Zviedrijā ieplūdušas pārmaiņu vēsmas – valsts, kas bijusi plaši pazīstama kā patvērums tiem, kas bēg no kara plosītām valstīm, nu mainījusi retoriku. Zviedrijas valdība pērn ieviesa jaunu migrācijas politiku, ieņemot stingrāku nostāju attiecībā uz uzturēšanās atļauju pieteikumiem, tā vietā fokusu liekot uz repatriāciju. Stokholma paziņojusi, ka, sākot ar 2026. gadu, piedāvās 30 tūkstošus eiro tiem migrantiem, kuri būs gatavi pamest valsti.
"Mēs to uzskatām par integrācijas politikas beigu punktu. Kad nekas cits nav izdevies, kad saprotam, ka konkrētam cilvēkam nav ceļa uz iespējām, lai dabūtu darbu, uzturētu sevi un kļūtu par daļu no Zviedrijas, tad viņam jāpiedāvā iespēja atgriezties mājās," sacīja Zviedrijas Demokrātu partijas migrācijas politikas pārstāvis Ludvigs Asplings.
Zviedrija gan ir tikai viena no valstīm, kas pēdējā laikā pieņēmusi stingrākus mērus migrācijas ierobežošanai, – Šengenas zonas valsts Vācija atjaunojusi robežkontroli.
"Secinājumus izdarīt būtu pāragri, bet, kā jau gaidījām, redzam individuālus gadījumus, – esam spējuši reģistrēt meklēšanā esošās personas, atklāt noziedzīgus nodarījumus un arī veikt individuālus pasākumus ieceļošanas liegšanai," pauda Āhenes Federālās policijas departamenta vadītājs Ričards Koesters.
Eksperti gan apšauba šāda soļa efektivitāti ilgtermiņā – gan no neregulārās migrācijas, gan no pārrobežu noziedzības ierobežošanas perspektīvas. To "Pasaules panorāmai" uzsvēra arī Eiropas Politikas centra vecākais analītiķis Alberto Horsts Neidharts.
"Ir saprotams, ka Vācijas valdības mērķis ir uzlabot drošības situāciju valstī, taču vai tiešām pietiek tikai ar robežkontroles pastiprināšanu Šengenas zonā, lai to paveiktu? Vai kāda valdība vispār var reāli novērst neregulāro migrāciju?" vaicāja Neidharts.
Skaidra rīcības plāna nav arī Lielbritānijai, kur laivās pāri Lamanša šaurumam no Francijas pēdējos gados ieradušies desmitiem tūkstoši migrantu.
Bijušais premjerministrs sers Džons Meidžors nule kā kritizējis iepriekšējās valdības piedāvāto Ruandas plānu. Meidžors paudis – tas nebija ne konservatīvs, ne britu vērtībām atbilstošs.
Tā dēvētā Ruandas plāna mērķis bija atturēt cilvēkus no Lamanša šķērsošanas laivās, nosūtot migrantus, kas Lielbritānijā ieradušies nelegāli, uz Ruandu. Plānu apturēja gan juridiski izaicinājumi, gan jaunā leiboristu valdība, kas to atcēla.
"Manuprāt, jaunākie notikumi vēlreiz parāda, ka Eiropas līderiem sokas grūti, cenšoties kontrolēt migrācijas fenomenu. Tie arī parāda, ka jebkuram lēmumam, kas tiek pieņemts valsts līmenī, ir ietekme arī Eiropas līmenī," secināja Eiropas Politikas centra vecākais analītiķis.
Tas gan nenozīmē, ka jaunā britu valdība atmetusi ar roku domai par jaunas migrācijas politikas ieviešanu.
"Ir ļoti viegli aizmirst, ka aiz šiem skaitļiem ir cilvēki. Ļaujiet man minēt piemēru. Lielbritānijas premjers nesen devās uz Itāliju, jo ļoti vēlējās uzzināt, kā Itālijai izdevies samazināt nelegālo migrāciju. Taču Itālijas politikas panākumu mērauklu patiesībā nevar mērīt tikai caur to personu skaitu, kuras ierodas vai neierodas. Aiz šiem skaitļiem ir cilvēki," turpināja Neidharts.
