Viņš arī norādīja, ka nesaprot, kāpēc šobrīd ir tik liels spiediens panākt mieru starp Ukrainu un Krieviju, ja Rietumu sabiedrotie aizvien nav darījuši pietiekami daudz, lai palīdzētu kara plosītajai valstij sasniegt uzvaru. Bijušais ASV armijas komandieris arī bija ļoti kritisks pret notiekošo Tuvajos Austrumos – Izraēla cīnās ar teroristu grupējumiem, taču tas nav attaisnojums civiliedzīvotāju upuriem. 

Gints Amoliņš: Ukrainā turpinās smagas kaujas visā frontes līnijā. Pie Porkovskas Krievijas virzība palēninājusies, tomēr iebrucēji turpina grauzties uz priekšu. Kas, jūsuprāt, patlaban ir izšķirošie punkti šajā karā?

Bens Hodžess: Svarīgi uzsvērt trīs lietas. Pirmkārt – jā, Krievija turpina grauzties uz priekšu, bet jāpatur prātā konteksts. Pēdējo septiņu mēnešu laikā no Avdijivkas Pokrovskas virzienā viņi ir nogājuši apmēram 50 kilometrus, un tas viņiem maksājis desmitiem tūkstošu dzīvību un simtiem bruņutehnikas, artilērijas vienību. Viņiem ir vienalga par upuriem. Un paturēsim prātā, ka

pēc desmit ar pusi gadiem kara Ukraina joprojām kontrolē vairāk nekā 80% no Ukrainas suverēnās teritorijas. Tāpēc es domāju, ka cilvēkiem, kas uztraucas par Krievijas progresu, vajadzētu mazliet pakāpties atpakaļ un uz kartes paskatīties, par ko mēs runājam.

Otrkārt, Ukrainas pretuzbrukums, ko viņi uzsāka Kurskas virzienā, ir rādītājs, ka Krievijas uzvara nav neizbēgama. Viņi nav nesakaujami. Es domāju, ka [Ukrainas armijas] ģenerālštābs labi padarīja darbu, domājot par to, kur viņi varētu riskēt, kur viņi varētu mēģināt mainīt naratīvu un izdarīt spiedienu uz Kremli.

Trešā lieta, protams, ir Rietumu nespēja apņemties palīdzēt Ukrainai uzvarēt. Un šķiet, ka pašreizējā ASV administrācija savā ziņā jau ir "sapakojusies" attiecībā uz Ukrainu. Es varu kļūdīties un ceru, ka arī kļūdos, taču nešķiet, ka no ASV varētu nākt kāda jauna nozīmīga apjoma palīdzība, kamēr mums nebūs jauns prezidents. Es paredzu, ka, ja nākamā būs  [Kamalas] Harisas administrācija, tad mēs redzēsim uzlabojumus tajā, ko ASV dara Ukrainas labā.

Situācija frontē atkarīga arī no starptautiskās situācijas un diskusijām dažādās valstīs. Arī ASV, kur tuvojas vēlēšanas. Šajā nedēļas nogalē Ramšteinā būs vēl viena tikšanās, bet šoreiz ar valstu vadītāju dalību. Tur būs Volodimirs Zelenskis. Tur ieradīsies ASV prezidents Džo Baidens un citi NATO līderi. Zelenskis prezentēs Ukrainas uzvaras plānu – kā viņš saka "konkrētus soļus kara taisnīgai izbeigšanai". No tā, kas zināms publiski, – cik izpildāms ir šis plāns? Kādas ir izredzes, ka tas nostrādās?

Mēs, protams, nezinām, kāds ir plāns. Ir tikai spekulācijas par tā aspektiem. Tāpēc es nevaru sniegt jēgpilnu komentāru par šo plānu. Taču es domāju, ka mums vajadzētu būt ļoti reāliem un apzināties, ka Krievija nekad nepildīs nevienu nolīgumu, ko tā noslēgusi. Tātad, ja kāds plāns ir balstīts uz pieņēmumu, ka Krievija ievēros vienošanos, es domāju, ka tas radīs problēmas.

Manuprāt, nepalīdz arī tas, ka ir valstis, kas izdara spiedienu uz Ukrainu, lai tā piekrīt atteikties no daļas savas teritorijas situācijā, kad Ukraina nezaudē karu. Mēs viņiem nepietiekami palīdzam, un tomēr mēs sagaidām, ka Ukraina ņems un atteiksies no teritorijas. Un tā nav kura katra teritorija, mēs runājam par Krimu, kas, manuprāt, ir būtiska Ukrainas atjaunošanās centieniem un ekonomikai.

Ja Krievijai ļaus paturēt Krimu, es domāju, ka tas būtu ne tikai briesmīgs signāls, ka Putina agresija tiek atalgota, bet arī ļoti apgrūtinās Ukrainas atjaunošanu.

