Šā gada 8. jūlijā Krievijas raķešu uzbrukuma laikā Kijivā cieta Ukrainas lielākā bērnu slimnīca. Nākamajā dienā Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padome sasauca ārkārtas sapulci, kurā šis uzbrukums tika raksturots kā kara noziegums un rupjš starptautisko humanitāro tiesību pārkāpums. Nosodījumu izteica ne tikai politiskie, bet arī garīgie līderi. Pasaules Baznīcu padomes ģenerālsekretārs Džerijs Pillajs arī raksturoja šo uzbrukumu kā acīmredzamu starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumu.
"Pasaules Baznīcu padome uzsver, ka visi tie, kas vēršas pret civiliedzīvotājiem un civilo infrastruktūru, to dara, pārkāpjot svarīgākos tiesību, ētikas, morāles un reliģijas principus. Šajā brutālajā karā, ko izraisījis Krievijas nelikumīgais un amorālais iebrukums Ukrainā, civiliedzīvotāji ik dienu cieš no tā sekām. Arī Krievijas civiliedzīvotāji cieš no šī nežēlīgā konflikta sekām. Lai novērstu vēl lielāku asinsizliešanu un iznīcību, visi šādi pārkāpumi ir jāpārtrauc un karam ir jābeidzas," teikts Pillaja paziņojumā.
Pasaules Baznīcu padome ietver 352 baznīcas no vairāk nekā 120 valstīm. Jau pāris mēnešus iepriekš, aprīlī, padome pauda bažas par Krievijas patriarha Kirila vadībā apstiprināto dokumentu "Krievijas pasaules tagadne un nākotne". Tajā ir norādīts, ka speciālā militārā operācija Ukrainā, kā to dēvē Kremlis, ir "svētais karš", jo Krievija tādējādi pasargājot pasauli no Rietumiem, kas esot krituši sātanismā.
Lai arī bieži ir ierasts domāt, ka garīgā un laicīgā vara ir šķirtas, kā tas nākas, ka Krievijas pareizticīgās baznīcas jeb Maskavas patriarhāta augstākā garīdzniecība runā Kremļa mēlē?
Lūkojoties pēc skaidrojuma par Krievijas pareizticīgās baznīcas un Kremļa sazobi, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes zinātniskais asistents doktors Ņikita Andrejevs, kurš specializējas teoloģijas studijās, stāsta, ka pareizticība ir īpaša ar to, ka viena no tās tradīcijām, dēvēta par "simfoniju", paredz labas attiecības starp baznīcu un valdošo varu. Domājot par pašreizējo situāciju un iemesliem, kāpēc Maskavas patriarhāts atbalsta karu Ukrainā pat tad, kad citi garīgie līderi to nosoda, Andrejevs norāda, ka liela daļa vadošo garīdznieku, tāpat kā Putins, ir strādājuši Valsts drošības komitejā, un baznīca ir tikusi kontrolēta jau gadiem:
"Es domāju specifiski Krievijas gadījumā, arī pirms [Ukrainas] kara un ilgstoši pēc Padomju Savienības sabrukuma, šī sistēma tika celta ļoti mērķtiecīgi, apzināti un pakāpeniski. Līdz ar to, es esmu pārliecināts, ka 90. gados un vēlāk disidentu un priesteru, kas varētu stāties pretī Kirilam vai Putinam, vai kādam citam Krievijas valstsvīram – šādu disidentu bija vairāk.
Bet šī sistēma tika attīrīta no disidentiem ļoti mērķtiecīgi un pakāpeniski. Līdz ar to mēs esam tur, kur šobrīd esam," norādīja Andrejevs.
Viņaprāt, par garīdzniekiem tāpēc ir kļuvuši cilvēki, kas ir gatavi pakļauties un darīt to, ko viņiem liek. Tie cilvēki, kas baznīcā vēlējas kaut ko mainīt, ir vai nu devušies prom, pakāpeniski sākuši pakļauties, tikuši atlaisti, vai sliktākajā gadījumā – sodīti, piemēram, par armijas diskreditāciju. Andrejevs ir pārliecināts, ka visas Maskavas patriarhāta struktūras vadība ir atkarīga no Putina un viņa izveidotās partijas "Vienotā Krievija".
Iezīmējot savus novērojumus par Krievijas pareizticīgās baznīcas tuvību ar valdību, teoloģijas profesore un mācītāja Dace Balode stāsta: "Es atceros pati no kādas konferences, kuru apmeklēju Maskavā, ka vienā no tiem centriem, kas piederēja Maskavas arhibīskapijai, mēs redzējām, kā skaisti bija ikonas un turpat blakus arī Putina bilde, gluži kā viena no ikonām."
Domājot par baznīcas un valdības attiecībām no apgrieztām pozīcijām, arī pareizticīgajai baznīcai ir bijusi ietekme Krievijas politiskās kultūras veidošanā. Kā norāda Dace Balode, savā būtībā pareizticīgā baznīca ir izteikti hierarhiska, un šāda varas organizācija neveicina demokrātiskas domas attīstību. Līdzīgs viedoklis ir arī politologam Andim Kudoram, kurš atzīmē, ka Maskavas patriarhātam ir raksturīgs melnbalts skatījums – tie, kas ir atšķirīgi, tiek uzskatīti par ķeceriem. Šī nostāja ir ietekmējusi arī Krievijas politisko kultūru, sekmējot tās virzību uz autoritārismu.
