ĪSUMĀ:
- Vairāki tūkstoši Eiropas Savienības pilsoņu, pārsvarā jaunieši, pēdējos 5 gados pametuši savas mājas un pievienojušies teroristu organizācijai "Daīš".
- Šo cilvēku radikalizācija bieži vien notikusi interneta vidē, saskaroties ar teroristu rekrutētājiem.
- Lēš, ka "Daīš" grupējumam varētu būt pievienojušies vairāk nekā 40 000 cilvēku, no kuriem vismaz 13 000 nākuši no Eiropas Savienības valstīm.
- Iesaistīti nav bijuši tikai vīrieši, bet arī sievietes, kurām teroristu kontrolētajās teritorijās ir dzimuši bērni. Tagad šīs personas vēlas atgriezties dzimtenē Eiropā, kur viņiem ir Eiropas Savienības valstu pilsonība.
- Valstu valdības nevēlas uzņemt atpakaļ savus radikalizējušos pilsoņus, tādējādi mēģina viņiem atņemt pilsonību ar cerību, ka vietējā vara viņus tiesās.
- Starptautiskā sabiedrība nav nonākusi pie kopīga risinājuma, kā atrisināt problēmu, taču sagūstīto pilsoņu skaits turpina palielināties, un ar laiku vietējās varas nevēlēsies turēt viņus aizturētus.
Pievienoties var jebkurš
Bieži nākas dzirdēt par cilvēkiem, kuri vienu dienu izlemj piepeši pamest savas parastās un ikdienišķās dzīves pret pievienošanos radikālai teroristu organizācijai. Šie cilvēki spontāni sakravājuši mantas un devušies uz Turciju vai Maroku, vai citām Ziemeļāfrikas un Mazāzijas valstīm, kur sastapušies ar savām kontaktpersonām, un tie nogādājuši viņus Sīrijā vai Irākā. Ap 2014. un 2015. gadu, kad teroristu grupējums bija savā spēcīgākajā pozīcijā, policija fiksēja epizodes, kurās Eiropas Savienības pilsoņi mēģināja pievienoties džihādistu grupējumiem. Lielākā daļa devās uz trešajām valstīm, kur pie robežām tie viegli sameklēja cilvēkus, kas viņus nogādāja konflikta zonās.
Apvienoto Nāciju Organizācija aplēsusi, ka vairāk nekā 40 000 ārzemnieku, pārsvarā vīrieši, no 110 valstīm devušies uz Sīriju un Irāku, lai pievienotos teroristiskajām organizācijām. Citi avoti vēsta, ka apmēram 13 tūkstošu cilvēku pievienojušies teroristu organizācijai "Daīš" tieši no Eiropas Savienības, kur lielākais izcelsmes avots bijis Francija, Vācija, Lielbritānija, Beļģija, Zviedrija un arī citas valstis. Jau tagad vairāki bijušie kaujinieki un organizācijā iesaistītie, pārsvarā bērni un sievietes, ir nokļuvuši atpakaļ savās izcelsmes valstīs, un lielākā daļa no viņiem nav reģistrēti vai piefiksēti valsts institūcijās.
Noķerti gūstā, bet iestrēguši
Sīrijas kurdu spēki, atkarojot teritoriju no teroristiskās organizācijas "Daīš", ir notvēruši vairākus simtus kaujinieku, ieskaitot, viņu sievas un bērnus. Tā kā liela daļa notverto indivīdu nav vietējie, nozīmīgs ir kļuvis jautājums par teroristu tālāko atrašanos un soda izciešanas vietni. Taču, kā vēsta starptautiskā cilvēktiesību organizācija "Human Rights Watch", pamatojoties ar drošības draudiem, vairākas Eiropas Savienības valstu valdības nevēlas uzņemt atpakaļ savus pazudušos pilsoņus, kas tādā veidā tiek radīti kā nevalstiski iedzīvotāji.
