Dīvs Reiznieks: Vai cilvēki bieži ir pārsteigti, izdzirdot par jūsu hobija izvēli? 

Komikss: Jā. Cilvēki parasti ir pārsteigti. Lielākoties viņi pat nezina kas tas ir. Tāpēc man parasti jāpaskaidro vai jāparāda video. Pēc tam jau viņi paši to grib izmēģināt.

Tā kā jums jau ir šāda pieredze, tad lūgšu arī mums pāris teikumos izstāstīt kas tad ir Viduslaiku cīņas (Ukrainā sauktas par бугурт jeb buhurt)?

Tas ir sports puišiem, kuri grib kaut kur izlikt savu agresiju (iesmejas). Viduslaiku zobencīņas ar bruņām. Un es izbaudu katru reizi, kad notiek cīņas.

Pirms runājam par to, kā Viduslaiku cīņas palīdz kara veterāniem kā jums, vai jūs varētu pastāstīt kā nokļuvāt armijā?

Tas bija 2022. gadā, laikā kad sākās situācija ar "Azovstaļ" rūpnīcu. Tad dzirdēju, ka karavīri meklēja jaunus vīrus, kuri ar helikopteriem varētu tikt nosūtīti uz "Azovstaļ". Es gribēju doties, taču man nebija nekādas pieredzes un to arī viņiem pateicu. Šie man atbildēja, ka esmu pašnāvnieks un nesaprotu, ko gribu. Pateica, ka man vispirms jāiziet apmācības un nosūtīja mani uz citu bataljonu. Tā nonācu "Azov" rindās, bet pēc tam 3. atsevišķajā triecienbrigādē (red. piezīme: 3. atsevišķo triecienbrigādi, kurā karo tikai brīvprātīgie, izveidoja uz "Azov" veterānu bāzes. Tā tiek uzskatīta par Ukrainas bruņoto spēku vienu no kaujasspējīgākajām karaspēka daļām). 

Es trenējos apmēram pusgadu, līdz ziemā tiku nosūtīts uz vienību, kas cīnījās Bahmutā. Tur sabiju kādus divus trīs mēnešus. Tajā laikā dabūju divas kontūzijas, pēc kā beidzu dienestu šajā brigādē, galvaspilsētā atradu labu rehabilitācijas centru militārajiem veterāniem. Tur iepazinos ar lielisku puisi, kuram pieder viens viduslaiku cīņu klubs. Sāku trenēties ar viņu, man ļoti iepatikās un nu jau uz treniņiem dodos katru nedēļas nogali, ja vien ir tāda iespēja.

Kas bija izaicinošākais, pārejot no aktīvā karadienesta un kontūzijām uz dzīvi galvaspilsētā, kur nav ikdienas kauju?

Es neesmu beidzis dienestu. Man vienkārši bija mēnesi ilgs rehabilitācijas kurss Kijivā. Tad atgriezos dienestā, bet nu jau tas bija darbs izlūkošanā. 

Tātad, esat aktīvajā karadienestā?

Jā, jā. Tagad strādāju kā instruktors, šķiet, būs kādi trīs mēneši.

Pastāstiet par "Бугурт Січ". Kas tas ir?

Tā ir laba cilvēku kompānija.

Viduslaiku cīņas ap sevi pulcē labus cilvēkus. Ja jums ir kāda agresija vai daudz enerģijas, vai kaut kas tāds, ar ko pašam grūti tikt galā, šī nodarbe palīdzēs.

Būtībā tas ir drošs cīņu sports ar bruņām un ieročiem. Treniņi ir smagi, tā kā jātrenējas labi. Tai pat laikā, ja cīnies ringā, tas tev dod enerģiju, kas palīdz dzīvot. Un puiši, kurus esmu tur saticis, ir lieliski. Viņiem ir tāda pat kara pieredze kā man. Un pat ja nav, viņi šā vai tā saprot mani. Tāpēc man tur patīk. Tāds ir buhurts.

Lasīju, ka "Бугурт Січ" kā organizācija nav pat gadu veca, bet tā jau ir piesaistījusi vairāk nekā 170 dalībniekus. Tātad tas nozīmē, ka tas nebija esošs sporta klubs, bet gan tāds, kas veidots īpaši armijniekiem vai kara veterāniem. 

