ĪSUMĀ:
• Kopš 20. gadsimta 70. gadiem Taivāna piedzīvo pakāpenisku diplomātisko izolāciju.
• Taivānieši arvien biežāk sevi uzskata par atšķirīgiem no pārējiem ķīniešiem.
• Ķīna izmanto dažādus paņēmienus, cenšoties atgūt Taivānu.
• Nopietna pretestība Taivānas neatkarībai sastopama ne tikai ārvalstīs, bet arī pašā Taivānā.
• "Gomiņdan" pozīcijas Taivānas politikā ir pasliktinājušās, taču tā joprojām ir nopietns politiskais spēlētājs.
"Gomiņdan"
Partija, kas cieši saistīta ar Ķīnas vēsturi 20. gs. pirmajā pusē un joprojām ir ietekmīgs politiskais spēks Taivānā. Tā spēja vienot lielu daļu valsts starpkaru periodā, kā arī valdīja pār lielāko daļu Ķīnas laikā, kad notika karš ar Japānu.
Tomēr pilsoņu karā, kas sekoja karam pret Japānu, tās spēki zaudēja un bija spiesti atkāpties uz Taivānu. Līdz pat 1987. gadam "Gomiņdan" bija vienīgā partija autoritāri pārvaldītajā Taivānā. Mūsdienās tā gan ir kļuvusi par visai parastu partiju, kas piedalās vēlēšanās un konkurē ar citām partijām.
Taivānas izolācija
Kopš Ķīnas pilsoņu kara beigām 1950. gadā teorētiski pastāv divas Ķīnas – Ķīnas Tautas Republika un Ķīnas Republika (Taivāna). Tomēr praktiski tikai viena no tām (Ķīnas Tautas Republika) pārstāv Ķīnu Apvienoto Nāciju Organizācijā (ANO). Arī vēsturiskās un kultūras saiknes starp abām teritorijām, gadiem ejot, sairst. Rezultātā ievērojams skaits taivāniešu pauž vēlmi pasludināt salu par neatkarīgu teritoriju, atsakoties no pašreizējā Ķīnas Republikas nosaukuma. Šādi potenciālie soļi ir izraisījuši asu reakciju no Ķīnas Tautas Republikas.
Pēc Otrā pasaules kara beigām Ķīnas Republika (turpmāk tekstā arī ĶR vai Taivāna) kā viena no ANO dibinātājām un uzvarētājvalstīm ieguva pastāvīgu vietu ANO Drošības padomē. Lai arī pirms Otrā pasaules kara Ķīnā bija plosījies pilsoņu karš starp komunistiem un Čana Kaiši pārstāvētajiem nacionālistiem (šādu apzīmējumu bieži izmanto, runājot par antikomunistiskajiem spēkiem pilsoņu karā – it īpaši tiem, kuri saistīti ar Kaiši un "Gomiņdan" partiju), pēc kara sākuma ar Japānu abas puses izbeidza konfliktu, lai veltītu visas pūles iebrukuma atvairīšanai.
Pēc Otrā pasaules kara noslēguma kādu laiku turpināja valdīt pamiers, taču 1946. gadā konflikts atsākās, un Čana Kaiši spēki no Ķīnas kontinentālās daļas tika izstumti. Tomēr tiem izdevās pārcelt valdību un daļu armijas uz Taivānas salu, ko, noslēdzoties Otrajam pasaules karam, Ķīna bija atguvusi no Japānas. Tikmēr Ķīnas kontinentālajā daļā Mao Dzeduns pasludināja Ķīnas Tautas Republiku (turpmāk tekstā arī ĶTR).
Rezultātā izveidojās neviennozīmīga situācija, ka Taivānā valda iepriekšējā, oficiālā Ķīnas Republika un Ķīnas kontinentālajā daļā valda komunisti. Tomēr ĶR turpināja būt oficiālā Ķīnas pārstāve ANO līdz pat 1971. gadam, kad ANO balsojuma rezultātā Ķīnas Tautas Republika ieņēma Ķīnas krēslu ANO un ANO Drošības padomē. Jau 60. gados daudzas valstis, ieskaitot Lielbritāniju un Franciju, pārtrauca diplomātiskās attiecības ar Taivānu, lai varētu tās uzsākt ar ĶTR. Taču kopš iepriekšminētā ANO balsojuma lielākā daļa pasaules valstu ir pārtraukušas attiecības ar ĶR un atzīst tikai ĶTR kā vienīgo Ķīnu. ĶTR ir visai efektīvi panākusi formālu ĶR diplomātisko izolāciju, tostarp arī tādos pasākumos kā olimpiskās spēles. ĶR kopš 1984. gada ir bijusi spiesta olimpiskajās spēlēs piedalīties kā "Ķīniešu Taipeja".
Diplomātiskā izolācija ir viens no iemesliem, kas daudzu iedzīvotāju acīs ierobežo Taivānas ilgtspējīgu tālāku eksistenci ar ĶR nosaukumu un liek meklēt risinājumu "jaunā" valstī. Šāds viedoklis gūst arvien plašāku atbalstu. Demokrātiski Progresīvā partija, kurai ir vairākums parlamentā, atbalsta Taivānas neatkarību. Diplomātija nav vienīgais iemesls daudzu taivāniešu vēlmei pasludināt neatkarību. Ir zināms pamats apgalvojumam, ka sala ir kulturāli atšķirīga no pārējās Ķīnas un ka salas iedzīvotāji ir etniski atšķirīgi no ķīniešiem. Laikā kopš 1895. gada, kad Taivāna nonāca Japānas rokās, tikai četrus gadus to pārvaldījusi kāda no tām valdībām, kas kontrolēja arī kontinentālo Ķīnu.
