ĪSUMĀ:
- Nepilnus divus mēnešus pirms ASV prezidenta vēlēšanām balsojuma iznākums ir grūti prognozējams.
- Cīņas iznākumu izšķirs vēlētāju izvēle dažos tā sauktajos svārstīgajos štatos.
- Demokrātu kandidāte Harisa uzvaras gadījumā, visticamāk, turpinās prezidenta Baidena iesākto kursu.
- Harisas mērķu īstenošanu var apgrūtināt tas, ka viņai, iespējams, nāksies strādāt ar republikāņu kontrolētu Kongresu.
- Tramps uzvaras gadījumā plāno pievērsties galvenokārt ASV iekšpolitisko problēmu risināšanai.
- Trampa ārpolitika būs atkarīga no viņa komandas, bet pastāv risks, ka mazināsies atbalsts Ukrainai.
- Trešais un bīstamākais scenārijs ir politiskās vardarbības uzliesmošana ASV, kas jau tika pieredzēta 2021. gada janvārī.
- ASV sabiedrība ir ļoti sašķelta, un tas var nopietni apdraudēt ASV demokrātijas pamatus.
Pēc ASV Republikāņu partijas nacionālā konventa noslēguma 18. jūlijā un Demokrātu konventa noslēguma 22. augustā ir zināmi abu politisko partiju prezidenta un viceprezidenta amatu kandidāti. ASV prezidenta vēlēšanās, kas notiks 5. novembrī, no Republikāņu partijas prezidenta amatam kandidēs Donalds Tramps, bet viceprezidenta amatam – Džeimss Venss. Savukārt Demokrātu partijas kandidāte Baltā nama prezidenta amatam ir Kamala Harisa, bet viceprezidenta amatam ir izvirzīts Tims Volzs.
Tramps bijis ietekmīgs arī ārpus prezidenta amata
Šī gada ASV vēlēšanas ir neparastas, jo tās neatbilst ierastajai abu partiju prezidenta kandidātu atlasei. Vara, kāda līdz šim bijusi Trampa rokās, neskatoties uz to, ka viņš vairs nebija ASV prezidents, ir nebijis gadījums šīs valsts vēsturē.
Lai gan Džo Baidens tika ievēlēts par prezidentu 2020. gadā, Trampa ietekme uz ASV iekšpolitiku un ārpolitiku jau kopš 2022. gada liecina, ka lēmumus ASV politikā pieņēma gan prezidents Baidens, gan Tramps, kurš pat dažos stratēģiski svarīgos lēmumos, piemēram, par militāro atbalstu Ukrainai, bija ietekmīgāks par pašu prezidentu Baidenu.
Tādēļ Trampa izvirzīšana par Republikāņu partijas prezidenta amata kandidātu nebija pārsteigums, bet gan formalitāte, kas Republikāņu nacionālajā konventā tika apstiprināta vienbalsīgi bez liekām debatēm.
Trampa atbalstītāji ASV, kā arī padomnieki viņa ievēlēšanu sauc par eksistenciālu cīņu par valsts nākotni, kas daudzu cilvēku uztverē ir ieguvusi mītisku, reliģiskam kultam līdzīgu nozīmi. Pats Tramps ir uzsvēris, ka šajā cīņā par prezidenta amatu ar viņu kopā ir arī Dievs.
To pastiprina arī viņa 2024. gada vēlēšanu moto, kur nepieciešamība padarīt ASV par varenu valsti, kas bija viņa kampaņas sauklis 2016. gadā (Make America Great Again), ir papildināta ar aicinājumu Trampam glābt ASV (Save America Again).
Demokrātiem nācās atteikties no Baidena kandidatūras
Arī Demokrātu partijas prezidenta kandidāta izvirzīšana bija neparasta. Esošais ASV prezidents Baidens faktiski bija partijas vienīgais kandidāts, taču pirmās priekšvēlēšanu debates ar Donaldu Trampu jūnija beigās sabiedrībai atklāja Baidena vecuma un veselības problēmas, kas lika apšaubīt viņa spēju vēl četrus gadus darboties Baltā nama saimnieka amatā.
