ĪSUMĀ:

• Černihivas apgabalā Ukrainas ziemeļos Krievija iebruka februāra beigās, aptuveni mēnesi liela daļa apgabala bija okupēta.
• "Vislielākā ņirgāšanās par cilvēkiem notika tieši Jagidnē" – visu ciemu sadzina skolas pagrabā.
• No pagraba ārā vairs nevienu nelaida, daždien pat nedeva dzert un ēst.
• Uz tualeti iespundētos veda tikai, kad laukā notika apšaudes.
• Teju mēnesi starp aptuveni 360 cilvēkiem pagrabā atradās arī vairāki zīdaiņi un bērni.
• "Te bērni staigāja blakus līķiem" – pagrabā stāvēja arī tur nomirušo cilvēku līķi.
• Okupanti paši lejā pagrabā nonākuši reti, un tajās reizēs bija ļoti jāuzmanās.
• Pagraba sienas klāj bērnu zīmējumi, centieni sekot līdzi laikam un mirušo atzīmes.
• Pēc iznākšanas no pagraba cilvēkiem vairs nebija māju, kur atgriezties.
• Apgabalā ļoti cer uz Latvijas atbalstu būvmateriālu iegādē.
• Krievijas okupācijas laikā nodarītie postījumi Černihivas apgabalā – milzīgi.
• Tagad apgabala lielākais izaicinājums – sagatavoties ziemai.
• Arī Preiļu sadraudzības pilsēta Ņižina smagi cietusi un sagaida atbalstu no Latvijas.

Dzīvais vairogs

22. septembrī Latvijas Radio atradās Černihivas apgabalā Ukrainas ziemeļos – salīdzinoši netālu no robežas ar Krieviju un Baltkrieviju. Te Krievijas karaspēks iebruka februāra beigās, un aptuveni mēnesi liela daļa apgabala bija okupantu pakļautībā ar visām no tā izrietošajām sekām. 

Pie izpostītas skolas ēkas Jagidnes ciemā Černihivas pievārtē Latvijas Radio tikās ar Ivanivskas kopienas vadītāju Oļenu Švidki. Viņa ir jauna, enerģiska sieviete, tobrīd bija tērpusies lietišķā kostīmā ar garu bizi pār plecu. Viņas vadītajā Ivanivskas kopienā ir pavisam 17 apdzīvotas vietas. Desmit no tām martā bija okupantu pakļautībā.

Švidke stāstīja: "Vislielākā ņirgāšanās par cilvēkiem notika tieši Jagidnes ciemā, kur mēs tagad atrodamies. Es nevaru teikt, ka citi ciemi, kur bija mūsu karavīri, cieta mazāk, postījumu ziņā ir citi, kas vairāk cietuši (..) Katram ciemam ir sava šī kara vēsture. (..) Mūsu kopiena nonāca okupācijā 3. martā. (..) No 3. marta viņi sāka dzīt cilvēkus skolas pagrabā. Jā, šeit sāka dzīt cilvēkus, un 5. martā šeit jau bija viss ciems. (..) Aptuveni 360 cilvēki atradās šajā pagrabā."

Virs pagraba – skolas pirmajā stāvā – okupanti bija ierīkojuši savu štābu, bet ēkas pagalmā izvietojuši kaujas tehniku.

Simtiem vietējā ciema iedzīvotājus pagrabā viņi turēja kā tādu dzīvo vairogu, lai pa viņiem nešautu.

Brīdī, kad notika šī intervija, daļa no Jagidnes ciema iedzīvotājiem sapulcējās turpat pie izpostītās skolas un bēdīgi slavenā pagraba ēkas, lai nokārtotu formalitātes sociālās palīdzības saņemšanai. Viņi bija sešpadsmit. Gados jaunāki un vecāki vīri un sievas, arī daži bērni. Daudziem acīs tas pats skatiens, ko aprīļa sākumā Latvijas Radio novēroja Bučā un Irpiņā.

