ĪSUMĀ:
- Plašo protestu dēļ vairāk nekā desmit gadus Armēnijā valdošajam Seržam Sargsjanam nācās atkāpties;
- Pagājušā gada 9. decembrī Armēnijā notika pirmstermiņa parlamenta vēlēšanas. Pārliecinošu uzvaru ar 70,43% balsu ieguva opozīcijas līdera un premjera pienākumu izpildītāja Nikola Pašinjana alianse "Mans solis";
- Ilggadēji pie varas esošā Republikāņu partija ieguva tikai 4,7% vēlētāju balsu, tā neiekļuva parlamentā.
Kā jau daudzas bijušās Padomju Savienības valstis, Armēnija atguva suverenitāti 1991. gadā. Neilgi pēc suverenitātes atgūšanas sekoja bruņots karš ar Azerbaidžānu par Kalnu Karabahu. Lai arī 1994. gadā tika parakstīts pamiers starp Armēniju, Azerbaidžānu un Karabahu, reģionā joprojām regulāri notiek bruņotas sadursmes, kas turpina būt būtiska problēma abu valstu diplomātisko attiecību jomā. Tajā pašā laikā Armēnija savas diplomātijas un ārpolitikas prioritātes risina arī caur dalību tādos formātos kā Austrumu partnerības programmā ar Eiropas Savienības (ES) valstīm (no 2009. gada), kā arī kopš 2015. gada tā piedalās arī Eirāzijas ekonomiskās savienības programmā ar Neatkarīgo Valstu sadraudzības (NVS) valstīm.
Lai arī savulaik Armēnija gatavojās parakstīt Asociācijas līgumu ar Eiropas Savienību, no šī soļa tā atsacījās par labu Krievijas vadītajai Eirāzijas Ekonomiskajai savienībai. Tajā pašā laikā Eiropas Savienība un Armēnija ir apņēmušās uzlabot un padziļināt savu sadarbību visās iespējamajās jomās, piemēram, cilvēktiesību, tiesiskuma un ekonomikas sfērā. Vai šī sadarbība nesīs augļus un vai valdošās partijas radikāla nomaiņa Armēnijas parlamentā to spēs paātrināt un uzlabot, rādīs laiks.
Republikāņu partijas noriets
2015. gadā tajā brīdī pie varas esošais ilggadējais Armēnijas prezidents Seržs Sargsjans un Armēnijas Republikāņu partijas kontrolētais parlaments paziņoja par plāniem mainīt valsts konstitūciju. Pārmaiņas ļautu Armēnijā pieņemt parlamentāru sistēmu, kuras rezultātā premjerministra amats kļūtu politiski ietekmīgāks par prezidenta amatu. Tas attiecīgi nozīmētu to, ka ilggadējais Kremļa atbalstītais Seržs Sargsjans pēc otrās prezidentūras beigām spētu ieņemt šo amatu un turpinātu vadīt valsti, tikai nu jau "jaunā" un tajā pašā laikā – leģitīmā amatā. Sargsjana centieni palikt pie varas pēc abu prezidentūras termiņu beigām likumsakarīgi izraisīja asu reakciju no iedzīvotāju un opozīcijas puses, kuri šo darbību redzēja kā nedemokrātisku.
Turklāt, ņemot vērā to, ka 2008. gadā Sargsjana ievēlēšana jau bija izraisījusi opozīcijas un policijas sadursmes, prasot vairāk nekā desmit cilvēku nāvi, patiesais Republikāņu partijas atbalstītāju pulks vēl vairāk saruka, un iedzīvotājiem radās pamatotas bažas par to, ka Armēnijā tiks nodibināts autoritārs režīms. Pēc plašiem protestiem valstī un Serža Sargsjana sarunām ar opozīcijas līderi Nikolu Pašinjanu opozīcija plūca uzvaras laurus - tālāk sekoja Sargsjana atkāpšanās no premjerministra amata 2018. gada 23. aprīlī.
Opozīcijas uzvara?
