātiskajiem reģioniem pārējā pasaule neatzīst. Šīs republikas tendējas atzīt viena otru, bet, kas interesanti, pati Krievija ANO līmenī nemaz neatzīst šos valstiskos veidojumus. Tostarp arī Piedņestru. Piedņestru vispār atzinušas ir tikai Abhāzija un Dienvidosetija, kā arī kādreizējā Artsaha jeb Kalnu Karabaha. Viņas pat ir izveidojušas starptautisku organizāciju, kurā trijatā ietilpst, ar nosaukumu Demokrātijas un Tautu Tiesību kopiena.
Mūsdienu Piedņestras pamatus ieliek asiņains karš 1990. gadā
Tiek rēķināts, ka Piedņestrā, kas oficiāli un starptautiski tiek atzīta kā Moldovas sastāvdaļa, dzīvo nepilns pus miljons cilvēku. Reģions ir jau kļuvis bēdīgi slavens ar tā vadītāju izdarībām, tostarp arī nelikumīgo aktivitāšu atbalstīšanu. Etniskais sastāvs reģionā ir visnotaļ raibs, jo pa trīsdesmit procentiem no iedzīvotājiem veido etniskie krievi, moldāvi un ukraiņi. Šīs arī ir trīs oficiālās valodas reģionā.
Piedņestras jautājums izveidojās 1924. gadā, kad Moldāvu Autonomā Padomju Sociālistiskā Republika tika izveidota Ukrainas Padomju Sociālistiskās Republikas sastāvā. 1940. gadā Padomju Savienības sastāvā tika izveidota Moldāvu Padomju Sociālistiskā Republika, kurā arī tika iekļauts šis "autonomais veidojums".
1990. gadā, kad bruka PSRS, tad Piedņestras autonomijas cienītāji izveidoja Piedņestras Moldāvu Padomju Sociālistisko Republiku ar vēlmi palikt PSRS sastāvā, ja nu Moldova vēlēsies apvienoties ar Rumāniju vai pasludināt neatkarību.
Piedņestra savu neatkarību no Moldovas pasludināja 1990. gada 2. septembrī. Novembrī sākās konflikts, kura aktīvā karadarbības fāze notika no 1991. gada marta līdz jūlijam. Konflikts, kā ir norādījuši daudzi pētnieki, bija politisks, nevis etnisks. Piedņestras iedzīvotāji ir multikulturāli savu etnisko piederību dēļ, un Piedņestras moldāvi un Moldāvijas moldāvi karoja gan savā starpā, gan cits pret citu.
Karā, tiek rēķināts, tika zaudētas apmēram 1000 cilvēku dzīvības, lielākā daļa no kuriem bija civiliedzīvotāji. Krievu armijas tieša iejaukšanās nodrošināja Piedņestras separātistu uzvaru un tālāko nākotni.
Interesanti, ka Piedņestras pusē karoja arī tādi bēdīgi slaveni personāži kā vēlākais Krievijas nacionālboļševiku vadonis Eduards Ļimonovs, Krimas okupācijas un Doņeckas separaātisma organizētājs Igors Girkins jeb Strelkovs, kā arī vēlākais Krievijas vēstnieks NATO, premjera vietnieks un ROSKOSMOS ģenerāldirektors Dmitrijs Rogozins, kurš šobrīd ir krievu pagaidām okupētā Zaporižjes apgabala senators.
Ātras un vieglas uzvaras iedvesmo un ceļ spārnos. Sevišķi krievu turbofašistus, kas visi šie faktiski pēc savas politiskās pārliecības ir. Vēl jāpiemin arī savulaik izveidotā Gaugāzu Republika, kas de facto kā separātisks reģions pastāvēja no 1991. līdz 1995. gadam, kad miermīlīgi pievienojās Moldovai.
Separātiskā reģiona nākotne Ukrainas kara ēnā kļūst arvien miglaināka
Par Piedņestras politisko nākotni ir bijušas daudz spekulācijas, sevišķi jau kopš 2022. gada, kad Piedņestras kontrole no Krievijas puses kļūst vājāka, jo piekļuve teritorijai kļūst vājāka, jo to faktiski ieskauj divas šobrīd uz Eiropas Savienību ceļā esošas un pret Krieviju noskaņotas valstis – Ukraina un Moldova.
Krievu armijas apmērs Piedņestrā tiek rēķināts uz apmēram 1500 cilvēkiem. Ukraiņu labi bruņotajai un trenētajai armijai šis nav pārāk nopietns pretinieks. Sevišķi, ja palīgā pieslēgtos arī Moldovas armija. Krievijas agresijai pret Ukrainu ieilgstot, Piedņestras kā separātiska reģiona nākotne arī kļūst arvien neskaidrāka.