Un, protams, Ķīna to uztvers kā Rietumu vājuma pazīmi, politiskās gribas trūkumu. Prezidents Zelenskis zina, kas ir viņa valsts interesēs. Taču Rietumiem par šo karu ir jādomā stratēģiski. Kādas ir iespējamās sekas? Kādi signāli tiek Ķīnai? Kādi – Irānai? Visas šīs lietas ir saistītas.

Tomēr pēdējos mēnešos arvien vairāk tiek runāts par mieru, miera sarunām, pamiera sarunām. Ukrainai ir uzvaras plāns taisnīgam mieram. Vai jūs paredzat, iespējams, pēc ASV vēlēšanām vai ar jauno prezidentu varētu būt kāda kustība? Un kādi būtu pamatnosacījumi pamiera vai miera sarunām?

Es nezinu. Protams, tas atkarīgs no daudz kā. Ja viceprezidente Harisa tiks ievēlēta par prezidenti, – kuri cilvēki būs viņas komandā? Ja tas [ASV prezidents] būs [Donalds] Tramps, tad man nav pārliecības, ka viņš darīs jebko, kas balstīts uz morāliem principiem, bet tikai centīsies panākt vienošanos.

Bet vēlreiz – es nesaprotu, kāpēc ir tik liels uzsvars uz mēģinājumiem panākt miera sarunas, ja mēs neesam darījuši visu iespējamo, lai palīdzētu Ukrainai uzvarēt.

Domāju, ka Eiropas valstis to nožēlos, ja Krievijai to ļaus un "atalgos" par to, ko tā dara. Jūs redzēsit vēl miljoniem bēgļu, nepārtrauktus pārtikas un enerģijas piegādes traucējumus no Ukrainas. Es no tā neredzu nekādu labumu Eiropai, izņemot to, ka Eiropas valstis uz vienu vai diviem gadiem no sevis noņems spiedienu.

Un tad pēc pāris gadiem mēs abi atkal runāsim par to pašu. Tāpēc esmu patiešām vīlies politiskās gribas trūkumā, ko mēs redzam no ASV un Vācijas, kā arī dažām citām rietumvalstīm.

Ukrainai arī vajag lietas, kas nepieciešamas, lai uzvarētu – artilērija, visa veida bruņojums. Tikko lasīju, ka Nīderlande apstiprinājusi tās F-16 nosūtīšanu uz Ukrainu. Bet citādi šķiet, ka pēdējo mēnešu laikā trūcis gribas, lai turpinātu uzturēt ievērojamu atbalsta līmeni Ukrainai no Rietumiem. 

Jā, trūkst apziņas, ka tas ir neatliekami. Es domāju, ka cilvēki cer, ka šī problēma vienkārši pazudīs. Slikti Ukrainai, bet patiesībā tas nozīmē neveiksmi Eiropai un neveiksmi ASV, jo Ķīna redzēs, ka mums nav politiskās gribas. Un es domāju, ka tas ir briesmīgs signāls. Līdz ar to – kas zina? Es nezinu, ar ko beigsies šī Ramšteinas sanāksme.

Protams, es ceru, ka šajā visā kļūdos un mēs redzēsim milzīgu izrāvienu un jaunas politikas iniciatīvas. Bet es to neparedzu.

Runa nav tikai par ieroču nodrošināšanu. Mēs neesam izmantojuši visus ekonomiskos instrumentus. Krievija joprojām saņem miljardus dolāru no naftas pārdošanas Ķīnai un Indijai. Mēs neko neesam darījuši, lai to apturētu. Un es domāju, ka tas ir saistīts ar bažām, kā tas ietekmētu gāzes cenas ASV tieši pirms vēlēšanām. Tas nav mazsvarīgi. Bet es domāju, ka mēs neesam izmantojuši visus savus ekonomiskos instrumentus, lai nogrieztu visu, kas Krievijai ir vajadzīgas, lai turpināto šo karu.

Un nosacījumi, lai Ukraina uzvarētu, droši vien joprojām ir tādi paši kā pirms aptuveni diviem gadiem?

Uzvara nozīmē, ka Ukraina atjauno suverenitāti pār visu savu teritoriju, kas acīmredzami ietver Donbasu un Krimu. Tāpat Krievijas saukšana pie atbildības par kara noziegumiem – ka tā samaksā par nodarīto kaitējumu. Un nolaupīto bērnu atgūšana. Protams, ir jābūt arī zināmām drošības garantijām Ukrainai, un tas nozīmē dalību NATO vai vismaz ASV un citu valstu karavīru klātbūtni uz vietas Ukrainā. 

