ĪSUMĀ:

• NATO dalībvalstis Vašingtonā svinēs alianses 75 gadu jubileju, bet jāpieņem arī konkrēti lēmumi par kolektīvās drošības stiprināšanu.
• Būtisks pienesums aliansei ir Somijas un Zviedrijas pievienošanās NATO.
• Alianses dalībvalstīm jāvienojas par ilgtermiņa stratēģiju Ukrainas atbalstam.
• Tiešs uzaicinājums Ukrainai pievienoties NATO arī šoreiz nav gaidāms.
• Baltijas valstīm būtisks jautājums ir par NATO austrumu flanga stiprināšanu.
• NATO ar darbiem ir jāapliecina, ka alianse ir gatava aizstāvēt savas dalībvalstis jau no konflikta pirmās minūtes.
• Baltijas reģionā nepieciešami lielāki ieguldījumi jūras un gaisa aizsardzības dimensijās.

Jādomā par drošību ilgtermiņā

Gan Viļņas (2023. gadā), gan arī Madrides samitā (2022) valstu un valdību vadītāji pieņēma vairākus būtiskus lēmumus, arī Baltijas valstu drošības kontekstā – tika apstiprināti reģionālie aizsardzības plāni, tai skaitā Baltijai, paaugstināts gan skaitliskais NATO ātrās reaģēšanas spēku daudzums, gan samazināts to reaģēšanas laiks, vairākums valstu jau izpildījušas apņemšanos ieguldīt vismaz 2% no iekšzemes kopprodukta (IKP) aizsardzībā, un atlikušās valstis ir paātrinājušas to virzību uz šī mērķa sasniegšanu.

Visbeidzot notikusi arī Baltijas drošībai tik būtiskā Zviedrijas un Somijas pievienošanās NATO, kas no militārās kalkulācijas perspektīvas ievērojami maina spēles lauku, būtiski apgrūtinot Krievijas darbības reģionā.

Lai arī Vašingtonā nav gaidāmi skaļi paziņojumi par mūsu reģionu, tomēr samitam būtu jākalpo par nozīmīgu atskaites punktu, lai nodrošinātu, ka lēmumi, kas tika pieņemti Viļņā un Madridē, tiek pienācīgi īstenoti.

Šajā samitā, pretēji diviem iepriekšējiem, nav paredzami ļoti būtiski lēmumi attiecībā uz Baltijas valstīm, priekšplānā izvirzot Ukrainu, kopējo alianses aizsardzības un atturēšanas spēju stiprināšanu, kā arī budžeta un sloga sadali.

Turklāt lēmumi, kas tiks pieņemti attiecībā uz Ukrainu, noteiks ilgtermiņa drošības stāvokli arī mūsu reģionā.

Ukrainas ceļā uz NATO vēl daudz šķēršļu

Ukraina karo mūsu karu. Joprojām. Jau trešo gadu. Visas Eiropas un tajā skaitā arī Baltijas valstu drošība ir tiešā veidā atkarīga no karadarbības Ukrainā iznākuma. To apzinoties, Baltijas valstīm un aliansei kopumā ir jādara viss, lai turpinātu stiprināt Ukrainas aizsardzības spējas un kapacitāti. Ukraina nekaro tikai mūsu – Baltijas – karu.

Tas ir karš par normām, vērtībām un pasaules kārtību, kāda pastāvēs pēc uzsāktās Krievijas agresijas Ukrainā. Brīdī, kad gan Eiropas, gan Ziemeļamerikas sabiedrībās parādās nogurums attiecībā uz atbalsta sniegšanu Ukrainai, Baltijas valstīm ir jāturpina būt par vadošajām jautājumos, kas skar Ukrainai nepieciešamo finansiālo un militāro palīdzību.

Eiropas Savienība (ES) jau ir sākusi iestāšanās sarunas ar Ukrainu, bet jautājumā par pievienošanos NATO šāds progress vēl nav sasniegts.

Šobrīd nav signālu, ka Vašingtonas samitā Ukrainas potenciālā dalība NATO ieņemtu kādu citu formu un procesu tās straujākai virzībai ceļā uz iestāšanos aliansē.

Paredzama atsauce, kas pēdējos divos samita komunikē tika izmantota, proti, jau NATO Bukarestes samita 2008. gadā izmantotā valoda, kad attiecībā uz Ukrainu un Gruziju komunikācijā tika skaidri norādīts "atvērto durvju" princips.

Tas tika pastiprināts ar NATO samitu Viļņā un Madridē pausto, ka "Ukraina kļūs par NATO dalībvalsti, kad sabiedrotie tam piekritīs un priekšnoteikumi tiks sasniegti".

