Pieredz iebrucēju zvērības kara laukā

Pirmo dienu, kad Krievija iebruka Ukrainā, Jurijs atceras spilgti – tas viss notika viņa acu priekšā Oleški pilsētā Hersonas apgabalā. Pilsētas centrā nolaidās krievu desants un cilvēki milzu panikā metās bēgt. Valdīja liela neziņa.

"Cilvēki centās pamest pilsētu, brauca no tās ārā. Kādam izdevās aizbraukt, kādu nošāva uz tilta. Neviens no krievu karavīriem neskatījās, ka mašīnās bija bērni un sievietes. Man tas bija šoks. Esmu militārists kopš 2017. gada. Es neko tādu negaidīju," viņš stāstīja.

Jurijs gan uzreiz saprata, ka kaut kas ir jādara, – ir jāpalīdz savējiem. Tolaik viņš atbildēja par citiem karavīriem, kas kopā ar viņu pilsētā dienēja. Visi palika pilsētā un pieredzēja, kā krievu karavīri ieņēma dzīvojamās mājas, kā ielās iebrauc kara tehnika, tanki. Un, kad nolaidās desants, sākās arī pirmās kaujas.

"Bija Ukrainas tanki, bija Krievijas Federācijas spectehnika un tanki. Tajā dienā daudzi no manas brigādes gāja bojā. Brigāde paspēja iziet no Oleškiem tikai ar 20% sastāva," stāstīja Jurijs.

Pārējos sagūstīja vai nogalināja. 

Pirmoreiz izdodas izbēgt no okupantu ķetnām

Pēc tam Jurijs kopā ar biedriem dzīvoja starp civiliedzīvotājiem, nemitīgi cenšoties sazināties ar savu brigādi. Kad pēc vairākām cerību un gaidīšanas dienām biedri tomēr atsaucās, izrādījās, ka viņi nevar sniegt nekādu palīdzību.

"Un tika pieņemts kopīgs lēmums – tikt ārā pašiem. Tāpēc 4. aprīlī mēs pametām civiliedzīvotāju mājas un trīs karavīru grupā devāmies Nova Kahovkas pilsētas virzienā," viņš stāstīja. "Gājām, slēpdamies pa laukiem, lai mūs nepamanītu posteņi. Bet diemžēl ne visus posteņus spējām pamanīt mēs. Un tomēr mūs noķēra."

Juriju un viņa biedrus aizturēja kā izlūkošanas grupu. Kad viņi centās bēgt, no muguras šāva, lai trāpītu. Karavīri padevās.

Doneckas Tautas Republikas karavīru gūstā

Bēgošos militāristus aizturēja Doneckas Tautas Republikas karavīri. Juriju un viņa līdzgājējus sasēja un aizveda uz posteni, kur viņi gaidīja līdz nākamajam rītam. Tad pakaļ atbrauca Federālais Drošības dienests, un vīrus aizveda uz Nova Kahovkas policijas iecirkni, ko bija okupējuši Krievijas karavīri.

"Bija ļoti skarba uzņemšana tāpēc, ka teica, ka esam izlūkošanas grupa. Pēc tam mūs iesēdināja kamerās kopā ar civiliedzīvotājiem. Kamerā, kas bija paredzēta četriem, es biju astoņpadsmitais, kuru uzņēma. Tajā pašā dienā mūs aizveda uz nopratināšanu," stāstīja Jurijs.

Un šos brīžus viņš atceras ar lielām šausmām. Tā drīzāk bijusi spīdzināšana, nevis pratināšana.

"Spīdzināja ar visām pieejamajām metodēm. Viņi gribēja zināt, no kurienes esam, kur ir ieroči, kur stāv mūsu brigāde," viņš teica. 

Saņem šausminošu uzdevumu – uzturēt dzīvus spīdzināmos

Pēc trim nedēļām krievu karavīri meklējuši, vai sagūstīto vidū nav kāds ārsts. Kad Jurijs atbildēja, ka ir kara ārsts, viņu katru dienu sāka vest uz pratināšanām, kuras piedzīvoja kā civiliedzīvotāji, tā militārpersonas.

"Mans uzdevums bija ļoti "vienkāršs" – neļaut nomirt cilvēkam pratināšanas laikā. Pratināšanās bija dažādu vecumu cilvēki, bija arī sievietes. Bija pusaudži. Pratināšanas maniere bija tāda pati, kāda tā bija pret militārpersonām," viņš stāstīja.

Agresors nekautrējās izmantot elektrošoku un specaprīkojumu. Piemēram, pie cilvēka pirkstiem vai ausīm piestiprināja dzelzs knaģus, sievietēm – arī pie krūtīm un vīriešiem pie ģenitālijām. Caur šiem knaģiem un pie tiem piestiprinātiem vadiem laida strāvu.

