Irina Tumakova ir žurnāliste laikrakstā "Novaja Gazeta", kura galvenajam redaktoram Dmitrijam Muratovam 2021. gadā tika piešķirta Nobela Miera prēmija. 2022. gada martā laikraksts savu darbību pārcēla uz Rīgu, izveidojot izdevumu "Novaja Gazeta Evropa".

Tomēr daļa žurnālistu turpina darboties no Krievijas, apejot aizliegumus un tīmekļa vietņu blokādi. Irina Tumakova ir viena no viņiem. Viņa ir reportiere, kura bieži dodas uz Krievijas reģioniem, ne tikai uz lielajām pilsētām, bet arī uz provinci. Tādēļ šķiet interesants viņas redzējums, kas, iespējams, sagaida viņas dzimteni.

Irinu Tumakovu uz sarunu aicināja Latvijas Radio raidījumu vadītājs Eduards Liniņš.

Eduards Liniņš: Krievu tautas mīlestība pret savu vadoni un varu – cik tā joprojām ir neizsmeļama?

Irina Tumakova: Es to nesauktu par mīlestību. Tas ir atkarības paveids, tāda nespēja pārgriezt nabassaiti. Iedomājieties jau visai novecojušu, nāvīgi nogurušu valsti, kurai vienkārši neko vairs negribas. Cilvēkiem vienkārši gribas, lai viss būtu tā, kā bijis līdz šim, – tikai neaiztieciet mūs! Ja karš, tad karš. Ja gribat, karojiet – tikai mūs neaiztieciet!

Tāpēc, kad ar šiem cilvēkiem sarunājies, tad visbiežākā atbilde ir: "Ai, mēs politikā nepiedalāmies. Lai viņi tur ar to nodarbojas – viņi zina, kas un kā. Nerunāsim par politiku, labi? Par politiku nē!"

Teiksim, sievietei vīrs ir iesaukts karā vai dēls kritis, bet – tikai, lūdzu, nerunāsim par politiku! Tāpēc viņiem Putins ir garantija, ka nekas nemainīsies. Un šie cilvēki patiesi tic: ja mēs uzrakstīsim Putinam vēstuli, tad – kas zina! – kaut kas notiks uz labu. 

Tātad Putins ir garantija pastāvošās situācijas nemainībai, stabilitātei, jo pārmaiņas automātiski tiek uztvertas kā pārmaiņas uz slikto pusi.

Jā, pārmaiņas – tas vienmēr ir uz sliktu. Tagad jo īpaši ir izvērtusies diskusija par 90. gadiem, un tas cilvēkus ir vēl kaut kā īpaši uzjundījis. Tos, kas šajā diskusijā piedalās, protams, jo piedalās jau ļoti nedaudzi. Bet pat no tiem, kuri ir paguvuši par šo tēmu kaut ko teikt – vai labu, vai sliktu – ir manāms, ka viņi baidās no pārmaiņām.

Krievijas sabiedrība baidās no pārmaiņām. Viņi jau nesaprot, ka vissliktākās pārmaiņas, kas viņu dzīvē varēja notikt, viņus piemeklēja vispirms 2014. gadā, bet pēc tam no visa spēka ieblieza 2022. gadā. Tā ka viss jau ir noticis, viss sliktākais jau ir noticis!

Agrāk pastāvēja šis priekšstats par krieviem, ka viņiem gandrīz vai dzīves kredo ir: "Galvenais – lai nav kara!" Runa ir par padomju laiku – par to, ka ļaudis bija gatavi paciest visus tos ikdienas dzīves trūkumus, brīvības trūkumu, padomju eksistences bezjēdzību, lai tikai nebūtu kara. Tātad tagad šī "lai tikai nebūtu kara" vietā ir nācis "lai tikai viss paliek, kā ir"?

Nē, "lai tikai nebūtu kara" arī paliek. Viņiem jau nav kara. Krievijā kara nav. Karš ir Belgorodas apgabalā, karš ir Kurskas apgabalā. Dažreiz, protams, kaut kas aizlido arī tālāk. Krievija ir ļoti sadalīta. Tas, ka cik tur cilvēku ir gājuši bojā Belgorodas apgabalā, absolūti neinteresē, teiksim, Maskavas vai Ļeņingradas apgabalu, nemaz nerunājot par Habarovskas novadu. Kurp nekas neatlido, tur kara nav.

