«Hamās» sagrābtā ķīlnieka tuviniece: 7. oktobris mums ir katru dienu

Gūstekņu vidū ir arī viņas 80 gadus vecais tēvocis Gadi Mozess – pasaulē atzīts agronoms un miera aktīvists. Efrata ir pārliecināta, ka viņas tēvocis joprojām ir dzīvs un gaida savu atbrīvošanu. Mačikava kopā ar citiem gūstekņu radiniekiem ir apvienojuši spēkus, lai izdarītu spiedienu uz Izraēlas valdību un panāktu tuvinieku atbrīvošanu.

Efratu Mačikavu uz sarunu aicināja Latvijas Radio žurnālists Uldis Ķezberis.

Uldis Ķezberis: Aprit gads kopš "Hamās" teroristu asiņainā uzbrukuma Izraēlai pērn 7. oktobrī. Kā jūs aprakstītu tās dienas šaušalīgos notikumus?

Efrata Mačikava: Ir patiešām traki apzināties, ka jau ir klāt 2024. gada 7. oktobris, jo man ir sajūta, ka mēs esam nodzīvojuši ļoti garu dienu vai pāris nedēļas [kopš pagājušā gada 7. oktobra]. Mums laiks ir apstājies. Laikapstākļi un daba mums pasaka, ka ir pagājis gads, bet savās sirdīs un realitātē mēs joprojām jūtamies tā, it kā dzīvotu pagājušā gada oktobrī. Tā ir viena gara diena.

Un sajūta, ka nezinu, kas notiek, kas, pie velna, notiek, joprojām ir ar mani. Dažkārt es no rītiem pamostos cerībā, ka šis murgs ir beidzies, taču tā nav. Bet šie mazie, mazie cerību brīži, ka es pamodīšos un viss būs beidzies, dīvainā veidā dod man spēku

Tāpēc 7. oktobris ir 7. oktobris katru dienu, katru dienu. Bailes, neizpratne par notiekošo, jautājums par to, kas būs tālāk vai kad tas viss beigsies, joprojām ir ar mani.

Jūsuprāt, kāpēc tas varēja notikt? Vai Izraēlas drošības dienesti tam nebija gatavi? Vai esat par to domājusi?

Protams, ka esam. Nirozas kibucs, kur es dzīvoju, atrodas tikai aptuveni desmit minūšu brauciena attālumā no Hānjūnisas pilsētas Gazas joslas dienvidos. Mūsu kibucā iebruka, un neviens neieradās mūs aizstāvēt.

Katrs ceturtais Nirozas iedzīvotājs tika brutāli nogalināts. Iedomājieties, ko tas nozīmē – katrs ceturtais. Tāpēc es ceru, ka jūsu klausītāji spēs iztēloties šo nežēlību, tas ir briesmīgi.

Izdzīvojušie ir ne tikai tie, kuri atgriezās no "Hamās" gūsta, vai tie, kuri pārdzīvoja šīs zvērības, izdzīvojušie esam mēs visi, jo tā ir trauma, ko mēs ik dienu nesam sev līdzi. Gūstā joprojām atrodas 101 cilvēks, 29 no viņiem ir no Nirozas, un viņi gaida, kad varēs atgriezties.

Teroristi nolaupīja arī jūsu tēvoci Gadi Mozesu. Lūdzu, pastāstiet, kas notika ar jūsu tēvoci un viņa ģimeni pērn 7. oktobrī.

Gadi un viņa dzīvesbiedre Efrata Kaca pie sevis ciemos bija uzņēmuši Efratas meitu Doronu un divas mazmeitas, trīs un četrus gadus vecas. Tajā sestdienas rītā viņi visi mierīgi gulēja līdz brīdim, kad ap pulksten sešiem viņus pamodināja skaļi sprādzieni un saucieni arābu valodā.

Viņi visi žigli ieskrēja patvertnē un ieslēdzās. Gadi dzirdēja, ka mājā ir iebrukuši cilvēki, kuri sarunājās un klaigāja arābu valodā. Viņš nolēma izlikties, ka ir vienīgais cilvēks mājā un devās laukā. Gadi pateica Efratai un Doronai, ka aprunāsies ar iebrucējiem un atdos visu, ko viņi vēlas. Viņš domāja, ka šie cilvēki grib naudu vai kādas lietas. Un viņš bija pārliecināts, ka spēs runāt ar viņiem. Taču Gadi nezināja, ka iebrucēji vēlas viņu. Un tā viņš nonāca gūstā.

