- Bēgļiem grūti pierast pie atturīgā igauņu komunikācijas stila un individuālisma
- Trīs sīriešu bēgļi Tallinā izveido kafejnīcu; nu jau kādu laiku spēj sevi uzturēt
- Iecere bēgļus izvietot mazajās pilsētās neveiksmīga: darba trūkuma un savas sabiedrības trūkums lika sīriešiem tās pamest
- Grūtību atrast dzīvokļus dēļ maina bēgļu izmitināšanas politiku
- No valsts pabalstiem vieglāk izdzīvot ģimenei, nevis vienam
- Galvenās problēmas: apkārtējo attieksme, dzīvokļa atrašana un garīgās veselības problēmas
Bēglim no Sīrijas Igaunijā grūtāk, nekā bēglim no Igaunijas - Sīrijā
Vispirms nedaudz statistikas: no 206 uzņemtajiem patvēruma meklētājiem 118 joprojām uzturas Igaunijā, 88 devušies prom uz citām valstīm. Igaunija tuvākajos gados plāno uzņemt vēl 80 cilvēku.
To, kas bēgļus satrauc vai pat šokē Igaunijā, viņu viedokli ieskicē kādas nevalstiskās organizācijas pārstāve Mina. "Ja es būtu bēglis, un es nonāktu Sīrijā, visa vietējā sabiedrība man nāktu palīgā. Saprotot, ka man svešajā zemē neviena nav, ka es šeit neko nezinu. Man dotu drēbes un pārtiku," saka Mina.
"Taču Igaunijā mēs darām pavisam citādāk, un mūsu komunikācijas veids bēgļiem liekas šokējošs un grūti izprotams. Mēs esam no individuālas kultūras, bet viņi - no kolektīvas.
Mēs zinām: ja nonākam grūtībās, mums pašiem ar to jātiek galā, bet viņi zina, ka problēmu risinās kopā. Bēgļiem trūkst vietējās sabiedrības atbalsta," stāsta nevalstiskās organizācijas pārstāve.
Bizness sākts līdz ar vietējo draugu padomu
Kafejnīca "Alibaba", kuru izveidojusi bēgļu ģimene, atrodas Tallinā, Lasnamā rajonā – necilā veikalā otrajā stāvā līdzās nelieliem apģērbu veikaliem un virs pārtikas veikala un aptiekas. Lasnamā ir blīvi apdzīvots daudzdzīvokļu māju rajons, ko lielākoties veido 1970. un 1990. gados celtas daudzstāvu mājas. Viena no šīs vietas iezīmēm, ko min kā vietējie cilvēki, tā arī interneta enciklopēdiju šķirkļi – te pārsvarā dzīvojot krievu valodā runājoši cilvēki. Un nu jau vairākus gadus arī Amers Ammars, Mohameds Hanafi un viņa sieva Nira Mēna Otaki. Viņu saziņas valoda ar klientiem ir angļu.
Amers Ammars ir tumsnējs bārdains jauneklis melnā T-kreklā ar spīdīgu apdruku. Igaunijā savu dzīvi sācis kā bēglis, kad pirms četrarpus gadiem ieradies no Sīrijas. Pirms ierašanās strādājis uz kuģiem. "Tiklīdz kā saņēmu papīrus, tā sāku strādāt. Visu šo laiku strādāju. Pirmo darbu atradu restorānā Tallinas vecpilsētā. Tas bija indiešu restorāns," sacīja Ammars.
Kafejnīcu "Alibaba" Amers atvēra kopā ar draugiem – Mohamedu Hanafi un viņa sievu Niru Mēnu Otaki, kura nāk no Alepo.
Nira angliski nerunā, taču no abu vīriešu teiktā izriet – viņa dzimtenē strādājusi lielā saldumu ražotnē kā konditore, un viņai ēst gatavošanā ir liela pieredze. Vīrs Mohameds rosās aiz letes un angliski piedāvā humusu, tabulē, falafelu, baklavu un citus austrumu labumus.
"Šeit Lasnamā gandrīz visi cilvēki runā tikai krieviski. Mēs arī cenšamies nedaudz iemācīties runāt krieviski, bet ar to mums ir sarežģīti," atzīst Mohameds.
