ĪSUMĀ:
- Pirmais karš starp Palestīnu un Izraēlu izcēlās 1948. gadā, Izraēla tika pie lielākās daļas arābu valstij paredzētās teritorijas.
- Palestīnā šo karu sauc par "Al Nakba" jeb "katastrofu", jo karadarbības dēļ bez mājām palika simtiem tūkstošu palestīniešu.
- Palestīna apsūdzējusi Izraēlu nelikumīgā izraēliešu apmetņu celtniecībā arābu valstij paredzētajā zemē.
- 1993. un 1995. gadā Palestīna un Izraēla parakstīja "Oslo miera līgumu" – pārejas sistēmu, kurai piecu gadu laikā bija jānoved pie pastāvīgas vienošanās noslēgšanas.
- Kopš 2006. gada kaujinieku grupējums "Hamas" ir nostiprinājis savas pozīcijas Palestīnas pašpārvaldes parlamentā.
- "Hamas" ir starptautiski, arī Eiropas Savienībā (ES) atzīta par teroristisku organizāciju.
400 Osmaņu impērijas okupācijas gadi
Aptuveni 400 gadus tagadējo Palestīnas un Izraēlas teritoriju bija okupējusi Osmaņu impērija. Gandrīz desmit gadus tur saimniekoja arī Ēģipte, kuras gubernators 1831. gadā turp nosūtīja karaspēku sava dēla Ibrahima Pašā vadībā.
Taču pēc Pirmā pasaules kara, kad Osmaņu impērija tika sakauta, kontroli tur pārņēma Lielbritānija. Tolaik šajā zemē dzīvoja lielākoties arābi, bet ebreji bija minoritāte.
Ebreji gan šo teritoriju uzskatīja par savu senču dzimteni. Un starptautiskā sabiedrība lūdza Apvienoto Karalisti tur izveidot "nacionālās mājas" ebreju tautai.
Starp 20. gadsimta divdesmitajiem un četrdesmitajiem gadiem tur ieradās arvien vairāk ebreju – daudzi no tiem bēga no vajāšanas Eiropā un meklēja patvērumu pēc Otrā pasaules karā piedzīvotā holokausta.
Saspīlējums starp arābiem un ebrejiem arvien pieauga, lielu abu pušu nepatiku izpelnījās arī briti.
1947. gadā Apvienotā Nāciju Organizācija (ANO) nobalsoja par Palestīnas sadalīšanu atsevišķās ebreju un arābu valstīs, bet Jeruzaleme kļuva par starptautisku pilsētu.
Lai arī ebreju līderi šo plānu pieņēma, arābi piedāvājumu noraidīja. Un, neskatoties uz ANO balsojumu, plānotais tā arī netika īstenots.
1948. gadā briti šo teritoriju pameta, bet ebreju līderi pasludināja Izraēlas valsts izveidi.
"Al Nakba" jeb Palestīniešu katastrofa
Palestīnieši pret jaunās valsts izveidi iebilda, un 1948. gadā sākās karš, kurā tika iesaistītas arī arābu kaimiņvalstis – Sīrija, Ēģipte, Irāka un Saūda Arābija. Kopā 30 000 karavīru, ieskaitot palestīniešu armiju, vērsās pret Izraēlu, taču neveiksmīgi.
Pēc gadu ilgas aktīvās karadarbības Izraēla tika pie lielākās daļas arābu valstij paredzētās teritorijas, kā arī Jeruzalemes rietumu daļas.
Jordānas rietumkrastu un Jeruzalemes austrumu daļu ieguva Jordānija, Gazas sektoru – Ēģipte. Arābu valstis turpināja uzskatīt Izraēlas valsts pastāvēšanu par "agresiju".
Karadarbības dēļ simtiem tūkstoši palestīniešu aizbēga vai tika padzīti no savām mājām. Miera līgums tā arī netika noslēgts, bet karadarbība starp abām pusēm notika arī turpmākajās desmitgadēs.
1967. gadā Izraēla pārņēma kontroli pār Austrumjeruzalemi un Rietumkrastu, kā arī lielāko daļu Sīrijas Golānas augstienes, Gazu un Ēģiptes Sīnāja pussalu. Lai arī mūsdienās Izraēla no Gazas ir izvedusi karaspēku, ANO to arvien uzskata par okupētu teritoriju.
Kur mūsdienās mīt palestīniešu tauta?
