Ihora ciemats tika okupēts pusotru nedēļu, taču kopš tā laika, ņemot vērā Krievijas tuvumu, viņi karu izjūt nepārtraukti, redzot pāri lidojam gam raķetes, gan dronus un piedzīvojot apšaudes. Viņa ģimenes saimniecībā ir desmitiem dzīvnieku un augu, tas ir sirdsdarbs un hobijs, bet acis pamielot var arī apmeklētāji – kā lieli, tā mazi. 

ĪSUMĀ:

• Sumu apgabala iedzīvotāji ik dienu saskaras ar apšaudēm, militārām darbībām.
• Tie, kas gribēja pamest šo reģionu, to sen jau izdarījuši. 
• Taču kopumā Sumu apgabals ir aktīvi aizstāvējis sevi, nevēlas būt zem Krievijas.
• Dzīvniekiem kara radītie trokšņi ir liels stress.
• Piemēram, lapsas apēd savus pēcnācējus – tā ir tik nedroša vide, ka labāk atvases nogalina pašas.
• Tikmēr daļa cilvēku, dzirdot apšaudes, vairs nebaidās – pazudis pašsaglabāšanās instinkts.
• Mini zoodārzu izveidoja Ihora vecāki – lai ģimene būtu laimīga.
• Tas gan ir vairāk hobijs, nevis bizness, jo zoodārza uzturēšana prasa lielus līdzekļus.
• Ihora saimniecība ir arī vienīgais savvaļas dzīvnieku rehabilitācijas centrs apgabalā.
• Neskatoties uz apšaudēm un drūmo situāciju, ir jādzīvo cerībā, nevis negatīvismā.

Apšaudes katru dienu

Rihards Plūme, Latvijas Radio: Sumu apgabals, kā zinām, atrodas pie robežas ar Krieviju un smagi cieš no Krievijas apšaudēm. Tādēļ vēlējos sākt ar jautājumu par to, kāda šobrīd ir situācija apgabalā?

Ihors Ciba, mini zoodārza īpašnieks: Situācija ir ļoti saspringta. Iedzīvotāji jau ir tik noguruši no šīm nemitīgajām apšaudēm un militārajām darbībām, ka tie, kas gribēja pamest šo reģionu, jau sen to ir izdarījuši. Tie, kas kādreiz pameta reģionu un pēc tam meklēja ērtāku vietu citur, iespējams, ir daļēji atgriezušies. Bet apšaudes ir intensīvas, tās skar visu pilsētas infrastruktūru, pat bērnudārzus, skolas, augstskolas. Daļa no universitātes ēkas, kuru es absolvēju, vienkārši neeksistē. Viņi [krievu armija] tur nometa, visticamāk, ballistisko raķeti. Tā, ka pilnībā sabruka četri stāvi. No rīta braucu uz darbu, kādu 300 metru apkārtnē bija lauskas, lieli akmeņu bluķi, viss bija izmētāts. Naktīs dažreiz ir grūti aizmigt, jo caur mūsu rajonu lido pārāk daudz raķešu. Ļoti daudz. Parasti tie ir desmitiem raķešu un desmitiem bezpilota lidaparātu, piemēram, "Šahedi".

Mūsu reģionā viņi pilnībā redz mūsu kustības un pozīcijas, viņi pastāvīgi novēro. Te nesen, pirms divām nedēļām, graudu vedēju karavāna vakarā sastājās rindā, jo no pulksten 23 līdz 5 no rīta ir komandantstunda, kuras laikā nevar pārvietoties. Viņi, iespējams, stāvēja rindā, lai sagaidītu komandantstundas beigas un pēc tam šos graudus nogādātu, vai nu uz Odesu, uz ostu, vai uz robežu, un tad tālāk uz Eiropu. Tie bija civiliedzīvotāji, kas vienkārši eksportē graudus, un viņi nokļuva apšaudē. Apšaude bija ar divām ballistiskajām raķetēm un pēc tam arī kasešu munīciju, kas kravas automašīnas vienkārši sabombardēja un iznīcināja. Jauns puisis, kurš bija kravas automašīnā, gāja bojā. Viņi [okupanti] teica – likvidējuši tehnikas kolonnu, kas devusies uz Kursku, bet mēs, miermīlīgie cilvēki, redzējām, ka nekādas militārās tehnikas tur vispār nebija. Viņi vienkārši nogalināja civiliedzīvotājus. Šaudās jau katru dienu, tas notiek ļoti bieži. Trāpīja arī pa rehabilitācijas centru, kas bija paredzēts bērniem. Tas atrodas starp dzīvojamām ēkām. Daudzi dzīvokļi palika bez logiem. Cilvēkiem bija traumas.

