Ēdnīca Hoptivkas ciemā ir vienīgā sabiedriskā ēka, kas palikusi kaut cik neskarta. Viss pārējais ir sagrauts un kara sapostīts. Gan ārā, gan galvenajā zālē, kas daļēji pārvērsta par bibliotēku, lēnām pulcējas ciema iedzīvotāji. Un process jau notiek. Ģimenes ārsti un zobārsti iekārtojušies vienā no ēdnīcas palīgtelpām. Ciemā nav nedz ūdens, nedz gāzes, nedz elektrības, bet ar pārvietojamo ģeneratoru var darbināt gan rentgena aparātu, gan urbjus.
Cilvēki bija palikuši bez jebkādas palīdzības
Šis pat nav īsts zobārsta kabinets, taču mediķi tik un tā spēj veikt brīnumus.
Marija atvedusi vīru Stepanu, kurš dzīvo ilgstošās sāpēs. Ārstes aprunājas, visu noskaidro, un pēc tam seko manipulācija. Kad viss galā, lietuviešu zobārste Kristina Zieda pavada abus un piekodina vakarā nerunāt ar sievu un nedzert neko karstu.
Drīz zobārsta krēslā sēžas jau nākamais.
"Bija kovids un tad sākās karš.
Cilvēki gadiem nav redzējuši zobārstu. Situācijas tiešām ir ļoti smagas – progresējošas infekcijas, hroniskas sāpes un nav, kur lūgt palīdzību.
Daudzi zobārsti vai nu karo, ir evakuēti, vai arī paši ir aizbraukuši prom, glābjoties no kara, kas arī saprotams. Un cilvēki ir palikuši bez jebkādas palīdzības," stāstīja zobārste Kristina.
Izrunājoties, paliek vieglāk
Ļubova gaida rindā pie ģimenes ārsta. Grib pārbaudīt asinsspiedienu: "Esmu visiem tik pateicīga. Visiem, visiem. Es nezinu, kā citādi būtu. Viss, nu man jāiet. Rinda ir pienākusi."
Un tieši pie ģimenes ārsta cilvēki aizsēžas visilgāk, jo tas ir brīdis, kad ilgi dūrē sažņaugta sirds beidzot atveras. Iespēja izrunāties, saņemt siltumu un pieskārienu ir tas, ko cilvēki gaida vēl vairāk par zālēm, apstiprināja ģimenes ārste no Lietuvas Toma Kundrote:
"Viņi visi nāk ar saviem stāstiem. Un mēs vienkārši sēžam un klausāmies. Kad cilvēki izrunājas, viņiem paliek vieglāk. Pat asinsspiediens būtiski krītas, kad atveras un izstāsta."
Viļņas ārsti, kas pārstāv labdarības organizāciju, kas nosaukta Ukrainas karoga krāsās – "Blue/Yellow" jeb "Zils/Dzeltens" apmeklē tieši tās vietas, kuras ilgstoši ir bijušas Krievijas okupācijā, kur cilvēki sen nav saņēmuši nepieciešamos medikamentus un pārcietuši milzīgu stresu.
Organizācijas pārstāvis, ārsts Skirmants Krunkaitis norādīja, ka šeit palikuši paši neaizsargātākie cilvēki:
"Tie ir vecāki cilvēki pilnīgi bez līdzekļiem ar hroniskām kaitēm – diabētu, augstu asinsspiedienu. Viņiem ir viss, ko vien spējat iedomāties. Otra daļa ir psiholoģija. Tieši tagad tas ir kļuvis ļoti jūtams.
Agrāk cilvēki bija ļoti atturīgi, kad piedāvājām medikamentus, lai mazinātu depresiju un viņi beidzot varētu izgulēties. Tagad mēs redzam veselu psihiatrisko saslimšanu pandēmiju, un cilvēki paši prasa zāles."
Gatavi strādāt arī apdraudējumā
Materiāliem, zālēm, aparatūrai nepieciešamos līdzekļus saziedojuši Lietuvas cilvēki. Un uz Ukrainu brauc ārsti, kas līdz saknei apzinās savu misiju par spīti riskam.