Efrata, Dorona un bērni nezināja, kas ir noticis. Viņas palika patvertnē un bija drošībā. Taču teroristi vēlreiz iebruka kibucā un viņu mājā. Un tad viņi aizveda arī Efratu, Doronu un bērnus.

Viņas kopā ar citiem gūstekņiem kravas automašīnā veda Gazas virzienā, bet tad parādījās Izraēlas armijas helikopters, kas sāka šaut uz teroristiem. Diemžēl apšaudē gāja bojā arī Efrata, lai gan es saku, ka viņu nogalināja, jo viņu nolaupīja no pašas mājām un viņa tur atradās teroristu dēļ. Efrata nomira savas meitas rokās. Ir ļoti, ļoti grūti apzināties, ka tava mamma mirst tavās rokās, bet tev viņa ir jāpamet, jāskrien un jāmēģina palikt tuvumā savām dzīvajām meitām.

Gada laikā jūs neesat saņēmusi nekādu informāciju par savu tēvoci?

Vienīgā liecība par viņu bija video, ko 19. decembrī publicēja teroristu grupējums "Islāma džihāds". Es to dienu atceros ļoti labi, jo atrados Berlīnē un piedalījos filharmonijas orķestra koncertā, kas bija veltīts mieram un cilvēcībai. Iepriekšējā vakarā ap pusnakti mēs saņēmām ziņu par šo video.

Man vajadzēja vairākas minūtes, lai saņemtos un noskatītos video. Es biju ļoti, ļoti nobijusies. Man nebija ne jausmas, ko es tur ieraudzīšu. Tas bija briesmīgi un man vajadzēja dažas sekundes, lai atpazītu Gadi. Bet tad es izdzirdēju viņa balsi, viņam ir ļoti zema, skaista balss, un sapratu, ka tas ir viņš. Un es nolēmu neskatīties uz briesmīgajām lietām šajā video, bet pieturēties pie fakta, ka viņš ir dzīvs un gaida, kad mēs atnāksim viņu atbrīvot.

Vai jūs domājat, ka jūsu tēvocis Gadi joprojām ir dzīvs?

Protams! Es to jūtu. Viņš gaida, viņš ir spēcīgs, viņš ir optimistisks cilvēks, viņš zina, ka mēs viņu mīlam, viņš noteikti zina, ka mēs nepadosimies, lai panāktu viņa atbrīvošanu. Daļa manis cer, ka viņa šarms ir iekarojis to cilvēku sirdis, kuri ir viņam apkārt, un viņi zinās, ka ir jārūpējas par dārgumu, kas ir pie viņiem.

Vai, ņemot vērā pašreizējo situāciju, jums vēl ir cerība, ka drīzumā varētu tik panākta ugunspārtraukšana Gazā un atbrīvoti ķīlnieki?

Ziniet, situācija šeit ir briesmīga, bet arī Gazā tā ir briesmīga. Un es domāju, ka, lai izbeigtu abu pušu nepārtrauktās ciešanas, mēs visi zinām, kam ir jānotiek, un tas notiks.

Ķīlnieki ir jāatbrīvo saskaņā ar vienošanos, ka karš beigsies. Mums ir jācenšas panākt labāku dzīvi visiem, arī mūsu kaimiņiem. Viņiem ir jāatbrīvojas no "Hamās", viņi arī ir pelnījuši dzīvot.

Tāpēc es patiešām ceru, ka karš beigsies, un tad viņi visi atgriezīsies, un mēs varēsim cerēt uz labāku nākotni.

Vai Izraēlas premjers Benjamins Netanjahu ir darījis visu, kas ir viņa spēkos, lai panāktu visu ķīlnieku atbrīvošanu?

Nekādā gadījumā. Es domāju, ka viņš sabotē [iespējamo ugunspārtraukšanas vienošanos], es domāju, ka viņam ir citas prioritātes. Manuprāt, ir pienācis laiks, lai viņš labotu savas tumšākās kļūdas un koncentrētos uz to, lai kļūtu par cilvēku, kuru atcerēsies, tāpēc, ka viņš panāca ķīlnieku atbrīvošanu, nevis tāpēc, ka atnesa tik daudz nāves mums visapkārt.