Indra Sprance: Tuvākajās dienās Eiropas Savienības (ES) valstis lems, vai uzsākt pievienošanās procesu ar Ukrainu. Ko šis lēmums nozīmē Ukrainai?

 Oleksandra Matvijčuka: Tas nozīmē daudz. Es atgādināšu, ka pirms desmit gadiem miljoniem cilvēku Ukrainā pacēla savas balsis pret korumpēto režīmu, kas apturēja eirointegrācijas procesu. Un miljoniem cilvēku saskārās ar vajāšanu, kas bija lielos apmēros un labi organizēta. Es zinu, par ko es runāju, jo es biju koordinatore sabiedriskajai iniciatīvai "Eiromaidans SOS". 

Mēs iesaistījām vairākus tūkstošus cilvēku, kas sniedza juridisko palīdzību vajātajiem protestētājiem no visas valsts. Katru dienu bija simtiem un simtiem cilvēku, kas tika sisti, arestēti, spīdzināti un apsūdzēti safabricētās krimināllietās.

Un Pašcieņas revolūcijas noslēgumā vairāk nekā 100 miermīlīgi protestētāji tika nogalināti pilsētas galvenajā laukumā. Tātad – mēs maksājam augstu cenu tikai par iespēju turpināt mūsu eirointegrācijas ceļu un celt tādu valsti, kur katra cilvēka tiesības ir aizsargātas, kur valdība ir atbildīga, tiesu sistēma ir neatkarīga un policija nesit studentus, kuri sanākuši ir miermīlīgu demonstrāciju. 

Kad mēs ieguvām šo iespēju – 2014.gada februārī, lai apturētu eirointegrācijas procesu, Krievija sāka šo karu. Krievija okupēja Krimu, daļu no Luhanskas un Doneckas apgabaliem, un pagājušā gadā paplašināja šo karu līdz pilna apmēra iebrukumam. 

Tāpēc šis lēmums ir ļoti svarīgs, jo tas rāda Ukrainas cilvēkiem, kas ir cīnījušies par šo iespēju atgriezties Eiropas civilizācijā, ka mēs esam uz pareizā ceļa. 

Ungārijas premjers Viktors Orbāns izteicis iebildumus pret Ukrainas iespējamo dalību Eiropas Savienībā. Kādas ir jūsu domas par viņa bažām — kāds būtu jūsu vēstījums viņam?

Problēma ir, ka režīms Ungārijā ir ļoti nedemokrātisks pēc savas dabas. Mēs esam redzējuši sliktu attīstību – kā Orbāns ierobežo brīvību valstī, kā viņš groza konstitūciju, kā viņš sāk kontrolēt tiesu filiāles, un nav nekāds pārsteigums, ka Orbānam ir tik daudz simpātiju pret Vladimiru Putinu. Nesenā pagātnē viņš spieda roku pasaulē lielākajam bērnu nolaupītājam, tiekoties ar Vladimiru Putinu [Ķīnas galvaspilsētā] Pekinā. 

Es domāju, ka ES valstīm ir jāatrod veids, kā pārtraukt šo manipulēšanu ar veto tiesībām,lai nodrošinātu zaļo gaismu Ukrainas cilvēkiem, kas cīnās par savu demokrātiju.

Demokrātiju, kas ir apdraudēta arī Ungārijā.

Nesenā publikācijā "Ukrainas Pravda" jūs teicāt: "Karš ir viena no sliktākajām lietām, kas var notikt ar cilvēku. Taču es uzskatu, ka mēs ar cieņu ejam cauri šai briesmīgajai pieredzei." Kā jūs definētu šo "izdzīvošanu karā ar cieņu", un ko tas jums nozīmē?

Tas nozīmē cīnīties par brīvību, nepieļaut kompromisu ar agresoru. Tas nozīmē pašiem uz saviem pleciem uzņemties atbildības nastu laikā, kad visas starptautiskās organizācijas evakuēja savu personālu. Tas nozīmē savstarpēji palīdzēt, jo, kad mēs palīdzam viens otram, tādējādi demonstrējot solidaritāti, tas liek mums apzināties sevi kā cilvēkus. Tas nozīmē daudz. 

