Tas sākās ar pirmo uzbrukuma vilni Kijivai, kad netālu no bērnu slimnīcas nogranda vairāki sprādzieni.

Bērnu oftalmoloģe Lesja Lisica palīdzēja pacientus pārvest uz bumbu patvertni. Tad raķete trāpīja slimnīcā. Gandrīz visi tagad pārvesti uz citām slimnīcām. Bojā gāja divi kolēģi, vēl vairāki smagā stāvoklī. Lesja vēl šokā.

"Grūti runāt par zaudējumiem, jo tas ļoti sāp. Emocijām kā tādām ne vietas, ne laika vairs nav. Redzot šo visu, saproti, ka nedrīkst nolaist rokas."

Asiņainiem halātiem, uzreiz pēc uzbrukuma gruvešu novākšanā iesaistījās arī ķirurgi Olehs Holubčenko un Ihors Kolodka.

"Kad notika sprādziens, es ne līdz galam aptvēru, kas notiek," atceras Olehs.

"Nācu pie samaņas jau uz grīdas kādus divus trīs metrus no galda. Kaut kā biju pārlidojis pāri galdam. Uzreiz piecēlos un jautāju, vai visiem viss kārtībā. Pēc tam ar anesteziologu manuāli izvēdinājām plaušas piecus mēnešus vecam bērnam, kurš tika operēts, jo aparāts bija pilnībā sabojāts un caurule tika atvienota."

"Visas šķembas lidoja uz mums, ķirurgiem. Bērns bija labi nosegts; mēs parasti labi nosedzam operāciju laikā. Būtībā viņa bija paslēpta aiz mums, tāpēc viņam nekas netrāpīja.

Anesteziologs reaģēja ātri, mēs sadarbojāmies ar kolēģiem no pediatrijas, pārvedot bērnu uz citu klīniku," stāsta Ihors.

Daļa personāla atgriezušies darbā, lai pēc iespējas sakoptu telpas un turpinātu darbu. Bet viņi raizējas, ka slimnīca atkal var kļūt par mērķi.