Vai tā būtu Parīze Francijā, Edinburga Skotijā, Helsinki Somijā vai Vejle Dānijā, jauns mācību gads diasporas skolās tiek sagaidīts ar smaidiem un svētku noskaņu. Lai arī kopš kovida pandēmijas bērnu skaits latviešu skolās sarucis, četrās portāla "Latviesi.com" uzrunātajās tas pēdējos gados nostabilizējies. Šoruden Francijas "Garajā pupā" mācīsies 18 bērnu, Dānijas "Mazputniņā" – 40, Somijas "Pikku Putni" – 17 un Skotijas "Pūcītē" – 20. Skotijā vecāku interese ir lielāka nekā skola pašreiz spēj uzņemt.
"Pūcītes skola" vadītāja Skotijā Vita Daščora norādīja: "Ar lielajiem bērniem jo īpaši mēs pievēršam uzmanību latviešu valodai, gramatikai, vēsturei, ģeogrāfijai. Mācāmies Latvijas karti un Latvijas atrašanās vietu pasaulē. Ļoti pievēršam uzmanību mūsu gadskārtu svētkiem."
Savukārt "Pikku Putni" skolas vadītāja Somijā Zane Uitto pauda: "Un arī ģimenes savā starpā sadraudzējas. Un, ja vecāki sadraudzējas, tas nozīmē, ka viņi tiekas ne tikai reizi nedēļā skolas gaiteņos, bet arī dzimšanas dienas ballītēs…
Galvenais iemesls, kāpēc mērot ceļu uz latviešu skolām, visiem vecākiem ir viens – valoda.
"Pikku Putni" skolnieka mamma Somijā Aiga Turuka stāstīja: "Rasmuss, mans dēls, ir piedzimis Somijā. Viņam drīz paliks trīs gadi. Un es ļoti cenšos un gribu, lai viņam ir saskarsme ar latviešiem, latviešu kultūru, latviešu ģimenēm, latviešu tradīcijām. Lai viņš dzird latviešu valodu, lai viņš runā tajā."
Tikmēr "Pūcītes skolas" skolnieces tētis Skotijā Igors Juls sacīja: "Mēs sākām vest meitiņu uz latviešu skoliņu tāpēc, ka kaut kā sanāca tā, ka viņai latviešu valoda nepieķērās uzreiz. Un gribējās, protams, lai viņa iemācās latviešu valodu un latviešu tradīcijas, jo mājās ne vienmēr sanāk kaut ko saorganizēt."
Arī bērni novērtē valodas nozīmi, taču lielākoties viņu prioritāšu sarakstā ir citas lietas. Uzrunātie ārzemju latviešu skolu skolēni sacīja:
"Man visvairāk skoliņā patīk darīt plastalīnus."
"Man patīk mācīties. Man vislabāk patīk skatīties Latvijas kartē."
"Man visvairāk patīk spēlēties un satikt jaunus draugus."
Šāda latviskuma saliņu uzturēšana ikdienā balstās uz milzu entuziasmu. Latvijas valsts finansējums pastāv, taču tas nav liels. Šogad pieejami 157 000 eiro, ko savā starpā sadalīja 66 skolas visā pasaulē. Atbalsta lielums konkrētai skolai atkarīgs no skolēnu skaita un nodarbību biežuma un svārstās no simt eiro līdz dažiem tūkstošiem eiro visam mācību gadam. Šo naudu galvenokārt "apēd" telpu īre un apdrošināšana. Daļa finansējuma paredzēta mācību materiāliem. Taču absolūts vairākums skolotāju strādā brīvprātīgi.
"Mazputniņš" skolas skolēnu mamma Dānijā Justīne Gintere pauda: "Mēs esam ļoti pateicīgi, ka mums ir skolotāji, brīvprātīgi griboši darboties ar mūsu bērniem, un to mantojumu, kas ir viņiem, padot atkal tālāk mūsu bērniem."
Jaunus brīvprātīgos atrast ir grūti. Jārūpējas, lai esošie neizdeg un neveidojas rutīna. Tāpēc daudzas skolas cenšas piesaistīt vieslektorus – pie Dānijas bērniem brauks folkloristi no Latvijas, pie Francijas skolēniem – bērnu rakstniece.
"Garā Pupa" skolas vadītāja Francijā Anda Auziņa, kura vairākus gadus skolu Parīzē uzturēja viena pati, godīgi atzina, ka nevar atļauties tik daudz sava laika veltīt brīvprātīgam darbam. Tāpēc daļa no vecāku līdzmaksājuma novirzīta kaut nelielam atalgojumam par padarīto.
"To es arī uzsveru, ka mūsu skolā lietas notiek, pateicoties tam, ka ikviens ir iesaistīts. Tas nav tikai skolotājs, kas veido skolas dzīvi, bet tie ir gan bērni, gan viņu vecāki, vecvecāki, skolotāji. Tā mēs kopā veidojam bērnu latviskumu," sacīja Auziņa.
Citur, piemēram, Dānijā, kur darbojas lielāka brīvprātīgo komanda, no vecākiem dalības maksu neprasa.
"Mazputniņš" skolas vadītāja Dānijā Sandra Kaktiņa norādīja: "Mums ir daudzas ģimenes, kas mēro ārkārtīgi lielus gabalus, lai būtu ar mums šajās tikšanās reizēs. Turpat vai 200 kilometrus vienā virzienā brauc, lai piedalītos. Tur nevar būt runas vēl kādu līdzfinansējumu maksāt, manuprāt, jo mēs visi esam priecīgi vispār par iespēju sanākt un būt kopā."
Lai kā katra no skolām nodrošinātu savu darbību un pārvarētu izaicinājumus, redzams, ka to pastāvēšana diasporā ir ģimeņu pieprasīta un novērtēta.