Igauņu valodu diemžēl zinot maz, atzīst arī Amers. "Būtībā angliski te runājam. Dzīve ir sarežģīta – ir jāstrādā, un, kad es strādāju, tad es nevaru iet uz skolu. Tāpēc tā," norāda Amers.
Restorānu izveidot – orientēties igauņu nodokļu sistēmā un citos jautājumos - palīdzējuši igauņu draugi. Bēgļi dzīvojot aptuveni 20 minūšu attālumā.
Pabalsti viņiem vairs neesot nepieciešami, jo paši strādājot un pelnot naudu.
Tiesa, Mohameds, Nira un Amers Igaunijā ieradās jau pirms dažiem gadiem, vēl pirms šī valsts līdzīgi kā Latvija sāka uzņemt bēgļus, un paši izvēlējās, kur vēlas dzīvot. Tā bija galvaspilsēta Tallina.
Agrāk no lidostas uzreiz veda uz jauno mājvietu
Taču, kad pēc 2,5 gadiem kaimiņvalsts uzsāka bēgļu izmitināšanas politiku, tā atšķīrās no Latvijā piekoptās, un pirms neilga laika mainīta. Tolaik pārvietošanas programmā atceļojušie bēgļi nenonāca bēgļu izmitināšanas centrā, kā tas ir Latvijā, bet gan
no lidostas taisnā ceļā viņi devās uz dzīvokļiem – viņu jaunajām mājām.
Tos dažādās Igaunijas pilsētās – kā lielās, tā arī mazākās un nomaļākās vietās - bija atradusi Igaunijas Sociālo lietu ministrija.
"Daži, iespējams, nebija apmierināti, daži, iespējams, bija, bet tas bija veids, kā mēs tobrīd rīkojāmies," atzīst Igaunijas Sociālo lietu ministrijas pārstāve Kaisa Iprusa-Tali. Taču, vai bēgļiem maz pašiem jautāja, kur Igaunijā viņi vēlas jaunās mājas? "Nē. Jo viņi nevarēja sniegt viedokli, viņi tobrīd vēl bija Turcijā un Grieķijā, un mēs jau sākām meklēt viņiem dzīvokļus. To darījām, lai bēgļi nekoncentrētos – neveidotu ļoti lielu savu sabiedrību – "ļoti lielu" gan šajā kontekstā ir savāds vārds, bet tas domāts Igaunijas izpratnē, kas nav liela valsts," stāsta Iprusa-Tali.
No ministrijā stāstītā izriet, ka padomāts ne tikai par mājokli, kura izdevumus apmaksā valsts, bet arī par darba iespējām. Tiesa, Igaunijas mediji kritizēja šo bēgļu izkliedēšanas politiku, kā vienu no problēmām nosaucot tieši darba atrašanas grūtības.
"Galvenā doma: lai bēgļi neveido viendabīgu kopienu.
Sabiedrība baidījās, ka bēgļi, iespējams, izplatīs savu kultūru, arī raizējās par drošības jautājumiem. Bija tiešām daudz satraukuma saistībā ar bēgļiem," stāsta Jekaterina Taklaja, kura ir Igaunijas sabiedrisko mediju mājas lapas krievu valodā galvenā redaktore. "Šī ideja par reģioniem nāca no politiķiem, no Sociālo lietu ministrijas, un sabiedrība to atbalstīja.
Taču bēgļi sāka pamest šīs vietas. Jo viņi jutās vientuļi, viņiem nebija cilvēku, ar ko socializēties, viņi vēlējās redzēt citus sīriešus - citus arābus sev apkārt.
Viņiem mazās pilsētās bija grūti atrast darbu, arī iztikt ar tiem pabalstiem, ko saņēma no valsts. Viņi jutās izmisuši un sāka pamest Igauniju," stāsta Taklaja.
"Igaunijā ir ārkārtīgi grūti atrast viņu kopienu jebkādā vietā. Jo Igaunijā īsti nav arābu kopienas. Ir arābi, bet nav arābu kopienas arī lielākās vietās. Taču – par kritiku – mēs arī to esam dzirdējuši," piebilst Iprusa-Tali.
Tiesa, izvietojot bēgļus dažādās Igaunijas vietās, ministrija esot domājusi ne tikai par mājokļu pieejamību, bet arī par darba iespējām.
Tas, vai visas šīs darbavietas izrādījās piemērotas bēgļiem, tas jau esot cits jautājums.