Vai novērojāt Ukrainas armijas aktivitāti jūsu apgabalā pirms vai pēc iebrukuma Kurskas apgabalā?

Mūsu reģions kopumā ir parādījis sevi kā aktīvāko reģionu. Pirmajās dienās caur mūsu reģionu, kā arī caur Čerņihivas apgabalu ienāca desmitiem tūkstošu tehnikas vienību. Kamēr viņi neiebrauca pilsētā, bija kluss, un tiklīdz viņi sāka ienākt pilsētā, tie, kam bija spēks un līdzekļi, jau sniedza ļoti cienīgu pretestību.

Principā mūsu reģions vienmēr ir adekvāti un aktīvi aizstāvējis savu teritoriālo vienotību un negrib būt zem Krievijas. Kā kaimiņi dzīvojām mierīgi, bet viņi paši te ielīda.

Cik saprotu, tad daļa ukraiņu nav īpaši apmierināti ar to, ka daļa krievu, kas vēlas pamest Kurskas apgabalu, varētu tik uzņemti un izmitināti Ukrainas teritorijā. Ko jūs par to domājat?

Cik zinu no vēstures, tad Kurskas virzienā iedzīvotāji ir tie paši ukraiņi, cilvēki, kas ir mūsu ciema populācijā. Viņi tur runā ukraiņu valodā. Viņi stāsta, ka viņiem tur viss nav tik labi. Viņu valdība īsti nepievērš uzmanību, sociālos jautājumos vai vispār neatbalsta iedzīvotājus. Kad šeit, kaimiņu ciematā, pirmajās dienās ieradās karaspēks, viņi pilnībā aizdzina daļu ciema uz otru ciema daļu un teica – neaiziesiet, mēs nošausim. Un viņi aizgāja. Un tad, kad jau šī ciema iedzīvotāju ceļi krustojās ar Krievijas militārpersonām, viņi uzdeva jautājumus: puiši, kāpēc jūs šeit atnācāt? Puiši atbildēja, ka "es braucu, jo solīja, ka man pirmajam ciemā ievilks elektrību". Bija gadījumi, kad viņi ielauzās mājā un pavērsa automātu pret kāda iemītnieka mikroviļņu krāsni un teica, "atver man mikroviļņu krāsni!" Mikroviļņu krāsns tur ar pogām, ar taimeri. Varbūt viņiem šķita, ka tas varētu būt kāds seifs?

Es nezinu no kurienes viņi tur ir, tie algotņi – vai viņiem solīja pirmajiem nodrošināt elektrību vai viņiem vienkārši nav infrastruktūras, ka viņi nezina, kas ir mikroviļņu krāsns?

Bet jūsu ciems arī bija okupēts, vai ne?

Jā, bija okupēts apmēram pusotru nedēļu. Pēc tam viņi atkāpās un atradās apmēram 20 kilometrus no mūsu apdzīvotajām vietām. Un tad pamazām, pamazām viņi tuvojās un tuvojās, līdz ieradās vajadzīgais mūsējo skaits, lai viņus atstumtu. Ukrainai vajag laiku un palīdzību, lai pieceltos. Jūs paši saprotat, kādā situācijā ir Ukraina un kādā situācijā mūsu priekšteči Ukrainu noveda.