Ārā vairs nevienu nelaida, daždien nedeva dzert un ēst

"Bija tādas dienas, kad cilvēkiem vispār nedeva dzert un ēst. Pagrabā bija arī aptuveni 100 bērni, arī zīdaiņi un seniori," stāstīja Švidke. Skola, kuras pagrabā turēti ciema iedzīvotāji, nav nekāda lielā. Prātam grūti aptvert, kā tās pagrabā bija iespējams satilpināt vairāk nekā 300 cilvēkus.

Švidke pauda: "Viņi rašistiem bija kā tāds dzīvais vairogs, lai mūsējie nešautu pa viņiem. Pagrabā sēdēja vietējie cilvēki, bet viņu štābs augšā. Tādā veidā bija ļoti smacīgs, nebija elektrības, tas viss bija tumsā. Mēneša laikā izbeidzās lukturīši, sveces, kam bija līdzi. Cilvēki sēdēja pilnīgā tumsā. Sāka viņi iet prom 30. martā. Gandrīz mēnesi [bija tur]."

Ar kādām mantām atvesti uz pagrabu, ar to arī vajadzēja iztikt – atpakaļ uz mājām vairs nevienu nelaida. 

Starp pagrabā turētajiem bija arī Ludmilla un viņas mazmeitiņa Polīna. Ludmilla ir ņipra kundze labākajos gados, bet Polīnai šobrīd ir pusotrs gads. Marta sākumā, kad abas nonāca pagrabā, meitenītei nesen bija nosvinēta pirmā dzimšanas diena.

Ludmilla stāstīja: "Mums neļāva ne zāles paņemt, ne produktus. Vienīgi mannā putriņu izvārījām, un viņai bija trīs dienas, ko ēst. Pēc tam jau devām to, ko varējām izdomāt. Viņai [Polīnai] bija grūti pāriet no bērnu pārtikas uz pieaugušo, bija diareja, temperatūra pacēlās līdz 40 grādiem, smagi bija, raudāja, vēderiņš sāpēja. Ļoti smagi. Ne nomazgāties, pat pamperus nevarējām dabūt."

Mazā Polīna ir mierīgs un kluss bērns. Ludmilla stāstīja: "Mūsu istabā bija 19 cilvēki. Istaba bija divi reiz četri metri. Es sēdēju, bērns bija uz rokām. Ja kāds izgāja ārā, varēja bērnu nolikt. Gulējām, sēžot tā viens uz otra, atspiežoties uz pleca. Ēst mums meitenes taisīja, bet, nu, 50 gramu trauks uz diviem. Lai saprastu, mēs pa septiņiem cilvēkiem savācām kaut ko, kādu kartupeli, lai pabarotu viņu."

Uz tualeti laida tikai, kad bija apšaudes

Latvijas Radio uzrunāja arī trīs pie skolas stāvošos vīrus. Viņi ir pensijas vecuma kungi sirmām galvām un bārdām, rūpju izvagotiem vaigiem. Arī viņi bija pagrabā. Sergejs un Ivans Latvijas Radio izrādīja pagrabu. 

Skolas ēka, kuras pagrabā cilvēki turēti, ir neliela divstāvu ķieģeļu būve ar bērnu rotaļu laukumu sānos un plašu pagalmu abās pusēs. Kad ieradās okupanti, tas tika piedzīts pilns ar Krievijas armijas tehniku. 

Tualete pagrabā turētajiem cilvēkiem tika ierādīta nelielā būvē skolas pagalmā – apmēram 15 metrus no pagraba. Sergejs sacīja: "Bet laida uz turieni tikai tad, kad apšaudes gāja." Savukārt Ivans piebilda:

"Sievietes stāv rindā uz tualeti, viņi sāk mest mīnas un pašiem ir ļoti jautri, kā mūsēji visi krīt pie zemes un lien uz šejieni, lai tiktu iekšā, kurš paspēja uz tualeti, kurš ne, kurš uz vietas."

Ieeja pagrabā ir caur zaļām koka durvīm, uz kurām ar sarkanu krāsu uzrakstīts – "Uzmanību – bērni". Uz pagrabu ved trepes. Te nav elektrības, gaiss ir mitrs un smags.