Britu premjers Kīrs Stārmers šonedēļ Romā tikās ar Itālijas kolēģi Džordžu Meloni – abi nav tipiski sabiedrotie, taču migrācijas jautājums kļuvis par kopsaucēju.
"Katru nedēļu tūkstošiem migrantu šķērso Vidusjūru, lai sasniegtu Itāliju un nelegāli ieceļotu Eiropā, daudzi no viņiem arī šķērso Lamanšu, lai sasniegtu Lielbritāniju. Tā ir parādība, kas skar visu Eiropas kontinentu. (..) Mēs esam vienisprātis, ka mums nav jābaidās no jaunu risinājumu izpētes. Mēs runājām par Itālijas un Albānijas vienošanos, kas ir risinājums, par kuru Lielbritānijas valdība izrāda lielu interesi," sacīja Itālijas premjere.
Itālija drīzumā gatavojas atklāt migrantu aizturēšanas centrus Albānijā. Tos kontrolēs un uzturēs Itālijas valdība un tur nonāks starptautiskajos ūdeņos izglābtie migranti, taču ne sievietes, bērni vai tie, kurus uzskatīs par neaizsargātiem.
Nokļūstot tur, viņiem būs ļauts lūgt patvērumu Itālijā. Ja patvērumu atteiks, tie tiks nosūtīti atpakaļ, bet tikai uz valstīm, kuras atzīs par drošām. Šis plāns saņēmis daudz kritikas no cilvēktiesību aizstāvjiem.
"Domāju, ka viena lieta, no kuras noteikti jāuzmanās, ir sadarbība ar trešajām valstīm. Tas ir pieņēmums, ka turpināsies centieni slēgt darījumus ar valdībām, arī Ziemeļāfrikā, lai samazinātu neregulārās migrācijas apjomu," brīdināja Eiropas Politikas centra Migrācijas jautājumu nodaļas vadītājs. "Migrācija pārsvarā nonāk ziņās tikai slikto iemeslu dēļ. Tādēļ medijos un politiskajā diskursā dominē naidīgs stāstījums. Domāju, ka ir tikai dabiski, ka valdības dara visu iespējamo, lai migrāciju kontrolētu."
Eiropas Politikas centra analītiķis intervijā norādīja – pēc Eiroparlamenta vēlēšanām sācies jauns cikls un ir apetīte pieņemt vēl nebijušus lēmumus. Jautājums – vai valstīm un Eiropas Komisijai tuvāko piecu gadu laikā izdosies vienoties par jēgpilniem risinājumiem.
"Lielākā daļa cilvēku ierodas Eiropā legāli, piesakoties vīzām uz ilgāku laiku, uzturas, lai apciemotu ģimeni vai darba dēļ. Un vēlreiz atkārtoju – patiesībā tā ir lielākā daļa cilvēku, neskatoties uz to, ka, runājot par migrāciju, prātā atkal nāk priekšstats par mazām laivām, kas šķērso Vidusjūru vai Lamanšu," atzīmēja Neidharts.
Tikmēr Ungārija ceturtdien pavēstījusi, ka vēlas atteikties no Eiropas Savienības patvēruma politikas noteikumiem.
"Ir nepieciešami stingri pasākumi pret nelegālo migrāciju," platformā "X" pauda Ungārijas Eiropas lietu ministrs Jānošs Boka. Tāpēc Budapešta vēlas iesniegt Eiropas Komisijai pieteikumu par izstāšanos no ES patvēruma noteikumiem, viņš piebilda.
Maz ticams, ka Nīderlandes un Ungārijas iniciatīva gūs sekmes. Lai izslēgtu šīs valstis no ES migrācijas shēmas, būtu nepieciešama visu 27 dalībvalstu piekrišana.
Par Nīderlandes lēmumu trešdien paziņoja patvēruma un migrācijas lietu ministre Marjoleina Fabere.
Dānijai jau ir izdevies panākt vienošanos, ka tā var palikt ārpus ES kopējās patvēruma politikas.