Bet no ciema iedzīvotāju puses bija kaut kāda pretošanās Krievijas armijai, kad tā iegāja, vai arī cilvēki palika mājās? Kā tas viss notika?

Cilvēki laikam palika mājās. Protams, bija tādas nelielas grupas, kas izrādīja pretestību, bet to varēja izrādīt, kad viņi jau bija atkāpušies, izolēti, kad brauca daži bruņutransportieri,

bet, kad pāri ielai brauca 3000 tehnikas un vairāk, tad par kādu pretestību var runāt? 

Dzīvniekiem – ļoti liels stress

Un šīs apšaudes ir arī tagad. Kā tas ietekmē dzīvniekus?

Katram dzīvniekam tas ir stress. Pirms kara mums bija septiņi strausi, tagad ir palicis viens Āfrikas un viens Austrālijas strauss. Apšaužu dēļ lielākā daļa gāja bojā. Strauss baidās un skrien, kur acis rāda, lai aizbēgtu no trokšņa, un tikai sēta viņu apstādina. Žogu atjaunoju, bet sākās ziema, un šie strausi atteicās no barības un ūdens. Centos barot, masēju, pirku dārgus preaparātus, bet nekas nepalīdzēja un viņi zaudēja svaru, palika sliktāk. Sapratu, ka ir jāiemidzina, jo dabūt kājās man viņus neizdevās.

Savvaļas dzīvnieki, piemēram, mežacūkas, stirnas, arī skraida pa aploku un var sev nodarīt pāri. Bet, kad lapsas dzemdē, tās ēd savus pēcnācējus, lai neviens ienaidnieks tos nevarētu iegūt.

Lapsām un viņu atvasēm tā ir nedroša vide, ka tās nolemj – mēs labāk viņus nogalināsim pašas.

Pirms intervijas jūs izrādījāt man savu saimniecību, un jāsaka, ka tur ir tik daudz dažādu lietu, ka sajūta bija tāda, it kā atrastos gan botāniskajā dārzā, gan zoodārzā. Kā jūs nodēvētu savu saimniecību? Kas tas ir?

Tas ir mini zoodārzs. Cilvēki, galvenokārt, brauc pie mums, lai paši paskatītos un parādītu saviem bērniem, kādi te ir putni, mājdzīvnieki, lapsas, jenoti, stirnas, mežacūkas, stirnas, ēzeļi. Dažreiz cilvēki brauc no pilsētas, viņiem nav vecvecāku,  kuriem ir kaut kāds lauku īpašums, kur audzē vistas, zosis un pīles. Viņi tikai pa televizoru redz vistiņas. Kad viņi ienāk pagalmā un apkārt skraida ap simts mazu cālīšu, bērniem ir liels prieks un sajūsma. Un tad viņi iet tālāk un ierauga strausu, dabiski, ka pēc vistas strauss liekas ļoti liels un biedējošs un mazajiem nedrošs. Mazie baidās no tik liela putna.

Ir bijuši tādi gadījumi, kad atbrauc, piemēram, cilvēki paskatīties dzīvniekus un sākas apšaude?

Jā, tā ir bijis. Un tas notiek diezgan bieži. Jūs varat dzirdēt apšaudi un sprādzienus. Daļu mūsējie šauj, daļa ielido no otras puses. Un cilvēki, kad atbrauc, prasa: kas tas ir, kur tas ir? Mēs kā vietējie vairāk vai mazāk orientējamies, kādi ieroči strādā un vismaz aptuveni arī kādā attālumā no mums. Gadās, protams, ka lido ļoti tuvu, ka ķermenis sajūt triecienvilni, ar acīm var redzēt, no kurienes nāk dūmi.

Ja kāds baidās vai tamlīdzīgi, varat ierādīt vietu, kur ir drošāk, piemēram, pagrabā?