Ir paziņojumi par kritušajiem – tajos reģionos, no kuriem salīdzinoši daudzi ir devušies karot, parasti tie ir nabadzīgākie reģioni.

Bet, saprotiet, attieksme pret karu ir tāda pati kā pret dabas stihiju. Krievi ir pieraduši, ka visu laiku kaut kas tāds notiek. Uzsprāgst māja, uznāk plūdi, kaut kas nodeg, uzlido gaisā tirdzniecības centrs.

Un katru reizi notikumi risinās pēc vienas un tās pašas shēmas. Neviens to negaidīja, bet nu tas ir noticis. Kāda nelaime! Valsts izmaksā kompensāciju. Paldies valstij! Vienīgais, par ko ir vērts cīnīties – lai izmaksā kompensāciju. Tieši tāpat cilvēki uztver arī karu – kā stihisku nelaimi. Mēs tur neko nevaram darīt. Nevar taču iet uz mītiņu pret cunami – bezjēdzīgi, vai ne? Un karš arī – tā ir tāda dabas katastrofa. Kāds ies bojā – bet to kompensēs!

Tātad, Vladimirs Vladimirovičs Putins, tā principā ir arī nepārvarama vara, kas ir iestājusies kā tāds ledus laikmets vai, gluži otrādi, globālā sasilšana. Te viņš ir, un tur neko nevar darīt.

Karš – tā nepārvaramā vara, tā stihiskā nelaime ir karš. Mums taču uzbruka! Ukraina mums uzbruka – visi to zina. Ja jūs uz ielas apturēsiet vidusmēra cilvēku, kurš visu laiku caur VPN nepieslēdzas bloķētām vietnēm, viņš jums pastāstīs daudz stāstu par to, kā mums uzbruka Ukraina, kā mums uzbruka amerikāņi, kā Zelenskis pirmais ieveda savus tankus Rostovā. Tie ir stāsti, ko es dzirdu dažādos reģionos, un cilvēki par to runā ar lielu pārliecību.

Tas, no vienas puses, nozīmē, ka tomēr tiek meklēts motīvs, lai attaisnotu savas varas agresiju pret kaimiņvalsti, tomēr šķiet nepieciešami kaut kā attaisnoties.

Protams, protams. Šis karš no visiem, par ko mēs vēsturē zinām, iespējams, ir pats bezjēdzīgākais un neprātīgākais. Tik absolūti, ka neviens normāls cilvēks – es uzsveru, normāls – nevar atbildēt uz jautājumu: Kāpēc? Kālab? Ko mēs vispār gribam? Teritorijas? Vai tad mums pašiem savu nepietiek!? Attīstiet vispirms kaut, es nezinu, Pleskavas apgabalu – par Sibīriju es pat nerunāju!

Bet mūsu tauta ir radoša, un radoša tauta meklē kaut kādu skaidrojumu. Saskatās YouTube, televizoru, Telegram kanālus, un top kaut kāda bilde. Kāpēc tas viss sākās? Parādās daudz dažādu ļoti labi radoši izstrādātu versiju.

Piemēram, Ukrainā ir bagātīgas titāna atradnes, bet Amerikai ir nepieciešams titāns, lai kniedētu savus boingus, jo pašai sava titāna tai nav. Tad nu Amerika tagad mūs ir ievilkusi karā Ukrainā, lai kaut kā tādā veidā tiktu pie tā titāna. Un mēs savukārt aizstāvam Ukrainu, mēs to atbrīvojam no amerikāņiem, lai titāns paliktu pašai Ukrainai. Un, kad tu uzdod tam cilvēkam jautājumu: "Bet vai tad Amerikai nebija lētāk to titānu nopirkt?" – tad viņam uz brīdi iestājas stupora stāvoklis. Notiek kaut kāds domāšanas process, kas burtiski atspoguļojas sejā. Bet jau drīz viņš atrod kādu citu skaidrojumu.

Piemēram, to, ko es minēju: Zelenskis ieveda tankus Rostovā. Es jautāju: "Vai jūs kaut ko nesajaucāt? Man šķiet, tas bija viens cits personāžs, kas ieveda tankus Rostovā, un tas notika drusku vēlāk." "Nē, nē," viņš atbild, "tas arī notika, jā, bet Zelenskis ieveda tankus Rostovā 2022. gada februārī." Es saku: "Bet ko tad mūsu robežsargi?" – "Mūsu robežsargi, protams, viņus pēc tam izmeta ārā, bet viņš Rostovā ieveda." Es saku: "Vai jums ir priekšstats, kur atrodas robeža, un kur – Rostova?" Te jau atkal iestājas kaut kāds domāšanas process.