Lielākā daļa palestīniešu bēgļu mūsdienās dzīvo Gazā, Rietumkrastā, kā arī kaimiņvalstīs Jordānijā, Sīrijā un Libānā.
Ne viņiem, ne viņu pēcnācējiem Izraēla nav ļāvusi atgriezties savās mājās, apgalvojot, ka tas pārblīvētu valsti un apdraudētu tās kā ebreju valsts pastāvēšanu.
Pēdējo 50 gadu laikā Izraēla jauniegūtajās teritorijās ir izveidojusi apmetnes, kurās tagad dzīvo vairāk nekā 600 000 ebreju, liecina "Amnesty International" dati.
ANO Drošības padome un Apvienotā Karaliste ir norādījušas, ka to izveide ir nelegāla un pretrunā ar starptautiskajām tiesībām. Izraēla šo kritiku ir noraidījusi.
Savā ziņojumā "Amnesty International" arī norādīja, ka Izraēlas militārais režīms ir atņēmis palestīniešiem viņu pamattiesības – stingri regulē to, vai, kad un kā palestīnieši var doties uz darbu vai skolu, regulē ceļošanu uz ārzemēm, ietekmē viņu iespējas apciemot radiniekus un nopelnīt iztiku. Palestīnieši pat nedrīkst piekļūt savai lauksaimniecības zemei, tiek ierobežota pieeja elektrībai un tīram ūdenim.
Izraēla apgalvo, ka tā rīkojas tikai tādēļ, lai pasargātu sevi no palestīniešu vardarbības. Gazā valda palestīniešu kaujinieku grupējums "Hamas", kas daudzkārt ir cīnījies pret Izraēlu. Līdz šim Izraēla un Ēģipte ir stingri kontrolējusi šo palestīniešu eksklāvu, lai nepieļautu ieroču piegādes šim kaujinieku grupējumam.
Izraēla visu Jeruzalemi vēlas pasludināt par savu galvaspilsētu, savukārt palestīnieši Austrumjeruzalemi vēlas par topošās Palestīnas valsts galvaspilsētu.
2004. gadā Starptautiskā tiesa, vērtējot izraēliešu un palestīniešu konfliktu, atzina, ka Izraēlas būvētais 364 kilometrus garais drošības žogs, kas valsti nodala no palestīniešu Jordānas upes rietumkrasta teritorijām, ir pretlikumīgs.
Izraēla spriedumu atteicās atzīt un pavēstīja, ka tas esot politiski motivēts.
"Amnesty International" arī pauda, ka Izraēla ir pieņēmusi stingru militāro likumu tīklu, lai apspiestu jebkādus protestus pret tās ieviesto politiku, un augstas Izraēlas valsts amatpersonas tos izraēliešus, kas iestājas par palestīniešu tiesībām, sauc par nodevējiem.
Oslo miera līgums
1993. gada 13. septembrī Vašingtonu apmeklēja Izraēlas un Palestīnas līderi. Tālaika ASV prezidenta Bila Klintona klātbūtnē viņi parakstīja deklarāciju par principiem attiecībā uz pagaidu pašpārvaldes pasākumiem jeb tā dēvēto Oslo miera līgumu.
Tajā gadā un arī 1995. gadā parakstītās vienošanās rezultātā palestīnieši atzina Izraēlas valsti, bet Izraēla atzina Arafata pārstāvēto Palestīnas Atbrīvošanas organizāciju par palestīniešu tautas pārstāvi un partneri miera sarunās.
Palestīniešu Atbrīvošanas organizāciju pārstāvēja tolaik trimdā Tunisijā mītošais Jasirs Arafats. Pateicoties noslēgtajai deklarācijai, viņš un citi trimdā mītošie palestīnieši turpmāk drīkstēja atgriezties un dzīvot Rietumkrastā un Gazas joslā, kur tika izveidota Palestīniešu pašpārvalde.
Abas puses arī vienojās meklēt risinājumus vairākiem strīdīgiem jautājumiem – tostarp par Izraēlas un Palestīnas robežām, ebreju apmetnēm un Jeruzalemes statusu.
Lai arī abu pušu vienošanās nebija miera līgums, bet gan pārejas sistēma, kurai piecu gadu laikā bija jānoved pie pastāvīgas vienošanās, starptautiskajā sabiedrībā to vērtēja ļoti cerīgi.
Galvenais jautājums, par kuru abas puses tolaik gan nevarēja vienoties, bija Izraēlas apmetņu celtniecība. Palestīna uzstāja uz Izraēlas rakstisku apņemšanos šīs apmetnes nepaplašināt. Izraēla piekāpties atteicās.