Mums ir pagrabs, bet tādi gadījumi nav bijuši. Ja cilvēks strādā kādā organizācijā, tad viņiem tur ir savas vietas, kur var paslēpties, patverties.

Bet lielākā daļa cilvēku, kuri ar kādu mērķi ir izgājuši uz ielas, pat ja kaut kas eksplodēs, uzreiz neskries kaut kur patverties. Cilvēki jau ir pieraduši. 

Viņi ir pieraduši un pat tad, kad redz, ka apšaude notiek, nav pašsaglabāšanās instinkta, ka jātiek prom no turienes, ka tagad varētu atkal kaut kas nokrist. Ir daudz cilvēku, kas stāv, skatās, un ir, kas vai nu filmē, vai kaut ko fotografē.

Mini zoo – lai ģimene būtu laimīga

Jūs šo lielo saimniecību izveidojāt kopā ar ģimeni, un tas bija jau sen, vēl pirms Krimas aneksijas. Kāpēc nolēmāt ko tādu izveidot?

Iniciatori visam šim ir vecāki. Tētis visu savu dzīvi mēģināja radīt kaut ko eksotisku un unikālu. Viņš mīlēja augus, mums vienmēr bija siltumnīcas, tajās – daži eksotiski augi. Bija tādas priekš parasta laucinieka eksotiskas lietas, piemēram, lapsas. Kad dzīvojām savā pirmajā mājā, mums pat bija pazemes alas, tur bija lapsas. Tad, lai vienkārši acis priecētu, – pāvs vai kāds fazāns. Un tad viņi [vecāki] nopirka šo teritoriju, pat līdz galam to nesataisīja, privātmāju nepabeidza, jo viss ir atkarīgs no naudas. Tāpēc viņi nolēma paņemt strausu, tad nākamo. Tālāk – pāvi, govis, bija daudz govju, zirgs. No visa pa mazumiņam, lai bērni būtu priecīgi. Viņš to darīja ar domu padarīt mūsu ģimeni laimīgu, un arī visus pārējos, kas apskatīs šo saimniecību. Tā pamazām uzcēla iežogojumus putniem, lielajiem nagaiņiem. Uzcēla lapenes. Visu ar savām rokām. Katru gadu mēģināja kaut ko papildināt, palielināt putnu un mājdzīvnieku skaitu. 

Manam tēvam bija vēzis, viņš nomira, un to visu pēc nāves nodeva man. Tāpēc mēs ar to nodarbojamies, es un mana māte to atbalsta, arī manam brālim, kurš dienestā, ir pozitīva attieksme.

Būtībā mēs esam kā ģimene, visiem patīk šis mazais paradīzes stūrītis, kur var pabūt un un gūt no tā sev baudu.

Kad kāds no paziņām vai darba kolektīva atbrauc, ir ko parādīt, papriecāties un ir no kā ņemt piemēru, jo tas ir tik unikāls darbības veids, kura paveikšanai ne visiem pietiktu fiziskā spēka. Tēva piemiņas vārdā un pateicībā, ka viņš to sāka, mēs to visu ar prieku atbalstīsim. Un, ja Dievs dos, visu pa mazumiņam attīstīsim, ja būs iespēja.

Bet tas jums ir arī ne tikai kā hobijs, bet arī kā bizness?

Neteiktu, ka tas ir bizness, īpaši tagad, kad ir karš. Vairāk tas ir hobijs. Tagad apmeklējums bērniem līdz 3 gadiem ir bez maksas, bet pārējiem – 100 hrivnas (2,50 eiro). Ja laiks ir saulains, tad kādi 20 cilvēki ieradīsies, kas ir 2000 hrivnu (50 eiro). Būtībā nopelnām 500 hrivnu (12,5 eiro), jo daļa aiziet plēsēju uzturēšanai ar gaļu. Jākrāj graudiem, sienam. Papildus tam daudz fiziskā darba jāpieliek, lai katru dienu visus pabarotu un padzirdītu. Ja uz to skatās kā uz biznesu, tad ir galīgi neveiksmīgi. Pirms kara vēl varēja nedaudz nosvērties uz biznesa pusi, jo šeit vienmēr brīvdienās darbojās virtuve, māsa gatavoja šašliku, kartupeļus, salātus. Cilvēki atbrauca ar autobusiem, atveda bērnus, varēja pārdot viņiem popkornu, cukurvati, nopelnīt kādu kapeiku. Tagad jāietaupa pietiekami daudz naudas, lai to visu varētu uzturēt gadu, jo būs ziema, un ziemā neviens nenāks. 