Tātad normāla izskaidrojuma trūkums un elementāras izglītības trūkums, kas ļautu priekšstatīt pasaules karti, noved pie tā, ka cilvēki šādus skaidrojumus sameklē. Ir ļoti grūti dzīvot ar izjūtu, ka tava valsts ir kara noziedznieks. Mēs to zinām no citu netaisnīgo karu vēstures, kuros agresorvalsts pilsoņi kaut kā paši sev izskaidroja notiekošo. Piedāvāšu jums vēl vienu versiju. Amerika grimst. Tas ir zinātniski pierādīts.

Fiziski grimst?

Fiziski grimst un jau pavisam drīz pazudīs zem ūdens! Un 2014. gadā amerikāņiem bija vajadzīga Krima, lai visus savus iedzīvotājus evakuētu uz turieni. Stāstīt šim cilvēkam, ka Amerikas iedzīvotāju skaits ir 300 miljoni un Krimas teritorija ir samērā neliela – tas ir bezjēdzīgi.

Būtībā viss šis vājprātīgais komplekss, gan šis karš, gan šie skaidrojumi, ļaužu uzvedība un reakcija ir sekas tiem 24 gadiem, kuros Putins ir pie varas.

Sekas tam, par ko cilvēki ir tikuši pārtaisīti. Pa šiem 24 gadiem ir izauguši cilvēki, kas ir dzimuši Putina laikā, skatījušies Putina laika televīziju, visādus sarunu šovus, lasījuši Putina laika grāmatas, saņēmuši Putina laika izglītību. Un šī izglītība ar katru gadu kļuva arvien briesmīgāka. Lavīnveidīgs šis process kļuva pašā kara priekšvakarā un kara laikā, tas ir – sākot ar 2014. gadu.

Bet principā lēnām, lēnām šī cilvēku idiotiskošana notiek, manuprāt, jau ļoti ilgu laiku. Un tiem pat nav obligāti jābūt sarunu šoviem, kaut kādiem informatīviem raidījumiem, tie varēja būt pat vienkārši izklaides raidījumi, kurus arī var skatīties, tikai izslēdzot un apgriežot otrādi smadzenes. Es nezinu, kā normāli cilvēki to varēja skatīties. Bet nekā cita jau arī vairs nebija. Kopš divtūkstošo gadu beigām, šķiet, bija vairs tikai šis.

Var teikt, ka Krievija savas sabiedrības indoktrinācijas labad ir upurējusi tās intelektuālo kvalitāti?

Upurējusi – tas ir ļoti pareizs vārds. Jā – tieši upurējusi. Pamazām izzuda zinātne, izzuda labi skolotāji, bet tas viss notika lēnām.

Jo bija jau, kam izzust, jo potenciāls taču bija. Es atceros, ka padomju ēras beigās – ar visu toreizējo idiotismu, ideoloģizētību – domājošs cilvēks tomēr varēja pat tā laika izglītības sistēmā atrast atbalsta punktu.

Es nepavisam neidealizēju Padomju Savienību. Es to atceros ar tādām šausmām, ka viesnīcās, kur atslēgām ir tie masīvie piekari, man tie vienmēr asociējas ar padomiju. Bet jāatzīst, ka, par spīti visām savām šausmīgajām īpašībām, izglītību padomju vara ņēma nopietni. Izglītība, zinātne – boļševiki saprata, ka tas ir nepieciešams. Šiem tā vairs nav.

Būtībā, ja paskatās uz Krievijas eliti pirmajā paaudzē – nevis uz tiem bērniem un krustbērniem, kuri tagad nāk pie varas, bet gan uz tiem tētiem un onkuļiem, kuri tur vēl pagaidām ir – tad tie ir ļoti tumši ļaudis. Vai arī tādi, kas ir sapratuši, ka ir jābūt tumšiem, citādi tev būs vāks. Ļoti labs piemērs ir Sergejs Nariškins, Ārējās izlūkošanas dienesta vadītājs. Reiz man nācās kā žurnālistei pētīt viņa dzīves un radošo ceļu, un es atklāju, ka tam cilvēkam ir tiešām laba izglītība, jau sākot no skolas. Viņš savulaik ir beidzis elitāru vidusskolu, pēc tam labu augstskolu. Tas cilvēks pilnīgi noteikti nav stulbs, bet ko viņš vēlāk sāka gvelzt?! Un Dmitrijs Medvedevs? Medvedevs, kurš ir uzrakstījis civiltiesību mācību grāmatu, kuru slavēja labi juristi.