Gana daudz bērnu

Sergejs ar Ivanu rādīja nodalījumu, kurā sēdējusi Ludmilla ar savu mazmeitiņu Polīnu un citiem. Tā ir aptuveni astoņus kvadrātmetrus liela nobetonēta telpa bez logiem. Uz zemes – kaut kas līdzīgs koka lāviņām. Ivans stāstīja: "Redziet, te pie durvīm ir atzīmes. Atzīmēja, lai zinātu, cik daudz cilvēkus vajag pabarot. Te ir 22. No sākuma bija 18, pēc tam nāca klāt."

Uz stenderes ar zīmuli uzrakstīts "9+5". Pieci nozīmē – pieci bērni. Sergejs sacīja: "Zīdainītis te arī bija, viens bija piecgadīgs. Vispār te bērnu mums bija gana."

Cilvēki bija izvietoti ne vien pa nodalītajām telpām, bet arī gaiteņos starp tām. 
Vietas bijis tik, cik pietiek, lai apsēstos.

"Te ir pati lielākā telpa. Te visvairāk cilvēku bija. 140 cilvēki un 39 bērni," pastāstīja Ivans, rādot pagrabu Latvijas Radio. Arī te pieaugušo un bērnu skaits atzīmēts uz sienas pie ieejas. Šī ir garena, varbūt kādus 50 līdz 60 kvadrātmetrus liela telpa. Augšā pie griestiem te ir logi, bet tie ir aizbāzti un tikai vāji gaismas stari vietām spīd cauri. Netālu no ieejas šajā telpā stāv vairāki krēsli.

Ivans stāstīja: "Te sēdēju es, te – mana sieva, te – dēls un viņa dzīvesbiedre. Tā 27 dienas. Lūk, sēdi un sēdi. Naktī – kājas piepampušas, piecelies un pastāvi stundu, divas, lai kājas mazliet atietu, un tad atkal sēdies, tā arī guli. Te tālāk kāju spert nevarēja. Te arī bija bērni, pieaugušie. 

Necerējām, ka mēs vispār dzīvi no šejienes iznāksim."

"Te bērni staigāja blakus līķiem"

Turpat divus metrus tālāk stāvējuši arī pagrabā nomirušo cilvēku līķi.

Ivans sacīja: "Te cilvēki mira, un te gulēja līķi. Ja no rīta nomira, varējām līķi iznest. Ja vakarā vai pa dienu, tad ārā nelaida. Te bērni staigāja blakus līķiem." 

Vīrieši stāstīja, no kā cilvēki nomiruši: "Palīdzības nekādas nebija. Kādam spiediens, kādam sirds. Nekādas zāles mums nebija. Un no skābekļa trūkuma."

Mirušie bija vecāka gadagājuma cilvēki, kuriem jau bija kādas veselības problēmas līdz nonākšanai pagrabā. 

Apstākļi bijuši ne vien fiziski, bet arī psiholoģiski grūti izturami. Daži, kā raksturoja Ivans, vienkārši sajukuši prātā: "Sēž, var paņemt koku un sākt sist, kur pagadās, kliegt, mēģina kaut kur skriet."

Strauji zaudēja svaru

Arī ar ūdeni un pārtiku bijis ļoti trūcīgi, pagrabā esošie strauji zaudējuši svaru. Ivans smejoties stāstīja, ka ēst viņiem deva ūdeni: "Jā. Kad bija tāda iespēja un izlaida ārpusē, tad varēja tēju iedzert. Cukuru arī varēja dabūt. Bet bija laiks, kad mūs ārā nelaida un nevarējām novārīt ūdeni, nācās bērniem dot nenovārītu, sliktu ūdeni. Pēc tam bērniem vēderi sāpēja, temperatūra bija augsta un palīdzība nekāda."

Kad okupantu brigādes nomainījušās, pārtika nedaudz uzlabojusies – Krievijas pavārs esot viņus piebarojis.

Okupanti paši lejā pagrabā nonākuši reti, un tajās reizēs bija ļoti jāuzmanās.