Partija, kura sabiedrībā ir ieguvusi plašu atbalstu, ir Nikola Pašinjana partijas alianse "Mans solis". Pats Pašinjans ir pazīstams kā prominents un harismātisks žurnālists un opozicionārs, kas vairākas reizes ir ticis apsūdzēts valdības un augsti stāvošu personu kritizēšanā – piemēram, pret Seržu Sargsjanu laikā, kad viņš bija Nacionālās drošības ministrs, vai Robertu Kočarjanu (bijušo prezidentu), kā arī pret dažādiem ar šiem cilvēkiem saistītiem uzņēmējiem un oligarhiem.
Salīdzinoši īsā laikā, pagājušā gada maijā, Seržam Sargsjanam atkāpjoties no amata, Pašinjans ir spējis ieņemt premjerministra vietu. Pašam Pašinjanam gan neizdevās īstenot toreiz solītās reformas, jo Sargsjana vadītā esošā partija joprojām saglabāja vairākumu parlamentā. Sabiedrības neapmierinātības izraisītu protestu rezultātā iepriekšējais parlamenta sasaukums novembrī tika atlaists, kā rezultātā ārkārtas vēlēšanās Pašinjana alianse ieguva lielu atbalstu. Jaunajā parlamenta sasaukumā "Manam solim" gan īstenot solītās reformas un aizsākt "ekonomisko revolūciju" varētu būt izaicinoši, jo, kā ziņo "Euractiv", valstī katrs trešais iedzīvotājs dzīvo nabadzībā, kā arī ekonomika piedzīvo smagas problēmas.
Ir grūti prognozēt, vai demokrātiskas vēlēšanas, kurās atbalstu ir ieguvusi sabiedrībā populāra partija, nesīs augļus, taču skaidrs ir tas, ka vēlēšanu rezultāti ir devuši lielāku uzticību valdībai no iedzīvotāju puses.
Korumpētā Republikāņu partija nav pārvarējusi 5% barjeru, kas attiecīgi ir nozīmējis, ka vieta parlamentā tai nepienācās. Kukuļdošana, cilvēku iebiedēšana, izmaiņu veikšana valsts konstitūcijā un citas prettiesiskas darbības no šīs partijas puses ir likumsakarīgi veicinājušas partijas popularitātes kritumu. To, ka vēlēšanas ir bijušas leģitīmas, apstiprina Starptautiskā vēlēšanu novērošanas misija (tās sastāvā ietilpa Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) Parlamentārā asambleja, EDSO Demokrātisko institūtu un Cilvēktiesību birojs, Eiropas Padome, Eiropas Parlaments un Eiropas Komisija), kas ziņojumā atzīst, ka ārkārtas parlamenta vēlēšanas Armēnijā kopumā ir bijušas taisnīgas un demokrātiskas.
Nikola Pašinjana partijas alianse "Mans solis", kuras ideoloģijas stūrakmenis ir cīņa ar korupciju, ārkārtas vēlēšanās izcīnīja aptuveni 70% balsu, nomainot Vigena Sargsjana vadīto nacionālkonservatīvo Republikāņu partiju. Vēsturiski Armēnijas Republikāņu partija bija pirmā politiskā partija, kura tika nodibināta neatkarīgajā Armēnijā 1990. gadā.
"The Economist" (2007) Republikāņu partiju ir definējis kā "tipisku bijušās Padomju Savienības "spēka partiju", kuru vada augstas amatpersonas, ierēdņi un uzņēmēji, kuri ir savstarpēji saistīti un kuru attiecības ietekmē dažāda veida saistības vienam pret otru". Tāpat, kā atzīst "The Economist", šāda veida politiskās partijas bieži izmanto tādus ieročus kā vēlētāju iespaidošanu un balsu pirkšanu, propagandu televīzijā un presē, kā arī publiskā sektora darbinieku piespiedu pievienošanos partijai.
