NATO samits Vašingtonā, reģionālie plāni alianses austrumu flanga aizsardzībai un sabiedroto spēku aktīva klātbūtne Baltijas valstīs – šos jautājumus piektdien Rīgā apsprieda Latvijas aizsardzības ministrs Andris Sprūds ar Lietuvas kolēģi Laurīnu Kasčūnu.

Kasčūns Lietuvas aizsardzības ministra amatā stājās šajā pavasarī, iepriekš bija Seima Nacionālās drošības un aizsardzības komisijas priekšsēdētājs. Par vienu no prioritātēm viņš izvirzījis teritoriālās pašaizsardzības spēku attīstību Lietuvā.

Tikšanās laikā abi ministri nolika ziedus pie pieminekļa pulkvedim Oskaram Kalpakam. Viņi apsprieda arī turpmāku atbalstu Ukrainai. Kā uzsvēra Sprūds, Latvija ir dalībniece Lietuvas izveidotajā atmīnēšanas koalīcijā Ukrainai, bet Lietuva – Latvijas kopvadītajā dronu koalīcijā.

Gints Amoliņš: Šajā amatā esat dažas nedēļas pēc tam, kad ilgāku laiku bijāt Seima Nacionālās drošības un aizsardzības komisijas priekšsēdētājs. Šajās dažās nedēļas – kas bijušas Jūsu prioritātes Lietuvas aizsardzībā? 

Laurīns Kasčūns: Esmu jau izvirzījis savas prioritātes. Viena svarīga lieta jau tiek īstenota. Es to saucu par teritoriālajiem pašaizsardzības spēkiem. Es izziņoju par iespēju veidot teritoriālos pašaizsardzības spēkus mūsu reģionos un vietējās kopienās. Ko tas nozīmē? Tā ir kā rezerves sistēma. Mēs to saucam par komandstruktūru miera laikā. Proti, pirms manis mums bija plāni tikai kara laikam.

Tagad mēs sākam gatavoties miera laikā. Tātad tas nozīmē, ka tiek sagatavotas rezerves no cilvēkiem, kuri dienēja mūsu armijā pirms vairāk nekā desmit gadiem. Mums ir arī Lietuvas Strēlnieku savienība. Tātad cilvēki, kuri ir patriotiski noskaņoti un vēlas dot savu ieguldījumu aizsardzībā ne tikai ar ieročiem, bet arī civilajā aizsardzībā, var reģistrēties līdz 31. augustam, un mēs veidojam šo rezerves sistēmu.

Tas būs liels atbalsts mūsu armijai, mūsu regulārajiem spēkiem, mūsu brīvprātīgajiem spēkiem. Tas ir kā otrs aizsardzības slānis. Es to saucu par pašaizsardzību. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē cīnīties pret diversantu grupām, aizstāvēt infrastruktūru, tiltus, ceļus, veidot kontrolposteņus kā Ukrainā. Tā ir viena no lietām, ko mēs mācāmies no Ukrainas.

Vai tas kā atšķiras no tā, kas jums bijis līdz šim? Proti, mums ir Zemessardze, un saprotu, ka Lietuvā jums ir līdzīga struktūra. Vai šis kā atšķiras?

Mums ir Lietuvas Strēlnieku savienība, kurās ietilpst vairākas vienības. Bet problēma bijusi tajā, ka viņi trenējas, piedalās mācības, bet viņi to dara tikai savu organizāciju ietvaros. Viņi nebija integrēti mūsu aizsardzības plānos. Tātad ar teritoriālās pašaizsardzības spēku sistēmu mēs radām platformu, kur viņi var pievienoties un būt daļa no teritoriālajiem pašaizsardzības spēkiem. 

Svarīgi ir sekojošais – kad cilvēki, pilsoņi jautā, kā es varu dot savu ieguldījumu?

Iepriekš bija tā – labi, mēs tev piezvanīsim, kad tas būs nepieciešams. Tagad mēs sakām - labi, jūs varat reģistrēties šeit, varat ierasties savā vietējā pašvaldībā – Viļņā, Kauņā, Klaipēdā, Šauļos, Panevēžā.

Un jūs varat izveidot teritoriālās pašaizsardzības spēkus un rezerves sistēmu. 

Tātad daudz ciešāka sabiedrības integrācija. Tagad Lietuvā ir ieradušies pirmie Vācijas karavīri pastāvīgajai brigādei. Vai jums tas ir liels solis? 

Absolūti. Tas ir ļoti svarīgi, atpakaļceļa vairs nav. Mums ir tiešām ļoti labas attiecības ar Vāciju, un šis lēmums ir vēsturisks. Tas ir vitāli svarīgi mūsu drošībai. Un tas ir vitāls atturēšanas faktors. Mums visiem, ne tikai Lietuvai. Visai Baltijai, arī Latvijai. Tagad mēs soli pa solim ieviešam pastāvīgu ļoti kaujasspējīgas vācu brigādes klātbūtni. Ar tankiem, mehanizētajiem līdzekļiem.

Vācija plāno daudz investīciju. Mūsu mājasdarbs ir sagatavot infrastruktūru. Infrastruktūra nozīmē izmitināšanu, mācību laukumus un poligonus. Tāpēc tagad daudz strādājam. Brīžiem jokojam, ka mūsu ministrija tagad ir pārveidojusies par būvniecības ministriju, jo mums ir jābūvē daudz lietu.

Mūsu mērķis ir, ka 2027. gadā Vācijas brigāde Lietuvā būs pilnā operacionālā gatavībā. Soli pa solim.