Ivans pauda: "Piedzērušies naktī atnāk, spīdina ar lukturi, te bērni bija. Pārlādē automātu un iedod to bērnam – ņem, bērniņ, spēlējies. Kliedza, neļāva cilvēkiem.

Varēja iedot bērnam paspēlēties ar granātu un teikt – riņķīti nevelc, "buh" [sprādziens] būs."

Bērni bijuši ļoti saprātīgi, neviens necieta. Mazie pagrabā laiku kavējuši, zīmējot uz sienām ar krāsām un krītiņiem. Redzami daudz sīki, mazi zīmējumi. Daži ir arī lielāki – pa visu sienu. Uz sienām uzzīmētas saulītes, cilvēciņi, puķes un mājas, arī sirsniņas un mazi Ukrainas karodziņi. 

Uz sienas zīmē kalendāru un atzīmē mirušos

Dziļāk pagrabā redzams, ka uz sienām zīmējuši ne tikai bērni. Kāds ar krītiņiem uzzīmējis eņģeļus, kāda ģimene uz sienas atstājusi zīmīti, ka te atradušies, nosaucot savus vārdus. Vairākos pagraba nodalījumos uz sienas uzzīmēts arī marta kalendārs.  

Ivans sacīja: "No sākuma vēl mazliet orientējāmies laikā, bet vēlāk jau sākām jaukt datumus, diena vai nakts. Gaismas nebija, ārā nelaida. Nebija ne pulksteņu, ne telefonu. Te mēs likām atzīmes, kad kāds nomira."

Savukārt Vaņa rādīja uz sienas zem kalendāra uzzīmētos punktiņus. Katrs punkts apzīmēja vienu mirušo. "Viens – cilvēks, divi, trīs, četri, pieci, seši, septiņi, astoņi, deviņi, desmit, vienpadsmit," piebilda Vaņa.

Turpat tālāk blakustelpā jau detalizētāk ar uzvārdiem uzskaitīti visi mirušie Jagidnes ciema iedzīvotāji – gan tie, kas nomiruši pagrabā, gan tie, kas nogalināti, okupantu karaspēkam ienākot. Blakus sīkiem, maziem burtiņiem uzrakstīta arī Ukrainas himna.

Ivans skaidroja uz sienas rakstīto: "Šo nošāva. Šis uzsprāga, lādiņam eksplodējot. Šo arī nošāva, viņa brāli – viņš ir zem jautājuma zīmes. Nav zināms, vai nu viņu izveda, mēs nezinām. Viņi teica, ka nošāva viņu, bet, kad atraka, dokumenti tur bija, bet viņa līķis nebija. Tas ir pazudis. Tie ir nošauti, tie uz mīnas uzrāvās."

Pēc pagraba vairs nebija māju, kur atgriezties

No pagraba Jagidnes ciema iedzīvotāji tikuši laukā 30. martā. Todien Krievijas karaspēks atkāpās no Kijivas apkaimes, līdz ar to okupanti pameta arī Černihivas apgabalu.

Taču māju, kur atgriezties, daudziem vairs nebija. Kopienas vadītāja Švidke sacīja: "Jagidnes ciemā vairs nebija palikusi neviena māja, kura nebūtu sagrauta pilnībā vai cietusi."

Pēc okupantu aiziešanas ar Ukrainas valsts atbalstu un brīvprātīgo palīdzību sākušies darbi pie ēku labošanas, kur tas bija iespējams. Aplēstas izmaksas arī jaunu māju uzcelšanai tiem, kam tās pilnībā nopostītas un kur neko vairs nevar atjaunot.

Švidke norādīja: "Cilvēki ir piekrituši, ka jaunās mājas nebūs tādas, kādas bija, pa 100 vai 200 kvadrātmetriem. Tiks celtas mazas mājiņas pa 60 kvadrātmetriem."