Jā. jā. Tas izveidots ar mērķi būt kā rehabilitācijas iespēja karavīriem. 

Par kāda veida rehabilitāciju mēs runājam? Kādas ir tās galvenās problēmas? Es saprotu, ka PTSS (posttraumatiskā stresa sindroms) ir izplatīta problēma karā bijušu karavīru vidū. Ar kādām problēmām esat saskāries pats vai jūsu biedri?

Ja runājam par mani, es teiktu, - tas palīdz man kontrolēt agresivitāti. Pēc cīņām frontē vai problēmām militārajā vidē, manī uzkrājās agresija, kuru nav īsti kur likt, bet viduslaiku cīņas ir lieliska iespēja šo agresiju izgāzt. Tas man palīdz. 

Tas palīdz labāk kontrolēt emocijas. Ja tevī ir iekšā daudz agresijas un nezini, kur to likt, jo vairs neesi frontē, tev apkārt ir parasti civilie, un nezini kā ar to tikt galā, buhurtā vari šo agresiju izgāzt drošā veidā, jo ir labas bruņas.

Tāpat, tas man palīdz socializēties. "Бугурт Січ" ap sevi pulcē cilvēkus, kas saprot tevi, tavas spējas, tavu pieredzi.  Pat ja neesi labā omā, tad vari būt tur, vari izbaudīt to atmosfēru – klausīties kā tiek spēlēta mūzika, skatīties, kā cilvēki cīnās, notiesāt gardu maltīti. Jā, tas man palīdz ļoti dažādos veidos. 

Teicāt, ka agresija šobrīd ir jūsu problēma. Vai tā tas bija arī pirms kara vai tā parādījusies pēc kaujām frontē?

Jā, tas ir kara pieredzes rezultāts. un patiesībā tas ir saprotams rezultāts, jo esmu bijis karā. Jā, es redzēju daudz sliktu lietu, un tas bija diezgan grūti. Un agresija, pēc visa piedzīvotā, ir normāla lieta. Nav tā, ka šī agresivitāte manā dzīvē būtu parādījusies bez iemesla.  

Vai esat jau piedalījies cīņās vai pagaidām tikai trenējaties? Es domāju – viduslaiku cīņās. 

Jā. Jā, treniņos, pagaidām tikai trenējos. Šajā nedēļas nogalē, patiesībā, rīt es došos uz savu pirmo turnīru, kur vienkārši skatīšos cīņas, jo man vēl nav savas bruņas. Tā kā, vienkārši skatīšos, baudīšu pasākumu kopā ar draugiem un labu ēdienu.

Vai "Бугурт Січ" klubam ir sava treniņzāle, vai treniņi notiek dažādās vietās? Kāda ir šī praktiskā puse?

"Бугурт Січ" ir izveidots treniņcentrs mežā. Diezgan jauka vieta ar savu atmosfēru. Parasti treniņi notiek tur. 

Un kas notiks, kad atnāks ziema?

Tad iesim iekšā. Netālu tur ir ēka, kas paredzēta rehabilitācijai un tur ir arī sporta zāle. Tur varam trenēties, skatīties video, atpūsties. Taču vislabāk, protams, ir vasarā, ārā. 

Varat aprakstīt tipisku treniņu?

Kad visi sanākuši, sākumā aprunājamies par viduslaiku cīņām, - par to kas tās ir, kā kļuva atpazīstamas Ukrainā. Pēc tam iesildāmies un sākam pildīt trenera dotos uzdevumus. Šajā procesā mums mugurā ir bruņas un rokās mīksti ieroči. Kad esam izpildījuši dažādus vingrinājumus, tad sākas treniņcīņas. Viens pret vienu, trīs pret trim, - atkarīgs no tā, cik cilvēku piedalās treniņā. Ja neesi pareizajā noskaņojumā vai varbūt veselības stāvoklis neļauj piedalīties šajās cīņas, tad mums treniņlaukuma vienā malā ir cilvēki, kas spēlē bungas. Tas parasti skan lieliski. Un ziniet, kad esi bruņās un piedalies cīņā, dzirdot šo bungu ritmu, tu saņem lielisku enerģiju. Grūti pat to ir aprakstīt. Tikmēr laukuma otrā malā vari palīdzēt taisīt kopīgās pusdienas. Savukārt, kad treniņcīņas beigušās, tu vienkārši dzer ūdeni, ej pie kopgalda un kopā pusdienojat un pavadāt laiku sarunās.  