Tikai pāris nedēļas pēc tam Vašingtonā notikušajā NATO samitā Baidens savās runās jauca sabiedrotos ar politiskajiem pretiniekiem – Volodimiru Zelenski ar Vladimiru Putinu vai Kamalu Harisu ar Donaldu Trampu –, vēl spilgtāk norādot uz viņa vecuma un veselības problēmām.
Demokrātu partijas iekšējais spiediens un apziņa, ka Baidens nav pietiekami spēcīgs kandidāts, lai cīnītos pret Trampu, noveda pie viņa kandidatūras atsaukšanas un Kamalas Harisas izvirzīšanas 21. jūlijā.
Līdz vēlēšanām vēl daudz kas var mainīties
Šo lēmumu rezultātā Demokrātu partijā nenotika debates par to, kurš tiks izvirzīts prezidenta amatam. Tas ļāva izvairīties no iepriekšējo gadu kļūdām, kad Demokrātu partijas kandidāti līdz pat ASV vēlēšanu dienai grauj savu reputāciju.
Piemēram, 2016. gadā Hilarijas Klintones un Bērnija Sandersa publiskie apvainojumi un asā kritika Demokrātu partijas iekšienē bija viens no iemesliem, kādēļ Tramps ieguva papildu atbalstu un uzvarēja vēlēšanās.
Šogad Demokrātu konventā, kur vienbalsīgi izvirzīja Harisu prezidenta amatam, partijas iekšējā vienotība un apņēmība atbalstīt Harisu un Volzu cīņā pret Trampu un Vensu radīja iespaidu, ka Demokrātu iekšējais dzinulis ir pietiekami spēcīgs, lai saliedētu sabiedrību un politisko eliti svarīgāko ASV izaicinājumu pārvarēšanai.
ASV pašlaik ir akūti ekonomikas un iekšējās drošības izaicinājumi, nepilnīgs imigrācijas regulējums, nevienlīdzība, ģimeņu neaizsargātība un citi.
Harisa ir apņēmusies atrisināt šīs iekšpolitiskās problēmas, tādēļ arī diezgan daudzi republikāņi publiski un atklāti atbalsta viņas ievēlēšanu.
Līdz ASV vēlēšanām joprojām ir vēl gandrīz divi mēneši, kuru laikā var notikt būtiskas pārmaiņas Trampa un Harisas popularitātes ziņā.
Tikai pirms mēneša nevienam nebija nekādu šaubu, ka Tramps atkārtoti tiks ievēlēts par ASV prezidentu. Viņa popularitātes pieaugumu nesen apstiprināja dažādu avotu un domnīcu sabiedriskās domas aptaujas.
Tomēr, tiklīdz Baidens atsauca savu kandidatūru un nominēja Harisu, kura par savu prioritāti nosauca ASV ģimeņu ekonomisko labklājību un nodokļu pārskatīšanu par labu vidusslānim, viņas reitingi un popularitāte sāka pieaugt, pārsniedzot Trampa popularitāti visās būtiskākajās pozīcijās.
Lai gan līdz vēlēšanām vēl ir daudz laika, diena pēc vēlēšanām, 6. novembris, var sagādāt ASV un tās sabiedrotajiem trīs scenārijus, kuriem Eiropai ir jābūt gatavai.
Pirmais scenārijs: Harisa kļūst par ASV prezidenti
Vairāk nekā trešdaļa ASV vēlētāju vienmēr balsos par republikāņiem, un aptuveni tikpat liela daļa par demokrātiem, bet prezidenta vēlēšanu iznākumu izšķirs atlikušie vēlētāji, kuri atkarībā no apstākļiem var nobalsot gan par demokrātiem, gan par republikāņiem.
Sabiedriskās domas aptaujas rāda, ka nacionālā mērogā Harisa par pāris procentpunktiem apsteidz Trampu, taču cīņas iznākumu izšķirs rezultāti tā sauktajos svārstīgajos ASV štatos, kur abu kandidātu pozīcijas ir ļoti līdzīgas. Pašlaik Harisas un Trampa uzmanība un vēlēšanām paredzētie līdzekļi vairāku simtu miljonu apmērā tiek tērēti, piemēram, Džordžijas un Pensilvānijas štatos.