Piemēram, 2022. gadā mums vispār nebija apmeklētāju, un togad bija kādi 70-80 tūkstoši uzkrājumos. Visi mani ietaupījumi tika iztērēti graudu un siena iegādei, jo nebija ar ko barot [dzīvniekus], sapratām, ka cilvēku nebūs.

Ir divas iespējas. Vai nu visu pārdot gaļai, vai palaist savvaļā, bet to mēs nevarējām izdarīt. Nolēmām, ka vajag likt lietā visus spēkus, lai mēģinātu to visu uzturēt pie dzīvības gadu no gada turpināt šo darbību.

Uz brīdi ielūkosimies Ihora saimniecībā

Ihors: "Šis ir pieradinātais mērkaķis Gariks, kurš dzīvo pie mums. Izlaižam, kad temperatūra ir virs 20 grādiem. Viņš ir kopā ar mums uz ielas, izklaidē gan mūs, gan mūsu apmeklētājus. Šeit turam bebrus. Kāds viņus atrod ievainotus, iekļuvušus lamatās. Tā nu es paņēmu vairākus bebrus no mazām privātajām hidroelektrostacijām, kur bija iekļuvuši turbīnu šahtās, viņi bija nedaudz savainoti. Te mums cēls briedis dzīvo. Šis ir pieaudzis kuilis, dzimis 2022. gadā, kad Krievijas karaspēks stāvēja 20 kilometrus no mūsu apdzīvotās vietas un apšaudīja pilsētu. Viņš viens izdzīvoja. Cerēsim, ka viņš ar laiku nedaudz pielāgosies un dabūsim viņam arī draudzeni. Pirms kara mūs lūdza paņemt teritorijā lāci. Deva bez maksas. Piedāvāja arī paņemt pundurkrokodilu. Bet mēs nevaram paņemt ne lāci, ne krokodilu, jo tas var apdraudēt mūsu mazos, kas atrodas teritorijā. Man pašam ir bērni un cilvēki ar bērniem brauc atpūsties pie mums, tāpēc ir liela atbildība paņemt tādus plēsējus, kas var kaitēt cilvēka veselībai un dzīvībai. Tāpēc bijām spiesti atteikties."

Vienīgais savvaļas dzīvnieku rehabilitācijas centrs apgabalā

Lai par dzīvniekiem rūpētos, ir nepieciešamas zināšanas. Kur jūs tās ieguvāt? Kāds pastāstīja vai arī pats kaut ko lasījāt, skatījāties?

Jā, pilnīgi pareizi, pieredze ar dzīvniekiem, putniem un augiem ir nepieciešama. Šī pieredze tiek nodota tālāk. Mums to nodeva pieaugušie – mamma, tētis. Viņiem to arī nodeva. Mums jau no mazotnes bija pieredze, zinot, kuram [dzīvniekam] kas jādod, kā jāārstē, kādu klimatu pieņem un tā tālāk. Mēs esam arī savvaļas dzīvnieku rehabilitācijas centrs. Cik man zināms, Sumu apgabalā nav neviena tāda savvaļas dzīvnieku rehabilitācijas centra. Piemēram, tika atvests stārķis ar amputētu kāju, pārguris. Mēs viņu pabarojām un mēģinājām izārstēt, bet viņš neizdzīvoja. Tā tas notiek.  Visneveiksmīgākais gadījums bija ar stirnu. Militāristi atveda stirnu, kuru bija savainojušas šķembas, viņu atrada mežā jau ļoti novājējušu. Ribas jau bija redzamas. Ļoti centāmies, nodrošinājām viņai atsevišķu klusu vietu, pastāvīgi uzraudzījām, lai ūdens būtu tīrs, lai būtu dažādi graudu veidi, lai ir no kā izvēlēties – tie paši kāposti, dārzeņi un lapas, kuras kā antiseptisku līdzekli viņas lieto un ēd dabā. Tas viss bija, bet viņa neizdzīvoja. Tā gadās.