Pilns treniņš ilgst aptuveni pusotru stundu. Bet tas ir tieši treniņš. Ja ņemam klāt vēl visas pārējās nodarbes, tad tās kopā ir kādas 3-4 stundas. Pavadām tās, izbaudot šo laiku. 

Un kā cilvēks jūtas pēc šādiem treniņiem?

Es nekādas sāpes nejūtu. Esmu relaksējies, mierīgs. Cīņas var beigties dažādi – tu vari uzvarēt vai zaudēt – bet šā vai tā jūties labi, jūties atbrīvojies. Tavs ķermenis ir karsts un burtiski kūp.

Tu esi kā mašīna, kas tikko beigusi darbu. Un tad tu vari kaut vai nogulties zālītē un vienkārši atbrīvoties. Tā ir brīnišķīgā sajūta – viena no labākajām, ko esmu piedzīvojis pēc cīņām frontē. 

Ja gribi izlaist savu agresiju, ir taču bokss, dažādas cīņas mākslas. Ar ko viduslaiku cīņas ir citādas? Kāpēc izvēlējāties tās, nevis teiksim to pašu boksu?

Tas vienkārši ir drošāk, jo tev ir metāla bruņas (iesmejas). Tas izskatās stilīgi, tas lieliski trenē visu ķermeni. Nezinu, man vienkārši tas patīk. 

Ar ko treniņi viduslaiku cīņās atšķiras no jūsu piedzīvotiem militārajiem treniņiem?

Tas ir visai atšķirīgi. Militārajos treniņos bija konkrēts mērķis – iemācīties izdzīvot. Viduslaiku cīņās tu kļūsti stiprāks, ātrāks, izveicīgāks un iemācies, kā uzvarēt cīņās.

Un kopējā sajūta arī citādāka?

Jā, šobrīd man jau gandrīz vairs nav problēmu ar agresiju. Uz "Бугурт Січ" nu nāku galvenokārt lielisko cilvēku un treniņu dēļ, lai labi pavadītu laiku. Tas palīdzējis dažādās lietās.

Jums ir tikai fiziskie treniņi? Vai "Бугурт Січ" nodrošina arī kādas psihologu konsultācijas vai padomus no garīgās veselības ekspertiem? Vai saņemat arī kādu citu palīdzību bez šiem fiziskajiem treniņiem.

Jā, patiesībā "Бугурт Січ" pieejami labi speciālisti, pie kuriem vari griezties jebkurā laikā. Kā jau minēju, blakus mūsu treniņu vietai ir rehabilitācijas centrs, kurā ir psihologi un citi speciālisti un mēs ar viņiem sadarbojamies.

Vai pats ar psihologiem esat runājis?

Jā, protams. Tajā rehabilitācijas centrā pavadīju mēnesi un tur man ļoti daudz palīdzēja. 

Viduslaiku cīņās ir dažāda formāta kaujas – viens pret vienu, trīs pret trim, pieci pret pieci, 20 pret 20, 30 pret 30. Kāda loma jūsu pieredzē ir tam, ka esat daļa no komandas un cīnāties viens par otru?

Esmu trenējies arī šajos komandu formātos – 3 pret 3, 5 pret 5. Tā bija laba pieredze. Man patīk tā sajūta, ka ar puišiem darām vienu lietu ar vienu mērķi – uzvarēt. Komunicējam, veidojam stratēģijas, smagi strādājam. Un tad pēc pirmā raunda pārspriežam piedzīvoto, domājam, kā uzvarēt nākamajā raundā. Tā kā ir tiešām interesanti. Tu trenējies, tu komunicē ar cilvēkiem. Šī ir laba pieredze.