Es nezinu, kā šis stāsts beigsies tuvākajā nākotnē, bet tālākā perspektīvā man nav šaubu par to, ka brīvība uzvarēs. 

Un, kad nākotnes vēsturnieki atskatīsies uz šo periodu, viņi atkārtos manis sacīto – ukraiņu tauta izdzīvoja šo periodu ar cieņu.

Simtiem kara noziegumu Ukrainā ir pastrādāti kopš pilna apmēra iebrukuma sākuma. Tuvojas iebrukuma otrā gadadiena, taču joprojām nav izveidots starptautisks kara noziegumu tribunāls. Kā jūs – cilvēktiesību juriste – uztverat to?

Es jūtu milzīgu atbildību, jo tas viss ir rezultāts pilnīgai nesodāmības apziņai. Krievijas karaspēks izdarījis briesmīgus kara noziegumus ne tikai Ukrainā. Arī Čečenijā, Moldovā, Gruzijā, Mali, Lībijā, Sīrijā un citās pasaules valstīs.

Viņi nekad nav sodīti. Viņi uzskata, ka var darīt visu, ko vēlas, un tas nozīmē, ka mums ir vēsturiska iespēja salauzt šo nesodāmības loku. Ne tikai attiecībā pret ukraiņiem, ne tikai pret citām valstīm, kas jau ir cietušas no Krievijas kara noziegumiem, bet lai novērstu nākošo Krievijas uzbrukumu nākamajai valstij.

Vai jūs ticat, ka taisnīgums uzvarēs šajās kara noziegumu lietās?

Pastāv vairākas nākotnes perspektīvas. Mēs varam runāt par vēlamo nākotni, bet tā ir nākotne, kuru tu tikai iedomājies un vizualizē, bet neko nedari, lai to panāktu. 

Cita veida nākotne ir paredzamā nākotne. Tā ir nākotnes perspektīva, kas veidojas, balstoties uz dažām analīzēm. Bet es domāju, ka vislabākā nākotne ir tā, kuru mēs veidojam paši savām rokām. 

Es nevaru paredzēt nākotni, bet esmu droša, ka tagad mēs darām visu iespējamo, lai sasniegtu to nākotni, kādu vēlamies sev un mūsu bērniem. 

Mums ir iespēja! Tā ir privilēģija, ka mums ir šāda iespēja panākt taisnīgumu.

Neskatoties uz vairākām starptautiskajām sankcijām, Krievijai acīmredzot joprojām izdodas iegūt izejvielas ieroču ražošanai un šis karš turpinās jau gandrīz divus gadus. Vai jūs redzat, ko vēl varētu darīt, lai apturētu šo iebrukumu?

Ļoti daudz kas ir atkarīgs no starptautiskās sabiedrības nostājas, jo, kad sākās pilna apmēra iebrukums, civilizētā pasaule teica: "Palīdzēsim Ukrainai nezaudēt!" Un Ukraina saņēma pirmos ieročus, lai varētu sevi aizstāvēt. 

Un pirmās reālās sankcijas pret Krieviju tika ieviestas. Mēs esam ārkārtīgi pateicīgi, jo tas palīdzēja mums izdzīvot. Bet – tas ir arī izskaidrojums, kāpēc mēs gaidījām uz pirmo moderno tanku vairāk nekā vienu gadu. Kāpēc mums joprojām nav nevienas modernas lidmašīnas un bija jāsāk pretuzbrukums bez jebkādām iespējām nodrošināt drošību debesīs? 

Ir milzīga atšķirība starp "palīdzēsim Ukrainai nezaudēt"  un "palīdzēsim Ukrainai uzvarēt". Mums ir jāpārliecina starptautiskā sabiedrība mainīt šo naratīvu un izvirzīt par mērķi Ukrainas uzvaru un šī asiņainā kara pārtraukšanu. 

Jo, kad politiķi saka – mēs būsim kopā ar jums tik ilgi, cik tas ir nepieciešams, tad patiesība ir – mēs negribam, lai šis karš būtu ilgs!