Piemēram, bija gadījums, kad stirna pakļuva zem kombaina, palika bez kājas, bija 15 centimetru griezta brūce. Četri, vai pat vairāk, veterinārārsti teica: nē, viņa neizdzīvos, nemokies. Mēs nepadevāmies, apstrādājām brūces ar antiseptisku līdzekli.

Savvaļas dzīvniekiem nekad nevajadzētu dot antibiotikas – tā viņiem ir skaidra nāve, jo viņu sirds nav uzņēmīga pret tādu stresu kā antibiotikas.

Cenšamies bez antibiotikām, tikai ar dabīgām metodēm, izmantojot visādus dabiskus augus. Ir vajadzīgas cilvēka rūpes – jāpārsien, jāatrod labvēlīga vieta un jādod labvēlīgs uzturs. Es uzskatu, ka esam pieredzējuši.

Kas notiek pēc rehabilitācijas? Arī tad visus paturat pie sevis?

Ne visos gadījumos. Piemēram, stirnas, lapsas, jenotus, strausus, arī briežus nevaram atbrīvot, jo tie nekavējoties tiks pakļauti lielam iznīcības riskam. Bet esam palaiduši jau četrus lielos bebrus. Ir mums gulbji un stārķi, bet mēs tos neturam ieslēgtus – ja viņiem sagribas, viņi aiziet. Viņi pastāvīgi sazinās ar citiem savas sugas dzīvniekiem un jebkurā laikā var kaut kur doties.

Gadās, ka uz rehabilitāciju atved nevis pieradinātu, bet kādu mežonīgāku dzīvnieku. Ja tas ir savvaļas alnis, laika gaitā mēs to atlaižam vai arī izlaižam lielos rezervātos. Bija mums liels briedis – specializēts transportlīdzeklis atbrauca un aizveda uz Dnepro rezervātu, kur ir nožogota, milzīga teritorija, tur jau ir tādi dzīvnieki kā viņš, un ar laiku viņš pie tiem pieradīs. Viņš atradīs savu otro pusīti un būs kā daļa no cita reģiona dabas. Tāpēc mēs visus nepaturam. Tos, ko var palaist, piemēram, pūces, piekūnus, vanagus, ja tie ir ievainoti, tad viņi ir pie mums, bet, kad redzam, ka viņam jau sadzijis spārns, kāja, ka viņš jau labi lido, pēc tam izlaižam savvaļā. Un mums ir vieglāk, jo ir jābaro mazāk gaļas. Tā visa ir nauda.

Par šo naudu var vismaz mazajam nopirkt konfekti, citādi regulāri jābrauc un jāpērk gaļa. Un tā ir jāatrod. Vienā vietā ražošana ir beigusies, jāmeklē kaut kur citur.  

Cenas kļūst arvien lielākas, bet mēs nevaram atļauties pacelt [mini zoo] ieejas cenu, jo cilvēku būtībā jau tā nav. Mēs tik tikko nopelnām naudu savām aktivitātēm, lai to visu uzturētu. 

Jādzīvo cerībā, nevis negatīvismā

Lielākā daļa ukraiņu tagad kara laikā katru gadu ar bažām gaida ziemu. Кā ar jums? Cik grūti ir uzturēt dzīvniekus ziemā, kā ziemā jūtas dzīvnieki?