2016. gadā Hilarija Klintone no Demokrātu partijas bija sabiedrisko domu aptaujas līdere nacionālā mērogā (un arī saņēma gandrīz par trim miljoniem balsu vairāk nekā Tramps), taču ASV vēlēšanu sistēmas īpatnību dēļ vēlēšanu likteni izšķīra tas, ka Trampam bija lielāks atbalsts svārstīgajos štatos. Gan Harisa, gan Tramps apzinās šo izšķirošo štatu nozīmi ASV vēlēšanu kontekstā.
Harisas ievēlēšanas gadījumā varētu sagaidīt Baidena administrācijas politikas turpinājumu vairākās jomās, taču Harisas prioritātes iekšpolitikā solās būt ekonomiskais taisnīgums, īpaši attiecībā uz algu atšķirībām starp dažādām sabiedrības grupām, atbalsts mazajiem uzņēmumiem, ģimenēm, vidusslānim un uzņēmējiem.
Viņai kļūstot par prezidenti, būtiska nozīme būs arī sievietēm lemt par savu reproduktīvo veselību, kā arī sistēmiskā rasisma izskaušana, īpaši iekšējās drošības jomā.
Harisas prioritāšu sarakstā ir arī izglītības pieejamība mazturīgām ģimenēm, kā arī tādu prasmju ieviešana izglītībā, kas atbilstu tirgus prasībām tehnoloģiskās attīstības rezultātā.
Harisa turpinās Baidena iesākto kursu
Eiropu, īpaši Baltijas valstis, kurām tuva sadarbība ar ASV ir būtiska drošības jomā, interesē iespējamā Harisas ārpolitikas doktrīna. Tā, visticamāk, balstīsies uz Baidena administrācijas iesākto un plānoto, kur galvenās prioritātes būs alianses, piemēram, NATO, sadarbība ar Japānu, Indiju un Austrāliju Indijas un Klusā okeāna reģionā, lai ierobežotu Ķīnas ietekmi un atturētu iespējamo militāro uzbrukumu Taivānai.
Viens no sarežģītākajiem izaicinājumiem Harisai būs Tuvo Austrumu jautājums, kur Izraēlas un arābu konflikts ir pāraudzis regulārā karadarbībā. Harisas ārpolitikas prioritātes noteiks arī cilvēktiesību un demokrātisko vērtību aizstāvība, kā arī kiberdrošība un inovācijas, lai veicinātu ASV starptautisko konkurētspēju.
Īpaši Eiropai ir jāapzinās, ka ASV militārās spējas ir ierobežotas, atbalstot Ukrainu ar militāro apgādi, lai varētu paveikt darbu Eiropas valstu vietā un atturēt Krieviju no turpmākas militāras agresijas.
Harisa un Baidens Minhenes drošības konferencē ir teikuši, ka atbalsts Ukrainai būs viena no demokrātu valdības prioritātēm.
ASV drošības eksperti prognozē, ka Harisas valdība vairāk koncentrēsies uz Ķīnu, ko Vašingtonā uzskata par galveno drošības un ekonomikas izaicinājumu, kā arī līdzvērtīgu pretinieku ASV. Militārās jomas eksperti prognozē pat iespējamu militāru konfliktu starp šīm lielvarām tuvāko desmit gadu laikā.
Tādēļ Eiropai ir jādomā par savu militāro spēju stiprināšanu. Laiks, kad valstu attiecības noteica likumi un vērtības, ir beidzies. Eiropas nespēja pielāgoties šādiem apstākļiem var novest pie jauniem kariem un konfliktiem arī pašā Eiropā.
Harisai var nākties strādāt ar republikāņu kontrolētu Kongresu
Lai gan NATO dalībvalstis, kas robežojas ar Krieviju, pašlaik strauji investē drošības jomā, citas valstis, it īpaši Vācija un Eiropas dienvidu un rietumu valstis, nepietiekami iegulda NATO drošības spēju attīstībā, lai atbalstītu ASV tās sāncensībā ar Ķīnu, Tuvo Austrumu reģionā atbalstītu Izraēlu pret Irānu un tās teroristu grupām, kā arī atbalstītu Ukrainu līdz uzvarai pār Krievijas armiju, nodrošinot pilnīgu okupēto teritoriju atbrīvošanu, tostarp arī Gruzijas teritorijas, ko Krievija okupēja 2008. gadā.
