ĪSUMĀ:
- Libāna kārtējo reizi kļuvusi par karadarbības zonu Izraēlas cīņā pret naidīgi noskaņotiem arābiem.
- Izraēlas militāro operāciju mērķis ir sakaut "Hizbullāh" grupējumu, kas darbojas Libānas teritorijā.
- "Hizbullāh" saņem lielu atbalstu no Irānas, ko Izraēla uzskata par savu galveno ienaidnieci.
- Izraēlai izdevies likvidēt "Hizbullāh" līderi Nasrallu, bet grupējums vēl nav sakauts.
- Izraēlas triecienos Libānā tiek nogalināti arī civiliedzīvotāji, daudzi devušies bēgļu gaitās.
- Līdzīgi konflikti Libānas vēsturē pieredzēti arī agrāk; tas apgrūtina valsts attīstību.
Oktobra sākumā Izraēlas armija uzsāka "limitētu un mērķētu" sauszemes operāciju Libānas dienvidos, lai iznīcinātu šiītu grupējuma "Hizbullāh" objektus. Izraēlas kara aviācija tikmēr turpina bombardēt Beirūtu un citas Libānas pilsētas, kur vēršas pret "Hizbullāh" atbalsta bāzēm.
Šajā kampaņā lielāko uzvaru Izraēla guva 27. septembrī, kad triecienā Beirūtā nogalināja ilggadējo "Hizbullāh" līderi Hasanu Nasrallu. Vēl pirms tam Izraēlas specdienestiem bija izdevies sarīkot vērienīgu operāciju, vienlaikus uzspridzinot tūkstošiem "Hizbullāh" biedriem izsniegto peidžeru.
"Hizbullāh" nav tikai militāra organizācija
"Hizbullāh" grupējums ir ievērojami novājināts, taču tas negrasās pārtraukt bruņoto cīņu pret Izraēlu un turpina apšaudīt Izraēlas pilsētas ar raķetēm.
"Hizbullāh" mērķis ir iznīcināt Izraēlas valsti, taču pašlaik militārais pārsvars ir Izraēlas pusē.
Eiropas Savienība ir atzinusi "Hizbullāh" militāro spārnu par teroristisku organizāciju; ASV un vairākas citas rietumvalstis par tādu uzskata visu "Hizbullāh" struktūru.
Taču pašā Libānā attieksme pret "Hizbullāh" nav tik viennozīmīga, jo tā ir arī sociāla un politiska organizācija. Grupējums ir pārstāvēts Libānas parlamentā; tas īsteno virkni sociālo un labdarības programmu, uztur skolas un slimnīcas.
Reģiona pētnieki raksturo "Hizbullāh" grupējumu kā "valsti valstī", jo tas kontrolē daļu Libānas teritorijas un "Hizbullāh" kaujinieku militārās spējas tiek vērtētas pat augstāk nekā Libānas armijas rīcībā esošie resursi.
Notikumu gaita atgādina 2006. gada karu
"Hizbullāh" rindās ir desmitiem tūkstoši kaujinieku; grupējums ir savācis arī pamatīgu raķešu arsenālu, ar ko apšaudīt Izraēlas ziemeļu pilsētas. Piemēram, šovasar raķetes triecienā Izraēlas okupētajās Golānas augstienēs tika nogalināti 12 bērni, kas bija pulcējušies uz futbola spēli.
Izraēla nevar samierināties ar šādiem draudiem pie tās robežām, tādēļ pastiprinājusi militārās operācijas pret "Hizbullāh". Taču šajos triecienos cietuši ne tikai "Hizbullāh" kaujinieki, bet arī Libānas civiliedzīvotāji.
Tiek lēsts, ka Izraēlas uzbrukumos Libānā nogalināti jau vairāk nekā 1000 cilvēku, bet aptuveni miljons libāniešu bija spiesti doties bēgļu gaitās.
