Ukraina gaidīja vairāk
Lietuvas galvaspilsētā Viļņā 11. un 12. jūlijā notika NATO samits. Alianses dalībvalstis pirmajā samita dienā pieņēmušas lēmumus, kas vairo arī Baltijas valstu drošību. Ukraina samitā nav sagaidījusi visu, ko tā cerēja, tomēr pilnīgi bez nekā tā noteikti palikusi nav, pastāstīja Latvijas Radio korespondents Rihards Plūme, kurš bija devies uz Viļņu.
"Protams, ka Ukraina gaidīja no šī samita vairāk, gaidīja maksimumu, proti, uzaicinājumu pievienoties aliansei, bet NATO līderiem izdevās vienoties par to, ka Ukraina tiks uzņemta aliansē tad, kad sabiedrotie tam piekritīs, proti, kad būs vienprātība un būs izpildīti arī visi priekšnoteikumi. Tātad Ukraina ir jātuvina un jāsagatavo tam brīdim, kad parādās iespēju logs Kijivu uzņemt aliansē, lai tad to varētu izdarīt ļoti ātri. Visas puses arī saprot, ka uzņemt Ukrainu varēs tikai tad, kad būs beidzies karš," norādīja Plūme.
"Izskatās, ka tas ir kā izaicinājums Ukrainai pierādīt sevi arvien vairāk, kas no daudzu dalībvalstu skatījuma ir pats par sevi saprotams, jo ir risks, ir daudz dots, Ukrainai sevi ir jāpierāda, bet no Ukrainas puses, no pilsoniskās sabiedrības puses mēs ļoti daudz dzirdējām, ka ukraiņi sevi jau ir pierādījuši. Ko vēl vairāk?
Tāpēc varbūt ir nedaudz rūgtums, īpaši Ukrainas pilsoniskajā sabiedrībā, jūtams šeit, Viļņā, par šo iznākumu," vērtēja Māršala fonda vecākā pētniece Kristīne Bērziņa.
Savukārt Drošības un stratēģiskās pētniecības centra direktors Toms Rostoks Latvijas Televīzijai atzina:
"Lietuvieši gribēja, lai šis būtu vēsturisks samits. Ukraiņi gribēja, lai šis būtu vēsturisks samits, bet personīgi es neredzēju nevienu iemeslu, kāpēc Ukrainai varētu tikt izteikts ielūgums iestāties NATO vai arī, ka varētu tikt noteikts termiņš, kad tas notiks."
Arī Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Kārlis Bukovskis norādīja: "Tie, kas domā pragmatiskāk un kas redzēja iepriekšējos komentārus un attieksmi daudzās NATO valstīs, saprot, ka loģika ir tomēr, ka Ukrainu tūlīt uzņemt nevar. Tās uzņemšana kara stāvoklī neveicinātu NATO drošību. Gluži pretēji – tas eskalētu karu."
Bukovskis akcentēja, ka NATO uzņem valstis ar līdzīgu domāšanu un vērtību sistēmu, taču Ukrainas gadījumā vēl ir "elementi, kas ir līdz galam jāpierāda. Demokrātija – jā. Bet cik kvalitatīva tā demokrātija un valsts pārvalde ir?"
Vienlaikus Ukraina no NATO samita Viļņā ir ieguvusi no vairākām valstīm arī divpusējas apņemšanās turpināt atbalstīt Ukrainu dažādos veidos – militāri, finansiāli, humanitāri. Tāpat, protams, Ukrainas iestāšanās jautājums tiks no jauna pārrunāts arī nākamajā vasarā NATO samitā Vašingtonā, kad NATO svinēs 75. jubileju.
"Ja mēs skatāmies no ļoti vienkāršas, praktiskas puses, tad Ukrainai šis samits ir panākums, jo tā laikā ir iegūti daudzi praktiski solījumi, gan par ieročiem, gan apmācībām. Šiem visiem solījumiem, praktiskām rīcībām būs efekts tieši kaujas laukā, un tas, manuprāt, šobrīd Ukrainai ir būtiskākais. Vilšanās, neapšaubāmi, Ukrainai ir tas, ka, atšķirībā no viņu sagaidītā, nav skaidra uzaicinājuma Ukrainai pārskatāmā nākotnē kļūt par NATO dalībvalsti, bet jāsaprot, ka praktiski par to tāpat varētu tikt diskutēts tikai pēc kara beigšanās.
Pirmā prioritāte ir uzvarēt karu, tāpēc, manuprāt, pozitīvā šajā samitā Ukrainai ir vairāk nekā negatīvā," secināja NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra vadītājs Jānis Sārts.
Baltijas jūra NATO ielokā
Šī samita lielais sasniegums ir apstiprinājums, ka Somija un nu jau faktiski arī Zviedrija ir NATO dalībvalstis, jo Turcijas prezidents Redžeps Tajips Erdogans beidzot piekritis atbalstīt Zviedrijas dalību aliansē.
"Līdz ar to faktiski ir atcelts Suvalku koridora jautājums," vērtēja žurnālists Eduards Liniņš.
