Pie 154. mehanizētās brigādes braucam pēcpusdienā. Ceļš ir ilgs, gar laukiem un klajumiem. Pamalē ceļas dūmu vāli. Tur notiek kaujas. Tuvāk frontei  - arī lielāka Krievijas kaujas dronu bīstamība, ik pa laikam par to tuvumu automašīnā signalizē detektors.

Brigāde strādā pozīcijās, no kurām piesedz pirmās līnijas, kājiniekus. Karavīru pārziņā ir haubice. Tehnika, kas atgādāta no Polijas.

Vēl padomju laiku ražojums, bet strādā labi, viņi saka. Arī munīcijas pagaidām pietiek.

"Par bīstamību – kamēr mūs nav atraduši, tikmēr ir klusumus. Bet nemitīgi droni lido, meklē. Mēs jau mazliet mainījām vietu, jo bija dronu uzbrukumu. Tie ir mūsējie, kas šauj," stāstīja 154. brigādes artilērists Romāns.

Kamēr komandu gaida, Krievijas droni atlido vēlreiz. Tāpēc jāslēpjas zem aizsargtīkla. Gaisā dzirdama sīkoņa.

Prasīts, vai tā notiek bieži, 154. brigādes artilērists Mihailo atbildēja apstiprinoši. Kāds cits karavīrs piebilst, ka tikai pēdējās stundas laikā droni lidojuši jau divreiz.

"Tie varbūt tagad uz mums nelido, bet griežas atpakaļ," turpināja Mihailo. Kustēties nedrīkst. "Ja nekustās, tad viņi neredz, ja kustās, tad gan. Naktī vispār labāk nelīst laukā…"

Un tad, kad gaiss tīrs, drīz arī seko uzdevuma komanda. Jārīkojas ļoti ātri. Haubices stobru atbrīvo no slēpņa. Tagad to visu ir ātri atkal jāapslāpē, jāaizver ciet un jānoklāj ar zariem. Atpakaļ ir jātiek ļoti ātri, jo var sekot atbildes trieciens un atlidot ienaidnieka droni, lai saprastu, no kurienes šāviņš nācis.

Un tad mazliet atelpas, jo ir relatīvs klusums, kas ir retums un var kaut mazliet šajos apstākļos atvilkt elpu.

Šajā brigādē vienīgais  profesionāls karavīrs ir Mihailo. Viņš karo visilgāk. Ukrainas armijai pievienojās, kā pats saka, no skolas sola jau 2012.gadā. Kara gados ir bijis daudzos smagos punktos, ienaidniekam tuvu.

"Robotine  – tur bija smagi… tur ienaidniekam bija labākas pozīcijas, šāva no augstākas vietas, visu laiku artilērijas triecieni… nācās būt ļoti tuvu, palīdzēt mūsu kājiniekiem," stāstīja Mihailo.

Valērijs, artilērists, atnācis pirms pus gada. Viņš pārdzīvojis Bučas, Borodjankas okupāciju, bijis autobusa vadītājs.

"Par laimi nav mums kritušo. Grūtas ir negulētas naktis. Citādi viss normāli," stāstīja Valērijs. Negulējis esot gan aiz uztraukuma, gan, jo nemitīgi šauj.

Karavīri teic, ka Krievija uzbrukumi šajā pusē kļūst arvien agresīvāki. Nekas neliecina par to, ka ienaidnieks grasītos atslābt. Latvijas Televīzija kopā ar karotājiem var doties prom, kad debesis ir kaut cik tīras un Krievijas droni ir pietiekami tālu. Atvadoties Valērijs teica – ja esam pozīcijās, tas nozīmē, ka viss ir kārtībā.