Latvijas Radio korespondents Artjoms Konohovs aicināja Bērziņu uz sarunu Vašingtonā, lai uzklausītu, ko viņa sagaida no NATO līderu tikšanās.

Artjoms Konohovs: Mēs tiekamies dienā, kad NATO atzīmē savu 75 gadu jubileju. Alianse vēlas pateikt, ka tā ir spēcīgāka nekā iepriekš, ka tai ir tikko pievienojušās vēl divas valstis (Somija un Zviedrija), ka tā ir gatava aizsargāt sevi un ir ļoti labā formā. Vai tas tā tiešām ir?

Kristīne Bērziņa: Pašlaik tā arī ir. Aliansē šobrīd ir 32 dalībvalstis, ir bijuši jautājumi par to, kā atsevišķas dalībvalsts ies uz priekšu, vai tomēr būs sakarīga aizsardzības politika. Piemēram, Francijā vēlēšanas beidzās daudz labāk, nekā daudzi bija baidījušies. Visas valstis sanāk kopā, šobrīd jau 23 no 32 dalībvalstīm iegulda vismaz 2% [no iekšzemes kopprodukta] savā aizsardzībā. Savā ziņā nekad nav bijis labāk.

Taču pozitīvais brīdis nāk arī kopā ar bažām par to, kas notiks tālāk, un par to, kas notiks Ukrainā un ka attīstās Rietumiem pavisam slikta globālā politika.

Pirms gada Viļņas samitā bija satraukums pārsvarā par Krieviju, sāka vairāk runāt par Ķīnu, bija satraukums nedaudz par Ķīnas un Krievijas sadarbību. Bet šodien mums ir pavisam cita realitāte. Šobrīd ir ne tikai Krievijas un Ķīnas sadarbības jautājums, bet arī jautājums par Irānu, par Irānas atbalstu ekstrēmistu grupējumiem Tuvajos Austrumos un par Ziemeļkoreju.

Problēmas ir augušas. NATO dalībvalstu pusē ir sakarīgi virzījusies uz priekšu politika, ir aizsardzības sagatavošanās plāni, projekti. Viss pareizi, mēreni kustas tā, kā tam vajadzētu. Bet tas ātrums, iespējams, neatbilst tam, cik ļoti ātri un bīstami attīstās apdraudējumi lielākajā globālajā telpā.

Daži droši vien teiktu, ka mums nevajadzētu krist panikā un pārspīlēt ar kaut kādu bruņošanos, ka labāk ir mierīgāk, bet izpildāmi, nekā steigā.

Šobrīd gan mierīgi, gan steigā – kā tikt uz priekšu. Savā ziņā, ja ir gana labi, tad būs arī gana labi. Varētu būt izcili, bet šobrīd nav izcili. Mēs varam priecāties par to, ka, jā, alianse svin 75 gadu jubileju, ka alianse ir stiprāka, lielāka, ir iemācījusies atkal to, ka jāaizsargā sava drošība. Ir jāiemācās atkal no jauna sargāt savas robežas.

Ir jāatgriežas pie tā, kas strādāja Aukstā kara laikā, kādā gatavībā ir jābūt, cik ļoti ir jāiegulda katrai valstij savā drošībā un kā ir kopā jāsanāk un jāsadarbojas. Tas viss notiek, bet atkal ir jautājums par ātrumu. Un jautājums ir par to, ko darīt ar Ukrainu. Ukrainas jautājums ir sāpīgs arī šajā samitā.

Izskatās, ka Vašingtonas samitā Ukraina nesaņems nekādas būtiskas garantijas par pievienošanos NATO. Ir diskusijas par to, vai ir vajadzīgs vārds "neatgriezeniska" tuvošanās un vēl par citiem formulējumiem. Bet jāsaka tomēr, ka nekas nav neatgriezenisks, lai arī kas nebūtu ierakstīts dokumentos. Īstas garantijas ir tikai tad, kad valsti uzņem aliansē, un ar Ukrainas uzņemšanu pagaidām neviens negrasās steigties.

Nē, neviens šobrīd negaida ielūguma vēstuli Ukrainai. Sagaida to, ka būs augsta līmeņa diskusijas. Ir NATO–Ukrainas padome. Tas nozīmē, ka līderu līmenī 32 NATO dalībvalstis un Ukrainas vadība sanāk kopā un spriež par savu tālāko nākotni. Tas ir pozitīvi. Šo formātu atklāja pirms gada. Ukrainai tagad ir parakstīti vairāk nekā 20 divpusēji drošības un sadarbības līgumi ar daudzām dalībvalstīm. Tie tagad visi tiek sasieti kopā, apkopoti.