Demokrātu partijai un Harisai ilgtermiņa atbalsts šīm ārpolitikas prioritātēm var būt izaicinājums. Ikgadējās debatēs par ASV ārpolitiku un drošības izaicinājumiem tiek izvērtētas dažādas prioritātes un veicamie darbi, kuriem ASV budžetā ir jāparedz līdzekļi, ko apstiprina ASV Kongress.
Jau pašlaik ASV Kongresa Pārstāvju palātu kontrolē republikāņi, savukārt ASV Senātā demokrātiem ir tikai vienas balss pārsvars, kas var mainīties jau pēc vēlēšanām novembrī, jo vēlēšanas notiks par 34 Senāta vietām, no kurām 23 pašlaik kontrolē demokrāti.
Tas nozīmē, ka ar 2025. gadu demokrātu administrācijai jebkurai ilgtermiņa politikai un starptautiskajām norunām būs nepieciešams Republikāņu partijas atbalsts.
Harisas ievēlēšanas gadījumā atbalsts, piemēram, militārām piegādēm Ukrainai, būs atkarīgs arī no Republikāņu partijas nostājas.
Ir iespējama situācija, kurā gan Pārstāvju palāta, gan Senāts nonāk republikāņu kontrolē. Harisai, ja viņa uzvarēs prezidenta vēlēšanās, būs nepieciešams republikāņu atbalsts budžeta pieņemšanā ārpolitikas prioritātēm, piemēram, atbalstam Ukrainai, Taivānai un Izraēlai.
Pirms vēlēšanām debates un cīņa starp prezidenta amata kandidātiem ir dažādu politikas piedāvājumu tirgus, kur Harisas piedāvājums ASV vēlētājiem vēl nav skaidrs un detalizēts. Šo neskaidrību varētu kliedēt Harisas un Trampa pirmās priekšvēlēšanu debates jau 10. septembrī, kas var ietekmēt Harisas izredzes tikt ievēlētai prezidenta amatā.
Pašlaik Harisas prioritāte ir ASV iekšpolitiskie izaicinājumi, bet ārpolitikas prioritātes un uzsvari būs skaidrāki pēc viņas komandas izvēles, ja viņa uzvarēs 5. novembra vēlēšanās.
Otrais scenārijs: Tramps atkārtoti kļūst par ASV prezidentu
Vēl pirms mēneša Donalda Trampa atkārtota ievēlēšana ASV prezidenta amatā izskatījās nenovēršama. Ja 5. novembrī ASV vēlētāji atkal nobalsos par Trampu, viņam būs iespēja pavadīt vēl četrus gadus Baltajā namā, bet šoreiz neuztraucoties par savu reitingu un atbalstu nākamajām vēlēšanām.
Trampa prezidentūras prioritātes galvenokārt būs iekšpolitiskas. Republikāņu partijas pilnīga kontrole pār ASV Kongresu ļaus viņam brīvi nominēt un nomainīt Augstākās tiesas tiesnešus. Lai veicinātu ekonomikas atveseļošanos, viņa administrācija plāno samazināt nodokļus, ierobežot inflāciju, samazinot publiskos tēriņus, mazināt regulējumu dažādām ekonomikas jomām un palielināt ASV saražoto energoresursu apjomu, īpašu uzsvaru liekot uz fosilo kurināmo ieguvi.
Tramps plāno būtiski ierobežot imigrāciju, īpaši no Latīņamerikas valstīm, un sākt nelegāli ieceļojušo migrantu deportācijas no ASV. Viens no viņa kampaņas saukļiem ir "paliec Meksikā" (Remain in Mexico).
Šogad, tāpat kā 2016. gadā, Tramps ir nācis klajā ar daudziem skaļiem paziņojumiem, kas tā arī netika īstenoti. Šī gada vēlēšanu debates un Trampa personīgās intereses liecina par iespējamu varasiestāžu izmantošanu, lai vērstos pret politiskajiem konkurentiem.
