Stomatoloģijas kabinetā saimnieko zobārsts Tarass un viņa asistente Tatjana. Viņi ir vīrs un sieva, abi šeit dzimuši un auguši, mācījās vienā skolā un sāka satikties. Tarass vēlāk studēja stomatoloģiju Doneckā, Tatjana izmācījās par medmāsu.
"Es vēl nestrādāju, jo vīrs sāka strādāt stomatoloģijā. Tad pasauca mani, sak, priekš kam man kādu citu, tu taču esi medmāsa!" atceras Tatjana.
"Un tu mana asistente. Mēs esam nešķirami, vienmēr esam kopā. Gan darbā, gan mājās, nekad neesam šķirti. Viens otram neapnīkam," stāsta Tarass.
"Daži brīnās, saka – es jau sen viņu būtu nožmiegusi," ar smaidu saka Tatjana.
"Aizeju uz veikalu vai pie friziera vai manikīra, bet viņš jau zvana, prasa, kur tu tur kavējies, pasteidzies. Tā arī mēdz būt."
Nav ūdens un apkures, par to jārūpējas pašiem
Kad apciemojam zobārstniecības kabinetu, Tarass stāsta, ka šodien bijuši trīs pacienti.
"Nav daudz cilvēku, un mēs arī daudz nepierakstām, jo šeit ir auksti. Kad no rīta atnākam, paiet divas stundas, kamēr uzsildām telpas. Tādēļ pieņemam divus, trīs, maksimums četrus pacientus dienā. Es netiecos pēc kvantitātes, tiecos pēc kvalitātes. Bet miera laikos no rīta līdz vakaram strādājām, ar pārtraukumu."
"Ūdens nav, caurules aizsalušas un pārsprāgušas. Ūdeni vedam sev līdzi, arī instrumentus mazgāt," rāda Tarass.
"No rīta bija mīnus divi grādi, kad atnācām. Apkures nav. Pašiem jāsilda ar eļļas sildītāju."
"No mīnus diviem līdz +20 grādiem uzsilda kādās divās stundās. 22 grādu starpība divās stundās. Labi silda. Protams, mazliet smaka, bet tie dzīves sīkumi. Galvenais, ka silti."
Ko darīt, ja pacients sēž krēslā, bet atslēdzas elektrība
Tarass rāda, ka viņa kabinets aprīkots arī ar invertoru, akumulatoru, uzlādes iekārtu. "Kad atslēdz elektrību, bet man krēslā pacients – man taču jāturpina strādāt. Tad nākas elektrību laist caur invertoru. Ir normāli, pāris stundām pietiek."
"Grozāmies, kā varam. Jo cilvēkiem taču vajag palīdzēt? Vajag. Ir bijuši gadījumi, kad pacients sēž krēslā, bet man atslēdzas elektrība. Tad pieslēdzu visu savus aparātus un turpinu, it kā nekas nebūtu bijis."
"Te dažkārt tīkla spriegums nestabils, tādēļ uzliku stabilizatoru, lai visu laiku būtu 220 volti. Mēdz būt, ka spriegums nokrīt līdz 150, 170 voltiem, tad stomatoloģijas iekārtas nestrādā. Uzliku stabilizatoru, tagad viss normāli."
Nepieciešamās lietas un materiālus darbam pasūta internetā, un pāris dienu laikā pa pastu sūtījums jau Kramatorskā.
"Iespējams, kara dēļ cilvēki sāka mazāk rūpēties par saviem zobiem. Tagad nāk daudzi pacienti, kuriem ir daudz aplikuma un kariesa. Un tas viss stresa dēļ. Cilvēki ir nobijušies, un tas viss ietekmē veselību, it īpaši mutes dobuma veselību."
Ukraiņu karavīrs pateicīgs Latvijai par patvēruma došanu ģimenei
Zobārstu mēdz apmeklēt arī karavīri – no šejienes līdz frontes līnijai Bahmutā vien 35 kilometri.
"Lielisks zobārsts. Kara zonā ir ļoti svarīgi, lai būtu savs ārsts, kuram uzticies, pie kura var atnākt, atslābināties un zināt, ka viss tiks izdarīts pēc iespējas labāk," stāsta Ukrainas armijas karavīrs ar segvārdu "Svjats".
"Sākumā ar puišiem cīnījāmies Kijivas apgabalā, tad braucām uz dienvidiem Hersonas apgabalu. Atbrīvojām Hersonu, un novembrī pārcēlāmies uz šejieni. Darbojamies pie Bahmutas."