Kā stāsta Kudors, pētījumi norāda uz to, ka, lai gan Krievijā liels iedzīvotāju skaits pašidentificējas kā pareizticīgie, tomēr to cilvēku daudzums, kas aktīvi praktizē ticības tradīcijas, piemēram, apmeklē baznīcu vai lasa Bībeli, ir ārkārtīgi zems. Tas liek secināt, ka lielākais vairums iedzīvotāju ir nomināli kristieši, kuri sevi pieskaita pie pareizticības, jo tā ir dziļi iesakņojusies Krievijas kultūrā.
Domājot par Krievijas propagandas vēstījumiem, kuros tā sevi nostāda kā kristīgo vērtību sargātāju un cīnītāju pret Rietumu garīgo pagrimumu, Kudors spriež: "Un tad es nonāku pie tā, ka Krievija savā publiskajā diplomātijā, kur tiek uzrunāta plašāka sabiedrība starptautiski – viņi melo, viņi piepucē, viņi noklusē un rāda fasādi, uzmālētu fasādi. Šajā gadījumā viņi rāda, ka viņi ir garīguma citadele, bet, ieskatoties faktos, mēs redzam – nav. Viņi īstenībā nav reliģiozāki par daudzām Eiropas nācijām."
"Tur ir cinisms, arī Putina elitē. Viņi arī melo par savām vērtībām. Tad, kad viņi saka, ka ir tradicionālo vērtību aizstāvji, tad Eiropas kristieši var viņiem uzdot jautājumu – kur ir Vladimira Putina ģimene? Kur ir Medvedevs, kur ir citi? Kur viņu bērni studē? Nīstajos Rietumos. Kur viņi ir pirkuši nekustamos īpašumus? Nīstajos Rietumos," piemetina Kudors.
Kā atminas doktors Ņikita Andrejevs, pirms kara bija gana daudz Rietumu politiķu un reliģisko līderu, kas skatījās Krievijas virzienā un apgalvoja: "Lūk, tas ir labs piemērs, kā aizstāvēt tradicionālās vērtības!" Par šo domājot, Andis Kudors savukārt uzsver, ka Eiropas kristiešiem un konservatīvajiem, kas iestājas par tradicionālajām vērtībām, būtu jāsaprot, ka Putins nav to sabiedrotais, tieši otrādi. Aiz rūpīgi izstrādā tēla slēpjas tukši vārdi, un, kā norāda Kudors, labākais veids, kā cīnīties pret šo liekulību, ir atmaskot pretrunas starp režīma vadītāju sludināto pārliecību un rīcību.
Tātad, ņemot vērā, ka Krievija nav reliģiozāka kā daudzas citas Eiropas valstis, stāsti, ka tā it kā aizstāv pasauli no sātanismā kritušajiem Rietumiem un sargā kristīgās vērtības, ir dezinformācija – fakti un darbi rāda ko citu. Realitātē atsaukšanās uz reliģiju šajā gadījumā kalpo kā propagandas instruments, lai Rietumus mālētu melnus kā velnus. Tajā pašā laikā reliģijas aizsegā Krievijas režīms Ukrainā pastrādā kara noziegumus, svētulīgi apgalvojot, ka tā viņi glābj savus slāvu brāļus.
Pārdomās, kā šīs varas spēles ietekmē pareizticīgo cilvēku, dalās Kudors: "Mēs redzam, ka Maskavas patriarhāta vadība tik cieši sadarbojas ar laicīgo varu, ka, manuprāt, viņi padara pareizticīgos, ierindas ticīgos, par ķīlniekiem. Manuprāt, pareizticība kopumā Krievijā zaudē šīs ciešās sakabes dēļ, jo viņi zaudē morālās autoritātes lomu. Jo viņi atbalsta caru visā, ko viņš dara, tajā skaitā ļoti nekristīgās lietās, piemēram, uzbrūkot kristīgai nācijai, ukraiņiem, kas ir slāvi, kas ir pareizticīgie, un tagad viņi tiek nogalināti milzīgā skaitā, viņu pilsētas tiek nodedzinātas līdz ar zemi, tajā skaitā baznīcas."
Taujājot, kā cilvēkam noturēties pie savas ticības, ja viņš neatbalsta to, kas notiek garīgās varas kuluāros, teoloģijas doktore un mācītāja Dace Balode iesaka ieklausīties sevī, jo vienalga, ko nosaka baznīcas vai valsts likums, – cilvēkam vienmēr paliek apziņas brīvība. Viņa aicina cilvēkus būt patstāvīgiem savā ticībā, savos mērķos, patiesības un ētikas izpratnē. Tādējādi, lai arī kas notiktu apkārt, cilvēks būs spējīgs noturēties pie saviem principiem un ticības.
