Burundijas galvaspilsēta sastāv no divām pilsētām, kur ekonomiskā galvaspilsēta ir Bužumbura un kopš 2018. gada politiskā galvaspilsēta ir Gitega. Valstī sākotnēji bija divas oficiālās valodas, kirundi un franču, bet angļu valoda tika pievienota kā trešā oficiālā valsts valoda 2014. gadā. Interesanti, ka angļu valoda tika ieviesta kā trešā oficiālā valsts valoda nevis runātāju, bet gan stratēģiski politisku un ekonomisku iemeslu dēļ. Viens no tiem ir Burundijas pievienošanās Austrumāfrikas komūnai, kur vadošās valstis Kenija, Tanzānija un Uganda runā angļu valodā.
Ģeogrāfiski valsts atrodas pie slavenā Tanganjikas ezera, kas tiek dēvēts par vienu no Āfrikas Lielajiem ezeriem un ir otrs dziļākais saldūdens ezers pasaulē. Burundi ekosistēma ir bagāta un daudzveidīga, Burundijas iedzīvotājiem stingri cenšoties sargāt floru un faunu no malu medniecības un masveida mežu izciršanas. Ir vērts aplūkot Ruvubu Nacionālo parku, kas ir lielākais nacionālais parks valstī un sniedz mājas daudziem eksotiskiem dzīvniekiem, kā šimpanzes, paviāni, nīlzirgi, antilopes un citiem savvaļas dzīvniekiem.
Burundijas pirmie iedzīvotāji – pigmeji
Vēsturiski pirmie Burundijas iedzīvotāji bija pigmeji, kurus ap 1000. gadu izspieda ieceļojušās zemkopju Hutu ciltis. 15. gadsimtā reģionā ieceļoja lopkopju Tutsi. No 16. gadsimta Burundija bija augsti organizēta karaliste, kurā valdīja karaļi, kas pazīstami kā mvami.
Karalistei bija hierarhiska struktūra, kuras augšgalā atradās karalis, politisko struktūru atbalstot tā sauktajiem priekšniekiem.
Sabiedrība tika sadalīta trīs galvenajās etniskās grupās: Hutu (vairākums), Tutsi (mazākumtautība, bet vēsturiski dominējot politisko pārvaldības modeli) un Tva (neliela pigmeju mednieku-vācēju grupa).
Kā jau pierasts stāstot par Āfrikas kontinenta vēsturi, arī Burundija kopā ar Ruandu tika kolonizētas, kļūstot par šoreiz par Vācijas Austrumāfrikas kolonijām. Vācieši tajā laikā lielā mērā saglabāja esošo sociālo struktūru, valdot netieši caur vietējo monarhiju. Pēc Pirmā Pasaules kara Burundija tika nodota Beļģijas kontrolē kā daļa no Nāciju līgas mandāta un vēlāk iekļauta kā ANO trasta teritorija un tad "kurss tika uzņemts" straujā virzienā uz problēmām.
Kaimiņvalstī Burundijā, situācija bija tikai nedaudz labāka. Arī šeit ir stāsts par to pašu divu lielāko etnisko grupu Hutu un Tutsi etniskajām nesaskaņām, kas pārrauga par pilsoņu karu no 1993. līdz pat 2005. gadam. 2024. gada 2. oktobrī, proti, pavisam nesen, Rīgā, Latvijas Nacionālajā bibliotēkā tika atklāta piemiņas plāksne Ruandas genocīdā cietušajiem. Atklāja plāksni gan mūsu valsts šā brīža prezidents Edgars Rinkēvičs, gan arī relatīvi progresīvais Ruandas Prezidents Pols Kagame.
Koloniālās varas saasina etnisko šķelšanos
Burundijā, tāpat kā Ruandā, koloniālās varas saasināja etnisko šķelšanos. Beļģi atbalstīja Tutsi minoritāti, piešķirot tiem vadošus amatus un sociālās privilēģijas, vienlaikus atstumjot Hutu vairākumu. Pēc tam, kad 1962. gadā Burundi ieguva neatkarību no Beļģijas, Tutsi elite saglabāja kontroli pār valdību un armiju, turpinot spēcīgu Hutu cilts apspiešanu.
1993. gadā notika pirmās demokrātiskās vēlēšanas, kas patiesībā tika veiktas starptautiskā spiediena rezultātā.
Hutu vadītā partija FRODEBU (Demokrātijas fronte Burundi) izcīnīja izšķirošu uzvaru, un Hutu izcelsmes Melhiors Ndadaejs kļuva par Burundijas pirmo demokrātiski ievēlēto prezidentu.
Viņa uzvara tika uzskatīta par būtisku varas maiņu, pārtraucot gadu desmitiem ilgo Tutsi dominējošo stāvokli, taču tikai dažus mēnešus vēlāk prezidents tika noslepkavots Tutsi cilts izraisītā apvērsuma laikā, uzsākot pilsoņu karu.
