Diplomāts ir pārliecināts par ukraiņu gatavību cīnīties līdz uzvarošām beigām, iedvesmojoties arī no sportistu panākumiem olimpiskajās spēlēs. Ar viņu sarunājās Latvijas Radio ārzemju ziņu korespondents Uldis Ķezberis.

Uldis Ķezberis: Krievijas pilna mēroga karš Ukrainā turpinās jau trešo gadu. Vai ir grūtāk pārliecināt partnerus palīdzēt Ukrainai?

Anatolijs Kucevols: Nav noslēpums, ka viss ir atkarīgs no noskaņojuma sabiedrībās, kā arī no vēlēšanu perioda atsevišķās valstīs, bet partneru kopējā apņemšanās palīdzēt nav vājinājusies. Arī nesen notikušais miera samits Šveicē parādīja, ka galvenie partneri, kas mūs atbalsta no paša kara sākuma, joprojām ir ar mums. Daudzas valstis ir sapratušas, ka šis ir karš ar globālu ietekmi un visiem ir jābūt tam gataviem. Piemēram, vienā no Eiropas ietekmīgākajām valstīm Vācijā notiek domāšanas izmaiņas un tās stratēģiskajos dokumentos ir identificēti valsts jaunie ienaidnieki. Tas nozīmē, ka viņiem ir jāstiprina sava militārā un aizsardzības rūpniecība.

Ļoti cerīgi ir tas, ka arvien vairāk partnervalstu atceļ mums noteiktos aizliegumus izmantot viņu piegādātos ieročus triecieniem Krievijas teritorijā. Mēs redzam, ka tas palīdz. Ukraina nupat saņēma pirmos F-16 iznīcinātājus. To iegūšana mums prasīja vairāk nekā divus gadus, bet mēs esam priecīgi, ka tas beidzot notika.

Mēs kļūstam par NATO valsti standartu ziņā ātrāk nekā jebkura cita kandidātvalsts alianses vēsturē. Tas ir labi. Un visi partneri ir ieguvēji, ka mums ir šī milzīgā pieredze kaujas laukā, kas palīdzēs visiem sabiedrotajiem.

Ukrainas armijas karavīri, arī tie, kuri ir ieradušies uz rehabilitāciju Latvijā, var dalīties savā pieredzē. Ja vēlaties zināt, kā rīkoties karā un kādi ir izaicinājumi reālos kaujas apstākļos, tad to var pajautāt cilvēkiem, kas tam ir izgājuši cauri. Šādu pieredzi nevar iegūt ar videospēļu starpniecību, diemžēl ir jābūt karā un jāpiedzīvo tas.

Tuvajos Austrumos saglabājas plašāka kara iespējamība. Vai notiekošais tur ir mazinājis partneru pievērsto uzmanību karam Ukrainā?

Es ticu, ka cilvēki, kuri analizēja situāciju kopš Ukrainas pilna mēroga iebrukuma sākuma, jau drīz vien saprata, ka tas neaprobežosies tikai ar Ukrainu, tāpēc viņi mūs atbalstīja. Visi saprot, ka globāls karš nozīmētu kodolieroču izmantošanu, tāpēc visas valstis strādā pie tā, lai to nepieļautu.

Un es zinu, ka ir daudzi labi cilvēki, kuri saprot sekas, arī mūsu kolēģi Ķīnā. Ir labi, ka mums ir dialogs, jo mēs nevaram neiesaistīt valsti, kas saražo lielāko daļu pasaules preču un ir viena no ekonomikas lielvarām. Pats svarīgākais ir tas, ka ķīnieši labi apzinās sekas, ja viņi atļaus izcelties šādam globālam karam.

Situācija frontē nav labvēlīga Ukrainai, un pagaidām nav nekādu pazīmju, ka Ukrainas spēkiem tuvākajā laikā varētu izdoties kāds nozīmīgs izrāviens. Vai nepastāv risks, ka Ukrainas sabiedrībā varētu pieaugt atbalsts viedoklim, ka ir jāsēžas pie sarunu galda ar agresoru?