Lai atrisinātu radušos problēmu, tiek izvirzīti vairāki risinājumi, kur viens no tiem varētu būt īpašs Apvienoto Nāciju izveidots tribunāls, kas konflikta reģionā izmeklētu un tiesātu kaujiniekus, kas karoja teroristiskās organizācijas rindās. Tāds piedāvājums radās pēc ASV prezidenta Donalda Trampa izteiktās vēlmes Eiropas Savienības valstīm uzņemt vairākus simtus teroristu kaujiniekus, lai tos varētu tiesāt ātri un precīzi. Pēc šāda procesa Eiropas Savienības ietvaros tas nozīmētu arī šo cilvēku vēlāku atrašanos Eiropas kontinentā. Tādēļ Eiropas valstu, kā, piemēram, Vācijas, Francijas un Beļģijas ārlietu ministri atteicās un izrādīja vēlmi pēc kaujinieku un iesaistīto tiesāšanas to notveršanas valstī. Lielākā daļa ES valstu tomēr ir vienaldzīga un neitrāla attiecībā pret kaujinieku uzņemšanu un vēlas deleģēt šo atbildību uz citām institūcijām, nevis savām. No Eiropas Savienības augstākās pārstāves ārlietās Federikas Mogerīni teiktā izriet, ka savu pilsoņu atrašanās teroristu organizācijās ir katras valsts individuāla kompetence un katrai valstij ir savi juridiskie ietvari, kā to risināt.
Lielbritānija ar savas bijušās pilsones Šamimas Begumas gadījumu ir kļuvusi par visskaļāko piemēru. 2015. gadā Šamima kopā ar divām citām meitenēm pameta savas mājas un pievienojās džihādistu organizācijai "Daīš". 2018. gada beigās viņa kopā ar saviem bērniem tika atrasta bēgļu nometnē, lūdzot, lai Lielbritānija uzņem viņu atpakaļ kā pilsoni. Balstoties uz starptautisko likumu un vairāku rietumvalstu konstitūcijām, valdība nevar atņemt sava iedzīvotāja pilsonību pie tāda nosacījuma, ja konkrētajam cilvēkam nav dubultpilsonības, un iedzīvotājs arī nevar būt bez pilsonības, jo tas jau ir universālo cilvēktiesību pārkāpums. Tas liek dažādām valstīm kļūt radošām, piemēram, Lielbritānija atrada juridisku iespēju atņemt meitenei pilsonību, jo viņas vecāki dzimuši Bangladešā, kas nozīmē, ka Šamimai automātiski pienākas arī Bangladešas pilsonība. Lielbritānija var atņemt indivīda pilsonību, pamatojoties uz kopējo sabiedrisko labumu, kā arī ja šim indivīdam ir arī kādas citas valsts pilsonība.
Valsts sabiedrisko labumu interpretē kā pārējo pilsoņu un savu interešu aizstāvību un, ja kāda persona, viņuprāt, nepilda saistības ar valsti, tad tai var atņemt pilsonību.
Kopš 2014. gada Lielbritānijā ir palielinājies to cilvēku skaits, kam atņemta pilsonība sabiedriskā labuma vārdā. Piemēram, Lielbritānija pirms 2014. gada savas valsts pilsonību atņēma sešiem cilvēkiem, bet pēc masveida cilvēku pievienošanās teroristu organizācijai "Daīš" skaits ir pieaudzis līdz 150 un, visticamāk, palielināsies, ja šiem cilvēkiem būs dubultpilsonība.
Arī kāds Jaunzēlandes pilsonis, kurš pievienojās teroristu kaujiniekiem un tika sagūstīts Sīrijas teritorijā, izteicis vēlmi doties atpakaļ uz savu dzimteni. Jaunzēlande paziņoja, ka nevar liegt viņam atgriezties, bet tam vajadzīgi visi vajadzīgie dokumenti, kurus viņš var saņemt tikai tai valstī, kurā ir Jaunzēlandes vēstniecība. Tādēļ šim pilsonim paša spēkiem ir jānokļūst tai Tuvo Austrumu reģiona valstī, kurā atrodas Jaunzēlandes vēstniecība, taču šim iedzīvotājam, atrodoties konflikta zonā, to izdarīt būtu dzīvībai bīstami. Tādējādi Jaunzēlandes valdība cer, ka situācija atrisināsies pati no sevis.