Pilsoņu kara zvērībās starp abu cilšu militārajiem spēkiem, civiliedzīvotāji bieži nokļuva krustugunīs un konflikta rezultātā gāja bojā aptuveni 300 tūkstošu iedzīvotāju un vairāk nekā 500 tūkstoši devās bēgļu gaitās. Karš oficiāli beidzās 2005. gadā pēc Arušas miera līgumu parakstīšanas, kas noveda pie varas sadales līguma un demokrātiskām vēlēšanām.
Par prezidentu tika ievēlēts bijušais Hutu nemiernieku līderis Pjērs Nkurunciza, bet par spīti pilsoņu kara oficiālām beigām, Burundija ir saglabājusies politiski nestabila, periodiskai vardarbībai un spriedzei turpinoties līdz mūsdienām.
Burundija – viena no visblīvāk apdzīvotākajām Āfrikas valstīm
Šodien Burundija ir viena no visblīvāk apdzīvotākajām Āfrikas kontinenta valstīm, kur aptuveni 12 miljoni iedzīvotāju dzīvo aptuveni 2,3 reižu mazākā teritorijā nekā Latvija.
Tas ir rezultējies ar augstu dzimstības koeficientu, aprēķinot, ka vidēji katrai sievietei ir 5 bērni. Papildus aspekti ir salīdzinoši jauna sabiedrība, kur divas trešdaļas iedzīvotāju ir jaunāki par 25 gadiem.
Noslēdzoši, arī daudzu pilsoņu kara bēgļu atgriešanos mājās un specifiskais zemes sadalījums, kur tā ir sadalīta starp dzimtām – precīzāk, iedalot to katram dēlam, valsts kopumā cīnās ar smagu zemes un pārtikas trūkumu, kā arī nabadzību.
Lai gan valsts moto no franču valodas tulkojas kā "Vienotība, Darbs un Progress", šķiet, ka neviena no šīm vērtībām un nākotnes mērķiem nav piepildījušies, jo arī progresa ziņā valsts joprojām cīnās ar enerģijas resursu apgādi, kur par spīti resursu esamībai, aptuveni tikai 10% populācijas ir pieejama elektrība.
Un, kā jau mums ierasts, kļuvām ļoti zinātkāri par kādu specifisku jautājumu mūsu raidījumu veidošanas procesā. Un šoreiz tas ir tieši par Burundijas energosistēmu.
Vai un kā Burundijas energosistēmas ir salīdzināmas, pastāstīja pazīstamais enerģētikas eksperts, bijušais Latvijas Republikas enerģētikas valsts ministrs deviņdesmitajos gados un arī bijušā Eiropas Savienības enerģētikas komisāra Andra Piebalga kādreizējais padomnieks Juris Ozoliņš.
"Burundijā saražotā enerģija 99% iegūta no hidroenerģijas avotiem un "oglekļa pēda" šajā valstī ir viena no mazākajām pasaulē. Protams, uzreiz salīdzinājums – 98% Burundi saražotās jaudas, ir tādas, kādas Latvijā bija 1938. gadā pirms Ķeguma elektrostacijas palaišanas. Burundi 38 megavati (MW) salīdzinājumā ar Latvijas pāri par 2000 ir niecīgi maza summa. Un, pats galvenais – enerģija vai elektrība no tīkla Burundi ir pieejama 11%, kamēr dažos mērījumos – vien 6% iedzīvotāju. Lauku apvidos tas ir 1 procents. Tur ir kaut kāda līdzība ar Latviju 1930. gadu vidū, bet tālāk mēs attīstamies pilnīgi citādi. Burundi no 1960.gada iedzīvotāju skaits ir bija līdzīgs ar Latviju, bet pieauga līdz 13 miljoniem. Latvija ir palikusi mazāka iedzīvotāju skaita ziņā. Un, ja mēs ņemtu kaut kādas līdzības, tad mums Latvijā dzīvotu 13 miljoni iedzīvotāju un Rīgas priekšpilsētas būtu Balvi un Brocēni. Iedomājaties, kā tādu baru varētu pabarot, izguldīt un vēl piegādāt viņiem elektrību. Tās būtu ļoti lielas grūtības. Tātad Burundi ir enerģijas badā – sevišķi lauku iedzīvotāji. Un šeit sākās līdzība, ka mums abiem ir vienāds uzdevums jautājumā par klimata pārmaiņām – aiziet no fosilās enerģijas. Un šeit notiks tas, ka Burundi ieleks tajā jaunajā industriālajā pakāpē, apejot to, kas notika Latvijā. Tas ir tādēļ, ka mēs ejam ļoti grūto posmu, jo esam izgājuši cauri akmeņogļu kūpošiem skursteņiem, noplicinātu dabu, un tagad mums ir jāiziet uz ilgtspējīgu attīstību. Burundi tas nebija iespējams. Valsts ir nabadzīga, nepārtrauktos valsts apvērsumos, notiek sacelšanās, genocīds, ārkārtīgi skarbi. Un viņiem, protams, attīstībai nepietika ne līdzekļu, ne arī resursu. Tādēļ viņiem – gribot negribot – ir jāpārlec jaunajā pakāpē, vai arī otrādi – viņiem nemaz nav iespējas pakavēties pagātnē, kādā mēs dzīvojam."
