65 gadus vecais Mirzijojevs ir Uzbekistānas līderis kopš 2016. gada, kad mūžībā aizgāja Islams Karimovs, kurš šajā Vidusāzijas valstī bija valdījis kopš PSRS sabrukuma.
Uzbekistānas konstitūcija līdz šim noteica, ka prezidents var ieņemt šo amatu ne vairāk kā divus termiņus (divreiz pa pieciem gadiem).
Mirzijojevam šis ir jau otrais termiņš, taču viņš parūpējies par grozījumiem konstitūcijā, kas atskaiti sāks no jauna un ļaus viņam pretendēt uz diviem septiņu gadu termiņiem.
30. aprīlī Uzbekistānas pilsoņi referendumā apstiprināja izmaiņas konstitūcijā, kas paredz ne tikai lielāku cilvēktiesību aizsardzību, bet arī iespēju Mirzijojevam kandidēt uz vēl diviem prezidentūras termiņiem. Referendumā netika iekļauts arī jautājums par Karakalpakstānas autonomiju, kas var veicināt jaunus protestus šajā Uzbekistānas reģionā, Latvijas Radio raidījumā "Divas puslodes" vērtēja politologi Kārlis Daukšts un Andis Kudors.
30. aprīlī Uzbekistānas pilsoņi balsoja konstitucionālajā referendumā, kas paredz nozīmīgas izmaiņas valsts pamatlikumā. Pēc oficiālās statistikas, referendumā piedalījušies nepilni 85% balsstiesīgo un vairāk nekā 90% nobalsojuši par.
To, cik šie skaitļi atbilst realitātei, īsti gan nevar pateikt, vērtēja žurnālists Eduards Liniņš.
"Tas, ko starptautiskie novērotāji atzīmē, ir, ka vēlēšanu kārtības un tādu demokrātisku vēlēšanu normu ievērošana Uzbekistānā nav stiprā puse.
Tur notiekot tā, ka, piemēram, ģimenes galva ierodas ar visas ģimenes pasēm un visu ģimenes locekļu vietā savelk turpat bez kādām īpašām vēlēšanu kabīnēm vajadzīgos krustiņus, samet visu urnā. Absolūti nav pārliecības arī, ka bez ģimeņu galvām urnās šo to nemet arī citi," viņš skaidroja.
Daudzas no apstiprinātajām izmaiņām šķiet tiešām progresīvas, salīdzinot ar iepriekšējo modeli, kas stājās spēkā 1992. gadā. Tas bija laiks, kad valsts priekšgalā nostājās agrākais Uzbekijas PSR kompartijas vadītājs Islams Karimovs. Viņš uzbūvēja vienu no Vidusāzijas autoritārajiem režīmiem, kuru vadīja līdz pat savai nāvei 2016. gadā.
Karimova funkciju pārņēmēju, pašreizējo Uzbekistānas prezidentu Mirzijojevu daudzi uzlūko kā reformētāju un demokratizētāju, salīdzinot viņu ar tādiem totalitāro sistēmu liberalizētājiem kā Dens Sjaopins Ķīnā vai Mihails Gorbačovs Padomju Savienībā. Viņa varas periodu reizumis dēvē par "Uzbekistānas atkusni" vai "pavasari".
Referendumā pārveidotā pamatlikuma burts, šķiet, to apliecinām. Sākot jau ar 1. pantu, kurā Uzbekistāna tagad definēta ne vien kā suverēna un demokrātiska, bet arī kā tiesiska, sociāla un sekulāra valsts. Jaunā redakcija aizliedz nāvessodu, pilsoņa izraidīšanu un nežēlīgu sodīšanu, paredz valsts garantijas trūcīgo nodrošināšanai ar mājokli, bezmaksas izglītībai un veselības aprūpes minimumam.
Tomēr konstitucionālajam referendumam ir arī sava ēnas puse. Vara gādāja, lai nebūtu nekādas nopietnas pretkampaņas.
Uzbekistānā tas ir vienkārši, jo, lai gan valstī ir piecas formāli neatkarīgas politiskās partijas, tās visas stingri atbalstīja iniciatīvu, tāpat kā pastāvīgi atbalsta prezidenta politiku. Vairāk nācās papūlēties ar žurnālistiem un blogeriem, dažus izsaucot uz nopratināšanām, bet prominento opozicionāro blogeri Mominovu apcietinot un izvirzot viņam acīmredzami safabricētas apsūdzības.