Libānas iedzīvotājiem kara pieredze gan nav nekas jauns, jo šī valsts jau vairākkārt nonākusi Izraēlas un tās ienaidnieku cīņas krustugunī. Libānā daudzi vēl nav aizmirsuši 2006. gada karu, kad Izraēlas karaspēks iebruka Libānā un intensīvi bombardēja gan ar "Hizbullāh" saistītos objektus, gan Libānas civilo infrastruktūru. Toreiz karā gāja bojā ap 1100 libāniešu, vairāk nekā 4000 tika ievainoti.
Libānas un Izraēlas likteņi ir cieši savijušies kopā, jo gadu desmitiem Libānas teritorija bijusi cīņas arēna, kur arābi un ebreji nokārto savstarpējās attiecības. Lai gan konfliktam ir pievērsta ļoti liela starptautiskās sabiedrības uzmanība, konflikta zona patiesībā ir ļoti neliela. Libāna ir sešas reizes mazāka par Latviju, arī Izraēlas platība ir tikai ap 20 000 kvadrātkilometru (trīsreiz mazāka par Latviju).
Libāna nokļuvusi arābu un ebreju kara krustugunīs
Libāna ir seno feniķiešu dzimtene, vēlāk šo teritoriju kontrolējušas dažādas impērijas, sākot no Senās Romas līdz pat Osmaņu impērijai. Laika posmā starp Pirmo un Otro pasaules karu Libāna bija pakļauta Francijai, bet neatkarību pasludināja 1943. gada 22. novembrī. Neatkarības iegūšana libāniešiem gan nedeva iespēju atviegloti uzelpot, jo drīz vien Libāna iesaistījās arābu valstu cīņā pret Izraēlu, piedaloties 1948. gada karā.
Izraēlas valsts tika nodibināta 1948. gadā, kad pasaule mēģināja atgūties no Otrā pasaules kara sekām.
Nacistu sarīkotais holokausts Eiropā nonāvēja miljoniem ebreju; Izraēlas izveidošana deva ebrejiem iespēju dzīvot savā valstī, kur viņiem nekad vairs nebūtu jābaidās no vajāšanas un iznīcināšanas.
Taču jaunā ebreju valsts tika izveidota teritorijā, ko par savējo uzskatīja arī arābi. Viņi joprojām nav samierinājušies ar ebreju nostiprināšanos šajā vietā. ANO piedāvāja izveidot atsevišķas arābu (palestīniešu) un ebreju valstis, taču arābi noraidīja šo priekšlikumu. Tā kā radikālās musulmaņu organizācijas (tādas kā "Hizbullāh" un "Hamās") nekad nav slēpušas nodomu iznīcināt Izraēlu, ebreju valsts iedzīvotāji ir pārliecināti, ka nekādā gadījumā nedrīkst piekāpties ienaidnieka prasībām.
Lielākā daļa Libānas iedzīvotāju ir arābi, taču atšķirībā no citām arābu valstīm, kur valda islāma ticība, Libānas reliģiskais sastāvs ir daudz raibāks. Aptuveni divas trešdaļas iedzīvotāju ir musulmaņi, bet trešdaļa ir kristieši. Konstitūcijā ir ierakstīts, ka Libānas prezidentam jābūt kristietim, premjeram – sunnītu musulmanim, parlamenta priekšsēdētājam – šiītu musulmanim.
Miera oāzes laiki ir beigušies
Libānā vienmēr ir valdījusi daudz brīvāka gaisotne nekā citās arābu valstīs, tāpēc galvaspilsēta Beirūta bija pazīstama kā "Tuvo Austrumu Parīze" un kļuva par vilinošu magnētu tūristiem no visa Tuvo Austrumu reģiona. Bagātīgā kultūras dzīve, vētrainās ballītes naktsklubos, izslavētā virtuve un brīvi pieejamais alkohols bija liels kārdinājums ceļotājiem no visām pasaules malām. Taču tas bija miera laikos. Tagad atkal ir karš, un tūristu straume steigšus pamet Libānu, baidoties par savu dzīvību.
