Vašingtonā ceturtdienas vakarā noslēdzās NATO valstu līderu samits. Noslēguma paziņojumā tika apstiprināts, ka Ukrainas tuvināšanās aliansei ir neatgriezeniska, tomēr, kā bija gaidāms, ielūguma vēstuli šai valstij NATO sabiedrotie vēl nav gatavi sniegt. Turpinās arī progress Baltijas valstu drošības stiprināšanā.

Latviju NATO pārstāvēja Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs. Uz sarunu Vašingtonā viņu aicināja Latvijas Radio korespondents Artjoms Konohovs.

Artjoms Konohovs: Samits tuvojas noslēgumam, mēs tagad tiekamies šeit, Vašingtonā, samita norises vietā. Trešdien jūs sacījāt, ka Baltijai ir gaidāmi labi lēmumi. Pastāstiet vairāk, kas, jūsuprāt, ir šie labie lēmumi, kas ir apstiprināti?

Edgars Rinkēvičs: Viss, kas skar tās iniciatīvas, kas stiprina gaisa telpas aizsardzību, pretgaisa aizsardzību, viss, kas attiecas uz nepieciešamo pilnvaru apjomu NATO bruņoto spēku komandierim Eiropā. Tur gan jāsaka, ka, teiksim, tā diskusija varbūt Latvijā bija vairāk izteikta nekā ārpus Latvijas, par 5. panta piemērojamību no pirmās sekundes, pirmās minūtes. Jautājumu loks, kas neapšaubāmi skar arī Zviedrijas un Somijas integrāciju – un mums tā ir būtiska lieta – NATO komandas struktūrās. Tur gan arī tā diskusija vēl turpināsies, jo jūs to nevarat panākt ar vienu lēmumu vienas dienas laikā. Tā ir komandvadības sistēmas pārveide. Tās ir tās lietas, kas iet uz priekšu.

Protams, ka mums ir arī ļoti svarīgi tas, ka arī vakar slēgtajā pirmajā sesijā vēl vairākas valstis paziņoja, ka tās iet [aizsardzības tēriņiem] uz 2% [no iekšzemes kopprodukta], vairākas valstis paziņoja, ka tās iet virs 2% aizsardzībai, kas pēc būtības apliecina to, ka Eiropas sabiedrotie, un ne tikai Eiropas sabiedrotie, arvien nopietnāk uztver visus šos draudus un ka aizsardzības izdevumi tiek palielināti un tiks palielināti. Stratēģiski tas ir būtiski, kaut vai ņemot vērā to, ka mēs šobrīd atrodamies Amerikas Savienotajās Valstīs, kur diskusija, ka Eiropa nedara pietiekami savai aizsardzībai un tāpēc diez vai Amerikai vajadzētu tik ļoti ieguldīties, ir aktuāla. Tas, ka 23 NATO dalībvalstis no 32 atvēl aizsardzībai 2%, šķiet, vakar NATO ģenerālsekretārs teica, ka piecas jau ir virs 3%, starp citu Latvijā arī šobrīd ar 3,17%, – tas gan ir papildu ieguldījums mūsu aizsardzībā, ko valdība lēma pavisam nesen, gan arī, protams, daļēji tas saistās ar ekonomikas attīstību, jo varbūt iekšzemes kopprodukts neattīstās tik labi, kā mēs to gribētu.

Bet vienalga – tā realitāte šobrīd ir tāda, ka mēs esam tajā jau 3% kopienā. Tās ir tās labās ziņas.

Eksperti, ar kuriem esmu runājis, saka, ka NATO šobrīd notiek evolūcija, bet, ņemot vērā tos apdraudējumus, kas ir pasaulē – ne tikai Krievija, bet arī Ķīna, Irāna, Ziemeļkoreja –, būtu jābūt lēcienam, jābūt straujākai kopējai attīstībai, nerunājot par Baltiju, bet kopumā, un šī lēciena kritiķiem pietrūkst.

Redziet, te ir tā nelaime, kas varbūt ir jāņem vērā. Eksperti ir racionāli, pragmatiski domājoši cilvēki, kuriem nav nekādas politiskas atbildības pret vēlētājiem. Politiķiem ir atbildība iepretim vēlētājiem, un tā nelaime ir, ka politiķiem ir jāpārliecina vēlētāji, ka ieguldījumi aizsardzībā ir nepieciešami straujāki – par to, starp citu, vakar mēs diezgan daudz runājām –, bet tā nelaime ir, ka cilvēki grib redzēt arī ieguldījumus veselības aizsardzībā un labklājībā.

