Vispārīgi skatoties uz situāciju Latvijā, sazvērestības teoriju klāsts ir gana plašs. Daudzas no tām "snauž pagrīdē" un atmostas, līdzko notiek kas neparasts, negaidīts. Tepat Latvijā pēc pagājušās nedēļas spēcīgās vētras uzplaiksnīja sazvērstības teorija, ka vētru un lietavas izraisījuši "globālisti", no lidmašīnām izkaisot ķimikālijas, vai "klimata pārmaiņu afēristi" ir apzināti bloķējuši ūdens novadi, lai radītu plūdus.
Sazvērestības teorija par "ķīmiskajām trasēm" jeb to, ka lidmašīnas pēc valdību un organizāciju pasūtījuma apzināti izsmidzina ķīmiskas vielas kāda slepena plāna ietvaros, pastāv jau kopš 90. gadu beigām.
Aptuveni tikpat sena arī ir teorija, ka klimata pārmaiņas patiesībā nemaz neeksistē, respektīvi – klimata pārmaiņas ir īstā sazvērestības teorija. Starp tās mērķiem, piemēram, it kā ir nodibināt globālu pārvaldības sistēmu, atbrīvojoties no neatkarīgu valstu pastāvēšanas. Protams, parādās loģisks jautājums, kāpēc lai valstu valdības pašas sev to nodarītu, ieviešot klimata pārmaiņu stratēģijas, ja tādā veidā tās zaudē savu varu?
Citas konspirāciju teorijas rodas kā atbildes reakcija uz pavisam jauniem, vēl nebijušiem ārkārtas notikumiem, krīzes situācijām, kā to skaidri parādīja Covid-19 pandēmija.
Cilvēka prāts pēc savas iedabas cenšas pamanīt sakarības un rast skaidrojumus, lai saprastu apkārt notiekošo. Domājot tieši par ārkārtas gadījumiem, piemēram, ja uzticami avoti savlaicīgi nesniedz informāciju vai arī sniegtie skaidrojumi ir nepilnīgi, neskaidri, tad cilvēki tos centīsies rast paša spēkiem. Nezināšana savienojumā ar uztraukumu dod vaļu iztēlei. Tāpēc daļa sazvērestības teoriju mijiedarbībā ar citiem apstākļiem dzimst tur, kur valda neskaidrība, kāpēc kaut kas notiek tā, kā notiek.
Konspirāciju teorijas savukārt piedāvā vienkāršus un viegli saprotamus skaidrojumus sarežģītām problēmām ar skaidri definētiem sliktajiem "spēlētājiem" un upuriem. "Ļaundari" ierasti ir kādas ārkārtīgi spēcīgas un slepenas vispasaules apvienības, organizācijas, bet cietēji ir sabiedrība.
Šeit arī slēpjas konspirāciju teoriju "veiksmes" atslēga – "ļaundari" ir gandrīz vai mītiski tēli, noslēpumaini spēki, par kuriem cilvēki, izņemot šos pāris izredzētos, nemaz nezina. Tas, ka cilvēki nespēj pierādīt, ka tādas pastāv, sazvērestības teoriju piekritēju prātos tieši apstiprina, ka tādas ir, un darbojas ļoti veiksmīgi. "Viņi negrib, lai tu zini, ka viņi pastāv un kādi ir viņu slepenie plāni." Principā, tas ir kā kauties ar gaisu, un jebkura vēja brāzma norāda, ka tur kaut kas ir.
Savukārt ASV vēlēšanu kontekstā sazvērestības teorijas tiek plaši izmantotas, lai diskreditētu politiskos pretiniekus, izplatītu dezinformāciju un sētu aizdomas.
2024. gada pirmsvēlēšanu laikā šīs teorijas īpaši vēršas pret Demokrātu partiju un tās līderi Kamalu Harisu. Viņa tiek attēlota kā radikālo kreiso spēku vai kādas globālas elites "marionete", kuras mērķis ir radikāli mainīt ASV politiku. Pašreiz, piemēram, platformā "X" izplatās sazvērnieciskas ziņas, ka Harisa patiesībā ir pārliecināta komuniste.
Viņas vadībā ASV tikšot pilnībā centralizēta, kā arī pilnībā tikšot iznīcinātas tradicionālās vērtības. Šīs sazvērestības teorijas darbojas kā daļa no plašākas nomelnošanas kampaņas, kas savukārt veicina atbalstu Donaldam Trampam un citiem republikāņiem.
Kopumā cilvēka nosliece ticēt konspirāciju teorijām rodas dažādu apstākļu mijiedarbībā. Tas ietver gan personīgo pieredzi, gan arī notikumus, kas skar sabiedrību kopumā.
Tomēr jāmin, ka lielu lomu šeit spēlē nosliece dot priekšroku tādai informācijai, kas saskan ar mūsu jau esošajiem uzskatiem, attieksmēm, viedokļiem. Mūsu prāts "filtrē" un interpretē informāciju tā, ka tā apstiprina to, ko jau domājām.
Principā tādā veidā strādā arī sociālie mediji, kuru algoritmi analizē cilvēku aktivitāti, piemēram, kādus ierakstus cilvēks atzīmē ar "patīk", komentē vai ar ko dalās, un piedāvā līdzīgu saturu. Tas nozīmē, ka beigās lietotājs saskaras tikai ar tādu informāciju, kas atbilst viņa interesēm un uzskatiem, jeb nonāk informācijas burbulī un vienlaikus tiek izolēts no pretējiem viedokļiem un alternatīviem skatījumiem.
Piemēram, ja lietotājs ir ieinteresēts konspirācijas teorijās, algoritmi viņam arvien vairāk piedāvā saturu par šo tēmu. Rezultātā lietotājs nonāk "atbalss kambaros", kur sastopas tikai ar līdzīgi domājošiem cilvēkiem, un tas pastiprina pārliecību, ka dažādās sazvērestības patiešām pastāv.
Te nu diemžēl nav vienkāršas atbildes, jo tā ir daudzslāņaina problēma. Taču viens ir skaidrs – visām iesaistītajām pusēm ir jācīnās kopā. Ar to es domāju, ka sociālo mediju platformām ir jānodrošina faktu pārbaude un jāatzīmē maldinošs saturs. Tradicionālajiem medijiem un institūcijām ir jāsniedz sabiedrībai savlaicīga, izsmeļoša un viegli saprotama informācija. Protams, arī cilvēkiem ir jābūt paškritiskiem un jāizvērtē informācija, ko tie patērē.