Vai var vilkt līdzības ar kaujām karā? Jums ir sava vienība, savas stratēģijas, kas jāīsteno. Viduslaiku cīņās ir tas pats, tikai bez nāves briesmām. Te arī tev ir komanda, stratēģija, cīņas, bet beigās viens otram paspiež rokas, nevis mirst. 

Šajās viduslaiku cīņās, kad tu sit pretiniekam, tu saproti, ka aiz bruņām ir cilvēks. Un dažreiz, ja cīņas laikā uzsit pārāk stipri pat sabīsties vai nebija pārāk stipri un steidzies jautāt vai viss kārtībā. Šajā ziņā tas ir atšķirīgi, bet tas, ko minējāt, arī ir taisnība – tu strādā komandā un izskatās kā kara cīņas. Taču tu nemirsti, esi drošā vidē, labu cilvēku kompānijā.

Bet, vai negadās ka cīņas karstumā pārāk aizraujaties?

Patiesībā, buhurtā man patīk aizrauties. Mūsu cīņās vienmēr blakus ir treneris un ja kaut kas notiek ne tā kā vajadzētu, viņš mūs vienmēr aptur. Mūsu galvenais treneris ir īstens profesionālis, viņš viduslaiku cīņās ir jau 20 gadus. Viņš bez problēmām spējīgs nomierināt ikvienu no mums, tā kā viss ir droši. 

Un pat, ja tu aizmirstos tik ļoti, ka gribētu kādu nogalināt, tas tīri fiziski nav iespējams, jo ir gan bruņas, gan ieroči treniņos ir mīksti nevis īsti. Ja kāds paliek pavisam dulls, tad treneris uzreiz pārtrauc treniņu. 

Vai esat novērojis, ka jūsu uzvedība ir mainījusies vai skats uz apkārt notiekošo ir mainījies, kopš esat sācis nodarboties ar viduslaiku cīņām?

Esmu kļuvis mierīgāks. Vairs nestresoju tik daudz kā agrāk. Labāk esmu aptvēris, ka katram var būt bijusi cita pieredze. Un, ja esi sliktā garastāvokli, labāk pagriezties un iet pa citu ceļu, nesarunāt ko lieku. Šī pieredze man likusi sākt domāt par jaunu dzīves stilu. Šobrīd tā sabiedrība, kurā apgrozos, arvien vairāk sastāv no veterāniem un aktīvajiem karavīriem.

Man jābūt šajā vidē, vairs nevaru atgriezties pie vecās dzīves, komunicēt ar vecajiem draugiem. Tas vairs nestrādā.

"Бугурт Січ" man iedevis jaunu vidi ar labiem cilvēkiem. Viņiem nav tikai slikta pieredze, bet arī laba, un viņi dalās šajā, kas man dod jaunu pieredzi. Viduslaiku cīņas man parādījušas, ka dzīve nav beigusies.

Varbūt esat par šo runājuši ar savu treneri – vai esat citādāki nekā tie, kuriem nav militārās pieredzes reālajās kara kaujās frontē? Vai neuztverat šīs buhurta cīņas pārāk nopietni? Varbūt esat stratēģiski ļoti labi sagatavoti?  Ir taču jābūt kādām atšķirībām starp puišiem kuriem ir reālā kara pieredze un tiem, kuriem viduslaiku cīņas ir vienkārši izklaide.

Nē, es, es neredzu nekādu atšķirību, jo, cik es zinu, cilvēki, kuri ar viduslaiku cīņām nodarbojās jau pirms kara, vēlāk kļuva par karavīriem. Tātad cilvēki, kurus es satiku "Бугурт Січ" un kuriem nav kara pieredzes, ir tādi paši cilvēki kā es. Jā, mums varbūt ir atšķirīga dzīves pieredze, bet, mēs viens otru uztveram kā vienlīdzīgus. Mēs varam labi parunāt, mēs respektējam viens otra pieredzi. 

Es nezinu, vai jūs varat atbildēt uz šo jautājumu, jo, kā teicāt, vēl neesat piedalījies nevienā turnīrā, bet, kā viduslaiku cīņu kopiena Ukrainā savā pulkā uzņēmusi "Бугурт Січ"? Vai ši kopiena ir karavīrus atbalstoša?