Viņa darbība Baltajā namā varētu tikt balstīta uz līdzekļu un ietekmes atgūšanu, kas tika zaudēta tiesvedību rezultātā, kur Tramps ir atzīts par vainīgu dažādos noziegumos.
Lai gan nav skaidrs, kurš uzvarēs vēlēšanās un cik solījumi tiks izpildīti, Eiropai, īpaši Baltijas valstīm, ir jāraugās uz iespējamo Trampa ārpolitiku, jo drošības sadarbība ar ASV, īpaši NATO Austrumu flanga valstīm, ir vissvarīgākā.
Iespējams, ka atbalsts Ukrainai mazināsies
Pirms šī gada ASV vēlēšanām daudzi analītiķi ir teikuši, ka Demokrātu partija ir ietekmējusi NATO Eiropas valstu militāro tēriņu pieaugumu vismaz līdz minimālajiem 2 procentiem no iekšzemes kopprodukta. Ja šos panākumus vajadzētu piedēvēt kādai konkrētai administrācijai, tad viennozīmīgi tie ir republikāņu un Trampa nopelns. Baidoties par iespējamu Trampa pārvēlēšanu, Vācijas 2025. gada aizsardzības budžets beidzot sasniegs 2 procentu slieksni (pirmo reizi kopš Otrā pasaules kara beigām).
Vācieši, kuri gadu desmitiem apzināti ir ignorējuši Eiropas drošības un aizsardzības jautājumus, nosauc šo aizsardzības izdevumu minimālā sliekšņa sasniegšanu par "politiski pareizu, bet analītiski nepareizu". Vēl jo vairāk, Vācijas priekšvēlēšanu laikā valsts politiskā elite ir paziņojusi, ka federālajā budžetā netiks plānota jauna militārā palīdzība Ukrainai. Tas nozīmē, ka vācieši neatbalsta militārās palīdzības sniegšanu Ukrainai.
Mēs varam secināt, ka Vācijas elite nav spējusi izskaidrot savai sabiedrībai atbalsta Ukrainai būtisko nozīmi, jo šajā valstī pastāv uzskats, ka Krievijas rīcība Ukrainā nav sodāma, tādēļ Vācijas militārā palīdzība Ukrainai turpmāk nav nepieciešama.
Līdzīgu nostāju priekšvēlēšanu laikā ir izteikuši vairāki Trampa atbalstītāji, piemēram, viceprezidenta amata kandidāts Venss un Kongresa deputāte Mārdžorija Grīna. Gan Venss, gan Grīna būs Baltā nama administrācijā, ja vēlēšanās uzvarēs Tramps, tādējādi atbalsts Ukrainai gan no Baltā nama puses, gan Kongresa puses (ja abas institūcijas kontrolēs Republikāņu partija) var tikt būtiski ierobežots.
Tramps savulaik noteica sankcijas pret Krieviju
Pretēji pesimistiskajiem izteikumiem par atbalstu Ukrainai jāatzīst, ka līdz šim ASV valdība bijusi lielākā un galvenā militārās palīdzības sniedzēja. Tramps, saņemot Republikāņu partijas atbalstu un prezidenta amata kandidāta nomināciju, ir nosaucis Krievijas karu pret Ukrainu par briesmīgu. Viņa administrācijas laikā no 2016. līdz 2020. gadam tika apstiprinātas dažādas sankcijas pret Krieviju.
Savos izteikumos Tramps ir nosaucis Krieviju par neuzvaramu kara mašīnu, liekot apšaubīt pašas ASV ietekmi un militārās spējas iepretim Krievijai un tās sabiedrotajai karā pret Ukrainu – Ķīnai. Viņš ir arī solījis pārtraukt Krievijas karu pret Ukrainu tūlīt pēc savas ievēlēšanas.
Putins un viņa kara laika administrācija varētu nonākt neapskaužamā situācijā, ja Trampa iespējamais priekšlikums Ukrainai un Krievijai apmainīties ar iekarotajām teritorijām neliksies pieņemams.