Eiropas Savienības valstis ir skeptiskas par kaujinieku atgriešanu un nevēlas veikt aktīvu darbību situācijas risināšanā, izvēloties to pēc iespējas ilgāk ignorēt. Tiesāšana un pierādījumu apkopošana Eiropas Savienības valstīs varētu būt ilgstošs un nepilnīgs process, radot bažas par drošības riskiem un sabiedrības attieksmi, atgriežot vairākus izbijušos kaujiniekus vai viņu ģimenes. Tieši kaujinieku sievas, kuras ieradās no Eiropas valstīm, un viņu bērni ir nonākuši aizturēto nometnēs, kur vairākus mēnešus var nākties gaidīt, lai saņemtu lēmumu par viņu turpmāko nākotni. Bieži vien šo nometņu humānā situācija ir ļoti sliktā stāvoklī ēdiena un vairāku medicīnisko līdzekļu trūkuma dēļ. Humānās organizācijas, kas mobilizēja savus resursus, lai palīdzētu pazudušo vai notverto kaujinieku ģimenēm un viņu bērniem, nebija gatavojušās lielajam skaitam bērnu, kuri jau pusbadā ieradās nometnēs. Starptautiskā Sarkanā Krusta komiteja aktīvi darbojas un aicina iesaistīto pilsoņu valstis un vietējas varas ļaut notvertajām ģimenēm doties uz izcelsmes valsti. Tomēr tās aicinājumi bieži vien tiek ignorēti, lai gan ir daži izņēmumi.
Džihādistu grupējums “Daīš”
Džihādistu grupējums “Daīš” (citādāk saukts arī par teroristisko organizāciju “Islāma valsts”) radās kā “Al-Qaeda” atzars Irākā pēc 2003. gada ASV invāzijas. Tas pieņēmās spēkā pēc 2011. gada Arābu pavasara un 2014. gadā pēc Mosulas ieņemšanas Irākā grupējums pasludināja kalifāta (islāma valsts pārvaldes iekārta, kuras vadonis ir pravieša Muhameda politiskās varas mantinieks un kurš apvieno visus musulmaņus) izveidi.
Francija ļāva ierasties dažiem bērniem, kas dzimuši konflikta zonā no aizbraukušajiem pilsoņiem, lai tie uzaugtu bez radikalizēšanās iespējām un kā pilnvērtīgi sabiedrības locekļi, taču Francija aizvien stingri uzskata, ka bērnu mātēm un tēviem vajadzētu tikt tiesātiem uz vietas, bez atļaujas ierasties dzimtenē.
Savukārt Kosova, pakļaujoties ASV spiedienam, uzņēmusi visus savus kaujiniekus un teroristiskā organizācijā iesaistījušos cilvēkus, kas ir kopumā kādi 110 cilvēki, lai tos tiesātu savā teritorijā, tādējādi mazinot risku tiem aizbēgt no nometnēm kurdu pārvaldītajā teritorijā. Šāds solis tiek uzskatīts par Kosovas vēlmi stiprināt savas attiecības ar ASV. Tikmēr Krievija arī uzņem džihādistu grupējuma teritorijā dzimušos bērnus, lai tie atgrieztos pie saviem radiniekiem musulmaņu apdzīvotajās teritorijās, bet pārsvarā Čečenijā. Tāpat kā citas valstis Krievija uzskata, ka tie organizācijas biedri, kas piedalījušies kaujās, ir jātiesā un jāsoda. Ar šādu gājienu Krievija vēlas sevi parādīt kā cilvēktiesību aizstāvi, bet nedrīkst piemirst arī Čečenijas līdera Ramzana Kadirova vēlmi stiprināt savas pozīcijas Krievijas iekšpolitikā.