Pirmās vienības jau ir šeit, rudenī ieradīsies vēl 150 karavīru. Nākamgad mēs kļūsim par vienu bataljonu, tad otru. Soli pa solim tie būs 5000 karavīru Lietuvā.

Jūs arī parakstījāt saprašanās memorandu ar Vācijas bruņojuma uzņēmumu "Rheinmetall" par 155 milimetru munīcijas ražošanu Lietuvā. 

Tas tiešām ir izrāviens. Mēs daudz ko pamainījām, kad valdība atzina, ka šādas investīcijas ir nacionālā prioritāte. Mums tagad ir daudz elastīgākas procedūras. Iepriekš procedūrām mums vajadzēja divarpus gadus. Tagad visu varam izdarīt sešos mēnešos un sākt ražošanu.

Plāns ir, ka nākamā gada beigās rūpnīca sāks strādāt un ražot 155 milimetru munīciju. Un tas būs labi visam reģionam. Jo tas ir ne tikai Lietuvai, bet arī Latvijai, Igaunijai. Varbūt tas būs nepieciešams Ukrainai. Domāju, ka tas ir izrāviens, lai varētu piesaistīt vēl vairāk investīciju aizsardzības jomā tādiem no mūsu sabiedrotajiem kā Vācijas un ASV. 

Šodien Latvijā tiekaties ar mūsu aizsardzības ministru. Kur saskatāt iespējas uzlabot un pilnveidot sadarbību starp Baltijas valstīm – Lietuvu, Latviju un Igauniju? 

Mums ir fantastiskas attiecības. Mēs esam kopā visā aizsardzības plānošanā. Visas galvenās intereses mums ir kopīgas – lielāka sabiedroto militārās klātbūtne, elastīgāki un izpildāmāki reģionālie plāni.

Mēs esam viena balss NATO struktūrās. Ko mēs varam darīt labāk? Varbūt atsevišķos gadījumos tās būtu kopīgu iepirkumu lietas. Mums ir labi piemēri, kā "Himars" sistēmu kopīga pirkšana. Varbūt mēs varētu darīt vairāk attiecībā uz, piemēram, pretgaisa aizsardzību.

Arī Baltijas aizsardzības līnija, tā saucamie pretmobilitātes pasākumi – tas, ko dara igauņi, ko dara latvieši, ko plānojam arī mēs. Zinu, ka jūs jau esat sākuši kādus darbus pie jūsu robežas, kas ir ļoti svarīgi. Arī mēs vasaras beigās veiksim dažas aktivitātes, tā dēvētos pretmobilitātes pasākumus – "pūķa zobus" un cita veida barjeras. Mums šobrīd norit iepirkums par tā visa saražošanu, ko tad nogādāsim uz savām robežām. Ir daudz jomu, kurās vēl varam strādāt kopā. 

Mēs visas Baltijas valstis stiprinām robežas. Jūs ar Krieviju un Baltkrieviju, mēs tāpat. Cik liels drauds Krievija šobrīd ir Baltijas valstīm? Vai sagaidāt, ka šīs robežu aizsardzība sistēmas nākotnē var būt nepieciešamas? 

Krievija ir eksistenciāls drauds. Viņi atjauno savas spējas daudz straujāk, nekā gaidījām. Neskatoties uz sankcijām, neskatoties uz karu Ukrainā, viņi jau saražo vairāk, nekā viņiem nepieciešams Ukrainā.

Viņu plāns ir stiprināt savas spējas rietumu virzienā – pie Somijas, pie Baltijas valstīm. Tāpēc mums savā reģionā ir jāizveido ticama aizsardzības un atturēšanas arhitektūra. Jāstrādā plecu pie pleca, lai parādītu, ka esam vienoti ar saviem sabiedrotajiem, lai viņus atturētu.

Lai viņi pat nedomātu par nākšanu šeit. Tas, protams, ir izaicinoši. Tādēļ aizsardzība, aizsardzības sektors, aizsardzības politika tagad ir tik svarīga abām mūsu valstīm.

Jūsu vēstījums Krievijai? 

Kad esmu Lietuvā, saku – Lietuvai būtu jākļūst par tik spēcīgu lietuviešu ezi, ka pat stiprākajam krievu lācim to būtu pārāk grūti norīt. Un kopā mums jākļūst par Baltijas ezi. 

Ukraina. Situācija frontes līnijā ir smaga. Joprojām trūkst munīcijas. Ukraiņi gaida vairāk. Kāda ir jūsu analīze? Kādu jūs redzat attīstību tālāk Ukrainas frontē? 

Ukraina ir jāatbalsta. Nedrīkst ļauties nogurumam. Jo Krievija cer uz nogurumu. Ja spiedīsim Ukrainu uz sarunām, kas balstītas uz Krievijas noteikumiem, tas būs netaisnīgs miers. Tas nebūs īsts miers. Krievijai tas būs laiks atjaunoties un izmēģinātu spēkus citā vietā. Tāpēc mums ir jāturpina sniegt atbalstu Ukrainai. Tas ir grūti, bet Baltijas valstis rāda piemēru visai Rietumu pasaulei.

Mēs esam pirmajā atbalsta pieciniekā. Tāpēc mums jāturpina pildīt savus mājasdarbus. 0,25% no iekšzemes kopprodukta atbalstam Ukrainai vajadzētu būt mūsu prioritātei ik gadu. Un tas būtu labs piemērs citiem rīkoties tāpat.