Pats biedējošākais ir tas, ja Ukraina atdos pozīcijas, tās pašas Kurskas, mūsu pierobežas teritoriju… Nedod Dievs, ka Krievijas karavīri ienāk mūsu teritorijā. Tad risks būs vislielākais, jo nebūs kur ņemt ne gaļu, ne graudus, neko. Šeit būs tikai drupas, un pat prātā nevar ienākt, kur to visu un par kādu cenu var kaut kur transportēt. Šeit pirmais jautājums būs sevis un ģimenes glābšana. Par šo ziemu – jā, runā, ka būs elektrības deficīts, pārtikas produktiem un visam, ko ikdienā lietojam, cenas aug. Nu, nekas.

Mēs kā ukraiņi kaut kā esam pieraduši nemitīgi pielāgoties un izdzīvot. Cerēsim uz to labāko. Cerība paliek mūsu sirdīs. Un lai Dievs dod – viss būs labi. Nav nepieciešams pastāvīgi dzīvot negatīvismā un domāt, ka viss ir slikti.

Mums ir zeme, skaisti meži, skaistas pļavas, skaisti dzīvnieki, putni. Ar šī skaistuma palīdzību mēs uzturēsim pozitīvismu un gaidīsim kara beigas, miera laiku, iedzīvotāju pieplūdumu, jaunatni, bērnus. Varbūt kādreiz no mūsu mini zoodārza nākotnē iznāks kaut kas līdzīgs mazam uzņēmumam.

Kara dēļ cieš viss, tajā skaitā daba. Ko esat novērojis, kā karš ir ietekmējis savvaļas dzīvniekus, mājdzīvniekus?

Attiecībā uz dzīvniekiem iepriekš bija imigrācija no Baltkrievijas, no kurienes nāca sumbri, tad, protams, kur bija sprādzieni, visa bara emigrācija apstājās un viņi devās, kur bija klusāk, uz citām teritorijām. Meža kazas, stirnas, aļņi arī turas tālāk no visas tehnikas, kas kustās, izdod pārāk skaļas skaņas, un, protams, no šāvieniem. Jebkurš ierocis ļoti negatīvi ietekmē jebkura dzīvnieka uzvedību un klusu, mierīgu dzīvesveidu. Ir mazāk dzīvnieku, piemēram, mežacūku, stirnu. Ziemā ienāca alnis, atceros, ka redzēju tā pēdas, bet tagad pēdas vairs nav. Bet ir mazāki dzīvnieki – savvaļas zaķis, lapsa, putni, visādas pīles, zosis, gulbji. Pateicoties tam, ka ir kara laiks un medības ir aizliegtas, šī populācija, šķiet, mazliet atjaunojas. Arvien vairāk var redzēt savvaļas zaķus. Un tos var redzēt reģionos, kas ir blakus kara zonām.

Nākotnē plānojat ņemt vēl kādus dzīvniekus vai tagad tikai domājat palīdzēt cietušajiem savvaļas dzīvniekiem?

Nākotni plānojam. Plānojam darīt to, ko esam darījuši, un attīstīt arī savvaļas dzīvnieku rehabilitāciju. Viss ir atkarīgs no materiālās labklājības un kopējās situācijas mūsu apgabalā. Ja pie mums vairāk vai mazāk būs labi, ja saimniecībā būs apmeklētāji, vismaz tādā pašā līmenī, kā bija 2023.-2024. gadā, tad pa mazumiņam plānojam visu uzturēt, kaut ko nedaudz uzlabot. Nākamgad, ja viss būs vismaz tajā pašā minimālajā ienākumu līmenī, grasāmies nedaudz palielināt strausu skaitu, jo mums nekad nav bijis tik mazs strausu skaits.

Teikšu paldies par interviju un vēlu jums, jūsu ģimenei, un, protams, arī dzīvniekiem drošību, un Ukrainai – uzvaru!

Paldies jums kā Ukrainas partneriem, kā iedzīvotājiem, kā cilvēkiem. Paldies par jūsu interesi, ka neaizmirstat un atbalstāt.