Noslēgtais pamiers bija trausls un īss
Drīz pēc tam ekstrēmistu aktivitāte pieauga abās pusēs. Palestīniešu kaujinieki – islāmistu grupējumi "Hamas" un "Islāma džihāds" sarīkoja virkni pašnāvnieku uzbrukumu un sprādzienu, kuros gāja bojā un tika ievainoti simtiem izraēliešu.
Savukārt 1994. gadā kāds Izraēlas ekstrēmists Ramadāna laikā atklāja uguni uz musulmaņu dievlūdzējiem mošejā Palestīnas pašpārvaldes otrajā lielākajā pilsētā Hebronā.
Vardarbības kulminācija bija 1995. gadā, kad ebreju labējā spārna ekstrēmists, kurš iebilda pret miera procesu, nogalināja tālaika Izraēlas premjerministru Ichāku Rabīnu.
2004. gadā Francijā mira ilggadējais palestīniešu līderis Jasirs Arafats. Liela daļa palestīniešu uzskatīja, ka viņu esot nogalinājusi Izraēla, kura viņu esot uzskatījusi par šķērsli miera nodibināšanai Tuvajos Austrumos.
Mūsdienās liela daļa palestīniešu un izraēliešu vairs neatbalsta Oslo vienošanos
Trīsdesmit gadus pēc vienošanās noslēgšanas lielākā daļa palestīniešu un izraēliešu Oslo vienošanos vairs neatbalsta.
"Tikai viena trešdaļa (palestīniešu) sabiedrības joprojām atbalsta Oslo vienošanos, kamēr agrāk, pirmajās nedēļās un mēnešos pēc tās parakstīšanas, to atbalstīja 70%," sarunā ar Vācijas raidsabiedrību "Deutsche Welle" sacīja palestīniešu politiķis Gasans Hatibs, atsaucoties uz nesen veiktu palestīniešu iedzīvotāju aptauju.
"(Izraēla) joprojām aizņem plašākas zemes teritorijas, apmetina vairāk kolonistu un kontrolē palestīniešu dzīvi viņu ierobežotajās teritorijās," palestīniešu nostāju skaidroja Hatibs.
Tikmēr Izraēlā tikai 20% ebreju jauniešu vecumā no 18 līdz 34 gadiem atbalstīja divu valstu risinājumu, liecināja 2023. gada janvārī publicētā Palestīnas politikas un aptauju pētījumu centra Rāmallā, kā arī Telavivas Universitātes Starptautiskās konfliktu risināšanas un starpniecības programmas kopīgi veiktā aptauja.
Kas ir "Hamas"?
"Hamas" ir lielākais no vairākiem palestīniešu islāmistu kaujinieku grupējumiem. Tā nosaukums ir arābu valodas akronīms Islāma pretošanās kustībai, kas radās 1988. gadā pēc Pirmās palestīniešu intifādes jeb sacelšanās pret Izraēlu.
"Hamas", saskaņā ar organizācijas statūtiem, ir apņēmies iznīcināt Izraēlu un uzskata, ka pašreizējā Izraēlas teritorija ir islāma zeme un jebkāds pastāvīgs miers ar ebreju valsti nav iespējams.
Izraēla, Amerikas Savienotās Valstis, Eiropas Savienība un Apvienotā Karaliste, kā arī citas lielvalstis "Hamas" ir atzinušas par teroristisku organizāciju.
1995. gadā Izraēla nogalināja "Hamas" līderi Jaju Ajašu, grupējums uz to reaģēja asi – sarīkoja vairākus sprādzienus autobusos, nogalināja desmitiem izraēliešu un pastiprināja pret Izraēlas valsti vērstos uzbrukumus.
1996. gadā Izraēlā pie varas nāca Benjamins Netanjahu, kurš bija nelokāms Oslo miera līguma pretinieks.
Varu un ietekmi "Hamas" nostiprināja pēc tam, kad Izraēla apspieda Palestīniešu pašpārvaldi jeb palestīniešu tautai piederošo teritoriju valdību, kuru tā apsūdzēja nāvējošu uzbrukumu atbalstīšanā. "Hamas" organizēja klīnikas un skolas, kas kalpoja palestīniešiem, kuri jutās vīlušies, viņuprāt, korumpētajā un neefektīvajā Palestīniešu pašpārvaldē, kurā dominēja "Fatah" kustība.