Tiek veiktas iedzīvotāju aptaujas, un to rezultāti ir dažādi. Diemžēl karš ir realitāte un visiem tas ir jāsaprot. No vienas puses, iedzīvotāji apzinās, ka ir jādara viss, lai novērstu turpmākus postījumu un līdzcilvēku nāvi. Viņi vēlas, lai nākamās paaudzes dzīvotu mierā. Bet tajā pašā laikā viņiem ir svaigas atmiņas par kaimiņiem, draugiem un tuviniekiem, kuri ir nogalināti vai ievainoti, kuru dzīves ir izpostītas. Šie cilvēki vēlas miera sarunas, taču vienlaikus viņi vēlas arī taisnīgumu. Bet vai tas šobrīd ir iespējams?

Ukraiņi ir gatavi cīnīties līdz uzvarošām beigām, kā arī ir gatavi runāt par nosacījumiem kara izbeigšanai, bet viņi nav gatavi atdot mūsu teritorijas.

Kāpēc ģimenei, kura kara dēļ bijusi spiesta pamest dzimto ciematu Ukrainas dienvidos, būtu ar to jāsamierinās? Tā ir runa arī par cilvēktiesībām.

Ukrainas sabiedrības kopējais noskaņojums ir tāds, ka ir vajadzīgs miers un vajadzīgas miera sarunas. Mūsu prezidents ir iepazīstinājis ar miera plānu un ir izteicis gatavību runāt ar partneriem par tā īstenošanu. Un mēs uzskatām, ka mūsu starptautiski atzīto teritoriju atgūšanai var izmantot arī diplomātiskos instrumentus, ne tikai militārus līdzekļus.

Nesen aizvadītajā sarunu festivālā "Lampa" notika diskusija par Ukrainai nodarīto zaudējumu reģistru un tika identificētas vairākas problēmas. Ja ir runa par ēkām, tad viss ir vienkārši. Bet kā ir ar cilvēkiem un viņu dzīvi? Kara dēļ viņi ir zaudējuši visu, divarpus gadus viņiem nav bijuši ienākumi. Šos zaudējumus varētu aprēķināt, bet kurš garantēs, ka viņiem to visu atmaksās? Jā, ir runa par iesaldēto Krievijas aktīvu un citu aktīvu izmantošanu, bet arī tas ir jāizrunā pie sarunu galda.

Mēs arī nevaram pieļaut situāciju, ka pēc miera panākšanas vienai daļai Ukrainas iedzīvotāju, kuri dzīvo kara mazāk skartos apgabalos, viss ir labi, bet visiem tiem, kuri ir bijuši spiesti pamest Ukrainu, vairs nav nekā.

Jo viņi jautās mums un visai starptautiskajai sabiedrībai – kas notiks tālāk, kas samaksās par mūsu zaudējumiem?

Pēc Otrā pasaules kara bija vienkāršāk, jo starptautiskā sabiedrība vienojās, ka karā zaudējušajām valstīm ir jāmaksā reparācijas visiem cilvēkiem, kuru dzīves tika izpostītas.

Un vienlaikus mēs nevaram aizmirst arī par Krievijas pastrādātajiem kara noziegumiem Ukrainā.

Tuvojas jaunā apkures sezona. Vai līdz tās sākumam Ukrainai izdosies atjaunot Krievijas nopostīto energoinfrastruktūru?

Kopā ar partneriem mēs smagi strādājam pie centralizētas energoapgādes sistēmas. Mēs to darām jau kopš 2022. gada. Tātad centralizētas siltuma un enerģijas apgādes sistēmas ir viena no būtiskām lietām. Mēs arī veidojam nepieciešamo aizsardzības sistēmu visiem enerģētikas uzņēmumiem un tīkliem.

Vai mēs spēsim atjaunot visu līdz apkures sezonai? Es šaubos, jo Ukraina teritorijas ziņā ir viena no lielākajām valstīm Eiropā.

Taču jāsaka, ka Ukrainas iedzīvotāji ir pieraduši pie dažādām grūtībām un ir spējuši tām sekmīgi pielāgoties. Tā būtu atbilde uz jautājumu, vai Ukraina būs gatava ziemai.