"Bija smagi uz to noraudzīties, bet es sapratu, ka viņi spīdzina tādu pašu ukraini kā es. Bija gadījumi, kad nācās cilvēkus "vilkt ārā no viņsaules," sniegt pirmo medicīnisko palīdzību, veikt sirds masāžu, mākslīgo elpināšanu," ar šausmām atceras Jurijs.

Agresors arī spīdzinājis citos veidos – piemēram, izgrieza cilvēkiem tetovējumus, ja viņiem tie nepatika vai tie bija saistīti ar Ukrainu.

"Tāpat bija pusaudži, kuriem rāva nost kāju nagus. Bija militāristi, kuri transportēšanas laikā policijas iecirknī tika izģērbti kaili, un viņu kāju pirksti bija noberzti līdz kauliem, viņus vienkārši vilka," šausmu pilnos brīžus atstāstīja Jurijs.

Kara ārsts arī stāstīja, ka krievu militāristi izvaroja sievietes. Visu pieredzēto esot patiešām sāpīgi atcerēties. Šos briesmu pilnos mirkļus viņš aizvien redz murgos.

Viltus ziņas par gūstekņu apmaiņu

Okupantu ieņemtajā policijas iecirknī Jurijs pavadīja četrus mēnešus. Pēc tam kamerā ienāca krievu karavīri un pateica, ka gūstekņus plāno apmainīt.

"Tāpēc 19. augustā mūs izveda uz Krimu, uz Sevastopoli. Mūs turēja kaut kādā Jūras spēku mācību iestādē. Mēs redzējām caur logu restēm piestātnes, zemūdenes, kuras uzpeldēja virspusē," viņš stāstīja.

Ķīlniekus šeit apciemojis arī Sarkanais Krusts. Taču tas izrādījies Krievijas Federācijas Sarkanais Krusts, kas nekā nevarēja palīdzēt. 

Kopā 380 karagūstekņi tur pavadījuši aptuveni mēnesi. Tur bija tikai vīrieši. Sarkanā Krusta darbinieki sacīja, ka, ja viņus drīz neaizsūtīs uz apmaiņu, tālāk sagūstītos sūtīs uz Krieviju.

Vēl nepieredzētas zvērības Krievijas labošanas darbu kolonijā

Sliktākā prognoze piepildījās, un viņus aizveda uz labošanas darbu koloniju Krievijas pilsētā Rostovā.

"Mēs ieraudzījām elli. Tik dzīvniecisku attieksmi nebiju sastapis nekur – ne okupētajā teritorijā, ne Krimā, kas arī ir okupēta. Pret mums izturējās kā pret dzīvniekiem," atminējās Jurijs. 

"Ņēma mūsu DNS paraugus, griežot miesu nost kopā ar nagiem. Kad mūs sašķiroja, piereģistrēja kolonijā, mēs trīs nedēļas nosēdējām soda izolatorā. Bet sēdējām nosacīti, tāpēc ka sēdēt tur bija aizliegts," viņš turpināja.

Visu dienu bija jāstāv kājās – no pussešiem rītā līdz desmitiem vakarā. Nedrīkstēja ne pret ko atbalstīties, arī sarunāties bija liegts. Ieslodzītos arī tikpat kā nebaroja.

"Pārsvarā tie bija skābi kāposti, ūdens. Bieži trāpījās arī sapuvuši [kāposti]. Pirmajā nedēļā nebija maizes. Pēc trim nedēļām bija, kam paveicās, – viņus pārvietoja," stāstīja Jurijs.

Arī šajā vietā saimniekojošie krievu militāristi pret gūstekņiem izturējās briesmīgi. Ieslodzītos nemitīgi sita, spīdzināja, daudzi no viņiem gribējuši sev padarīt galu.

"Daži mēģināja izdarīt pašnāvību. Daži centās pakārties. Es personīgi ņēmu tādus cilvēkus nost no cilpas. Zinot, ka man pašam ir tādas pašas domas, mēģināju morāli cilvēkam palīdzēt – noskaņot uz to, ka viņu mājās gaida," viņš teica.

Atkal nonāk ieslodzīto apmaiņas sarakstā

"Kolonijas administrācijai patika mums dot viltus informāciju par to, ka mēs neesam nevienam vajadzīgi, ka mūs neapmainīs, ka apmaiņa notiks tikai pēc kara beigām. Tas turpinājās, kamēr nesākās baumas, ka vienībās cilvēki vēlas paši sevi nogalināt," stāstīja Jurijs.

Visi priecājušies, kad koloniju apmeklēja kara prokurori, jo tajās dienās pret ieslodzītajiem izturējās labi.

"2023. gada 26. aprīlī es brīnumainā kārtā nonācu apmaiņas sarakstā, un tajā dienā mani izveda no vienības, pārģērba Ukrainas karavīra formā, pēc tam "palaida pa apli," sita, kamēr es nesāku nokārtoties," viņš stāstīja.