Nepieciešams ilgtermiņa plāns Ukrainas uzvarai

Pašreizējā Rietumu stratēģija atbalstīt Ukrainu tik ilgi, cik nepieciešams, nav līdz galam pārliecinoša. Ukrainai draud spēku izsīkums, ja tā netiks ātri atbalstīta visaptverošākā un saskanīgākā veidā.

Lai arī skaidrāka virzība ceļā uz integrāciju NATO dotu papildu motivāciju Ukrainai, tomēr šajā situācijā Ukrainai vairāk par apsolījumiem un vēstījumiem vajadzīgi tieši militārie līdzekļi – plānveidīgā un stratēģiskā veidā.

Ņemot vērā izmaiņas Krievijas valdības posteņos, aizsākoties Vladimira Putina piektajai prezidentūrai, paredzams, ka Krievija gatavojas ilgtermiņa "nogurdināšanas" karam.

Bez sabiedroto ilgtermiņa stratēģijas, ko plānveidīgi aizpildītu konkrēti finanšu un militārie resursi, Ukrainai būs grūti stāties pretim Krievijas agresijai, kas pēc neveiksmīgās sākotnējās fāzes ir spējusi pārgrupēties.

Šajā kontekstā apsveicama ir NATO ģenerālsekretāra Jensa Stoltenberga iepriekš virzītā iniciatīva izveidot īpašu fondu Ukrainas atbalstam (sākotnējais mērķis – vismaz 100 miljardu ASV dolāru apmērā), par ko vispirms diskutēja NATO ārlietu ministru sanāksmē š.g. aprīlī. Lai arī apņemšanās neatspoguļo visu dalībvalstu intereses (it īpaši Ungārijas un Turcijas), tas būtu nozīmīgs solis pareizā virzienā.

Tāpat Vašingtonas samitā visdrīzāk netiks panākta vienošanās un kopēja/vienota stratēģija par sabiedroto ieroču nosūtīšanu uz Ukrainu un to izmantošanu Krievijas teritorijā. Ņemot vērā it īpaši ASV un Vācijas nostāju šajos jautājumos, nav paredzams, ka būtiski lēmumi domāšanas maiņā tiktu apstiprināti.

Tie ir sensitīvi jautājumi, kas, pasliktinoties situācijai Ukrainas kara laukā, tik un tā var kļūt aktuāli. Līdz ar to jebkāda veida ilgtermiņa apņemšanās un vienotas militārās izpratnes (stratēģijas) pieņemšana Ukrainas kontekstā būtu pozitīvs signāls Baltijas valstu drošībai.

Austrumu flanga transformācija: no "atturēšanas ar sodīšanu" uz "atturēšanu ar noliegumu"^*

2014. gadu un Krimas okupāciju var pamatoti uzskatīt par "modinātājzvanu" Baltijas valstīm, pēc kura tika sniegts pilnvērtīgs ieguldījums aizsardzībā, uzsākta iztrūkstošo spēju un spēku attīstība nepieciešamā līmenī. 2022. gada 24. februāris ar Krievijas pilna mēroga iebrukumu Ukrainā par šādu "modinātājzvanu" kļuva pārējiem Eiropas sabiedrotajiem.

Tas izpaužas ne vien tajā, cik daudz sabiedrotie ir gatavi veltīt aizsardzības izdevumiem, bet arī tajā, kā sabiedrotie raugās uz kopējo alianses aizsardzības un atturēšanas politiku.

Kopš Krievijas uzsāktās karadarbības Ukrainā Baltijas valstis ir piedzīvojušas vairākus būtiskus drošību stiprinošos pasākumus, kas ir pieņemti iepriekšējo samitu laikā.

Katra no sabiedroto rīcībām un darbībām ir arī vēstījums, kas tiek nodots pretiniekam par gatavību un apņemšanos aizsargāt konkrēto teritoriju. Lai arī pēdējo gadu kontekstā ir sasniegts ievērojams process, būtu bīstami uzskatīt Baltijas valstu drošības stiprināšanu par pabeigtu darbu. Šajā kontekstā ir jāturpina darbs gan nacionālā, gan alianses līmenī.

NATO atgriešanās pie saknēm

Jau 2016. gadā Varšavas samitā pieņemtais lēmums par pastiprinātu sabiedroto spēku klātbūtni bija nozīmīgs un nepieciešams vēstījums potenciālajam agresoram, kas iezīmēja NATO transformācijas aizsākumu. Atgriežoties pie NATO saknēm – kolektīvās aizsardzības –, tika uzsākta politikas attīstība, kas bija vērsta, pirmkārt un galvenokārt, uz alianses teritorijas potenciālo aizsardzību.