Kādas ir Piedņestras nākotnes iespējas un tās šābrīža nozīmīgums Krievijai, stāstīja bijušais Satversmes aizsardzības biroja vadītājs, bijušais valsts prezidenta padomnieks un šobrīd Ģeopolitikas pētījumu centra eksperts Jānis Kažociņš:
Un tagad, kā ierasts nedaudz arī par pašu Piedņestras ekonomiku un iekšpolitisko dzīvi. Kā varat nojaust, tad reģiona autonomijas un separātisma tendences nebūtu vērā ņemtas, ja tam nebūtu kapitāla seguma. Runa nav tikai par Krievijas subsidījām, bet arī to, ka Moldovas industriālā kapacitāte atrodas tieši Piedņestrā. Tērauda, elektrības un tekstilizstrādājumu ražošana un produkti veido četras piektdaļas no Piedņestras ekonomikas. Savulaik, 1990. gadu sākumā, mazā Piedņestras teritorija arī saražoja apmēram 40 procentus no visas Moldovas ekonomikas. Kā saprotat, tas arī bija galvenais iedrošinājums un motivācija virzīties uz autonomiju un neatkarību.
Piedņestra – kotrabandas un padomju ieroču tirdzniecības centrs
Piedņestras specifiskais politiskais stāvoklis un Krievijas patronāža nav teritorijai liegusi nodarboties ar virkni nelegālu darbību, tostarp būt par kontrabandas un padomju ieroču tirdzniecības centru. Piedņestrā vizualitātē izteiktais un acīmredzamais fetišs uz Padomju Savienību gan pavisam nav klātesošs mūsdienu Piedņestras ekonomikā.
Piedņestras ekonomikā no sociālisma atteicās jau 1990. gados un šobrīd lielākā daļa uzņēmumu ir privāto īpašnieku rokās. Tirgus ekonomika darbojas visnotaļ brīvi – pat varētu teikt, ka pārāk brīvi.
Ja pusprezidentālā separātiskā reģiona patvaldniekus atbalsta un to neatkarību notur Krievijas "pagaidu miera uzturētāju" klātbūtne, tad politiskā brīvība ir ļoti atkarīga no tā, kas cilvēks ir – ja vadošā amatā, tad brīvība ir liela, ja parasts pilsonis, tad maza. Tāda – politisko un ekonomisko avantūristu paradīze, ja tā paskatās.
Vienīgi, ja palūkojas uz pieejamiem un kaut cik ticamiem datiem par Piedņestru, tad reģions nemaz nav tik bagāts, kā tas bija un tam gribētos būt. Proti, IKP uz vienu iedzīvotāju ir tikai nedaudz virs 2 tūkstošiem eiro, kas vismaz 15 reizes mazāks par Latvijas rādītāju.
Slavenais amerikāņu politologs Zbigņevs Bržezinskis tieši uz Piedņestras gadījuma pamata izvirzīja konceptu "mafijas valsts".
Pirmā teritorija pasaulē, kas lieto plastikāta naudu
Piedņestra ir pirmā teritorija pasaulē, kas lieto plastikāta naudu. Tās gan nav mūsu ikdienā ierastās kredītkartes vai debetkartes, bet gan tādi kā plastikāta žetoniņi 1, 3, 5 un 10 rubļu vērtībā. Viena rubļa žetoni ir dzelteni un apaļi, trīs rubļi ir zaļi un četrstūraini, pieci rubļi – zils un piecstūrains, bet desmit rubļi – sarkans un sešstūrains žetons.
Tie, kas dzīvojuši padomju laikos, noteikti atcerēsies, ka tieši šādā krāsā bija arī padomju rubļi. Jāsaka gan, ka pēdējo gadu laikā šīs naudas vienības ir kļuvušas vairāk par tūristu kārotu suvenīru, mazāk par reālu norēķina līdzekli.
Runājot par tūristiem – ja nu jūs gadījumā satiekat kādu, kurš saka, ka sava ceļojuma laikā uz Piedņestru ir apmeklējis arī Indiju, nedomājiet, ka viņš ir nedaudz sajucis prātā. Grigoriopoles reģionā tiešām ir apdzīvota vieta Indija, kura tā ir nosaukta savu ģeogrāfisko robežu līdzības ar Indiju dēļ.
Runājot par šo avantūristu paradīzi, noslēgumā šoreiz par pasaulē slavenāko melu stāstu stāstītāju un apkopotāju Hieronīmu Kārli Frīdrihu fon Minhauzenu, kuru mēs pazīstam vienkārši kā baronu fon Minhauzenu.
Vēl pirms nonākšanas Latvijā, Duntē, kur, kā zināms, ir arī Minhauzena muzejs, barons piedalījās ceturtajā krievu-turku karā, kas norisinājās gan Ukrainas, gan mūsdienu Moldovas un Piedņestras teritorijā. Un šajā reģionā atrodas arī Benderas pilsēta
Benderas pilsētā atrodas arī cietoksnis, kurā 2010. gada 9. oktobrī tika atklāts piemineklis baronam fon Minhauzenam. Kāpēc? Tāpēc, ka tiek uzskatīts, ka tieši šis cietoksnis ir par pamatu vienam no slavenākajiem Minhauzena stāstiem par lidošanu uz lielgabala lodes pāri aplenktajam cietoksnim, tad pārlēkšanu uz pretējā virzienā lidojošu lodi un nokļūšanu atpakaļ.
Starp citu, blakus Minhauzena cietoksnim atrodams arī stilizēts šīs lielgabala lodes atveidojums.