Ir jautājums par jaunām militārām kapacitātēm, par aizsardzības materiāliem, kurus varēs tagad nogādāt Ukrainai. Izskatās, ka NATO kā organizācija, kā alianse uzņemsies arī lielāku atbildību tieši par ieročiem.

Visas šīs ir labas lietas. Atkal – jā, notiek progress uz priekšu, bet nav lēciena. ASV jau gadu saka, ka lēciena šajā samitā nebūs, lai neviens to negaida. Nu labi, ir progress, progress ir labs.

Bet, ja paskatās uz to, kas notika Kijivā šajā nedēļā, ja paskatās uz to, ka ir uzspridzināta bērnu slimnīca, vai tad nevajadzētu būt lēcienam?

Un šeit arī pilsoniskā sabiedrība skaļi prasa to jautājumu: "Kad tad pietiks?" Un, kā lai aizmirst to, cik ļoti Krievija vēlas apdraudēt visus? Ukraina nevēlas būt pa vidu. Ukraina gribētu jau tagad būt iekšā [NATO]. Nebūs tādas vilšanās, kā pirms gada tāpēc, ka cerības ir zemākas. Bet vai nevajadzētu tomēr vairāk?

Jautājums, protams, ir arī par to, ka jebko, ko šobrīd apsola Ukrainai, lai vai kas tas būtu… Vai tas joprojām būs spēkā tad, kad nākamā gada sākumā varētu mainīties ASV vadība? Pieņemsim, gadījumā, ja nāktu pie varas Donalds Tramps, kurš, kā zināms, ir apsolījis, ka viņš izbeigs šo karu dažu dienu laikā. Tikai nevienam nav īsti skaidrs, kā viņš grasās to izdarīt.

Kas tad īsti ir "neatgriezeniski"? Šie divpusējie sadarbības un aizsardzības līgumi, tos var atgriezt sešu mēnešu laikā. Var paziņot, ka tomēr ir mainījusies jebkuras valsts politika. Amerikas gadījumā tāpat, piemēram, bija ar Irānu. Mainījās administrācija, un to [vienošanos] varēja izsviest laukā. Jautājums šeit ir par iespējamā nākamā prezidenta Trampa nostāju pret Ukrainu. Vai Tramps vēlēsies, ka Ukraina turpina savu ceļu NATO, vai vēlas varbūt citu ceļu?

Šobrīd Tramps ir kaut cik pozitīvi nosliecies Ukrainai par labu. Bet iepriekšējās debatēs, kuras bija pirms pāris nedēļām, viņš atklāti pateica, ka Ukraina šo karu neuzvarēs. Tajā pašā laikā viņš nenobloķēja pēdējo atbalsta paketi pavasarī šeit, Vašingtonā, Kongresā.

Atbalsts ir bijis. Viņš būtu varējis pateikt citiem republikāņiem, ka absolūti nevar to pieņemt. Kaut cik ASV atbalsta Ukrainu, un tāpēc jautājums ir: vai kaut cik labi ir jau labi? Ja nav brīnišķīgi, vai ir slikti?

Lietas kustas uz priekšu, labas lietas notiek, bet protams ir arī tāda vilšanās un rūgtuma sajūta, tāpēc ka – skatieties, cik tagad bērnu un ārstu aizgāja bojā Kijivā! Un tas ir tikai viens uzbrukums vienā dienā.

Ir citi Vašingtonā, kas tagad uzstāj, ka ir skaidrāk jāpasaka mērķi. Kas ir Ukrainas uzvara? Kā mēs to definējam no Rietumiem? Jautājums ir par to, ka tas nav tikai teritoriāls jautājums. Vai Ukraina uzvarēs tikai tad, kad atgūs visu savu teritoriju? Vai drīzāk var nostādīt jautājumu par uzvaru kā par politisko virzienu.

Vai Ukraina būs uzvarējusi tad, ja mēs Ukrainu uzņemsim NATO, un kad Ukraina iekļūs Eiropas Savienībā? Vai tā tad nebūtu īstā, pareizākā atbilde Putinam un Krievijai?