Sekojot līdzi ASV vēlēšanu dinamikai, Ukrainas būtiskā militārās stratēģijas maiņa, iekarojot daļu Kurskas apgabala teritorijas, var būt pakārtota tieši Trampa ievēlēšanai ASV prezidenta amatā, kas vēl nesen izskatījās kā vienīgais vēlēšanu scenārijs.
Trampa ārpolitika būs atkarīga no viņa komandas
2016. gadā Eiropa un citi ASV partneri skeptiski raudzījās uz Trampa ievēlēšanu ASV prezidenta amatā. Tomēr iznākums drošības un ārpolitikas jomā bija pozitīvs, kas galvenokārt balstījās uz tādas komandas atlasi, kas atbalstīja izteiktu ASV ārpolitiku, kur tika atturēta gan Krievija, gan Ķīna, gan stiprināta sadarbība NATO ietvaros, piemēram, ar Poliju.
Šāda ārpolitika balstījās Trampa komandas atlasē, kur tika izvēlēti kompetenti un piemēroti administrācijas dalībnieki, piemēram, Maiks Pompeo, ģenerālis Makmasters, Džons Boltons vai Fiona Hila, kas ir viena no vadošajām ASV Krievijas jautājumu ekspertēm. Lai gan šie eksperti ne vienmēr sapratās ar Trampu, viņi paveica savu darbu atbilstoši ASV un tās sabiedroto interesēm.
Eiropas drošībai ir jābalstās ne tikai uz ASV un NATO Eiropas austrumu valstu militārajām spējām un atbildību pret NATO, lai atturētu Krieviju, bet arī uz spēju apgādāt Ukrainu ar militāro palīdzību.
Sadarbībai ar ASV ir jābūt ciešākai, lai kopā ar ASV veicinātu mieru Tuvajos Austrumos un atbalstītu ASV centienus nepieļaut Ķīnas militāro agresiju Indijas un Klusā okeāna reģionā.
ASV ārpolitikas prioritātes noteiks Trampa personāliju izvēle, un 2024. gadā neformāli apspriestie republikāņu administrācijas pārstāvji ir, piemēram, bijušais ASV vēstnieks Vācijā Ričards Grenels, bijušais vēstnieks Japānā Bils Hagertijs, kurš atbalsta aktīvāku Ķīnas ierobežošanu, un bijusī Pentagona augsta līmeņa persona Elbridžs Kolbijs.
Ja Tramps atkārtoti tiks ievēlēts par ASV prezidentu, šīm personām, kurām jau ir pieredze un pozitīvs redzējums par ASV starptautisko lomu, būs būtiska ietekme uz ASV ārpolitiku. ASV un Eiropas sadarbība būs pozitīva, ja tā būs sabalansēta ar Eiropu ieguldīto resursu ziņā drošības jomā.
Trešais scenārijs: ASV iekšpolitiskā paralīze
Kopš Aukstā kara sākuma ASV ir kļuvusi par nozīmīgu lielvaru Eiropas drošībai (NATO) un ekonomiskajai labklājībai. 2023. gadā ASV un Eiropas ekonomiskās sadarbības apmērs bija 7,1 triljons dolāru, kas radīja 16 miljonus darbavietu gan Eiropā, gan ASV. Galvenais izaicinājums šīm attiecībām ir iespējamā nestabilitāte ASV, kas amerikāņiem liktu pievērsties savām problēmām un novērsties no starptautiskās sadarbības.
Kad 2020. gadā Baidens uzvarēja ASV prezidenta vēlēšanās, Trampa aicinājums pretoties ASV institūcijām par it kā vēlēšanu rezultātu viltošanu sasniedza kulmināciju 2021. gada 6. janvārī ar Trampa atbalstošo amerikāņu agresīvu uzbrukumu svarīgākajam ASV demokrātijas simbolam - parlamenta ēkai Kapitolijam.
Aicinājums vardarbīgi vērsties pret demokrātijas institūcijām un Demokrātu partiju ir nosodāms. Šie uzbrukumi un protesti parādīja milzīgās uzskatu un vērtību atšķirības un dusmas ASV sabiedrībā. Tieši tādēļ gan amerikāņiem, gan eiropiešiem ir svarīgs ASV vēlēšanu iznākums – jo īpaši mierīga līderu un administrācijas nomaiņa.