Tālāk Juriju aizsūtīja uz lidostu, no kurienes viņu pārveda uz Doneckas apgabalu. Pēc tam viņu aizsūtīja uz Sumu apgabalu, kur notikusi ieslodzīto apmaiņa.

"Es biju vienīgais no savas kolonijas. Vienīgais, kas tika uz apmaiņu. Kad mūs apmainīja un autobusā iekāpa ukraiņu policists, un pateica: "Slava Ukrainai!"..." –

"es nevarēju noticēt. Nebija iespējams noticēt pēc visa pārdzīvotā. Bet, kad man uz pleciem uzlika Ukrainas karogu un es sadzirdēju Ukrainas himnu, tad es sapratu, ka esmu dzīvs, ka tomēr esmu sagaidījis to brīdi, kad nonākšu mājās un dzimtajā zemē," sacīja Jurijs.

Pirmie mirkļi brīvībā

"Vispirms man iedeva telefonu piezvanīt vecākiem. Bija grūti runāt. Tie bija trīs vārdi – "Mammu, esmu mājās." Vairāk es neko nespēju pateikt. Pēc tam mūs ieveda hospitālī, kur izgājām visas pārbaudes," stāstīja Jurijs. "Un tad mēs gaidījām filtrāciju no Ukrainas Drošības dienesta puses."

Jau pēc tam, kad viņš bija atgriezies mājās, Jurijs centās sazināties ar savu kara daļu, taču ar viņu tur vairs negribēja runāt.

"Kā izrādījās, netika sniegta nekāda palīdzība ne maniem vecākiem, ne man, kad jau biju Ukrainā. Bet sliktākais, kas varēja notikt un kas turpina notikt – katru reizi, kad notiek apmaiņa ar gūstekņiem, kara komisariāts izdod radiniekiem dokumentus, kuros tiek norādīts, ka cilvēks ir miris, viņš nav dzīvs," viņš stāstīja. "Kad es to ieraudzīju, pajautāju: "Kāpēc tā darāt, jo šis cilvēks atrodas gūstā! Viņš bija kopā ar mani."

Bet neviens nekad tā arī viņam nespēja adekvāti, pareizi, likumīgi atbildēt.

Turpina cīņu, arī brīvībā esot

"Arī maniem vecākiem vairākkārt tika teikts, ka es no gūsta neatgriezīšos. Mans kara komisariāts bija pārliecināts, ka gūstā mani nogalinās. Viņi droši teica to acīs maniem tuviniekiem," ar sāpēm atceras Jurijs.

Atgriežoties mājās, viņš centās lūgt psihologu, psihiatru palīdzību. Bet katru reizi, kad ar viņu sāka strādāt, pēc diviem terapijas seansiem speciālisti atbildēja, ka Ukrainā viņam palīdzēt nevar.

"Es ciešu no tā, ka man ir ļoti daudz sliktu atmiņu. Es neko nevaru aizmirst. Vēl arī tāpēc, ka saprotu – tur ir palikuši tādi paši kā es. Tur palika mani draugi. Diemžēl es nekā nevaru palīdzēt, atrodoties Ukrainā. Es nevaru viņiem palīdzēt tikt ārā no tās elles. Es centos," viņš teica.

Jurijs esot gājis pie dažādām Ukrainas un starptautiskajām organizācijām, iesniedzis karavīru sarakstus, kas grasās veikt pašnāvību. Taču dzirdīgas ausis viņš tā arī neesot atradis.

Arī dienestu viņam nācās pamest veselības stāvokļa dēļ.

"Diemžēl pēc manas atstādināšanas no dienesta es nevaru ne ar ko nodarboties. Es pat nevaru atjaunot savus medicīnas diplomus. Es nevaru iekārtoties darbā. Lai arī pie kādām durvīm es neklauvētu, tās never vaļā," viņš teica.

Šobrīd Jurijs ir otrās grupas invalīds, bet joprojām nav redzējis nekādu pensijas nodrošinājumu. Vienlaikus vīrietis nezaudē cerību, ka valsts viņam muguru tomēr neuzgriezīs.

"Tā taču ir mana dzimtene. Es to mīlēju gūstā, mīlu arī tagad. Es ceru, ka mums vismaz kaut kas mainīsies uz labo pusi. Esmu pārliecināts, ka, ja pienāks kritiska situācija un frontē trūks tādu karavīru, kāds biju es, kad biju vesels, tad es iešu," sacīja Jurijs.

Viņš ir pārliecināts, ka viņa laiks reiz atkal pienāks, un savu valsti pamest viņš negrasās.

"Man ir svarīgi tas, ka šodien varu – un man ir tiesības to darīt, un darīšu – vilkšu militāro formu. Ukrainas bruņoto spēku formu," viņš teica.