Apvienoto Nāciju Attīstības programma kā vienu no galvenajām Armēnijas problēmām saredz korupciju, kas ir viens no lielākajiem šķēršļiem, kas kavē valsts attīstību. Starptautiskā nevalstiskā organizācija "Transparency International", kuras interešu lokā ietilpst dažāda veida korupcija un tās izskaušana, 2018. gada Korupcijas uztveres indeksa tabulā Armēniju ir ierindojusi 105. vietā no 180. vietām, apsteidzot tādas Eiropas valstis kā Moldova un Ukraina, taču tajā pašā laikā tā krietni atpaliek no daudz mazāk korumpētās kaimiņvalsts Gruzijas, kas ierindojas augstajā 41. vietā (apsteidzot, piemēram, Latviju par vienu vietu).
Kas tālāk?
Tā sauktā Pašinjana vadītā "velveta revolūcija" Armēnijā ir sasniegusi savu galējo stadiju. Pašinjanam tagad ir viss – viņa vadītā opozīcija ir ieguvusi pārsvaru parlamentā, arī Armēnijas iedzīvotāji viņam lielā mērā uzticas.
Iekšpolitiski jaunievēlētais Armēnijas parlaments plāno veikt reformas tieslietu, labas pārvaldības, antikorupcijas, likuma varas un ekonomikas jomās, vienlaikus ārpolitiski strādājot pie Eiropas Savienības un Armēnijas Republikas Visaptveroša un pastiprināta partnerības nolīguma ieviešanas, sadarbības gan ar Austrumu, gan ar Rietumu valstīm.
Tāpat Pašinjans ir solījis saglabāt Armēnijas stratēģisko aliansi ar Krieviju, kā arī ir izteicis vēlmi vairāk sadarboties ar Rietumiem un kaimiņvalstīm ārlietu jomās. Ir plānots, ka Armēnija mēģinās stiprināt attiecības ar Gruziju un Irānu, kā arī Turciju, kas attiecīgi veidotu labāku sarunu klimatu ar Azerbaidžānu par Kalnu Karabahas jautājumu. Tajā pašā laikā Pašinjans savā uzvaras runā pagājušā gada 2. maijā apsolīja iedzīvotājiem "beidzot padarīt Kalnu Karabahu par pilntiesīgu Armēnijas sastāvdaļu", kas, protams, turpinās kalpot par pamatu Azerbaidžānas pretreakcijai.
Viens gan ir skaidrs – pēc gadiem ilgas stagnācijas viena līdera vadībā Armēnijas sabiedrība ir gatava vienoti cīnīties par demokrātisku un tiesisku valsts pārvaldi. Katrā gadījumā izskaust korupciju, kas ir dziļi iesakņojusies armēņu mentalitātē, būs grūti. Jaunā valdība tāpat neplāno sekmēt Armēnijas tiesību aktu sakārtošanu atbilstoši starptautiskajām normām cilvēka pamattiesību un brīvību jomā – piemēram, LGBT kopienas aizsargāšanai un iekļaušanai. Pašinjans pats ir mīklaini izteicies, ka šie jautājumi Armēnijā nav aktuāli un ka tie ir daļa no ģeopolitiskām spēlēm, kurās viņš nevēlas, lai valsts piedalās. Tāpat būs grūti pārliecināt iedzīvotājus par vajadzīgajām nodokļu reformām un tēriņu samazinājumiem, kas, iespējams, ietekmēs Pašinjana popularitāti.
Pašinjanam būs jāpierāda arī tas, vai viņa nodomi un darbības nav balstītas autoritārismā, pret ko pats ir tik ļoti cīnījies, un ka viņš nav, kā ir izteikusies Republikāņu partija – "acīmredzams populists, bez skaidras ideoloģijas". Izaicinoša būs arī pieminētā balansēšana starp drošības aliansi ar Maskavu, kā arī rietumniecisku un demokrātisku valsts nākotnes kursu, kā arī draudzību ar Eiropas Savienību. Katrā gadījumā būs interesanti vērot, kā Armēnijas jaunais parlaments rīkosies un vai tās iedzīvotāji būs gatavi strādāt, lai sasniegtu vēlamos rezultātus.