"Es nevaru teikt, ka ir viegli atrast darbu jebkādā vietā – Tallinā vai mazā ciematā. Jā, Tallinā, iespējams, ir vairāk darbu, bet tas nenozīmē, ka tevi pieņems darbā," norādīja Iprusa-Tali.
"Es zinu ģimeni, kas dzīvo mazā ciematā un strādā, un es zinu ģimenes, kas dzīvo Tallinā un nestrādā. Negribētu spekulēt par iemesliem, būtu nepieciešama dziļāka izpēte, nevis diezgan mākslīgi paziņojumi,"
norāda Igaunijas Sociālo lietu ministrijas pārstāve.
Vietējās sabiedrības nozīme izšķiroša - ir tādi, kas pieņem, un tādi, kas atraida
Arī vietējo iedzīvotāju attieksmei esot liela nozīme – piemēram, kādā pilsētā ražotnē darba devējs bijis gatavs pieņemt darbā cilvēku ar bēgļa statusu, taču pārējais kolektīvs iebildis, un plāns izgāzies.
Turklāt kā ministrija, tā arī Igaunijas bēgļu padome, kas bēgļiem palīdz darba meklējumos, zina vismaz vienu ģimeni, kas dzīvo pavisam nelielā vietā un ir veiksmes stāsts. Vietējā sabiedrībā to esot gluži vai adoptējusi, un viņi runā igauniski.
"Viena no mūsu veiksmīgākajām ģimenē dzīvo ļoti, ļoti nomaļā vietā. Mēs sākumā bijām ļoti noraizējušies, kā viņi loģistikas ziņā manevrēs starp Tallinu un vietu, kur viņi dzīvo," atzīst padomes atbalsta pakalpojumu koordinators Tāvets Tombergs. "Bet vietējā sabiedrība tur ir ļoti aktīva – viņiem ir kristiešu baznīca, un viņi ir paņēmuši bēgļus, tā teikt, zem sava spārna. Paši bēgļi nav kristieši, bet gan musulmaņi. Taču viņi novērtē garīgumu un pat dodas kopā ar kristiešiem uz baznīcu. Tā ir ģimene, kurai no visiem mūsu klientiem klājas vislabāk Igaunijā. Lai gan viņi dzīvo nekurienes vidū," klāsta Tombergs.
Tomēr Igaunija pērnā gada otrajā pusē bēgļu izvietošanas politikas kursu mainīja: pēc nonākšanas Igaunijā pilnīgi visi bēgļi nonāk patvēruma meklētāju uzņemšanas centrā, ne tikai tie, kuri paši šķērsojuši robežas.
Galvenais iemesls bijušas grūtības atrast dzīvokļus brīvajā tirgū. Daudzi izīrētāji atturējās dot dzīvokļa atslēgas bēglim.
"Piemēram, pārāk lielas ģimenes, un viņiem nebija tik lielu dzīvokļu," stāsta Iprusa-Tali. "Vai iespējamas problēmas, ka cilvēki nesamaksās īri, vai arī dosies projām un dzīvokli atstās tukšu," viņa atminas.
Patvērumu meklētāju centrā bēgļi uzturas parasti līdz četriem mēnešiem, un viņi paši tiek iesaistīti dzīvokļu meklēšanā. Tiesa, viņi var dzīvot tur arī ilgāk - kāda ģimene nespēja atrast dzīvokli pat 5,5 mēnešus. Bēgļu iesaistīšana dzīvokļu meklēšanā ir svarīga, tad arī var saprast viņu motivāciju, vai viņi paliks Igaunijā. Proti, lai nesanāk tā, ka ministrija sarunājusi un apmaksājusi dzīvokli, taču cilvēks nemaz nedomā saistīt savu nākotni ar Igauniju.
Ja aktīvi nemeklēs darbu, tad pabalstu atņems
Kad bēgļi nonāk Igaunijā, viņi nonāk arī šīs valsts sociālajā sistēmā ar tādiem pašiem nosacījumiem kā igauņi, kuriem nepieciešams atbalsts. Kā vieniem, tā otriem ir pabalsts gan mājokļa īres segšanai, gan komunālajiem pakalpojumiem, gan arī atsevišķs iztikas pabalsts, piemēram, pārtikas pirkšanai.