Ļoti cer uz Latvijas atbalstu būvmateriālu iegādē

Šobrīd lielākais izaicinājums ir būvmateriālu iegāde. Tieši šajā jautājumā Jagidnes ciema iedzīvotāji ļoti cer uz Latvijas atbalstu. Latvija līdzīgi kā virkne citu Eiropas valstu aktīvi atbalsta ne vien Ukrainas cīņu pret iebrucēju kara laukā, bet arī piekritusi sniegt finansiālu atbalstu Ukrainas atjaunošanā. 

Saskaņā ar Latvijas valdības lemto nākamgad aptuveni 5 miljoni eiro varētu nonākt Černihivas apgabala atjaunošanai. Tas nozīmē, ka daļa naudas varētu tikt arī līdz Jagidnes ciemam.

Švidke atklāja: "Mēs esam uztaisījuši tāmi un nosūtījuši to uz jūsu valsti. Esam norādījuši, kādi materiāli ir nepieciešami un cik tas maksās."

Lai arī pagaidām nav zināms, tieši cik liels atbalsts būs Jagidnes ciemam, ziņa par Latvijas lēmumu atbalstīt viņus jau aplidojusi ciema iemītniekus. Iedzīvotāji ir ļoti pateicīgi. Arī Latvijas Radio sastaptā Ludmilla ar mazmeitiņu Polīnu: "Mūsu māju sabombardēja. (..) Ne pavisam –  daļēji, bet dzīvot nav iespējams."

Brīvprātīgie Ludmillas mājai solījuši nomainīt logus, bet ēkas jumts šobrīd "turas uz goda vārda". Ludmilla vēl nezina, kā pārlaidīs ziemu, jo apkures sistēma pilnībā sagrauta, bet ir ļoti pateicīga, ka Latvija solījusies atbalstīt.

"Mēs neko neprasām, bet jūs paši nākat ar savu palīdzību, milzīgs paldies jums! Dod Dievs, lai jūsu ģimenēs viss būtu labi, lai viss izdodas un nebūtu nekādu bēdu un nelaimju," pauda Ludmilla.

Krievijas okupācijas laikā nodarītie postījumi Černihivas apgabalā – milzīgi

Latvijas Radio tālāk devās uz Černihivu. Vakarpusē sasniedza šūšanas uzņēmumu, ko vietējie saīsinājumā dēvē par "Utok".

Ludmila vada Ukrainas nedzirdīgo apvienības veidotu uzņēmumu, kas Černihivā nodarbina nedzirdīgus cilvēkus. Kompānija izvietojusies nelielā divstāvu ēkā netālu no Černihivas stadiona, kur 11. martā notika spēcīga eksplozija. Sprādziena rezultātā ceham izsisti turpat visi logi, tādējādi faktiski paralizējot ražotnes darbu. Šajā uzņēmumā strādājošajiem tas bija liels trieciens.

"Kad tur sprāga 500 kilogrammīgā bumba, eksplozijas vilnis nāca uz šo pusi. Cilvēki skuma pēc darba, raudāja, gribēja atgriezties. Viņi ir invalīdi, viņiem ir mazāks paziņu pulks, un viņiem ir sarežģītāk visu šo pārdzīvot. Darbs viņiem ir kā glābiņš, nevis vienkārši nopelnīt naudu. Viņiem galvenais bija atgriezties tajā normālajā dzīvē, pie kā bija pieraduši," pastāstīja Ludmila.

Sākoties siltākam laikam, maija vidū šūšanas cehs atsāka darbu. Arī tagad pasūtījumi ir, izejmateriāli ir, strādātgribētāji arī ir, bet liels izaicinājums ir darba apstākļi – gaisa uzlidojumā izsistie logi šobrīd ir aizlīmēti ar plēvi. 

Lai arī Latvijas Radio cehu apciemoja vēlu vakarā, ražotnē vēl rosījās dažas sievietes. Šuvēja Svetlana atzina: "Kājas salst, bet es skraidu apkārt, līdz ar to es tā vairāk vai mazāk sasildos, bet meitenes salst stipri, ļoti stipri. Šodien runājām – vaļinki būs jāuzšuj!"

