Sabruka kā kāršu namiņš
Kapsēta, braucot uz Hrozas ciemu, ir ceļa malā. Līst. Vīri mitrajā zemē rok bedres, klusēdami. Vitālijs ar strādniekiem atbraucis no blakus ciema.
"Vēl daudz jārok. Šodien piecus kapus izrakām, rīt vēl aptuveni tik pat daudz vajadzēs. Kopumā 55 biedres jāizrok. Tā, lūk. Tik daudz dzīvē vienlaikus nav bijis. Tas tiešām ir drausmīgi," atzina kapracis Vlodimirs Sokolovs.
Kapsētas otrā galā rūc traktors, līdzina zemi un vietu jauniem apbedījumiem. Svaigajā zemē strādā Aleksandra draugi. Rok mūža mājas viņa mammai, tētim un vecmāmiņai. Viņi visi bija liktenīgajā kafejnīcā, atvadu mielastā.
"Manas māja no kafejnīcas ir 600 metru attālumā. Dzirdēju sprādzienu un tūlīt devos turp. Visa kafejnīca bija sabrukusi kā kāršu namiņš. Uzreiz sāku palīdzēt vilkt laukā cilvēkus un meklēju savus tuviniekus. Tēti atradu, bet mammu un vecmāmiņu tā arī neatpazina," pastāstīja bojāgājušo tuvinieks Aleksandrs Muhavatijs.
"Tas ir kā murgs, es joprojām nevaru aptvert," saka Aleksandrs. Viņi palikuši divi vien ar māsu. Mīļo cilvēku mirstīgās atliekas arvien ir morgā, Harkivā. Kad tās atvedīs un varēs rīkot bēres, Aleksandrs vēl nezina. Lēnām gatavojas.
"Ir jādzīvo tālāk, bet būs ļoti grūti. Jāturas, ko lai citu dara," viņš piebilst.
Kāpēc? Atbildes nav
Hrozas ciema centrs – kluss un sērās. No kafejnīcas, kur bija pulcējušies iedzīvotāji, un blakus esošā feldšerpunkta pāri palikušas vien drupas. Trieciens bijis spēcīgs un precīzs. Kāpēc? Ir jautājums, uz ko vietējie atbildi nerod atbildi.
Te arī atradās sēru galds. Zemē vēl redzamas šķīvju un glāžu lauskas. Cilvēki atvadījās no sava bojā gājušā radinieka un drauga.
Hrozas kapos tobrīd jau atdusējās karā kritušais Andrejs Kozirs, kuru ģimene bija pārapbedījusi viņa dzimtajā pusē un uzaicinājusi ciema iedzīvotājus uz kopīgu mielastu. Bērinieki nav paguvuši vēl apsēsties pie galda, kad nograndis sprādziens. Krievijas armijas raidītā raķete dzēsa dzīvību visai bojā gājušā karavīra ģimenei un desmitiem viesu, arī ciema priekšsēdētājam.
Jurijs ar ģimeni sievu un dēlu piestājis, garām braucot. Nevar valdīt asaras. Viņš ir tālbraucējs šoferis, un arī viņš bija aicināts uz atvadām. Darba dēļ nepaguva. Apšaudē bojā gājuši arī viņam tuvi cilvēki, bērni.
"Man tas bija drausmīgs šoks. Sieva raudāja. Biju pie stūres, sadzēros sirdszāles. Dabūju apstāties, tālāk nevarēju pabraukt. Ļoti sāp. Te palika abi bērnu krustvecāki. Es nezinu... Piedodiet...," asaras valdīdams stāsta Jurijs.
No 500 iedzīvotājiem palikuši vien 300
Pagalmā, zālē redzamas lietas, kas palikušas pāri no glābēju darba – gumijas cimdi, segas, drēbju gabali. Pāvels, kurš dzīvo pāri ielai un kuram no sprādziena mājās izsisti visi logi, atceras, kā viss dedzis, kā kaukušas palīdzības dienestu sirēnas.
"Cilvēki neizklīda. Mirušos nesa, lūk, te un tur, aiz vārtiem. Daudzi bija saplosīti. Trieciens bija baiss. Pie mums pirmo reizi visā kara laikā Hrozu tā ir apšaudījuši. Nekad iepriekš tā nav bijis," atzina ciema iedzīvotājs Pāvels Millers.
Hrozas ciemā, kas tagad atrodas ap 30 kilometru no frontes līnijas, pirms kara dzīvoja ap 500 iedzīvotāju. Tagad, kā saka vietējie, palikuši ap 300, un pēc traģēdijas te nav nama, kur vai nu kāds ir gājis bojā, vai palikuši sērojoši tuvinieki vai draugi.
Arī Nikolajs un Tatjana – vīrs un sieva, kurus, lietum līstot, ģimene un draugi pavada kapu kalniņā –, ciemā bija labi zināmi un cienīti cilvēki. Jau pensijas gados, bet Nikolajs vēl strādāja vietējā uzņēmumā. Dzīve Krievijas armijas raķetes pārrauta vienā mirklī, tāpat kā tiem, kurus uz mūža mājām vedīs vēl daudzas nākamās dienas.