Patīk vai ne, bet – jo tālāk tu esi no Ukrainas, jo plašākai sabiedrībai un arī daudziem valstsvīriem un valstssievām mazāk šķiet, ka šis apdraudējums ir reāls.

Savukārt, piemēram, dienvidu flanga valstis daudz runāja par lietām, kas ir svarīgas – migrācija, terorisms, nestabilitāte Tuvajos Austrumos, Āfrikā. Viņi savukārt mēģina vairāk lietot šos argumentus, kāpēc ir jāpalielina aizsardzības un drošības izdevumi, nekā [palīdzība] Ukrainai. Tāpēc es teiktu, protams, ka mums gribētos ātrāku, straujāku izpratni par aizsardzības izdevumu palielināšanu, bet ir jāņem vērā tas, ka politiķiem daudzās valstīs ir dažādi spiedieni, kuri ir bieži vien ir ne tikai pragmatiski, bet arī emocionāli, un tādēļ arī vienā otrā valstī tie lēmumi tiek pieņemti tagad. Daudzi runā tikai par 2% sasniegšanu, lai gan objektīvi es teiktu, ka vidējam jābūt 2,5%. Vai mēs līdz tam nonāksim? Skatīsimies, kāds mums būs nākamais samits Hāgā 2025. gadā.

Pasaulē

Pasaulē

Pasaulē

Pasaulē

Ja runājam par atbalstu, ko Ukraina ir saņēmusi, tad šoreiz daudz diskusiju ir bijis par diplomātiskām frāzēm paziņojumā, par vārdiem "neatgriezeniska tuvināšanās" vai "neatgriezenisks ceļš" pretī dalībai. Daži saka, ka nekas jau nav neatgriezenisks, ņemot vērā, ka tomēr visas reformas tāpat Ukrainai ir jāpilda, jācīnās ar korupciju un daudzas citas lietas jādara. Bet ārpus šī vārda "neatgriezeniska" tuvošanās, ko mēs varam teikt? Kas ir tas, ko Ukraina ir saņēmusi, un vai ar to pietiek, lai tā varētu turpināt cīnīties?

Es teiktu tā, ka šī cīņa par vārdiem vai konkrētiem formulējumiem, tā ir gandrīz vai katra samita neatņemama – vai tas būtu NATO vai ANO, vai Eiropas Savienības samits – sastāvdaļa. Vienkārši tā notiek. Protams, politiski tas ir svarīgi, ka parādās tāds formulējums, bet daudz lielāka uzmanība, daudz lielāka vērība un lielāka nozīme tomēr ir vēršama uz to praktisko lēmumu par palīdzības apjomu Ukrainai. NATO dalībvalsts apņemas piešķirt plus/mīnus 40 miljardus [eiro] ar domu – tad jau redzēs, kā attīstīsies situācija nākamajos gados, cik būs nepieciešama palīdzība. Šajā apjomā tiek ieskaitīta gan NATO dalībvalstu, gan arī atsevišķu NATO fondu pieejamība Ukrainai.

Es teiktu, tas ir absolūtais minimums, lai Ukraina turpinātu cīnīties, bet ir labi, ka vismaz mums ir šobrīd iezīmēta šī summa, šis palīdzības apjoms. Jā, daudzas lietas, protams, būs atkarīgas no tā, kā izvērtīsies vēlēšanu process šeit, ASV, kurš uzvarēs, kāda situācija [Ukrainā] būs frontē 2024. gada beigās. Bet vismaz no NATO viedokļa nauda ir iezīmēta, atbalsta mehānisms ir iezīmēts, un tas, man liekas, ir pat svarīgāk nekā tā diskusija par to, kādu vārdu deklarācijā iekļaut. Lai gan pilnīgi noteikti diplomāti man nepiekritīs un teiks, ka deklarācijas arī ir svarīgas, bet es teiktu kā praktiķis – drīzāk tam atbalstam, praktiskam atbalstam šobrīd lielāka nozīme.

Daudz arī tika runāts par to – un jūs pats pieminējāt gaidāmās ASV vēlēšanas –, ka NATO vajadzētu padarīt "drošu pret Donaldu Trampu". Cik lielā mērā tas ir izdevies, ņemot vērā, ka Amerikas prezidentam tomēr ir ļoti liela ietekme gan NATO, gan arī valstī un ka nekādu atbalstu tālu uz priekšu tomēr nevar apsolīt?