Tikmēr uzņēmuma vadītāja Ludmila cer, ka visu ziemu šādi nevajadzēs pavadīt un jau drīzumā logus ceham varētu ielikt. Kompānija ir pieteikusies Latvijas finansiālajam atbalstam un saņēmusi solījumu, ka atbalsts būs. "Mēs sazināmies. Viņi rēķina, par cik varēs palīdzēt. Gala rezultāta pagaidām nav, bet liela cerība ir," pauda Ludmila.

Un to, ka šis uzņēmums pavisam drīz varētu saņemt Latvijas atbalstu, apstiprināja arī Černihivas apgabala gubernators Vjačeslavs Čaus.

Čaus stāstīja, ka okupācijas mēneša laikā Krievijas nodarītie postījumi Černihivas apgabalā ir milzīgi un būs nepieciešami arī ļoti lieli resursi, lai to visu atjaunotu: "Mēs šobrīd esam konstatējuši vairāk nekā 8000 cietušas ēkas, no tām vairāk nekā 7000 ir dzīvojamās ēkas. Tātad 90% postījumu ir dzīvojamajām ēkām. Ienaidnieks mērķtiecīgi sita pa civilo infrastruktūru un dzīvojamajām ēkām."

Starp izpostītajām publiskās infrastruktūras ēkām ir arī skolas, slimnīcas, sporta iestādes. Daudz bijis arī nogalināto.

Čaus norādīja: "Mums apgabalā ir aptuveni pusotrs tūkstotis nogalināto un aptuveni 1000 cietušo. Tas ir tas, ko mūsu zemei atnesa karš. Tas ir par civiliedzīvotājiem, es tagad nekomentēju par karavīriem."

Tagad apgabala lielākais izaicinājums – sagatavoties ziemai

Tagad lielākie izaicinājumi apgabalā ir sagatavošanās ziemai un nopostīto ēku un infrastruktūras atjaunošana.

Tie ir darbi, kuros palīdzīgu roku līdzās citām valstīm šajā apgabalā sola arī Latvija. Gubernators izteica pateicību Latvijas pārstāvjiem, kas apgabalu vairākkārtīgi apmeklējuši un sola reālu atbalstu pavisam drīz. Čaus atzīmēja: "Mēs ļoti augstu vērtējam jūsu vēlmi palīdzēt. Šobrīd visu civilizēto valstu atbalsts mums atjaunošanā ir nenovērtējams!"

Černihivas apgabals vēlētos, lai Latvija savus resursus velta ne vien palīdzībai jau pieminētajam uzņēmumam, kas nodarbina nedzirdīgos, bet arī vairāku karā sagrauto dzīvojamo ēku atjaunošanā. 

Čaus sacīja: "Es gribētu, lai šī nauda pamatā tiktu ieguldīta apgabala dzīvojamajā fondā. Tas ir ļoti svarīgi, jo šobrīd no rezerves fonda ir iedalīta nauda, par kuru mēs atjaunojam infrastruktūru, atjaunojam slimnīcas, savedam kārtībā siltumapgādes uzņēmumus un elektrosistēmas."

Par konkrētiem objektiem sarunas ar Latviju šobrīd turpinās. Mūsu valsts nav vienīgā, kas atbalsta Černihivu. Polija šeit izveidojusi veselu moduļu māju ciematiņu, kur cilvēkiem pārlaist ziemu, Černihivas apgabalu atjaunošanā atbalstīt pieteikusies arī Francija. 

Preiļu sadraudzības pilsēta Ņižina

Palīdzību gaida ne tikai Černihivas pilsētā un Jagidnē, bet arī Ņižinā. Tā ir neliela pilsēta apgabala vidusdaļā, kur līdz karam dzīvoja ap 70 000 cilvēku. Kara aktīvākajā fāzē aptuveni 15% no iedzīvotājiem savas mājas pametuši, bet šobrīd jau lielākā daļa atgriezušies. Turklāt Ņižina uzņēmusi arī aptuveni 3000 cilvēku, kas atbēguši no citām kara plosītajām Ukrainas daļām.

