Šī ir raksta versija latviešu valodā.
Oriģināls ukraiņu valodā ir pieejams šeit.

"Mani trīs kari" – tādu nosaukumu savam stāstam ir devusi viena no grāmatas autorēm Natālija Logozinska. Pirms Krievijas 2014. gadā izraisītā kara viņa ar vīru dzīvoja Širokines ciemā – tikai dažus kilometrus no Mariupoles.

"Pirmie šāviņi atlidoja tieši ciema centrā, kur mēs dzīvojām. Tobrīd tur nebija karavīru. Mūsu māja tika sapostīta. Mūsu pagalmā trāpīja seši šāviņi. Mēs izdzīvojām – bijām pagrabā. (…) Kad iznācām ārā, viss bija sagrauts, mēs slāpām nost putekļu dēļ. Es tobrīd pat vēl nesapratu, ka māja ir sagrauta," atceras Natālija.

Pēc otrās apšaudes viņa ar vīru paņēma līdzi kaimiņieni un aizbrauca, paķerot līdzi tikai dokumentus. Vairāk mājās viņi neatgriezās.

Nauda drīz beidzās, un darbu Ukrainā atrast bija grūti, tādēļ pāris nolēma doties peļņā uz Austriju, kur nokļuva "fiziskā verdzībā", stāsta Natālija.

"Vīram izdevās aizbraukt tikai pēc pusotra mēneša. Man – pēc trim, un tikai pēc tam, kad no turienes aizbēgu. Man bija pase, un man palīdzēja kāda sieviete, kuru satiku lielveikalā. Dzirdēju, ka viņa sarunājas ukrainiski," stāsta Natālija.

"Man vispār negribējās dzīvot. Man likās, ka pasaule sajukusi prātā, jo pārdzīvot tādus notikumus un Eiropas valstī nonākt rokās cilvēkam, kas pret mani divreiz pacēla roku…

Turklāt mēs strādājām ne gluži cilvēcīgos apstākļos. Tās bija barakas laukā, līdz veikalam ļoti tālu. Mums veda ēdienu. Mums bija jāraksta zīmītes, bet serbi teica – mēs nesaprotam krieviski un ukrainiski, raksti serbiski. Nācās iemācīties."

Pēc pārdzīvotā Natālija pamazām atguvās. Viņai izdevās atvērt nelielu biznesu – panīni (sviestmaize, kas pagatavota no itāļu maizes, ko parasti pasniedz siltu pēc grilēšanas vai grauzdēšanas – red.) pārdošanas vietu. Ar laiku lietas gāja arvien labāk – veikalu bija jau seši, tika atvērta pat kafejnīca. Taču 2022. gadā sākās Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā.

Glābjoties Natālija ar vīru 2. martā nonāca Mariupoles Dzemdību nama patvertnē. Pagrabā slēpās 170 cilvēki, no viņiem 38 bija bērni. Bērni kliedza un raudāja, tādēļ Natālija centās novērst viņu uzmanību no notiekošā ar vēstuļu rakstīšanu, zīmēšanu un citām nodarbēm.

"Šajā pagrabā bija 8. marts. Mēs zīmējām zīmējumus, apsveikuma kartītes māmiņām, vecmāmiņām, kuras kādreiz satiksim, un zināt, viņu uzmanība [no kara] tobrīd bija novērsta. Turklāt lidmašīnas nepārtrauca rūkt un mest bumbas. Bet bērni smaidīja, kad mēs zīmējām, kad mēs apskāvāmies.

Tā ir laime – redzēt bērnu smaidus, kad no debesīm krīt bumbas," atceras Natālija.

Apstākļos, kad bija jātaupa ēdiens, izdevās pat atzīmēt bērnu dzimšanas dienas un pagatavot mazus desertus. Baloniņu vietā bija medicīniskie cimdi.

Daži no tiem, kas bija atraduši patvērumu Dzemdību nama pagrabā, bija ievainoti, taču visi palika dzīvi, atceras Natālija. Tomēr ne visiem veicās. Pēc medicīniskās palīdzības ieradās vietējie, tomēr reizēm jau bija par vēlu. Piemēram, reiz uz šo dzemdību namu tika atvesta sieviete no cita dzemdību nama pilsētas centrā, kas ticis apšaudīts:

"Sieviete pirmo bērnu reiz bija zaudējusi, un viņai tik tikko bija izdevies iznēsāt šo – viņai jau bija pāri četrdesmit. Devītajā grūtniecības mēnesī viņai šķemba izgāja cauri vēderam, cauri bērnam, cauri dzemdei. Sieviete tika izglābta, bet bērns – ne."

Natālija atceras, ka apšaužu dēļ nav bijis iespējams apbedīt nogalinātos, – viņi salikti dzemdību nama garāžā.

Natāliju lūdza palīdzēt gatavot ēdienu. Bija jāgatavo trīs reizes dienā 40 litru katlā 170 cilvēkiem. Uz ugunskura.

Reiz apšaude bija tik spēcīga, ka gatavo ēdienu nebija iespējams ienest iekšā:

"Katls atradās trīs līdz piecus metrus no durvīm, kur mēs stāvējām, un šim katlam trāpīja šāviņš."

Trieciens nogalināja suni, tika smagi ievainots cilvēks, kuru izglāba ārsti ginekologi. Natālija tika kontuzēta.

"Man likās, ka viss ir normāli. Meitenes pie manis skraidīja, lai uzliktu man sistēmu vai iešpricētu. Es ar viņām sarunājos un nesapratu, kāpēc viņām lielas acis. Viņas mani nesaprata. Izrādījās, ka runāju nesaprotami," stāsta Natālija.

Virtuvi nācās pārcelt uz pagrabu, taču ēdiens tagad tika vārīts 20 litru katlā, tādēļ bija jāgatavo no agra rīta līdz vēlam vakaram.

Kā atceras Natālija, 15. aprīlī, pusdienlaikā, pagrabā ienākuši karavīri un likuši tajā pašā dienā atbrīvot telpu. Tobrīd teritoriju dzemdību nama tuvumā jau bija okupējis Krievijas karaspēks.

Kopā ar vīru Natālijai izdevās aizbraukt uz Krieviju, bet no turienes – uz Igauniju. Tur viņa atkal sāka palīdzēt citiem, veica brīvprātīgo darbu. Bet pēc tam dalījās ar savu stāstu grāmatā "Dzīvot, neskatoties ne uz ko".