"Es to vērtēju ārkārtīgi augstu, tieši šo faktu, ka Somija jau ir NATO dalībvalsts un Zviedrija pēc diviem balsojumiem Turcijā un Ungārijā droši vien tuvāko mēnešu laikā par tādu arī juridiski kļūs. Tas ir ārkārtīgi svarīgs ieguvums tieši Baltijas reģionam, nenoliedzami. Varbūt tā nav īsti labi teikt un salīdzināt, bet tiešām no Ukrainas kara, kas ir nežēlīgs un šausmīgs, īstenībā mēs, Baltijas reģions, faktiski savu drošību lielā mērā stiprinām," atzina jurists, politologs, bijušais aizsardzības ministrs Tālavs Jundzis.
Drošības un stratēģiskās pētniecības centra direktors Toms Rostoks gan neslēpa, ka šis lēmums viņam bijis pārsteigums.
"Tad, kad Turcija sāka runāt par to, ka viņi vēlētos atjaunot šīs iestāšanās sarunas Eiropas Savienībā, man jau šķita, ka Zviedrijas iestāšanās varētu būt tālākas nākotnes jautājums. Jo šis nav tik vienkārši. Bet man prieks, ka izdevās Zviedrijai un Turcijai vienoties," teica Rostoks.
Vēl gan līdz oficiālai Zviedrijas iekļaušanai NATO nedaudz jāpagaida. Lēmums jāapstiprina gan Ungārijas, gan Turcijas parlamentiem, kas vēl varētu prasīt pāris mēnešus laika.
Vienlaikus ik pa brīdim no Eiropas dienvidu puses parādās argumenti un jautājumi – cik ilgi tad būs nepieciešama palīdzība austrumu flangam? Droši vien, ka tie turpinās parādīties arī nākotnē. Jārēķinās, ka NATO austrumu robežai ilgtermiņā, iespējams, būs jākļūst patstāvīgākai drošības jautājumos.
"Mani drusciņ satrauca vakardienas Viļņas samitā Čehijas ne tik sen ievēlētā prezidenta uzstāšanās, kurā viņš bija izteicis bažas vai faktiski tādu pareģojumu, savu viedokli, ka līdz šī gada beigām Rietumi un NATO būs gatavi maksimāli palīdzēt Ukrainai tās cīņā pret agresoru, bet pēc tam jau iestāsies atslābums.
Tie bija viņa vārdi. Protams, daudzi viņam nepiekrita, un es arī negribētu piekrist, bet ir jārēķinās, ka sabiedrības, vēlēšanas un politika dažādās NATO valstīs, tostarp gaidāmās ASV vēlēšanas – tas var kaut kādus pagriezienus ieviest," atzina Jundzis.
Dalībvalstu budžets
Ne velti samitā Viļņā jau atkārtoti pieņemts, ka visām NATO dalībvalstīm beidzot jāpalielina aizsardzības budžets līdz 2% no iekšzemes kopprodukta (IKP). Pirmo reizi tāds uzstādījums dokumentos tika iekļauts jau 2014. gadā, bet situācija aizvien ir bēdīga – pagājušajā gadā šo solījumu izpildīja tikai septiņas NATO dalībvalstis, starp tām visas trīs Baltijas valstis.
"Šodien dzirdēju ziņās, ka gan mūsu aizsardzības ministre, gan premjerministrs Viļņā intervijā saka, ka mēs, Latvija, palielināsim savu militāro budžetu līdz 3%. Kaut ko līdzīgu arī jau Lietuva izteikusi. Es domāju, ka šeit tomēr vajadzētu būt uzmanīgiem. Šobrīd ir tikai divas valstis, kuru militārais budžets pagājušajā gadā pārsniedza 3% no IKP – ASV un Grieķija. Es atceros, kad biju ministrs, mums pagāja 10 gadi, lai savu militāro budžetu no 1–1,5% palielinātu līdz 2%. Tagad es dzirdu, ka jau nākamgad mēs paredzam vienu procentu klāt.
Iespējams, ka tas ir iespējams, es negribu izslēgt politiķu labo vēlmi, bet vai tas ir pareizais ceļš, vai tas ir vajadzīgs? Vai te atkal nav runa tomēr par emocijām?" sprieda Jundzis.
Viņš uzsvēra, ka valsts drošība nav atkarīga tikai no militārās aizsardzības budžeta un ir svarīgi ieguldīt arī veselībā, sportā un izglītībā – lai militārajā dienestā vajadzības gadījumā varētu iestāties veseli un spēcīgi jaunieši.
Bērziņa tikmēr vērtēja, ka īpaši svarīgi ir Viļņā pieņemtie jaunie reģionālās aizsardzības plāni, kuri ir tiešām praktiski.
"Ja lasa samita visus tekstus, kas beigās nāk ārā, tajos ir liels uzsvars uz aktīvām mācībām, aktīvi pielietot un pārbaudīt visu šo plānu realitāti tieši mācībās. Savā ziņā es teiktu, ka Viļņā pārvēršas NATO uzskati, NATO papīri, NATO līgumi par kaut ko faktisku. Mēs to, protams, redzam Ādažos, visās Baltijas valstīs un Polijā, ka NATO nav tikai parakstīts līgums, bet reāla sadarbība starp valstīm, bet pēc šī samita būs skaidrāks ceļš, kā to palielināt un kā optimāli un ātri visu teritoriju aizsargāt," skaidroja Bērziņa.