Turklāt Varšavas samita lēmums tika stiprināts NATO samitos Madridē un Viļņā, pārveidojot pastiprinātu sabiedroto spēku klātbūtni no bataljoniem uz brigādes līmeņa vienībām. Ir pieņemti reģionālie aizsardzības plāni, tai skaitā Baltijas valstīm, kas ir bijusi šo valstu nacionālā interese kopš pievienošanās aliansei 2004. gadā.

Zviedrijas un Somijas pievienošanās aliansei stiprinājusi mūsu drošību, pastiprinot gaisa un jūras dimensiju pozīcijas Baltijas jūrā potenciālās Krievijas agresijas "Baltijas scenārija" gadījumā. Tāpat paaugstināta NATO ātrās reaģēšanas spēku gatavība gan no laika, gan skaitliskā sastāva perspektīvas.

Tomēr, lai arī tie ir būtiski lēmumi, kas ir ievērojami stiprinājuši Baltijas valstu drošību, no militārās perspektīvas svarīgi, lai šie alianses lēmumi turpinātu risināt Baltijas reģionam tik svarīgos aspektus: laiks un sabiedroto plašu spēku iesaiste no pirmās konflikta minūtes.

Turpinot stiprināt spēkus, pilnveidojot aizsardzības plānus, kā arī attīstot spējas, kas ļauj no pirmās minūtes iesaistīties plaša mēroga aizsardzības operācijās, kas kalpo kā būtisks atturēšanas signāls pretiniekam.

Šajā kontekstā būtiski lēmumi tika pieņemti jau Madrides un Viļņas samitos, līdz ar to Vašingtonai jākļūst par veiksmīgu atskaites punktu šo lēmumu īstenošanā, lai alianse jau no pirmās konflikta minūtes ne tikai kalpotu kā atturēšanas elements, bet spētu sniegt aizsardzības triecienu potenciālajam agresoram.

Vācijas un Kanādas spēku klātbūtne stiprina Baltijas drošību

Pēdējos gados ir vērojama pastiprināta sabiedroto spēku klātbūtne Baltijas reģionā. Kā tas noteikts iepriekšējo samitu apstiprinātajā valodā, daudznacionālo vienību mērķis ir izveidot spēcīgas un kaujas spējīgas (gatavas) vienības, tādējādi demonstrējot transatlantiskās saites spēku, kā arī skaidri norādot, ka uzbrukums vienam sabiedrotajam tiks atbildēts ar kopēju alianses pretdarbību.

Šī komponente ir svarīga "atturēšanas ar noliegumu" pieejas īstenošanā. Šī lēmuma kontekstā būtiski, ka, pirmkārt, nacionāli visas trīs Baltijas valstis noteiktā laikā veic nepieciešamos mājasdarbus, lai nodrošinātu pilnvērtīgu uzņemošās valsts atbalsta funkciju, otrkārt, aicinātu sabiedrotos ieguldīties šo vienību "aizpildīšanā" ar reģionā iztrūkstošām spējām.

Šajā kontekstā pozitīvi novērtējama un akcentējama ir Vācijas un arī Kanādas kā attiecīgi Lietuvas un Latvijas NATO paplašinātas kaujas gatavības vienības ietvarnāciju apņemšanās investēt un izvietot papildu spēkus attiecīgajās valstīs.

Īpaši Vācijas militārās domāšanas un stratēģijas maiņa, kas rezultējusies tajā, ka tā ir gatava nosūtīt uz Baltijas reģionu (Lietuvu) brigādes lieluma vienību uz pastāvīguma bāzes (tādējādi integrētu Lietuvas Nacionālajos bruņotajos spēkos, kas nozīmē to, ka šie spēki no pirmās konflikta minūtes kļūst par aizsardzības operācijas pilnvērtīgu sastāvdaļu).

Dodoties uz NATO samitu Vašingtonā, Baltijas valstīm ir jāspēj identificēt progress, kas ir sasniegts attiecībā uz uzņemošās valsts atbalsta nodrošināšanu. Latvijas gadījumā tas ir stāsts par militārās infrastruktūras attīstību – it īpaši Sēlijas poligona kontekstā, kas plānots kā lielākais militārais poligons reģionā. Jo ātrāka un sekmīgāka būs nacionālā darbība, jo laicīgāk tiks nosūtīti papildu alianses bruņotie spēki Baltijas valstīs.