To uzzināšu rīt. Redzēs kā mūs uzņems, ko domā par kara veterāniem no "Бугурт Січ". Taču, saprotiet, viduslaiku cīņas vienmēr piesaistījušas militārus cilvēkus, veterānus, jo šis sporta veids tomēr ir par vēsturiskajām cīņām un militāro pieredzi, kas mums bijusi pirms daudziem, daudziem gadiem. Un tiem, kuri nodarbojas ar šo sportu, iekšā mīt karavīra dvēsele. Daudzi no viņiem, karam sākoties arī kļuva par īstiem karavīriem.

Viduslaiku cīņas nav tikai sports – tas parasti iet roku rokā ar interesi par vēsturi, kultūru. Skatoties no ārpuses, šķiet Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā lielāku uzmanību pievērsis šīm tēmām. Cilvēki vairāk apgūst savu vēsturi, savu kultūru. It īpaši, kad Krievija uzstāj, ka Ukraina nav īsta valsts, ka tai nav savas kultūras un vēstures. Kā jums šīs lietas izskatās no valsts iekšienes, esot armijā, esot viduslaiku cīņu komūnā? Vai jums arī šķiet, ka cilvēki Ukrainā šobrīd aizvien vairāk pievēršas savai vēsturei un kultūrai?

Jā, noteikti. Iesaistīšanās buhurtā bagātina arī vēstures zināšanas. Arī es esmu uzzinājis daudz, pateicoties savam trenerim. Viņš aizvien turpina skaidrot dažādas vēstures nianses, par ko iepriekš nekad nezināju. 

Šī sporta lielākās sacensības pasaulē – "Battle of the nations", kas ir Pasaules čempionāts, pirmo reizi notika Ukrainā 2009. gadā. Un patiesībā tur notika pirmie trīs Pasaules čempionāti. Un ja paskatāmies uz rezultātiem, tad visbiežāk, labākos rezultātus uzrādījuši Krievijas un Ukrainas sportisti. Varbūt no sava trenera, kuram, kā teicāt, ir liela pieredze šajā sportā, zināt vai šobrīd, kara apstākļos tiek uzturētas kādas saites ar Krievijas sportistiem? Kā teicāt, viduslaiku cīņu kopiena vienmēr bijusi ļoti draudzīga, bet, kā zināms, kara dēļ pat daudzas ģimenes sagājušas ragos. Kā tas ir viduslaiku cīņu kopienā?

Kā man stāstījis treneris, krievi vienmēr bijuši sliktie, pat šajās viduslaiku cīņās. Viņi parasti cīnījušies ļoti netīri. Sakarus ar viņiem ukraiņu viduslaiku cīņu pārstāvji sarāva jau 2014. gadā. Manam trenerim viņi nekad nav patikuši un arī šodien, protams, nevienam vairs nav nekādu kontaktu ar viņiem. Cik zināms, arī krievu viduslaiku cīņu sportisti dodas armijā un tagad ar viņiem varam tikties īstā kara laukā.

Kā redzat viduslaiku cīņu attīstību Ukrainā? It īpaši domājot par to, ka jums tomēr ir tik daudz kara veterānu, kuriem šāda palīdzība būtu vajadzīga. Vai redzat šī sporta uzplaukumu?

Jā, es redzu ka tas kļūst arvien populārāks, un karavīru vidū arvien atpazīstamāks. Abas šīs kopienas kļūst arvien tuvākas. Paredzu, ka sports tikai augs un Ukrainai starptautiskajos turnīros būs ļoti spēcīga izlase. 

Ko jums novēlēt? Skaidrs, ka uzvaru karā, bet ko tieši jums personīgi?

Gribētu novēlēt visiem, ne tikai tiem, kuri ir karā, - ja jums dzīvē ir kādas problēmas, atcerieties, ka uz dzīvi var paskatīties no dažādiem skatu punktiem.

Nebaidieties prasīt palīdzību no citiem, izrunājieties. Nevajag palikt vienam ar savām problēmām. Atrodiet kādu, ar ko varat izrunāties, vai tie būtu jūsu vecāki vai draugi.

Ja esat ukraiņi, un jums bijušas kara traumas, vienmēr varat pievienoties viduslaiku cīņu kopienai un mēs jums noteikti palīdzēsim.