Bet par to nav atklātas politiskas sarunas, par to drīzāk domnīcās spriež un taisa spiedienu, ka tai būtu jābūt oficiālai atbildei uz papīra, ka tas tā nākotnē būs. Notiek diskusijas, un ukraiņi, protams, vienmēr, katrā samitā ir ļoti skaļi un uzstāj uz savām tiesībām un par savu nākotni.

Ja runājam par to, kas varētu vadīt Amerikas Savienotās Valstis, tad, protams, šajā samitā ļoti lielas diskusijas ir arī par pašreizējo prezidentu Baidenu, par viņa spējām turpināt vadīt valsti, par viņa spējām kandidēt un uzvarēt vēlēšanās. Cik lielā mērā šis samits un publiskās uzstāšanās, kas tajā ir paredzētas, būs iespēja Baidenam sevi parādīt no labās puses un cik lielā mērā tas varētu būt pārbaudījums?

Šī nedēļa ir milzīgs pārbaudījums Baidenam. Viņam ir jāpierāda sevi, un tā ir izturības spēle. Sākumā ir divpusējās sarunas ar pasaules līderiem veselu dienu. Pēc tam ir divas samita dienas. Tad trešās dienas beigās būs pirmā un ļoti retā Baidena preses konference, kurā žurnālisti viņam brīvi uzdos jautājumus. Baidens ļoti reti sevi nostāda tādā pozīcijā, ka viņam tagad drīkst uzdot jautājumus jebkurš žurnālists.

Stress būs liels, gulēt būs mazāk iespēju, nekā varbūt viņam ikdienā ir. Redzēsim, kā būs. Ja viņš ir spējīgs kompetenti, pārliecinoši vadīt samitu, ja viņš var labi atbildēt uz žurnālistu jautājumiem pašās beigās, ceturtdienā, tad viņš būs izturējis testu, pārbaudījumu par to, vai viņam būtu jābūt demokrātu kandidātam.

Bet, ja gadījumā atkārtosies kaut kas tāds, kas bija redzams pirms pāris nedēļām debatēs, tad viņam būs milzīgs spiediens atkāpties no nākamā prezidenta kandidāta statusa.

Piektdien, nākamnedēļ, pēc nākamnedēļ paredzētā Republikāņu partijas lielā kongresa Viskonsinā. Ja šonedēļ ir slikti, tad var gaidīt to, ka notiks lielas augsta līmeņa politiskās pārmaiņas Amerikā. 

Kurš vēl varētu būt demokrātu kandidāts? Tiek runāts par viceprezidenti Kamalu Herisu. Vai ir vēl kāds cits?

Vašingtonā spriež par viceprezidenti Kamalu Herisu, bet ne tikai. Drīzāk, ja ir atklāts kongress demokrātiem, un tas būs augusta otrā pusē, tad runa varētu būt pa dažādiem gubernatoriem. Ir Kalifornijas gubernators Gevins Ņūsoms, lai gan viņš šobrīd ļoti, ļoti atbalsta Baidenu, vismaz publiskajā telpā.

Ir Mičiganas gubernatore Grečena Vitmera. Mičiganas gubernatorei ir liela pieredze ar Latviju, tāpēc ka Latvija sadarbojas ar Mičiganas Nacionālo gvardi. Viņiem ir ļoti tuvas saiknes. Mičiganā ir ļoti daudz latviešu, diaspora ir ļoti stipra. Latvijai būtu ļoti interesanti, ja tik ļoti zinoša gubernatore kļūtu, iespējams, par kandidāti.

Ir vēl runa par Ilinoisas gubernatoru, ir vairāki senatori, kas varētu kandidēt. Progresīvā puse gribētu pacelt Pītu Butidžedžu, kurš šobrīd ir ministru līmenī, bet bija kandidāts jau pirms četriem gadiem.

Ir ļoti lielas spekulācijas, nav nekas zināms, bet tas jebkurā gadījumā radītu lielāku enerģiju, diskusijas un dalību arī no parastajiem pilsoņiem politiskajā procesā, ja demokrāti centīsies nākamā mēneša laikā atlasīt, izvēlēties pareizo prezidenta kandidātu.

Tāpēc visi šonedēļ gaida ne tikai to, kas būs samitā par nopietnām ārpolitikas lietām, bet šī politiskā spekulācija, iekšpolitika ir ārkārtīgi nozīmīga.