"Mēs esam bijuši situācijā, kad uz mums šauj, un otra problēma ir mīnas. Pāris reizes gadījās, kad, mums braucot, ceļa malā netālu uzsprāga mīna. Apdraudējums ir visu laiku, bet tik un tā mēs esam gatavi turpināt savu darbu," sacīja Skirmants.
Savukārt ģimenes ārstei Lietuvā palikuši trīs bērni un vīrs. "Kad vaicāju savai astoņgadīgajai meitai, vai drīkstu braukt uz šejieni, vai viņi mani laiž, mana meitiņa brīdi padomāja un sacīja: "Brauc, mammīt, izārstē tik daudz cilvēku, cik vien iespējams, lai viņi ātrāk varētu karu uzvarēt"," pastāstīja ārste.
Arī zobārstei Miglei Lebenikaitei būt Ukrainā nozīmē ļoti daudz: "Neesot šeit, ir grūti pat iedomāties, kas te notiek, to genocīdu, kas tiek izvērsts pret Ukrainas cilvēkiem. Bet mēs vēlamies dot cerību, ka viņi nav vieni un, ka nākotne būs skaista."
Ienaidnieks vien dažu kilometru attālumā
Krievija Hoptivkai ir ļoti tuvu, tepat, pāri laukam. Līdz robežai vien pāris kilometru. Ik pa laikam dzirdams artilērijas troksnis. Vairākus mēnešus Hoptivka bija okupācijā. Armiju šurp atvilināja pašu mācītājs, kurš tagad aizbēdzis uz Krieviju.
Krievijas karavīri apmetās sabiedriskajās ēkās un cilvēku dzīvokļos, klubā ierīkoja štābu, skolā un vietējā veikalā slēpa bruņu tehniku. Vēl tagad visur redzami okupantu nospiedumi.
Ciema vecākā Viktorija Kolodočka pastāstīja, ka nu gluži vai elpo citu gaisu: "Kad mēs bijām okupācijā, bija smagi elpot, bijām kā sasieti. Tad, kad mūsu puiši mūs atbrīvoja, gaiss pilnīgi kļuva cits. Kad atbraucam šurp un redzam starp mājām vīdam Krieviju, paliek nelāgi ap sirdi, ka diemžēl mums ir tāds kaimiņš.."
Kauju smagumus joprojām redzams ik uz soļa. Nedz medpunktu, nedz kādu citu ēku šobrīd ciemā, ja arī gribētu, atjaunot nevarētu. Tā iemesla dēļ, ka viss ir pārāk tuvu Krievijas robežai. Līdz ko ienaidnieks samanīs kustību, var gaidīt nākamo šāviņu.
Tikmēr ārsti ēdnīcas zālē turpina darboties. Savu rindu sagaidījusi arī Natālija. "Brauciet lūdzu vēl," Lietuvas mediķi dzird katru reizi. "Mēs jūs neaizmirsīsim," viņi atbild.
KONTEKSTS:
2022. gada 24. februārī Krievijas prezidents Vladimirs Putins pavēlēja sākt Krievijas karaspēka iebrukumu Ukrainā. Putins apgalvoja, ka NATO gatavojas izmantot Ukrainu kā placdarmu agresijai pret Krieviju, lai gan šiem apgalvojumiem nebija nekādu pierādījumu. Ukraina uzskata, ka Putina patiesais mērķis ir iznīcināt Ukrainas valstiskumu un pakļaut šo teritoriju Maskavas kontrolei.
Plaša ofensīva izgāzās, Ukraina nepadevās, un, saņemot ārvalstu militāro palīdzību, ukraiņu armijai izdevās apturēt iebrucējus un rudenī arī atbrīvot Harkivas apgabalu, atgūt Hersonu, un vasaras sākumā sācies Ukrainas pretuzbrukums.
Pretuzbrukuma gaitu apgrūtina efektīvu uzbrukuma ieroču trūkums, mīnu lauki un Krievijas okupācijas spēku nocietinātās pozīcijas, tomēr Ukrainas armija pamazām virzās uz priekšu.