Šajā kontekstā būtiski, lai jaunajos militārajos formējumos arī Zviedrija un Somija kļūtu par pilntiesīgām dalībniecēm. Ņemot vērā Zviedrijas un Somijas lomu Baltijas valstu aizsardzībā, to iesaiste miera apstākļos ir vitāla nepieciešamība.

Nepieciešami lielāki ieguldījumi jūras un gaisa dimensijās

Būtisks pretinieka atturēšanas elements ir skaidri pausts vēstījums, ka nacionāli un NATO līmenī valstis iesaistīsies no konflikta pirmās minūtes. Līdz ar to no Baltijas valstu perspektīvas ir būtiska pastiprinātās klātbūtnes spēku iesaistīšana konflikta sākumposmā.

Šajā kontekstā ir vitāli svarīgi, ka Latvijas uzsāktā ciešā sadarbība ar Kanādas vadīto kaujas grupu tiek stiprinātā līdz tādai pakāpei, ka sabiedroto spēku vienība kļūst par integrētu un neatņemamu Latvijas Nacionālo bruņoto spēku (NBS) operacionālās plānošanas sastāvdaļu. No nacionālās aizsardzības sistēmas perspektīvas tas veicinātu kopējo NATO reakciju, kā arī nosūtītu spēcīgu vēstījumu agresoram par alianses vienotību un solidaritāti.

NATO ir jārisina joprojām pastāvošie iztrūkumi gaisa un jūras dimensijās. Kopš uzsāktās NATO transformācijas pēc Krievijas nelegāli veiktās Krimas aneksijas 2014. gadā alianses adaptācija ir bijusi koncentrēta uz sauszemes dimensiju, atstājot jūras un gaisa dimensijas neaizsargātas.

Pēdējos divos NATO samitos Madridē un Viļņā šī problēma ir akcentēta un ambīciju līmenī identificēta.

Tāpat nacionāli Latvija, Lietuva un Igaunija ir uzsākušas vairākus tuvā vai vidējā rādiusa pretgaisa aizsardzības sistēmu iepirkuma procesus, kas ir jau šobrīd ir ievērojams slogs Baltijas valstu aizsardzības budžetiem. Bez sabiedroto finansiāla atbalsta un iesaistes nodrošināt pilnvērtīgu gaisa un jūras aizsardzību nav iespējams.

Jau Viļņas samitā tika nolemts, ka sabiedrotajiem vajadzētu nodrošināt regulāras mācības un modernu gaisa aizsardzības sistēmu un spēju rotācijas klātbūtni SACEUR (NATO spēku augstākā virspavēlnieka Eiropā) atbildības zonā, sākotnēji koncentrējoties uz austrumu flangu. Šajā kontekstā progress īsti nav sasniegts.

Kā to pierāda karadarbība Ukrainā, tieši gaisa dimensija var kļūt par kritiskāko. Līdz ar to Baltijas valstu interesēs būtu panākt praktiskus soļus un apņemšanos šī iztrūkuma mazināšanā, kas tiktu apstiprināta visu valstu un valdību vadītāju pieņemtajā komunikē.

NATO mācības kā militārās gatavības vēstījums pretiniekam

Laiks ir joprojām Baltijas valstu gravitācijas centrs. Lai gan Krievijas agresija Ukrainā ir veicinājusi sabiedroto pielāgošanos un nepieciešamo lēmumu pieņemšanu, kas stiprinātu NATO reaģēšanas spēku ātrumu un spēju nodrošināt nekavējošu militāru ietekmi 360 grādu pieejā, jautājums par pēkšņu nebrīdinātu uzbrukumu Baltijas valstīm joprojām aktuāls.

Tieši tāpēc šajā kontekstā no Latvijas (Baltijas valstu) perspektīvas ir būtiski turpināt palielināt iepriekš autorizēto un izmantojamo ātro reaģēšanas spēku rezervi, ko varētu nekavējoties izmantot NATO virspavēlnieks pēc iespējas īsākā laika posmā, kā arī aicināt uz pastāvīguma bāzes paplašinātu sabiedroto spēku klātbūtni reģionā.

Šajā kontekstā būtiska ir arī militārās gatavības vēstījumu nodošana pretiniekam, kas izpaužas kā plaša mēroga 5. panta militārās mācības reģionā, kurās tai skaitā tiek pārbaudītas alianses spējas ierobežotā laikā nosūtīt uz reģionu nepieciešamo skaitu sabiedroto spēku.

* Angliskie termini: "deterrence by punishment" to "deterrence by denial"