Tas nenozīmē, ka viņi visi ir sajukuši prātā. Te, acīmredzot, vajadzētu aprunāties ar psihologu, bet man šķiet, ka vispirms tāds cilvēks saprot, ka tā ir izdevīgāk, tā ir pareizāk, vajag iekļauties, un tad viņš pats pamazām kļūst par tādu.

Zinātnei un izglītībai viņu gadījumā nav nekādas vērtības. Kur lai tā rastos, ja par zinātņu doktoru kļūst bijušais kultūras ministrs Medinskis!? Ja zinātņu doktors ir Kadirovs? Ja zinātņu doktors ir Putins? Paskatieties uz viņu disertācijām, uz viņu zinātniskajiem sasniegumiem!

Tāda ir visa viņu attieksme pret zinātni. Bet tas viss jau nepaliek tikai tai augšējā slānī. Tas viss noplūst citos šīs tortes slāņos. Un, lūk – tas diezgan ātri ir sasniedzis pašu apakšu, un valsts kopumā ir kļuvusi ļoti tumša, vienkārši ļoti tumša.

Bet ir skaidrs, ka šāda sabiedrība kritiskā situācijā ir mazspējīga aizstāvēt savas pamatvērtības un šo pašu varu. Manuprāt, mēs to redzējām pirms gada, kad jau piesauktais Prigožins veda savus tankus Maskavas virzienā. Nebija manāms, ka sabiedrība uz to īpaši apzinīgi reaģētu. Iespaids bija tāds, ka to drīzāk uztvēra kā televīzijas šovu.

Nav vārdam vietas! Ļaudis vienkārši sēdēja ar popkornu un gaidīja, kas būs tālāk, ar ko šis tā saucamais pučs beigsies. Visiem bija neiedomājami žēl, ka neļāva ilgāk paskatīties to ķinīti. Lai kāds izietu ielās – kur nu! Lai gan te vēl ir arī tas faktors, ka, es domāju, ļaudis to neuztvēra kā draudu Putinam.

Jo galu galā Prigožina sacelšanās nebija pret Putinu, bet drīzāk par Putinu, kā viņš to pozicionēja. Grūti jau pateikt, kas cilvēkam ir galvā. Bet kopumā, protams, tas bija par Putinu. "Putin, mēs tev tagad palīdzēsim! Mēs tevi tagad atpestīsim no visiem tiem mērgļiem!"

Arī klišejisks variants – jau kopš Viltus Dmitrija un citiem viduslaiku personāžiem. Bet šis sabiedrības inertuma noteiktais varas noturības potenciāls – vai tas vispār ir neizsmeļams? Vai tomēr ir kāda cerība, ka tur dzīlēs kaut kas sakustēsies?

Baidos, ka mēs to neuzzināsim. Pat ja kaut kas sakustēsies, tad mēs jau par tādu sakustēšanos uzzinām tikai tad, kad kāds tiek iesēdināts cietumā. Un katrs šāds piemērs pārliecina citus, ka tā darīt nevajag. Ja ir kļuvis bīstami nolikt ziedus pie Ļesjas Ukrainkas vai Tarasa Ševčenko pieminekļiem, tad par ko vispār var runāt?

Protams, ir cilvēki, kuri būtu gatavi pretoties, bet baidās. Ir cilvēki, kuri pretojas, un viņu ir daudz. Jūs šeit, Eiropā, par viņiem nekad neuzzināsit, jo pat tad, kad es par šādiem cilvēkiem rakstīju, viņi lūdza neminēt viņu vārdus.

Tie ir cilvēki, kuri, piemēram, izved ukraiņus no okupētajām teritorijām – tos, kuri nevar nokļūt pie saviem radiniekiem neokupētajā Ukrainā. Brīvprātīgie viņus izved uz Krieviju, ārstē un palīdz nokļūt Eiropā – kārto visas formalitātes, organizē maršrutus. Ir konkrēti brīvprātīgie, kuri palīdz izceļot kopā ar mājdzīvniekiem, jo ​​daudzi nebrauc tāpēc, ka viņiem ir dzīvnieki. Pārved pat kazas!