Šis pabalsts ir 140 eiro mēnesī pirmajam pieaugušajam ģimenē, 112 - otrajam, un katram bērnam - 168 eiro.
Igaunijas Sociālo lietu ministrijā saka: ar viņu zemes pabalstu ģimenes var izdzīvot, bet nebūs bagātas.
Ja būsi viens – tad gan izdzīvot būs grūti, bet ģimenei ar trim bērniem būs vieglāk.
Viņiem pabalsts būtu ap 750 eiro, turklāt nav jālauza galva par īri un komunālajiem pakalpojumiem. Latvijā tādai pat trīs bērnu ģimenei būtu 527 eiro, tikai no šīs naudas būtu jāmaksā arī par īri un mājokļa izdevumiem. Bēgļiem Igaunijā ir jāpierāda sevi kā aktīviem darba meklētājiem, citādi pabalstu nogriezīs. Kad atrod darbu, tad pusgada laikā palīdzības apmērs sarūk. Atšķirībā no Latvijas, kur pabalstu apmēru samazināja, Igaunijā šādu centienu nav bijis.
Taču Igaunijā no šā gada trīsreiz palielināts valsts apmaksāto igauņu valodas stundu skaits - līdz 300 stundām, saprot, ka ar 100 stundām nepietika. Salīdzinājumā Latvijā: 80 stundas patvēruma meklētāju centrā un 120, kad reģistrējas bezdarbniekos. Igauņiem vēl ir šāda stratēģija: lai bēgļi labāk apgūtu igauņu valodu, nevalstiskās organizācijas palīdz meklēt darbavietas, kur lielais vairākums kolēģu runā igauniski.
Starp savam paražām un kultūršoku par jauno
Taču ar kādām problēmām saskaras bēgļi Igaunijā? Nevalstiskās organizācijas pārstāve Mina nosauc trīs galvenās problēmas: tās ir
apkārtējo attieksme, ar ko mēdz saskarties Igaunijā, dzīvokļa atrašana, un, iespējams, trešā galvenā problēma: garīgās veselības problēmas.
"Tā situācija, kas ir viņu mājās, dzimtenē… Viņiem ir grūti tikt galā ar viņu pašreizējām problēmām Igaunijā, un līdztekus ik dienu no savas dzimtenes viņi saņem sliktas ziņas par savām ģimenēm, par saviem draugiem. Uzzina, ka viņu mājas ir izpostītas. Tas ir svarīgākais. Taču, ja skatāmies mūsu valdības līmenī – tad, jā, dzīvokļa atrašana un, lai viņus šeit pieņemtu," saka Mina.
Proti, atsevišķi bēgļi teikuši, ka bēglis uz ielas nekad nevarētu atļauties to, ko mēdz darīt vietējie, visi uzreiz pievērstu uzmanību. Savukārt vientuļiem vīriešiem mēdz būt problēma atrast sev otru pusi un apprecēties, proti, daudzi vēlas satikt kādu, kas tic tai pašai reliģijai vai ir tās pašas tautības.
"Tāpat arī, kā saglabāt līdzsvaru starp viņu vēsturi un jauno kultūru. Viņi vēlas būt daļa no mūsu – igauņu sabiedrības, sekot līdzi mūsu tradīcijām, taču tajā pat laikā viņi vēlas arī saglabāt savas tradīcijas. Īpaši attiecībā uz bērnu audzināšanu – piemēram, kad meitenes sasniedz konkrētu vecumu, viņas jānodala no zēniem, taču šeit sistēma ir citādāka. Dažiem vecākiem ir grūti ar to tikt galā," salīdzina Mina.
Pārsteidzoši arī izvērtusies kāda ekskursija uz igauņu mākslas muzeju. Bijuši cilvēki, kurus pārsteidza atkailināti ķermeņi gleznās, un viņi to uzskatījuši par šokējošu pieredzi.
Kaimiņvalsts uzņēmusi 106 bēgļus ES pārvietošanas programmā, Latvija – 374. Abās valstīs līdzīga iezīme – daudzi bēgļi dodas prom uz citām valstīm. Kaimiņvalstī lielākā puse, tiesa, ar nelielu pārsvaru, ir palikusi. Cik Latvijā – precīzu datu nav. Igaunijas sistēma gan ir bēgļus atbalstošāka nekā Latvijas, taču arī kaimiņiem ir izaicinājumi.