Bieži vien atsevišķo valstu lēmumi uzņemt konfliktā dzimušos bērnus ir valstu pragmatiska rīcība, jo tā var, iespējams, uzlabot attiecības ar kādu citu valsti, mazliet papildināt savu demogrāfisko stāvokli vai pozicionēt sevi kā aktīvu morāles aizstāvētāju.
Kas tiek darīts un ko varētu darīt?
Viena iespēja Eiropas Savienības valstīm ir uzņemt atpakaļ visus iesaistītos cilvēkus un tiesāt par līdzdalību, taču šāds process būtu pārāk ilgs un arī neveiksmīgs, jo liecinieki un pierādījumi atrastos konflikta zonā, radot bažas par to pienācīgu apkopošanu vai izmantošanu. Tādējādi uzliekot papildu administratīvu un ekonomisku slogu pilsoņu valstīs viņu uzturēšanai un tiesāšanai. Kā arī ir iespējamība, ka apsūdzētie nepietiekamas pierādījumu esamības dēļ nonāktu uz brīvām kājām Eiropas Savienībā.
Cita iespēja ir veidot starptautisku tiesu Tuvo Austrumu ietvaros, kas nodarbotos ar problēmjautājumu par ārvalstu pilsoņiem teroristu organizācijās. Atrodoties uz vietas, tiesa spētu saskatīt lielo bildi un visiem gadījumiem piemērot vienādus priekšnoteikumus, kas nebūtu iespējams katrā Eiropas Savienības valstī. Tiesa varētu atrasties kurdu kontrolētā teritorijā, jo kurdi jau ir izteikuši vēlmi saņemt ANO palīdzību saistībā ar teroristu tiesāšanu. Savukārt Irākas un Sīrijas valdības kontrolētā teritorijā kaujinieku tiesāšana jau notiek, un tā parasti ir ļoti ātra un pārsvarā beidzas ar notiesāto nāves spriedumu. Taču šāda tiesas izveide pasaulē izskatītos kā daļēja kurdu valsts atzīšana, ko Tuvo Austrumu reģiona valstis nemaz nevēlas, tādējādi radot risku iedragāt rietumvalstu attiecības reģionā.
Paralēli augstāk minētajam risinājumam var izveidot starptautisku tribunālu bez citu valstu piekrišanas, kā tas notika pēc kara Dienvidslāvijā un genocīda Ruandā. Tādā gadījumā tiesāšana notiktu caur Hāgā esošo Starptautisko tiesu. Lai tiktu īstenota šāda opcija, visām ANO Drošības padomes valstīm ir vienbalsīgi tas jāatbalsta, kas, vistisamāk, nav iespējams, jo Krievija kopš 2012. gada ir bloķējusi visas ar Sīriju saistītas starptautiskās krimināltiesas izmeklēšanas.
Pašlaik nav atrasts skaidrs risinājums problēmai, un, visticamāk, tuvākajā laikā tāds netiks radīts. Katra Eiropas Savienības valsts cenšas to risināt individuāli ar mēģinājumiem atņemt iesaistītajiem savas valsts pilsonību vai sarežģīt viņu ceļu atpakaļ uz dzimteni. Tikmēr konflikta reģiona valstis tur šos pilsoņus nometnēs bez tiesas un bez skaidras vīzijas, ko iesākt. Taču tas nevarēs turpināties ilgi, jo kaujinieku un viņu ģimeņu skaits palielinās un nometņu humānie apstākļi turpina pasliktināties. Tomēr ir skaidrs, ka bez kopīga regulējuma, kas risinātu šo problēmu, var rasties jauni drošības riski Eiropai un radikalizēt jauno paaudzi, kas, iespējams, būdama nesaprasta, dodas savas identitātes meklējumos.