Diena pēc vēlēšanām var nest protestus
Ir divi iespējamie scenāriji – vai nu Harisa, vai Tramps uzvarēs ASV vēlēšanās. Taču, ja vēlēšanu rezultāti būs par sliktu republikāņu kandidātam Trampam, diena pēc vēlēšanām, 6. novembris, varētu nest līdzīgus vardarbīgus protestus, kādi tie bija 2021. gada 6. janvārī, vai arī būt par aizsākumu ilgstošai vardarbībai un sadursmēm ASV.
Šādu polarizāciju ASV ir izraisījušas iepriekšējās Baltā nama administrācijas, jo īpaši Baraka Obamas un Hilarijas Klintones retorika. Obamas prezidentūra risināja dažādus iekšpolitiskos izaicinājumus, piemēram, medicīnas un aprūpes jomā, bet viņš ieies vēsturē kā dažādu grupu un kopienu atbalstītājs. Viņa prezidentūras laikā tika atbalstītas LGBT tiesības un izskausta diskriminācija pret seksuālām minoritātēm, arī darba vietās (pat armijā).
Obama tika kritizēts par nepietiekamu vērību pret nelegālo imigrāciju, no vienas puses, un par strauji pieaugošo deportāciju skaitu, no otras, kas noveda pie latīņamerikāņu kopienas līderu Obamas nodēvēšanu par "galveno deportētāju".
Viņš ir pirmais melnādainais ASV prezidents, bet tieši viņa prezidentūra radās kustība, ko ASV dēvē par Black Lives Matter (Melnādaino dzīvībām ir nozīme) – šī kustība ir pret ASV melnādainās kopienas diskrimināciju, īpaši no drošības struktūru puses.
Dzimumu līdztiesības jautājumā Obama teica, "ja sievietes pārvaldītu visas valstis – visā pasaulē dzīves kvalitāte uzlabotos," kas radīja neizpratni vīriešu vidū.
ASV balto amerikāņu kopienai Obamas prezidentūra ir palikusi atmiņā kā atbalsts visām minoritātēm, izņemot konservatīvajām ģimenēm. Lai gan Obama atbalstīja sociālās grupas un ģimenes, viņš norādīja, ka tie bija mediji, kas "radīja bailes un naidu" balto amerikāņu vidū.
Arī demokrāti veicināja ASV sabiedrības sašķeltību
Hilarijas Klintones 2016. gada ASV prezidentūras kampaņa vēl vairāk saniknoja to ASV sabiedrības daļu, kas pašlaik ir aktīvākie Trampa atbalstītāji. Klintone šo grupu nosauca par "nožēlojamiem rasistiem, seksistiem, homofobiem, ksenofobiem un islāmofobiem".
Cenšoties uzvarēt Trampu 2016. gadā, viņa solīja atvērt ASV durvis visām kopienām – imigrantiem, dažādām etniskām grupām, rasēm un reliģijām.
Klintones pašas ievēlēšana par pirmo sievieti ASV prezidenti tika uzsvērta kā kritērijs iekļaujošai sabiedrībai, kamēr konservatīvās un balto amerikāņu ģimenes jutās atstumtas un nesadzirdētas.
2016. gadā Hilarija Klintone tikai pastiprināja retorisko karu ASV, kurš vēl tagad nav beidzies. ASV sabiedrība ir sašķelta – puse valsts domā, ka otra puse kļūdās, bet otra puse uzskata pirmo par neliešiem, un šīs grupas savā starpā nesarunājas.
Dialoga trūkums, politiskās elites un sabiedrības sadalījums divās retoriski karojošās grupās, ir radis vietu arī ASV domnīcās, piemēram, Heritage Foundation.
Šī domnīca runā par draudiem no radikāli kreisām grupām, kā Džo Baidens, Kamala Harisa un Demokrātu partija, un par jaunās paaudzes "marksismu", kur tiek apspiesta baltādainā un konservatīvā ASV daļa viņu rases, etniskās piederības, seksuālās orientācijas vai ģimenes stāvokļa dēļ.