 Šis pilna mēroga iebrukums Ukrainā nāk kopā ar noteiktiem ierobežojumiem demokrātijai. Piemēram, nesen visas partijas Augstākajā radā vienojās pārcelt nākamās vēlēšanas uz laiku, kad karš beigsies. Kāds ir jūsu viedoklis par šo lēmumu?

Ir ļoti sarežģīti organizēt vēlēšanas pilna apmēra kara laikā. Pirmkārt, konstitūcija liedz šādas vēlēšanas un tā nav unikāla norma. Daudzām konstitūcijām tāda ir. 

Bez tam ir arī daudz praktisku jautājumu. Nosaukšu dažus. Kā nodrošināt iespēju balsot 8,5 miljoniem cilvēku, kas dzīvo ārpus valsts? Kā nodrošināt iespēju balsot cilvēkiem, kas dzīvo okupētajās teritorijās? Kā finansēt šo vēlēšanu procesu?

Jo tas ir grūti – organizēt vēlēšanas kara laikā, un Ukrainai ir problēmas ar budžetu. Kā visu šo procesu padarīt drošu? Jo vēlēšanas jau nav tikai diena, kad tu aizej un kastē ieliec savu vēlēšanu biļetenu. Tas ir visaptverošs process. Kā mēs to varam padarīt drošu, ja starptautiskās sabiedrības pārstāvji baidās pat tikai aizbraukt līdz pilsētām un apdzīvotām vietām netālu no frontes līnijas? Kā mēs varam šo procesu padarīt drošu? Tāpat mēs varam viegli iedomāties, ka tajā dienā Krievija sūtīs simtiem raķešu un mēs visu to dienu pavadīsim bumbu patvertnēs.

Tāpat jautājums ir, kā nodrošināt aģitācijas procesu un pēc tam balsošanas dienu ierakumos Ukrainas karavīriem? Tie ir cilvēki, kas nolikuši malā savas miera laika profesijas – bijušie informāciju tehnoloģiju speciālisti, žurnālisti, dizaineri, maiznieki. Viņi iestājās bruņotajos spēkos, ziedo savu dzīvi demokrātijai – kā mēs varam viņus pamest un atstāt ārpus vēlēšanu procesa? 

Ir ļoti daudz šādu praktisku jautājumu, kuriem nav atbilžu. Bez šo problēmu atrisināšanas nevar notikt vēlēšanas, tās būtu imitācija. Tās būtu tādas pašas kā Krievijā. Nākamgad Krievijai būs prezidenta vēlēšanas. Vai jums ir kādas šaubas par to, kurš uzvarēs? Nē.

Bet, ja karš turpināsies ilgāku laiku un vēlēšanas nenotiks, vai sabiedrība nezaudēs uzticību tiem, kas ir pie varas?

Mēs nezinām, vai mēs esam kara vidū, beigās vai tikai sākumā. Tāpēc es domāju, ka, ja karš būs ilgstošs, mums ir jāatrod veids, kā atbildēt uz šiem praktiskajiem jautājumiem [par procesa organizāciju].

Kāds ir jūsu viedoklis par Starptautiskās Olimpiskās komitejas lēmumu atļaut individuāliem sportistiem no Krievijas un Baltkrievijas piedalīties Parīzes olimpiskajās spēlēs neitrālā statusā?

Esmu mazliet vīlusies, tāpēc varu tikai apsveikt atsevišķu sporta veidu pārstāvju sacīto, ka viņi neredz iespēju sacensties ar Krievijas un Baltkrievijas sportistiem un nemainīs šo lēmumu. 

Kāpēc es esmu mazliet vīlusies? Jo sports nav atdalīts no politikas Krievijā. Tur vairums sportistu ir militārajā dienestā un bieži tiek izmantoti propogandas pasākumos, lai leģitimizētu okupāciju, kara noziegumus un iebrukumu.

Es domāju, ka šis Starptautiskās Olimpiskās komitejas vadības lēmums – tā nav tikai kļūda, tas ir amorāls lēmums.