Kopš "Fatah" līdera Jasira Arafata nāves 2004. gadā par Palestīniešu pašpārvaldes prezidentu kļuva Mahmuds Abass. Viņš "Hamas" uzbrukumus Izraēlai ir nosodījis un nodēvējis par neproduktīviem.
Sākotnēji "Hamas" gan bija divi mērķi – veikt bruņotu cīņu pret Izraēlu un īstenot sociālās labklājības programmas.
Taču kopš 2005. gada, kad Izraēla no Gazas atsauca savus karavīrus, "Hamas" iesaistījies arī politiskajos procesos.
2006. gadā šis grupējums uzvarēja palestīniešu parlamenta vēlēšanās, bet nākamajā gadā nostiprināja savu varu Gazā, gāžot palestīniešu pašpārvaldes prezidenta Mahmuda Abasa kustību "Fatah".
Pēc tam, kad 2007. gadā "Hamas" izspieda "Fatah" lojālos spēkus no Gazas joslas, Izraēla pastiprināja teritorijas blokādi. Palestīna arvien biežāk apšaudīja Izraēlu, un Izraēla atbildēja ar gaisa uzlidojumiem un kopā ar tās sabiedrotajiem Rietumos "Hamas" vadītajai valdībai piemēroja bargas ekonomiskās un diplomātiskās sankcijas.
Gazas josla ir eksklāvs, kuram ir robeža ar Izraēlu un Ēģipti. Arī Ēģipte ir slēgusi savu robežšķērsošanas punktu ar Gazu un līdz pat mūsdienām to ir atvērusi tikai ik pa brīdim un uz neilgu laiku.
2017. gadā "Hamas" izstrādāja jaunu politikas dokumentu, kurā mīkstināja dažas no pašas deklarētajām nostājām un izmantoja mērenāku valodu.
Lai arī Izraēlas valsts tajā joprojām netika atzīta, tika pieņemta pagaidu Palestīnas valsts izveide Gazā, Rietumkrastā un Austrumjeruzalemē jeb tā dēvētajās "pirms 1967. gada pastāvošajās Palestīnas robežās".
Dokumentā arī uzsvērts, ka "Hamas" cīnās nevis ar ebrejiem, bet gan ar "okupantiem – cionistu agresoriem". Izraēla pavēstīja, ka grupējums šādā veidā mēģina apmuļķot visu pasauli.
Izraēla vaino "Hamās" nemitīgos uzbrukumos no Gazas joslas. No tiem nāvējošākais līdz 2023. gada oktobrim bija 2014. gadā, kad gandrīz 2 mēnešus ilgās kaujās bojā gāja vismaz 2251 palestīnietis, tostarp 1462 civiliedzīvotāji, bet Izraēlā tika nogalināti 67 karavīri un seši civiliedzīvotāji.
2021. gada maijā 11 dienu ilgā konfliktā Gazā tika nogalināti vismaz 256 cilvēki, bet Izraēlā 13. Pēc tam abas puses ar Ēģiptes starpniecību noslēdza pamieru.
Tiesa, sadursmes starp abām pusēm turpinājās arī pēc tam.
Šī gada vasarā Izraēlas spēki okupētajā Rietumkrasta pilsētā Dženinā uzsāka lielāko militāro operāciju pēdējo 20 gadu laikā. Palestīniešu pašpārvaldes prezidents Mahmuds Abass to nodēvēja par "jaunu kara noziegumu".
Bet 7. oktobra rītā palestīniešu kaujinieki no Gazas joslas uz Izraēlu izšāva tūkstošiem raķešu, nogalinot vismaz 100 un ievainojot vairāk nekā 900 cilvēku. Tāpat viņi iekļuva Izraēlā, nogalinot ceļā sastaptos karavīrus un arī civiliedzīvotājus.
Līdz šim abu pušu sadursmēs kopš 7. oktobra nogalināto izraēliešu skaits pārsniedzis 700, bet vairāk nekā 2000 ir ievainoti. "Hamas" un grupējums "Islāma džihāds" ir sagrābis vairāk nekā 130 ķīlniekus, kas nogādāti Gazas joslā – to vidū ir gan militārpersonas, gan arī civiliedzīvotāji – tostarp sievietes, bērni un veci cilvēki.
Izraēla izsludināja "atbildes" karu un devusi triecienus vairāk nekā 800 mērķiem Gazas joslā. Palestīniešu varasiestādes ziņojušas, ka uzlidojumos nogalināti vismaz 413 cilvēki un vēl 2000 ir ievainoti.