Agrārajā ekonomikā nodarbināti 90% iedzīvotāju
Agrāra ekonomika, kur galvenais ekonomikas sektors ir lauksaimniecība, nodarbina aptuveni 90% populācijas. Galvenie eksporta produkti ir kafijas pupiņas un tēja, kas veido 70% no valsts kopējā eksporta. Kopumā ekonomisko stāvokli raksturo augsta nabadzība, un kā ierasts salīdzinot valsts IKP, Burundijas IKP pēc pirktspējas paritātes ir gandrīz 48 reizes mazāks nekā Latvijas. Burundija nereti pēc šī rādītāja tiek ierindota kā pasaulē pati nabadzīgākā valsts.
Iedzīvotāji pārsvarā pārtiek no pašu audzētiem lauksaimniecības produktiem. 90 procenti ir agrārā darbība pašu patēriņam. Un tikai pārējais ir tirgošanai vai ārvalstu eksportam. Un mazāk nekā 15 procenti valsts iedzīvotāju dzīvo ārpus laukiem.
Turklāt arī lauksaimniecība ir bijusi pagalam postoša, jo valstī gandrīz nemaz nav vairs palikuši meži, kā arī ir pamatīgi noplicināta augsne. Tas ir rezultējies arī tajā, ka valsts teritoriju ir pametuši arī liela daļa tās agrāko dzīvnieku.
Pirmā valsts, kas oficiāli izstājas no Starptautiskās Krimināltiesas
Kopš 2015. gada politiskās krīzes, ko izraisīja prezidenta Pjēra Nkuruncizas pretrunīgi vērtētā kandidatūru uz trešo termiņu, politiskie nemieri izraisīja plašu vardarbību, represijas un apsūdzības par masveida slepkavībām, spīdzināšanu un citiem valdības spēku pārkāpumiem, rezultējoties ar Starptautiskās Krimināltiesas tiesas izmeklēšanas uzsākšanu, starptautiskās palīdzības un ārvalstu investīciju krasu samazināšanos.
Interesants, taču bēdīgs fakts ir tāds, ka 2017. gadā Burundija kļuva par pirmo valsti pasaulē, kas oficiāli izstājās no Starptautiskās Krimināltiesas. Lēmumu lielā mērā noteica politiskā un cilvēktiesību situācija.
Ekonomiku šāda pieeja noteikti neuzlabo. Valstij un tās saimniecībai neuzticas ne tikai ārvalstu investori, bet arī pat pašmāju sabiedrība un potenciālie ekonomiski aktīvie iedzīvotāji. Visu šausmu rezultāts ir tāds, ka 80 procenti valsts iedzīvotāju dzīvo dziļā nabadzībā. Starp tiem gandrīz 60 procenti no visiem valsts bērniem dzīvo pastāvīgā badā.
Burundijas franks – viena no visnevērtīgākajām valūtām pasaulē
Burundijas franks ir viena no visnevērtīgākajām valūtām pasaulē un mērāms, ka 1 Burundijas franks ir 0.00031 EUR. Bet vēl arī Burundija ir nabadzīgākā valsts olimpiskajā vēsturē, kas jebkad ir izcīnījusi zelta medaļu. Šeit uzsvars tieši uz zelta medaļu. Tas notika 1996. gadā, kad Venuste Nijongabo nodrošināja pirmo vietu 5000 m skrējienā.
Interesanti, ka ar šādu vērā ņemamu un augstu sasniegumu, iepriekšējais un
bēdīgi slavenais Burundijas prezidents Pjērs Nkurunciza nevis iedvesmoja jaunatni sportot, bet gan 2014. gadā likumiski aizliedza nodarboties ar skriešanu, jo baidījās, ka tā varētu tikt izmantota kā aizsegs viņa politiskā amata gāšanā.
Vairāki opozīcijas līderi tika ieslodzīti par šī likuma pārkāpšanu, kā arī citi saņēma mūža ieslodzījumu.
Dīvaini ir tas, ka pats Nkurunziza ir liels futbola fans un bijušais sporta skolotājs. Visnotaļ droši var paredzēt, ka Burundi tuvākajā laikā neiegūs jaunas olimpiskās medaļas, sevišķi jau skriešanā.