Ir brīvprātīgie, kas pārved smagi slimos un vecos cilvēkus. Tagad pie Mariupoles, arī katastrofālo plūdu vietās Kahovkā un apkārtnē pārsvarā palikuši tikai ļoti smagi slimi un ļoti veci cilvēki, kuri tur turas līdz pēdējam.

Brīvprātīgie viņus izved un palīdz pārcelties uz Eiropas valstīm. Krievijas pilsētās ir ārsti, kas šos cilvēkus ārstē bez maksas. Tas ir veids, kā viņi saka "nē karam". Un šādu cilvēku, kuri ir atraduši savu veidu, kā pateikt "nē karam", ir daudz; vienkārši Eiropā par viņiem nezina.

Eiropai Krievija tagad ir viens melns, šausmīgs pleķis, kam vienkārši jāuzceļ apkārt žogs, kā mēra slimnieku barakai, un labāk nevienu no turienes nelaist ārā.

Smagākā kļūda, kuru Eiropa ir pieļāvusi attiecībā pret Krieviju, protams, ir šie vīzu aizliegumi, naudas izvešanas aizliegumi, jebkādu apmeklējumu, zinātniskās apmaiņas pārtraukšana. Eiropa šādi it kā piespiež palikt tajā Mordorā to, kas tieši varētu palīdzēt, radīt pretestību. Īpašs stāsts ir par naudu.

Pajautājiet ekonomistiem, cik daudz naudas tagad apgrozās Krievijas ekonomikā, pateicoties tam, ka to nevar izvest uz ārzemēm. Putinam tas ir ienesis ļoti daudz. Cilvēkiem zuda iespējas investēt ārzemēs, un viņiem nākas savu naudu vai nu turēt Krievijas bankās, vai arī ieguldīt Krievijas uzņēmumos. Kādos? Aizsardzības rūpniecībā!

Tas pats attiecas uz parastajiem cilvēkiem. Vēl pirms kara es personiski pazinu tādus, kuri man stāstīja, cik briesmīgi ir Rietumi, cik briesmīga ir Amerika, bet tad viņi tur paviesojās, un viņiem kaut kā pēkšņi smadzenes nostājās savā vietā. Tikko sāka runāt par masveidā vīzu aizliegumu Krievijas pilsoņiem, es uzreiz teicu – tas ir murgs!

Tagad viss tas sliktākais, kas pastāv Krievijā, tur arī tiek iekonservēts. Tā, protams, nav Eiropas problēma. Eiropai, protams, ir jādomā par sevi, nevis par Krieviju. Bet, ja Eiropai tas rūp, ja to principā interesē, kāds kaimiņš tai ir līdzās, tad tā ir kļūda.

Cik pašā Krievijā domā par tādu variantu, ka Krievija varētu kļūt par Āzijas valsti? Vai pati Krievija arī būtu gatava aizžogoties no Eiropas un aiziet, tā sacīt, uz ordas pusi?

Atkarībā no tā, ko jūs šajā situācijā saucat par Krieviju. Ja jūs runājat par "eliti" – pēdiņās – tad es nezinu. Ir cilvēki, kuriem bija Rietumos kaut kādas villas pie Komo ezera – maz ticams, ka villa Irānā var aizstāt villu Itālijā. Bet viņiem var būt savi motīvi. Kas attiecas uz parastajiem cilvēkiem, viņi nemaz necenšas draudzēties ar Āzijas valstīm, viņi no tām baidās. Ja runā ar cilvēkiem, kuri dzīvo Urālu kalnos un tālāk uz austrumiem, tad – viņi baidās no Ķīnas.

Cilvēki baidās no Ķīnas, no Tuvajiem Austrumiem, no arābiem, arī no ebrejiem baidās. Tās arī ir padomju laika noslēgtības sekas.

Ja paskatās uz balsojumu Eiropas Parlamenta vēlēšanās Vācijā, uz to, kā balsoja Rietumvācija, kā balsoja Austrumvācija, tad austrumi balsoja lielā mērā aiz bailēm no migrantiem. Viņiem migranti ir svešie. Jo austrumu zemes kā daļa no šīs padomju nometnes bija aizslēgtas, iekūņojušās savā kokonā. Viņi nav pieraduši redzēt svešiniekus. Svešie – tie a priori ir ienaidnieki.