Ņižinā Latvijas Radio ieradās līdz ar gaisa trauksmes sirēnām, tiekoties ar pilsētas mēru Oleksandru Kodolu. Viņš ir vīrietis spēka gados, iepriekš bijis ievēlēts Ukrainas parlamentā un darbojies starpparlamentu sadarbības grupā ar Latviju.

Kodola izrāda kara nodarītos postījumus pilsētai, lai arī vizuāli Ņižinas centrā tie šobrīd redzami maz: "Kas bija sagrauts, novācām. Citur, piemēram, skolā, mēs gatavojāmies, protams, jaunajam mācību gadam un 1. septembrim un atjaunojām to no saviem pilsētas līdzekļiem un sponsoru, starptautisko partneru naudas."

Kamēr vienā galā postījumi nokopti, citā darbi jāsāk no jauna. Raķetes joprojām turpina lidot arī uz Ņižinas pusi. 

"Mums nedēļu, divas atpakaļ bija apšaudes. Bez elektrības palika četri, pieci apgabali, tāpēc riski ir lieli. Aktīvi iepērkam ģeneratorus. Lūdzam mūsu starptautiskajiem partneriem. Mūsu mērķis ir, lai katra skola, bērnudārzs, katra slimnīca, medicīnas iestāde būtu apgādāta ar ģeneratoru," skaidroja Kodola.

Kopumā Ņižinā dažādas pakāpes postījumi nodarīti 55 privātmājām, 2 skolām, bērnudārzam un katlumājai. Bojā gājuši 10 iedzīvotāji.

Kodola rāda uz daudzstāvu dzīvojamo ēku masīvu. Pēc skata līdzīgas padomju laikos būvētas mājas ir arī daudzviet Latvijā. Viņš sacīja: "Šis rajons ir visvairāk cietis, jo tur taisni pretī stāvēja ienaidnieks un apšaudīja visas šīs mājas ar "Gradiem", "Uraganu", artilēriju. Te daudzos dzīvokļos nav logu. Kāds ir nomainījis, kāds aiztaisījis ar plēvi kā pagaidu risinājumu, kāpņutelpās mēs logus par saviem līdzekļiem mainījām, cieta ļoti daudz jumtu. Kopumā mums pilsētā ir šādas 25 daudzstāvu dzīvojamās ēkas, kas cietušas uzbrukumos."

Savukārt tiltu pie iebraukšanas Ņižinā ukraiņi paši uzspridzinājuši, lai pasargātu pilsētu no ieņemšanas. Kodola pauda: "Tagad pēc visa – aprīlī, maijā mēs uzbērām tādu apbrauktuvi, bet agrāk te pārbraukt nevarēja. Tā ir neliela upīte."

Tilta uzspridzināšana līdzēja. Sīvās cīņās Ņižina tika pasargāta no okupantu iebrukuma, taču tas bija sāpīgs infrastruktūras zaudējums pašvaldībai.  Tikai nupat – šā gada sākumā bija noslēgušies tilta atjaunošanas darbi. Tagad svaigi lietais tilts salauzts kā tāda vafele guļ upītes ielejā.

Kodola saka, tas nekas, visu atjaunos, bet vispirms Ņižinas iedzīvotājiem ir jāpārziemo. Zinot par Latvijas gatavību atbalstīt Černihivas apgabalu, Ņižina vēlētos šo atbalstu virzīt ēku atjaunošanai, arī ātrās palīdzības un komunālo dienestu autoparka atjaunošanai, jo, iebrukumam sākoties, visa tehnika aizgāja kara vajadzībām.

Kodola teic paldies Latvijai un Ņižinas sadraudzības pilsētai – Preiļiem: "Nododat saviem tautiešiem – mēs to ļoti novērtējam un nekad neaizmirsīsim. Vēl vairāk –  mēs šobrīd aktīvi pārdēvējam tās ielas, kurām ir krieviska izcelsme, kam ir saistība ar Maskavu, totalitāro pagātni, mēs visu to novācam.

Četras ielas mēs esam nosaukuši sadarbības partneru vārdā, un jau divas nedēļas mums ir Preiļu iela!"