Tuvie Austrumi. Šķiet, ka Izraēla pēdējos mēnešos ir būtiski novājinājusi Irāna atbalstītos grupējumus "Hamās" un "Hizbullāh". Īpaši pēdējās nedēļās. Tāpat šķiet, ka Irānas spējas un ietekme reģionā ir vājināta. Irāna ir Krievijas sabiedrotā. Vai šī situācija Tuvajos Austrumos ietekmē Kremli un tā aprēķinus?

Karš Tuvajos Austrumos ir saistīts ar Krievijas karu pret Ukrainu.

Irānai nav draugu pasaulē, izņemot Krieviju. Irāna nodrošina Krievijai bezpilota lidaparātus un ballistiskās raķetes. Krievija sniedz Irānai tehnoloģijas un citu palīdzību. Tātad, ja Izraēla spēs turpināt graut Irānas spējas – un man šķiet, ka Irāna nav tik spēcīga un varena, kā mēs varbūt domājām pirms dažiem mēnešiem –, tad tas Irānai padarīs grūtāku iespēju nodrošināt palīdzību Krievijai.

Tikmēr, ja Ukraina uzvar Krieviju, tad Irāna kļūst izolētāka, un tas atkal apgrūtina viņu iespējas atbalstīt "Hizbullāh", "Hamās" un [Jemenas] hutiešus.

Tātad, palīdzība Ukrainai, no vienas puses, un palīdzība Izraēlai, no otras puses, palīdz mums risināt divas no lielākajām problēmām, ar kurām saskaras pasaule. Divus no nestabilitātes un terorisma cēloņiem lielākajā daļā pasaules.

Un tas arī nosūtītu ļoti spēcīgu vēstījumu Ķīnai.

Šķiet, ka vardarbības spirāle Tuvajos Austrumos pēdējos mēnešos ir tikai pieaugusi. Bijis daudz upuru. Un katru reizi, kad kāds tiek nogalināts, kad tiek nogalināts kāds grupējuma līderis, šis jautājums uzdots jau mēnešiem – cik liels ir risks, ka notiekošais var pāraugt visaptverošā reģionālā karā Tuvajos Austrumos?

Es to nezinu, un es neminēšu. Es domāju, ka ASV – mēs esam zināmā mērā zaudējuši ietekmi šajā reģionā. Es domāju, ka agrāk mēs būtu varējuši apliecināt sava veida autoritāti vai ietekmi, lai to ierobežotu. Nešķiet, ka mums būtu tāda pati ietekme, kā reiz bija.

Ir apritējis gads kopš "Hamās" uzbrukuma Izraēlai. 7. oktobrī visiem tika atgādināts šausminošais "Hamās" uzbrukums. Tā ir teroristu organizācija, viņiem visiem vajadzētu degt ellē. Bet bojā gājuši arī desmitiem tūkstoši nevainīgu palestīniešu.

Es domāju, ka Izraēlas valdība nav ieinteresēta mierīgā iznākumā – tikai "Hamās" iznīcināšanā, un viņi ir pieļāvuši pārmērīga spēka izmantošanu. Un es domāju, ka, šādi rīkojoties, viņi riskē zaudēt daļu atbalsta no Rietumiem. No otras puses, tas, ko viņi ir darījuši pret "Hizbullāh", ir bijis daudz efektīvāks un mērķtiecīgāks. Tomēr arī tur ir bijuši civiliedzīvotāju upuri. Neviens no šiem civiliedzīvotāju upuriem nav pieņemams.

Es domāju, ka Izraēlas valdība reaģēs un smagi vērsīsies pret Irānu. Ir daudz spekulāciju par to, pret kādiem mērķiem. Vai tās būs naftas atradnes, kodolprogramma, militārās bāzes vai kāda veida kombinācija. Mans minējums, un tas ir tikai minējums, ir tāds, ka viņi nevērsīsies pret kodolprogrammu. Tas būtu nākamais eskalācijas līmenis. Es pieņemu, ka no ASV un citām valstīm ir bijis liels spiediens nevērsties pret Irānas naftas atradnēm, jo ir bažas par naftas tirgu ietekmēšanu šajā konkrētajā laikā. Taču ir daudz militāro mērķu, kuriem Izraēla varētu trāpīt ar reālu efektu. Es domāju, ka mēs kaut ko vairāk uzzināsim tuvāko dienu laikā.

Vai jūs uztraucaties, ka konflikts var iziet ārpus rāmjiem?

Visvairāk mani uztrauc tas, ka Rietumi neizrāda politisko gribu palīdzēt Ukrainai sakaut Krieviju, palīdzēt Izraēlai sakaut šīs teroristu organizācijas un sakaut Irānu, un ļauj Ķīnai redzēt, ka mums trūkst šīs politiskās gribas. Tas mani uztrauc visvairāk.