"Nav plurālisma, nenotiek godīga ideju konkurence, nav sacensības, līdz ar to mēs nezinām, kas ir populārākā ideja. Tas, ka viņi ielika jaunajā konstitūcijas tekstā vārdu laicīga valsts un tiesiska, un sociāla, tas laicīgums ir akcentēts, jo viens no uztraukumiem Uzbekistānā ir par radikālā islāmisma izplatīšanos, bet, protams, tā ir autoritāra valsts.
Mirzijojevs bija cerīgs kandidāts uzbekiem, cik nu mēs varam spriest, 2016. gadā, kad viņš kļuva par prezidentu, tad viņš bija cerīgs, tagad valda pesimistisks noskaņojums Uzbekistānā, ir politiskā apātija," vērtēja Kudors.
Varu acīmredzami baida iespējamie protesti pēc tam, kad pagājušā gada jūlijā nemieri izcēlās autonomajā Karakalpakstānas republikā. Iemesls bija mēģinājums jaunajā konstitūcijas redakcijā likvidēt klauzulu par Karakalpakstānas tiesībām izstāties no Uzbekistānas sastāva.
Brutālās nemieru apspiešanas laikā gāja bojā vismaz 21 cilvēks, vairāki simti tika arestēti, apmēram 60 no viņiem piespriesti dažāda ilguma cietumsodi. Tomēr strīdīgo punktu prezidents Mirzijojevs galu galā atsauca.
"Mirzijojevs ir ļoti slikti izrīkojies ar Karakalpakstānu, jo viņš bija apsolījis, ka referendumā tomēr uzmanības centrā būs šī reģiona patstāvība, un te referendumā viņš nav turējis savu vārdu, un problēmas būs noteikti.
Spēka struktūru izmantošana Uzbekistānā ir ļoti pieņemta prakse, un es domāju, ka nekas labs tur nebūs, jo Karakalpakstānā ir ļoti nopietna situācija, un tuvākajos mēnešos, domāju, ka tur kaut kas notiks. Tur nav līderu, bet masu noskaņojums un pūļa noskaņojums ir ļoti antiuzbekisks," prognozēja Daukšts.
Daudzi svētdien notikušajā referendumā saskata Mirzijojeva mēģinājumu konsolidēt savu varu. Saskaņā ar veco pamatlikuma variantu Mirzijojevam 2026. gadā būtu jāatstāj valsts galvas amats.
Taču, kā jau lēmusi Uzbekistānas Konstitucionālā tiesa, līdz ar jaunās redakcijas spēkā stāšanos prezidents var pretendēt vismaz vēl uz vienu termiņu, pie kam termiņš pagarināts no pieciem uz septiņiem gadiem. Tā kā tiek lēsts, ka, ļoti iespējams, esošais valsts galva varētu organizēt sev arī ceturto termiņu, tā paliekot amatā līdz 2037. gadam.
Kudors gan izteica minējumu, ka Mirzijojevs nākotnē prezidenta amatam, iespējams, virzīs savu meitu. Vienlaikus Mirzijojevam tomēr vairāk nekā citās autoritārās valstīs jārēķinās ar iespējamu pretestību no tautas ekonomiskās situācijas dēļ.
"Ekonomiski Uzbekistānai reģiona kontekstā ir salīdzinoši nelabvēlīga situācija, jo tai nav fosilo kurināmo atradņu un arī citu ļoti nozīmīgu izrakteņu tur nav.
Galvenais ekonomikas mugurkauls joprojām ir lauksaimnieciskā ražošana, tā ir kokvilna, augļi, protams, izejvielas un produkti, kas pasaulē ir pieprasīti.
Mēs vērojam to, ka totalitāriem un autoritāriem režīmiem izrakteņu atradņu klātbūtne nāk par labu, jo ir iespējams tīri materiāli iegūt līdzekļus savas varas uzturēšanai. Varbūt šajā ziņā Uzbekistānas varai ir mazliet vairāk jārēķinās ar savu iedzīvotāju noskaņojumu, gatavību pakļauties.
Tas zināmā mērā veicina, neteiksim, ka demokrātiju, bet katrā ziņu tādu varas nepieciešamību nozīmīgākam dialogam ar sabiedrību, lai gan tas ir ļoti nosacīti," sprieda Liniņš.
"Ir kultūras īpatnības, un līdz šim nekas nav īpaši rādījis, ka plašai uzbeku sabiedrībai ļoti rūpētu demokrātija kā tāda. Ir grūti spriest, atklāti sakot, ir par maz informācijas par sabiedrības noskaņojumu, bet tur tam autoritārismam ir ļoti stingras kultūras saknes," atzina Kudors.