Šķēršļi neatkarībai
Tomēr ir virkne problēmu, kas liedz Taivānai iespēju kļūt patiesi neatkarīgai. Ķīnas pašreizējā "vienas Ķīnas" politika uztver Taivānu kā provinci ārpus tās kontroles, tomēr viennozīmīgi – kā neatņemamu ĶTR sastāvdaļu. Tā vēl joprojām cer Taivānu atgūt, sperot diplomātiskus vai, iespējams, pat militārus soļus. ĶTR ietekmei pieaugot, tā cenšas piespiest valstis un arī privātus uzņēmumus beigt sadarboties ar Taivānu, liekot tiem saskarties ar ekonomiskām sankcijām.
Šī gada maijā Ķīnas Civilās aviācijas administrācija nosūtīja vēstuli 44 aviokompānijām, pieprasot pārtraukt dēvēt Taivānu par valsti un turpmāk saukt to par Ķīnas provinci. Amerikāņu apģērbu veikals "GAP" ĶTR sociālajā tīklā "Weibo" publicēja atvainošanās vēstuli par to, ka Taivānu bija izdalījis kā atsevišķu valsti savā mājaslapā. Šis spiediens varbūt darbojas uz ārzemju firmām, taču lokāli arvien populārāks kļūst uzskats, ka Taivāna tomēr ir kaut kas cits nekā Ķīna.
Arvien lielāks skaits Taivānas iedzīvotāju sevis sāk uztvert kā taivāniešus, nevis ķīniešus. Pēc Taivānas Zinātnes un tehnoloģiju ministrijas vēlēšanu un demokratizācijas pētījuma datiem 2001. gadā tikai 37% salas iedzīvotāju uztvēra sevi kā taivāniešus, 2015. gadā šis skaitlis bija pieaudzis līdz 64%. Taivānas Nacionālās akadēmijas veiktā pētījumā 2016. gadā 75% iedzīvotāju norādīja, ka nekādā gadījumā negribētu apvienoties ar ĶTR, pat ja tādējādi tiktu veicināta Taivānas ekonomiskā un politiskā izaugsme. Savukārt Ķīna 2005. gadā pieņēma "Pret atdalīšanās" likumprojektu, kas dod likumīgu pamatu tai izmantot spēku, lai atgūtu Taivānu.
Tomēr pretestība neatkarībai nav sastopama tikai ārpus Taivānas. "Gomiņdan" vēl joprojām ir Taivānas otrā lielākā partija, un arī tā uzskata, ka Taivāna pieder Ķīnai. Tās konflikts ar ĶTR primāri ir ideoloģisks. Vēl salīdzinoši nesen, 2008. gadā, Taivāns prezidents (un "Gomiņdan" partijas pārstāvis) Ma Jingžu vēlējās pārvaldīt Ķīnu kā kopumu, kurā ietilptu gan Taivāna, gan ĶTR. "Gomiņdan" bija vadošā partija (un līdz pat 1987. gada vienīgā) lielāko daļu no Taivānas pastāvēšanas laika – no 1949. līdz 2000. gadam. Pat tās simbolika ir Taivānas karoga sastāvdaļa. Tomēr partija ir pamazām zaudējusi savu absolūto ietekmi. Šobrīd tai Taivānas parlamentā ir 35 vietas no 113, kamēr neatkarību atbalstošajai Demokrātiski Progresīvajai partijai ir pārliecinošs vairākums ar 69 vietām.
Tomēr tas nebūt nenozīmē, ka "Gomiņdan" ir piedzīvojusi arī pilnīgu norietu, kā liecina iepriekšējās pašvaldību vēlēšanas. Tajās "Gomiņdan" ieguva kontroli pār lielāko daļu pašvaldību teritoriju. Liela problēma Taivānas neatkarības jautājumā ir ekonomiskos apsvērumos balstīta. Lielākā daļa taivāniešu, iespējams, uzskata sevi par atšķirīgiem no pārējās Ķīnas, bet labas attiecības ar ĶTR ir nepieciešamas, lai nodrošinātu veiksmīgu ekonomisko attīstību pašā Taivānā. Dīvainā kārtā ir radies paradokss, ka "Gomiņdan", kas savulaik karoja ar Komunistisko partiju, ir pieņemamāks partneris ĶTR nekā Demokrātiski Progresīvā partija.
Vai Taivāna kādreiz var cerēt uz neatkarību?
Tuvākajā nākotnē Taivānas neatkarība tomēr šķiet visai nereāls sapnis. Par spīti tam, ka liela daļa taivāniešu to vēlas, viņi nav gatavi riskēt ar ekonomisko un iekšpolitisko progresu nosaukuma dēļ. Ir arī visai apšaubāms, ka starptautiskajā līmenī kāds nopietni iestāsies par Taivānu, sabojājot attiecības ar ĶTR. Tādējādi izskatās, ka vēl kādu laiku (vismaz oficiāli) būs divas Ķīnas.