Šāda diskriminācija, piemēram, notiekot ASV skolās un sabiedrībā, kur nākamajai paaudzei māca, ka dzimums – vīrietis vai sieviete – ir izvēle, bet dažādu minoritāšu intereses tiek stādītas pāri tradicionālajām amerikāņu vērtībām.
Piemērs no Itālijas vēstures
Šādai potenciālai krīzei ASV ir vēsturiska analoģija Itālijā no 1960. līdz 1980. gadam, kur līdzīgas sadursmes notika starp pretrunīgām grupām un idejām – starp galēji kreisām grupām (kā Kamala Harisa un demokrāti) un radikālām labējām grupām (kā Tramps un viņa atbalstītāji).
Itālijā šo vēstures posmu dēvē par "Svina gadiem" (Anni di piombo), ko raksturoja plaša politiskā vardarbība, tostarp sprādzieni, slepkavības un nolaupīšanas, ko īstenoja ekstrēmistu grupas gan no galēji kreisā, gan galēji labā politiskā spektra.
Galēji kreisos ekstrēmistus pārstāvēja tā sauktās "Sarkanās brigādes" (Brigate Rosse), kas ar revolucionāru spēku centās graut kapitālismu un veicināt sociālismu. Šī grupa Itālijā bija atbildīga par daudziem uzbrukumiem, tostarp bijušā premjerministra Aldo Moro nolaupīšanu un slepkavību 1978. gadā.
Otra galējība Itālijā bija radikālās labējās grupas, piemēram, "Jaunā kārtība" (Ordine Nuovo) un Nacionālā gvarde (Avanguardia Nazionale), kas mēģināja destabilizēt valdību un izraisīt fašistu apvērsumu. Šīs grupas bija vardarbības iniciatori un organizēja vairākus teroraktus, piemēram, Piazza Fontana sprādzienu Milānā 1969. gadā, kā arī sprādzienu Boloņas dzelzceļa stacijā 1980. gadā, kurā gāja bojā 85 cilvēki.
Šī vardarbība, īpaši Boloņas dzelzceļa stacijā, parādīja kreiso un labējo grupu vardarbības bezjēdzību, kas noveda pie politiskās vardarbības samazināšanās. Šis periods Itālijas vēsturē tiek raksturots kā dziļa sabiedrības polarizācija un nozīmīgi izaicinājumi demokrātiskajām institūcijām, kuru galvenā izteiksmes forma bija vardarbība un bailes.
Ja ASV saķer klepu, pārējai pasaulei draud plaušu karsonis
2021. gada 6. janvāris ir iegājis ASV vēsturē kā radikāla sabiedrības vēršanās pret ASV demokrātiskajām institūcijām. 2024. gada vēlēšanu kontekstā Donalds Tramps viņa atbalstītāju vidū tiek uzskatīts par ASV glābēju, bet pašas politiskās kampaņas ietvaros viņa personība tiek pielīdzināta dievībai, un Dievs tiek piesaukts kā Trampa un republikāņu kampaņas atbalstītājs.
Ja Tramps neuzvarēs ASV prezidenta vēlēšanās, ar bažām jāraugās uz sekām, kas ASV varētu aizsākties 6. novembrī.
Tie varētu būt īslaicīgi miermīlīgi vai vardarbīgi protesti, bet, apzinoties, ka Tramps, iespējams, nekad netiks ievēlēts par ASV prezidentu otrreiz, ir iespējamas arī pilsoņu karam raksturīgas ilgstošas sadursmes starp radikālām grupām, kas var ietekmēt ASV spēju sadarboties ar Eiropu.
Šāds scenārijs un ASV iekšpolitiskā paralīze var neprognozējami ietekmēt Eiropas drošību, ekonomiku un sociālos procesus.
Bijušā Austrijas kanclera Klēmensa fon Meterniha 19. gadsimta salīdzinājums par Franciju un Eiropu joprojām ir aktuāls, bet mūsdienās tas vairāk ir par ASV un Eiropu.
Ja ASV saķer klepu, pārējā pasaule saslimst ar plaušu karsoni. Bet, ja ASV ieslīgst konfliktā pati ar sevi, ir grūti iedomāties labklājību, stabilitāti un drošību Eiropā, ja pati Eiropa nesāks izturēties atbildīgi pret sadarbību ar ASV.