Kārtējais karš smagi iedragājis Libānas iedzīvotāju cerības, ka viņu valstī beidzot varētu iestāties ilgstošs miers, kas padarītu Libānu par miera oāzi apkārtējo konfliktu tuksnesī. Libānieši ar milzīgu rūgtumu vēro asiņainos notikumus, kuru scenārijs viņiem ir tik ļoti pazīstams: kārtējā armija uzbrūk viņu zemei, kārtējo reizi Libānas teritorija tiek izmantota ārvalstu konfliktu atrisināšanai, atkal tiek nogalināti simtiem nevainīgu cilvēku.
Izraēlas militārās operācijas Libānā ir kārtējā lappuse ebreju valsts cīņā par izdzīvošanu Tuvo Austrumu reģionā, kur Izraēla atrodas naidīgu arābu valstu ielenkumā.
Izraēla ir nolēmusi nepiekāpties un cīnīties līdz galam, jo uzskata, ka jebkādas vājuma izpausmes iedrošinātu arābus, kuru mērķis ir ebreju valsts likvidēšana. "Hizbullāh" kaujinieki ir cieši saistīti ar Irānā valdošo šiītu garīdznieku režīmu, kas tiek turēts aizdomās par centieniem iegūt atombumbu. Irānas vadoņi ir draudējuši "noslaucīt Izraēlu no pasaules kartes", un izraēlieši raizējas, ka tie nav tikai tukši draudi.
Pilsoņu karš un citi konflikti
1948. gadā Libāna kopā ar citām arābu valstīm uzbruka jaunizveidotajai Izraēlai, taču arābu valstu koalīcija cieta sakāvi, un Izraēla sāka izplesties ārpus teritorijas, kas ebrejiem bija atvēlēta saskaņā ar ANO piedāvāto plānu. Izraēlas ekspansija turpinājās arī pēc Sešu dienu kara 1967. gadā, kad Izraēla atkal sakāva arābu valstu spēkus un okupēja palestīniešu apdzīvoto teritoriju.
Lai gan Libāna nebija iesaistīta 1967. gada karā, konflikta sekas bija jūtamas arī Libānas teritorijā, ko palestīniešu kaujinieki nolēma izmantot kā atbalsta bāzi cīņai pret Izraēlu. Pagājušā gadsimta 70. gadu vidū Libānā mitinājās jau vairāk nekā 300 000 palestīniešu, liela daļa ieradušies kā bēgļi. Viņu vidū bija palestīniešu kaujinieku grupējumi ar Jasīru Arafātu priekšgalā.
Palestīniešu klātbūtne pastiprināja konfliktu starp Libānas kristiešiem un musulmaņiem, izraisot pilsoņu karu, kas turpinājās no 1975. līdz 1990. gadam. Konfliktu uzkurināja kaimiņvalstu Sīrijas un Izraēlas iejaukšanās.
Pilsoņu karš izdzēsa ap 150 000 cilvēku dzīvību, kas bija smags trieciens tik mazai valstij (pašlaik Libānā ir ap 5,5 miljoni iedzīvotāju).
Sīrija drīz pēc kara sākuma ieveda savu karaspēku Libānā, kur palika gandrīz 30 gadu. 1978. gadā pēc kārtējā slaktiņa, ko palestīniešu kaujinieki sarīkoja Izraēlas teritorijā, Izraēlas karaspēks iebruka Libānas dienvidos, lai likvidētu palestīniešu radītos draudus. Daudz plašākas operācijas tika sāktas 1982. gadā, kad Izraēla nolēma pilnībā iztīrīt Libānu no palestīniešu kaujiniekiem.
Viena no karadarbības asiņainākajām epizodēm bija slaktiņš palestīniešu bēgļu nometnēs, kur Libānas kristiešu kaujinieki Izraēlas karaspēka klātbūtnē noslepkavoja līdz pat 3000 cilvēku. Izraēlas aizsardzības ministrs tolaik bija vēlākais premjers Ariels Šarons, kurš tika atzīts par "netieši atbildīgu" un slaktiņa dēļ zaudēja ministra amatu.