Ja cilvēki jau vairāk nekā divus gadus ir cīnījušies ar dažādām problēmām un ir pieraduši, ka viņiem var nebūt apkure, ūdens un elektrība, vai viņi tā vienkārši no visa atteiksies, jo kāds Krievijā ir iedomājies, ka apkure ukraiņiem ir kaut kas ļoti svarīgs? Nedomāju. Protams, tas ir svarīgi, bet, ja jūs pajautāsies cilvēkiem vai viņi ir gatavi iemainīt savu brīvību pret apkuri un elektrību, esmu pārliecināts, ka neviens neizvēlēsies apkuri un elektrību.

Ukrainas valdība plāno palielināt nodokļus, lai varētu nodrošināt armijas vajadzības. Cik slikta ir Ukrainas finansiālā situācija?

Jāsaka, ka gadu no gada situācija ir līdzīga. Mēs izstrādājam valsts budžeta projektu un uzklausām partneru mutiskos solījumus par to, cik lieli varētu būt finanšu aizdevumi, bet vienmēr vissarežģītākais ir panākt, lai aizdevumi nonāk banku kontos, jo birokrātija aizņem diezgan daudz laika. Tas ir neatkarīgi no tā, vai runa ir par Eiropas Savienību, Pasaules Banku vai citiem partneriem. Vienmēr tas ir saistīts ar birokrātiju.

Pašreizējos apstākļos ir vieglāk vienoties ar partneriem par līdzekļu piešķiršanu, lai mēs varētu nosegt budžeta deficītu, samaksāt pensijas un nodrošināt valsts izdzīvošanu. Pretēji ir ar līdzekļu iegūšanu ieroču ražošanai un iegādei. Tomēr esam priecīgi, ka mūsu partneri pilda savas saistības.

Nesen mēs saņēmām līdzekļus no Eiropas Savienības, Amerikas Savienotajām Valstīm un Pasaules Bankas. Taču izdevumi ir ļoti lieli, jo karš ir ļoti dārgs.

Ukraina spēj atdot saņemtos aizdevumus. Mēs esam liela valsts, mums ir milzīgs lauksaimniecības potenciāls, un visi redz, ka pasaule ir atkarīga no mūsu graudu un citu izaudzēto produktu eksporta. Mēs varam pārdot arī elektrību, tāpat mums ir liela rūpniecības nozare.

Tajā pašā laikā valdībai kaut kas ir jādara, ja mums nav ienākumu. Tas nozīmē, ka mums ir jārunā ar sabiedrību, jāskaidro, ka mūsu pienākums ir gādāt par armiju un karavīriem, jo no viņu panākumiem būs atkarīgi mūsu visu panākumi. Tāpēc mēs diskutēsim par nodokļiem un to izlietojumu. Nav tā, ka kāds grasās iegādāties dārgas automašīnas par šo nodokļu naudu vai arī mēs palielināsim izdevumus valsts pārvaldei. Nē, es varu skaidri atbildēt, ka šī nauda būs paredzēta kara izdevumu segšanai.

Pēc dažām dienām noslēgsies olimpiskās spēles Parīzē. Ukrainas sportisti līdz ceturtdienai bija izcīnījuši astoņas medaļas. Ko Ukrainas tautai nozīmē sportistu panākumi kara laikā?

Tas ir milzīgs mūsu sportistu panākums, mēs esam ļoti lepni par viņu paveikto. Cilvēkiem ir gandarījums redzēt, ka sportisti ziedo sevi šajos sarežģītajos apstākļos, kad bija grūti sagatavoties sacensībām, lai parādītu sabiedrībai, ka viņi ir konkurētspējīgi un vēlas uzvarēt. Laikā, kad mūsu karavīriem frontē klājas grūti un sabiedrības uzticības samazinās, ir nepieciešams kāds iedvesmas avots. Mūsu sportisti pašlaik ir iedvesmas avots ukraiņu karavīriem un visai nācijai.