Un tas ir daudzu cilvēku prātos arī Krievijā. Mēģināt mainīt šos cilvēkus, viņu domāšanu, mēģināt pamudināt viņus cīnīties pret Putinu, aizliedzot viņiem ceļot uz Eiropu – tas ir tas pats, kas aizliegt lasīt Bulgakova "Meistaru Margaritu" cilvēkam, kurš principā neprot lasīt. Kam jūs liedzat iebraukšanu savā teritorijā? Cilvēkiem, kuriem savu mūžu nav bijusi starptautiskā pase?

Toties viņi daudz zina par Ķīnu. Ķīnieši pie viņiem brauc. Magadanas apgabalā kāds vīrietis man stāstīja, ka ķīnieši novākuši visus turienes ciedru čiekurus. Šausmas! Viņiem tur tie ciedri ir mazi – kā krūmi, jo tur ir mūžīgais sasalums, un tos ciedru čiekurus tur ir ļoti ērti novākt. Tad nu ķīnieši atbraukuši un visus novākuši. Es gan jautāju šim vīrietim: "Vai jums pašiem tos čiekurus vajag?" Viņš saka: "Nevajag nevienā acī! Bet – kāpēc ķīnieši tā tos visus savāca?"

Cilvēki baidās no svešiniekiem un ar bailēm skatās uz Austrumiem. Viņi nezina ne Austrumu kultūru, ne Austrumu literatūru, ne Austrumu mentalitāti. Tā viņiem ir vēl svešāka nekā Eiropa. Bēthovenu viņi vēl teorētiski varētu klausīties – ķīniešu mūziku nesapratīs nekad. Tāpēc es nedomāju, ka ir iespējams mentāls pagrieziens uz Austrumiem.

Pagrieziens uz Austrumiem notiek patēriņā. No vienas puses, tāds jau notiek arī visā Eiropā. Pamēģiniet nopirkt tējkannu, uz kuras nebūtu rakstīts Made in China. No otras puses, arī Krievijā tas notiek jau ilgu laiku, un tagad vienkārši nav citas izejas. Es nekad neesmu redzējusi tik daudz ķīniešu automašīnu. Visi autosaloni tagad tirgo ķīniešu mašīnas. Bet – kur tu liksies? Mašīnas vajag, kafijkannas vajag.

Eiropa ir izsludinājusi sankcijas, un laikam jau tai bija tādas tiesības. Tad nu notiek šis patēriņa pavērsiens uz Ķīnu. Kā tas izskatīsies tālāk – tas atkal jau pilnībā atkarīgs no tā, kā attīstīsies šī situācija.

Vajag daudz laika, lai mentāli pievērstos Ķīnai. Es domāju, ne viena vien paaudze. Ja pašreizējie procesi savlaicīgi apstāsies, ja smadzenes īstajā brīdī nostāsies savā vietā, tad tas nenotiks. Bet tas, kas jau ir noticis, ir tas, ka Krievija ir kļuvusi atkarīga no Austrumiem. Putins apmeklē Ziemeļkoreju, un Krievija gandrīz jau ir atkarīga no Ziemeļkorejas kā ieroču piegādātāja. Vai to vispār agrāk varēja iedomāties?!

Runājot par kādu Ukrainas kara ietekmi uz visu šo situāciju. Kara sākumā bija pieņēmumi, ka, teiksim, desmit tūkstoši kritušo ir kaut kas tāds, ko šis režīms neizturēs. Pamazām šie skaitļi pārstāja būt arguments. Vai vispār ir kaut kas militārā ziņā, ko šī vara nevarētu izturēt saistībā ar šī kara iespējamajiem rezultātiem?

No militārā viedokļa – es nezinu. Neesmu militārais analītiķis un neko no tā nesaprotu. No cilvēciskā viedokļa Krievijas vara ir absolūti nejūtīga pret zaudējumiem. Pilnīgi noteikti. Daudzus gadus, pat pirms 2014. gada, es mēdzu jokot, ka Krievijā ir tikai viens prioritārs nacionālais projekts un tas saucas: "Mazāk ļautiņu – vairāk skābekļa."

Krievijas iekšpolitika, Krievijas ekonomika ir strukturēta tā, ka cilvēki, kopumā ņemot, to tikai traucē. Viņi ir jābaro, viņi pieprasa ievērot kaut kādus vides standartus, grib sev kaut kādus parkus un apstādījumus.

Tāpēc – vēl cik tur kritušo plusā vai mīnusā, kā saka, viena kareivja zudums nav vienībai manāms!

Otro daļu intervijai ar Irinu Tumakovu lasiet portālā LSM svētdien, 14. jūlijā!