"Hizbullāh" kā Irānas režīma garā roka
Izraēlai izdevās sasniegt savu galveno mērķi un patriekt Jasīra Arafāta vadīto Palestīnas atbrīvošanas organizāciju no Libānas (grupējuma vadība pārcēlās uz Tunisiju), taču tas nenesa mieru izraēliešiem, jo palestīniešu kaujinieku vietu ieņēma ne mazāk bīstams grupējums.
Libānas šiīti ar Irānas un Sīrijas atbalstu izveidoja "Hizbullāh" (Allāha partiju), kuras uzdevums bija padzīt Izraēlas karaspēku no okupētā Libānas dienvidu reģiona. Šis uzdevums tika izpildīts pēc 18 gadiem, kad 2000. gadā cīņas nogurdinātā Izraēla nolēma izvest savu karaspēku no Libānas dienvidiem. Lai gan izraēlieši neatzina, ka viņu atkāpšanās bija "Hizbullāh" uzbrukumu rezultāts, šis notikumu pavērsiens ļāva "Hizbullāh" vadonim Hasanam Nasrallam pasludināt svarīgu psiholoģisku uzvaru.
"Hizbullāh" kaujiniekiem bija izdevies tas, ko pusgadsimta laikā nebija spējusi neviena arābu armija: pazemot Izraēlu un piespiest ebrejus atkāpties.
Izraēla uzskata, ka "Hizbullāh" ir Irānas režīma rokaspuiši, tāpēc šis karš patiesībā ir netieša cīņa pret daudz bīstamāko Teherānas režīmu. Irāna turpina apgādāt "Hizbullāh" kaujiniekus ar ieročiem, ko grupējums izmanto Izraēlas teritorijas apšaudīšanai.
Irāna ir lielākā Izraēlas konkurente un bīstamākā ienaidniece reģionā, bet Irānai un Izraēlai nav kopīgas robežas. Tādēļ Teherānas režīmam ir izdevīgi atbalstīt "Hizbullāh" kaujiniekus, kas darbojas pie Izraēlas robežas un ar raķešu apšaudēm terorizē Izraēlas pilsētu iedzīvotājus.
ASV militārā palīdzība stiprina Izraēlas drošību
Taču arī Izraēla var rēķināties ar spēcīgu aizmuguri, jo ebreju valsts ir galvenā amerikāņu sabiedrotā Tuvo Austrumu reģionā. ASV valdība ik gadu piegādā Izraēlai miljardiem dolāru vērtu palīdzību; aizvadītā gada laikā šī palīdzība sasniegusi gandrīz 18 miljardus dolāru, bet kopumā kopš 1959. gada šis rādītājs ir 251 miljards dolāru.
Izraēlas militāro pārspēku lielā mērā nodrošina tieši amerikāņu ieroči. Arābu valstu televīzija un prese bieži uzsver, ka Izraēlas kara lidmašīnas, raķetes un aviobumbas, kas nonāvē civiliedzīvotājus Gazā un Libānā, ir ASV ražojums, par ko maksājuši ASV nodokļu maksātāji.
Izraēlas militāro operāciju mērķis ir iztīrīt Libānas dienvidus no "Hizbullāh", lai kaujinieki vairs nevarētu apšaudīt Izraēlas pilsētas ar raķetēm. Lielākā daļa Izraēlas sabiedrības atbalsta šo operāciju, jo uzskata, ka šis karš ir taisnīgs.
Tā kā cīņas likme ir tik augsta, izraēliešiem šķiet, ka viņiem ir tiesības ignorēt starptautiskās sabiedrības spiedienu, jo pasaule neizprot Izraēlas stāvokli. Izraēlieši domā, ka rietumvalstīm nav morālu tiesību nosodīt Izraēlas rīcību, jo holokausta laikā Eiropa nespēja aizsargāt ebrejus.
Starptautiskā sabiedrība gan ir noraizējusies, ka Izraēlas uzbrukums kārtējo reizi destabilizēs Libānu un prasīs lielus civiliedzīvotāju upurus. Savukārt libāniešiem atliek vien bruņoties ar pacietību un gaidīt kārtējās kara vētras pierimšanu.