"Jau esam kļuvuši par draugiem, aprunājamies ne tikai par zobu tēmām. Un tas ir forši, jo es redzu, ka šeit ir cilvēki, kur dēļ ir vērts darīt to darbu, ko darām," stāsta "Svjats".
"Es nezaudēju optimismu, kaut tā iemesla dēļ, ka man tagad veseli zobi. [smejas] Es zinu, ka uzvara būs mūsu, tai jābūt ar mums. Par šo uzvaru maksājām ļoti daudz. Mēs saprotam cīņas cenu.
Mēs saprotam, ka mums ir tuvi draugi. Mums ir Lietuva, Latvija, Polija. Mums ir daudz draugu, kas mums palīdz un atbalsta."
"Latvija pie sevis uzņēma manu ģimeni, un par to esmu ļoti pateicīgs. Jo zinu, ka mana ģimene ir drošībā, un es varu, tā sacīt, pilnībā nodoties karam. Varu nesatraukties par ģimenes drošību un mierīgi darīt savu darbu."
Kad pilsētu ieņēma kaujinieki, bija bail rādīties ielās
Tarass un Tatjana karu piedzīvoja jau 2014. gadā, kad Krievija sāka karu Donbasā, finansējot un atbalstot prokremliskos kaujiniekus. Tolaik viņi uz neilgu laiku bija ieņēmuši arī Kramatorsku. Tatjana to laiku atceras ar šausmām.
"Mēs prom nebraucām, strādājam. Pacients krēslā, tur kaut kur sprādzienu troksnis. Taču mēs strādājām, bet tad kļuva reāli bail vienkārši pa pilsētu staigāt, jo iebrauca kaujinieki, laupīja, arī autosalonus, mašīnas uzlauza.
Tu ej pa lielu, bet viņi jau lūr uz tevi. Tiešām bailīgi. Es vilku melnas brilles. Vīrs teica – neskaties viņiem acīs."
Toreiz pēdējais piliens bija, kad netālu no mājas nogranda sprādziens. Nākamajā rītā abi aizbrauca uz Azovas jūras ostas pilsētu Berdjansku, kas šobrīd okupēta. Vēlāk, kad Ukrainas spēki padzina kaujiniekus no Kramatorskas, Tarass un Tatjana uzreiz atgriezās.
Skats bija dievīgs, bet tad sāka lidot raķetes
Pagājušajā gadā, atkal sākoties karam, aprīlī abi devās prom, piestāja Višhorodas pilsētā pie Kijivas.
"Pieņēma mūs, iekārtojāmies, īrējām dzīvokli, nomierinājāmies, ja tā var teikt," atceras Tatjana.
"16. stāvā dzīvojām. Skats bija dievīgs. No balkona Kijiva kā uz delnas. Dņepra un Kijivas ūdenskrātuve. Dzīvoklis ar dievīgu skatu. Vienkārši izgājām un sajūsminājāmies. Līdz brīdim, kad no balkona redzējām raķetes."
"Tieši virs galvas četras raķetes. Viena aiz otras ar 10–15 sekunžu starpību, un 800 metrus no mums uzsprāga. Pa elektrības apakšstaciju pie hidroelektrostacijas. Triecienvilni varēja just," stāsta Tarass.
"Vīram prasu – kur bēgsim, slēpsimies? Viņš saka – kur tu aizbēgsi no 16. stāva? Gulies zemē, un viss!"
"Četras spārnotās raķetes atlidoja. Skaņa viņām tāda pretīga. Kad lidmašīna lido, tad ir tāda jaudīga gaudoņa. Bet raķete svilpj kā šakālis. Tie šakāļi lūk arī šauj pa mums savus spārnotos šakāļus," saka Tarass.
Tas bija rudenī, un tad abi pieņēmuši lēmumu atgriezties dzimtajā Kramatorskā.
"Piebraucam Kramatorskai, un vienkārši asaras plūst, kaklā kamols. Tu gribi visu savu pilsētu apņemt, apskaut un ar sevi aizsegt," stāsta Tatjana.
"Līdz 2014. gadam dzīvojām kā dzīvojām, mierīgi, par karu neviens nedomāja. Bet pēc 2014. gada patiešām sapratām, cik ļoti mīlam savu dzimteni, savu pilsētu."
"Savu valsti, mūsu dzimto Ukrainu," piebilst Tarass.