Es gribētu uz šo lietu paskatīties nevis tādā sakaitināti emocionālā politiskās retorikas gaisotnē, bet gan paskatīties no cita viedokļa. Ja mēs gribam spēcīgu NATO, Eiropai – un ne tikai Eiropai, ir arī atsevišķi sabiedrotie ārpus Eiropas, – vienkārši ir daudz lielāks līdzekļu apjoms jāatvēl savai aizsardzībai un jāmobilizē aizsardzības industrija. Jo pēc būtības tas pārmetums, ka Eiropa nedara pietiekami, tas jau ir skanējis ne tikai no prezidenta Trampa savā laikā, tas ir skanējis arī no prezidenta Baidena, tas ir skanējis savulaik no prezidenta Baraka Obamas. Atcerēsimies, ka 2014. gadā Velsas samitā bija pirmā diskusija pēc Krimas okupācijas par to, ka visiem ir jātērē vismaz 2%. Vēl 5–6 gadus vēlāk – tolaik ne gluži 32, bet, šķiet, tajā brīdī bija kādas 28 dalībvalstis, no tām, ja nemaldos, labi ja tikai kādas astoņas tērēja 2%. Bet tagad ir 23! Izpratne un progress veidojas.

Bet, ja mēs gribam būt interesanti Amerikas Savienotajām Valstīm, ja mēs gribam, lai Amerikas Savienotās Valstis ir neatkarīgi no tā, kurš būs nākamais ASV prezidents, tiešām garantētu mūsu drošību, mums ir jādara vairāk. Tas, ko es šobrīd redzu, bija vairākas valstis – es nezinu, vai tās tagad nāks klajā publiski vai ne, lai šo valstu vadītāju paši tad to saka, – vairākas valstis vakar paziņoja par to, ka tās palielinās aizsardzības izdevumus diezgan būtiski, un tā ir labā ziņa.

Bet vienīgais veids, kā stiprināt un nosargāt NATO, ir nevis nemitīgi vaimanāt un uztraukties, kāds būs vēlēšanu rezultāts Amerikā, bet pašiem darīt vairāk.

Viss pārējais, godīgi sakot, ir arī daļa no tādas politiskās retorikas, kurā es, atklāti sakot, negribētu iesaistīties.

Vēl jautājums, ko gribu uzdot, ir par Ķīnu. Par Ķīnu tiek runāts arvien vairāk arī NATO politikā. NATO paziņojumos tā pirmo reizi ir pieminēta 2019. gadā. Tagad, kā saka NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs, ir pieņemts viens no spēcīgākajiem paziņojumiem par Ķīnu. Tiek secināts, ka bez Ķīnas atbalsta Krievija nebūtu varējusi tik ilgi turpināt šo karu. Cik lielā mērā NATO ietvaros mēs redzam līdzsvaru starp to, ka vajag rūpēties un domāt par to, kā sevi pasargāt gan no Krievijas apdraudējuma, gan no Ķīnas apdraudējuma, gan no citiem?

Šī diskusija sākās faktiski pirms pieciem gadiem. Atzīmējot NATO septiņdesmitgadi, es vēl kā ārlietu ministrs biju tālaika ministru sanāksmē. Toreiz samits nebija gluži veltīts 70 gadiem, bet šeit, Vašingtonā, notika tāda kā svinīga sanāksme, kurā pirmo reizi nopietni runāts par Ķīnas faktoru. Kopš tās reizes gan Madrides samits, gan Viļņas samits notiek gan ar partneriem no Klusā okeāna un Indijas okeāna reģiona, gan par šo runā.

Es domāju, ka vienlīdz svarīgi ir uztraukties par to, kas notiek Ukrainā, bet arī par to, kas notiek Āzijā.

Ja kaut kas slikts sāksies Āzijā, tad mēs redzam, kas notika ar Tuvajiem Austrumiem, ar Izraēlu un "Hamās" teroristiem. Uzreiz uzmanība novērsās un ir brīvas rokas Krievijai rīkoties Ukrainā. Ļoti līdzīgi būs arī ar Ķīnu gadījumā, ja mēs redzēsim, ka Krievija uzvar un Ukraina zaudē. Diemžēl tas ir tas, ko brīžiem mēs tomēr neredzam šajā diskusijā Amerikas iekšienē. Amerikā – patīk vai ne, lai kā mums gribētos, – Ķīna dominē. Krievija tiek uzskatīta par kaut ko otršķirīgu. Mēs mēģinām visiem teikt, ka abas valstis pietiekami daudz sadarbojas un tās jāskata kontekstā.